Jaunākās Baltijas teātra aktualitātes

Baltijas Teātra festivāla 2014 laikā notika konference diskusija par Baltijas teātra aktualitātēm, kurā teātra speciālisti sniedza ieskatu Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teātra procesos. Piedāvājam šīs konferences pārskatu.

Igaunija

Par Igaunijas teātra šodienu referēja teātra zinātniece Lūle Epnere. Igaunijā pieaug neatkarīgo teātru skaits, piemēram, 2011. gadā dibināts Cinema teātris, kas pievēršas standup komēdijas žanram un politiskajam teātrim. 20. septembrī atklāta jauna teātra ēka Vaba Lava – Brīvā skatuve, tas ir performances mākslas centrs, kas sniedz atbalstu neatkarīgo teātru projektiem.

Uz Igaunijas teātra skatuvēm ir parādījušies daudz jaunu režisoru un aktieru. Kā vadošos avangarda teātrus Lūle Epnere izcēla NO99, kura iestudējums NO54 Trešdiena bija iekļauts festivāla konkursa skatē, un Von Krahl teātri. Abos patlaban notiek paaudžu maiņa.

Runājot par personībām, kā spilgtākos jaunās paaudzes režisorus viņa izceļ Juhanu Ulfsaku (slavenā Lembita Ulfsaka dēls) no Von Krahl teātra un Lauri Lagli, minētās Trešdienas režisoru, kuram, tāpat kā Ulfsakam, ir aktiera darba pieredze. Vēl zinātniece min jauno režisori Kertu Moppeli un Johanesu Veski, kurš nodibinājis savu kompāniju Cabaret Rhizome.

Pievēršoties aktuālajām tendencēm, Lūle Epnere norāda, ka tās atbilst postdramatiskā teātra praksei, un secina – attiecībā uz žanriem un stiliem igauņu teātris kļūst arvien daudzveidīgāks. Būtisks ir jauno mediju izmantojums – video, digitālās tehnoloģijas, internets kļuvis par atsevišķu tēmu. Tāpat manāma teātra un vizuālās mākslas mijiedarbība. Igaunijas teātra profesionāļi, īpaši jaunie, pievēršas sociālām un politiskām tēmām un problēmām.

Atšķirībā no 20. gadsimtā valdošā režisora teātra patlaban Igaunijā, tāpat kā pārējā Eiropā, mākslinieciskajos procesos svarīgs kļūst aktieris, aktieru grupa. «Tas saistīts ar jauno autorības fenomenu, tiek atrasti jauni ceļi, kā tiek veidots teksts un izrāde, kas radies kolektīvā darba metodē. Aktieris kļūst par autoru vai līdzautoru. Beidzamo gadu laikā top daudz monoizrāžu, kas liecina, ka aktiera loma kļūst arvien lielāka. Bieži tieši aktieris ir iniciators. Top monoizrādes kā praktiski pētījumi, kuros aktieri pēta sevi, savu profesiju, dažādus spēles veidus, kā arī mijiedarbības veidus ar skatītājiem.»

Igaunijas teātra zinātniece atzina, ka «varētu priecāties, ka Igaunijas teātrī ir tāda estētiskā daudzveidība, īpaši neatkarīgajos teātros. Tomēr ir plaši izplatīts viedoklis, ka Igaunijas teātrī joprojām trūkst politiski aktuālu izrāžu. Turklāt daži kritiķi un skatītāji ilgojas pēc liela, izcila teātra iestudējuma, gada iestudējuma. Tiek uzskatīts, ka šīs ilgas beidzamajos pāris gados nav piepildījušās».

Lietuva

Teātra kritiķe Silvija ČižaiteRudokiene, ieskicējot kopējo Lietuvas teātra ainu, atzina, ka nevar pateikt, tas ir tipisks postmodernais vai postdramatiskais teātris. «Pašlaik Lietuvā tiek veidota sava teātra valoda. Lietuvas teātri ļoti spēcīgi ietekmē globālie notikumi – Ukrainas un Krievijas konflikts. Protams, ietekmē arī globalizācijas procesi, dzīve patērētājsabiedrībā.» Tāpat tiek domāts par identitāti – ko nozīmē būt lietuvietim, kas ir Lietuvas teātris un kā par to runāt. «Ko nozīmē būt cilvēkam, kas uzaudzis Padomju Savienībā, bet pieaudzis neatkarīgajā Lietuvā, kādas ir izjūtas, dzīvojot šodien. Tiek runāts par Lietuvas sociālajām problēmām, politiku. Tiek meklēti varoņi. Līdzīgi kā dažās latviešu izrādēs, ko redzēju, – uzmanības lokā ir ikdienas varoņi.»

Silvija ČižaiteRudokiene arī atzina, ka īpaši šajā sezonā teātros kļūst populāra un svarīga vēstures tēma. Joprojām sava vieta ir klasikai – «gan lietuviešu, kas saistīta ar identitātes meklējumiem, gan pasaules darbu interpretācijām. Jaunie režisori, iestudējot klasiku, domā par sevi, savu eksistenci šodien. Konstruē savu identitāti vai secina, ka dzīvojam tāpat kā cilvēki Šekspīra vai Čehova laikā». Teātra zinātniece uzsvēra, ka Lietuvas teātra kritiķi un teorētiķi diskutē par pāreju no metaforiskā uz sociālo un politisko teātri.« Ir lieliski un labi zināmi režisori kā, piemēram, Eimunts Nekrošus, kas pārstāv metaforisko teātri, un režisori, kas vairāk ir sociālpolitiski aktīvi, runā par šodienas varoni, vidi, kurā dzīvojam.» Uz Silvijas Radzobes jautājumu, vai sociālās un politiskās tēmas nevar iestudēt metaforiskā teātra valodā, Silvija ČižaiteRudokiene atbildēja: «Pašlaik mēs savai sociālpolitiskajai aktivitātei meklējam no metaforiskā teātra atšķirīgu valodu.»

Lietuvā vērojama virzīšanās «no melnās tukšās skatuves uz ciešāku saikni ar vizuālajām mākslām». Runājot par aktuālo satura nozīmē, svarīga ir arī aktuāla forma, piemēram, jauno tehnoloģiju izmantojums.

Lietuvas neatkarīgajos teātros radošās laboratorijas apstākļos notiek dažādi eksperimenti. Bērnu teātrī vērojami jaunas valodas meklējumi. «Mums nav tik daudz eksperimentu kā Igaunijā, jaunie režisori mēģina savus teātrus veidot kā institūcijas, jo vēlas radīt savu valodu, balstoties metaforiskā teātra tradīcijā, kas Lietuvā ir ļoti spēcīga.»

Uzmanību Lietuvas teātra zinātniece pievērsa arī laikmetīgajai dejai, secinot, ka tā un teātris savstarpēji ietekmējas. «Valsts teātros ienāk horeogrāfi, strādā kopā ar režisoriem, aktieru kustībām. Pati laikmetīgā deja mainās, taču tā spēcīgi ietekmē teātri. To pašu redzējām arī Latvijā.»

Silvija ČižaiteRudokiene stāstīja, ka «Lietuvas teātros iestājies interesants haoss – process, kurā teātris no budžeta iestādes kļūst par sabiedrisku organizāciju. Tas nozīmē, aktieri no pilna laika darba pāriet uz līgumiem. Saistībā ar to notiek daudzas diskusijas, jo tas ietekmē teātru darbu, visu procesu, un dzirdētas bažas, ka tagad darbs būs tikai talantīgajiem».

Rezumējot – Lietuvas teātris pašlaik meklē savu identitāti. Arvien svarīgāka arī Lietuvas teātrī kļūst aktiera loma, līdz ar to ir runa par lielāku atbildību – sociālo, politisko, cilvēcisko, māksliniecisko.

Kolēģi papildināja Julijus Lozoraitis, uzrādot Lietuvas valsts teātru problēmas: novecojis repertuārs, finansējuma trūkums, komunikācijas problēmas. Viņš arī secināja, ka labākie Lietuvas teātru sasniegumi (tostarp Eimunta Nekrošus, Oskara Koršunova iestudējumi) tapuši ārpus valsts teātru sistēmas. «Pēdējo 25 gadu laikā visi mēģinājumi reformēt valsts teātrus bijuši veltīgi. Sistēma pati sevi neuzlabos, nepieciešamas jaunas struktūras, jauni finansēšanas avoti.»

Latvija

Kā patlaban izskatās Latvijas teātris, klātesošajiem stāstīja teātra kritiķe Zane Radzobe. Runājot par tendencēm, kā galveno minēja jaunās režisoru, dramaturgu un scenogrāfu (Reinis Suhanovs, Reinis Dzudzilo) paaudzes darbošanos. Raksturojot šo jauno paaudzi, viņa atzīmēja, ka vairums tās pārstāvju dzimuši 80. gados, tātad nav bijuši aktīvi padomju laikā. «Tas ir svarīgi, runājot par mijiedarbību starp paaudzēm un viņu atšķirīgo pieeju teātrim.»

Zane Radzobe izcēla trīs t. s. neatkarīgos teātrus – Dirty Deal Teatro, Ģertrūdes ielas teātri un Nomadi, jo jaunā paaudze ar tiem cieši saistīta. «Kad sākās krīze, jaunieši spēja ielauzties lielajos teātros, kas citādi nebūtu noticis, jo spēja strādāt ar maziem budžetiem, strādāt daudz un darīt visu, kas vajadzīgs. Viņi kļuva par latviešu teātra kodolu.»

Teātra pētniece atzīmēja, ka iepriekšējā paaudze – Alvis Hermanis, Dž. Dž. Džilindžers, Regnārs Vaivars u. c. – bija revolucionāri, jo ienāca teātrī pirmajos neatkarības gados, noliedzot visu, kas bijis pirms tam, ieviešot jauno, šokējošo. «Šoks bija svarīgāks par tēmām. Šodienas jaunā paaudze ir mierīgi izaugusi, un viņus viegli pieņem dažādas skatītāju paaudzes. Par iepriekšējo paaudzi, kam tagad ir četrdesmit piecdesmit gadu, vecākā paaudze joprojām rauc pieres, viņus nepieņem. Bet jauno paaudzi uzskata par jaukiem jauniešiem, kam ir vērtības, ar kuriem iespējams diskutēt. Viņi ir pieklājīgi. Teātris ir kļuvis par drošu vidi, kurā var diskutēt par lietām, par kurām nav vienprātības.»

Zane Radzobe arī uzsvēra, ka Alvim Hermanim nav tiešu sekotāju, taču viņš aizsācis vairākas tendences, ko savā darbā izmanto jaunās paaudzes režisori – interesi par vēsturi, dzīvesstāstiem, kas cieši saistīti ar identitātes jautājumiem. Runājot par politiku kā tēmu, viņa secināja: «Jaunie režisori ļoti nopietni mēģina pētīt, kā darbojas sabiedrība, politika. Visi zina, kā darbojas politika, taču jaunie mākslinieki to pasniedz kā jaunumu, un rezultāts ir pretrunīgs.»

Raksturojot Latvijas teātra zīmola – Alvja Hermaņa – beidzamos darbus, Zane Radzobe iepazīstināja ar potenciālajiem zīmoliem: Valteru Sīli, Vladislavu Nastavševu, Elmāru Seņkovu.

Nobeigumā tika īsi raksturots citos Latvijas teātros notiekošais, jo minētie režisori lielākoties saistīti ar JRT un Nacionālo teātri. «Dailes teātris nodarbojas ar naudas pelnīšanu, viņus spiež būt ļoti komerciāliem. Bet teātris bieži aicina viesrežisorus no ārzemēm, un Oskara Koršunova Izraidītie ir viena no labākajām sezonas izrādēm. Valmieras teātrim bija zīmols – Oļģerts Kroders, bet ar viņa aiziešanu mūžībā tā vairs nav. Tiek dota iespēja visjaunākās paaudzes režisoriem. Teātris sadarbojas arī ar vidējās paaudzes režisori Indru Rogu, kura ļoti precīzi izmanto klasikas tekstus, lai interpretētu 20. gadsimta vēsturi.» Pievēršoties Liepājas teātrim, Zane Radzobe atzina, ka tur «beidzamajās trīs sezonās notiek kas ļoti interesants». Tas saistīts ar jauno, Lietuvā skoloto aktieru kursa ienākšanu un eksperimentiem: «Tā kā Liepāja ir provinces pilsēta, tad tiek veidotas meinstrīma izrādes, bet šajā formā mēģina eksperimentēt: klasikas lugu Pūt, vējiņi! uztaisa mūzikla formā, uzaicina Sergeju Zemļanski, kas iestudē Raiņa Induli un Āriju bez teksta, pieaicina Konstantīnu Bogomolovu, kurš iestudējis Stavangeru.» Vēl klātesošie ārzemju teātra speciālisti tika aicināti atcerēties jaunās paaudzes režisores Lauras GrozasĶiberes vārdu, jo «pēdējo divu sezonu laikā sevi izcili parādījusi, un ir cerības, ka turpinājums būs tikpat sekmīgs».

***

UZZIŅAI

BALTIJAS TEĀTRA FESTIVĀLS

•Dibināts uz Baltijas teātra pavasara ideju bāzes

•Pirmo reizi notika 2005. gadā Latvijā

•Tiek rīkots katru gadu kādā no Baltijas valstīm

•Konkursa programmā iekļauti Baltijas valstu labākie oriģināldramaturģijas iestudējumi