Režisors Elmārs Seņkovs: Nepareizība veido tevi kā mākslinieku
Režisors Elmārs Seņkovs šā gada Spēlmaņu naktī uz Dailes teātra skatuves kāpa trīs reizes – kad Nacionālā teātra Ezeriņš saņēma Gada mazās formas izrādes balvu, kad pats tika atzīts par Gada režisoru un visbeidzot, kad viņa Ezeriņš saņēma arī galveno balvu – Grand prix.
Ezeriņš nav Elmāra Seņkova vienīgā pagājušās sezonas veiksme – M. Čehova Rīgas Krievu teātra Vasarnieki bija nominēti labākās lielās formas izrādes kategorijā. Veiksmīga sezona, vairākas balvas – ir iemesls sarunai.
– Ar kādām izjūtām saņēmi Gada režisora balvu?
– Parasti jau laikam balvu saņem tad, kad to absolūti negaida un varbūt pat to negrib. Droši vien, ka pienāks brīdis, kad šķitīs, šoreiz būtu pelnījis, bet tad nedabūšu. Šoreiz tas bija negaidīti. Šķiet, ka arī par agru, jo mana profesionālā darbība teātrī ir ļoti īsa, šī ir tikai ceturtā sezona. Tāpēc es drīzāk jūtos kā debitants. Pati pirmā nominācija par debiju bija visskaistākā un visbrīnišķīgākā. Tas izjūtu līmenī bija kaut kas daudz vairāk – pēkšņi esi pamanīts. Tagad izjūta ir, ka tiek uzlikta liela atbildība – tu esi atzīts par režisoru.
Protams, pēc diviem mēnešiem par to visi aizmirsīs, un paldies Dievam, ka tā. Tagad jācīnās ar to, lai man nav izjūtas, ka kļūstu nebrīvāks. Nedrīkst domāt – ārprāts, tagad man jāsāk strādāt profesionāli, nopietni. Jau tas ir nepareizi, ka šāda doma iešaujas prātā. Tāpēc jāstrādā ar sevi, lai šādu domu nebūtu, lai brīvības izjūta ar iespēju eksperimentēt un augt nepazustu. Manas izrādes ir ļoti dažādas, esmu gājis dažādus ceļus. Pretrunīga ir izrāde Mans nabaga tēvs Nacionālajā teātrī, un to var uzskatīt gan par neveiksmi, gan par veiksmi. Man pašam tā ir veiksme. Kad eksperimentēju, jūtos vislabāk, un tās neatzītās izrādes man ir vērtīgākās. Labi, ka šādas izrādes, piemēram, Es par Rēziju, Mans nabaga tēvs, ir, jo tur mēģinu meklēt nepareizos ceļus, atrast tajos kādu vērtību. Citreiz sanāk atrast, citreiz nesanāk. Tagad galvenais ir nebaidīties kļūdīties. Ļoti ātri var ieaugt pašapmierinājumā, bet režisors, neviens mākslinieks to nedrīkst pieļaut.
– Pievēršoties Ezeriņam – sākumā taču bija doma taisīt citu materiālu?
– Jā, tā bija Annas Jablonskas luga Pagāni. Tā ir ukraiņu dramaturģe, kas gāja bojā teroraktā Domodedovas lidostā. Kad pirmoreiz izlasīju šo lugu, tā likās ļoti jaudīga un spēcīga. Kad pārlasīju to vēlreiz, sapratu, ka griesti ir ļoti zemu. Aktieru sastāvs man jau bija, mainīt nevarēju. Domāju, ko visi varētu spēlēt? Stāstīt stāstus. Saistībā ar Ezeriņu sākotnējā ideja bija – kā izstāstīt stāstu. Es nekad nebiju tā strādājis ar tekstu, baidījos no tā. Es vairāk spēju nolasīt izrādes darbībā, bet šoreiz bija jāstrādā tikai ar tekstu. Tā man bija laba skola. Man bija uzdevums – kā izstāstīt stāstu, lai ne mirkli nezūd uzmanība.
Daudz domājām par ritmu, kustību, par to, kas ir teksts, emocija un darbība. Sākumā es pat aktieriem teicu – teksts ir viens, darbība – otrs, emocija – cits. Mēģinājām šīs trīs lietas atdalīt. Vispār daudz runājām par aktiermeistarību, un tas manā režisora pieredzē bija pirmo reizi. Kas ir aktiermeistarība? Tā atklājām aizmirstas, bet klasiskas lietas – kā var spēlēt teātri.
– Kad nonācāt pie ekspresionisma stilistikas, groteskās formas?
– Tas bija skaidrs ļoti ātri. Jānis Ezeriņš tik viegli runā par mūžību, par dzīvi, tāpēc bija tas teksts, ka mūžs ir jāglābj. Viņš noveles uzrakstīja aptuveni manā vecumā, nepilnos trīsdesmit gados, būdams jauns cilvēks. Viņš rakstīja distancēti, lieliem triepieniem, ironiski, bet ir tas dziļums. Tāpēc šī izjūta par novelēm bija jāvizualizē – ar teatrāliem grimiem, kaut kas spokains.
– Esība starp divām pasaulēm?
– Jā, jā, pasaulēm. Mēs runājām arī par to, ka tēli pāriet no viena stāsta citā. Piemēram, visi Ināras Sluckas atveidotie tēli mirst. Tāpēc noveles likām tādā secībā. Nāve ir katrā novelē. Vai Astrīdas Kairišas tēls, kas arī pārceļo no stāsta uz stāstu, notiek kaut kādas metamorfozes, tēli ir kā arhetipi. Kā Madaras Saldoveres meitene, kas visu laiku grib būt mīlēta, no blusiņas pāraug citā stāstā. Tur ir paralēlās dzīves, notiek sasaukšanās ar iepriekšējo stāstu. Tas bija tik aizraujoši, kopā ar dramaturģi Rasu Bugavičuti to visu līmējām kopā.
– Tu biji nominēts arī par Vasarniekiem, un jāsecina, ka esi viens no retajiem latviešu režisoriem, kas strādā Rīgas Krievu teātrī, turklāt ļoti veiksmīgi, saliedējot trupu ansamblī un atklājot jaunas tā kvalitātes. Kāda ir šī pieredze no tava skatpunkta?
– Esmu ļoti demokrātisks režisors. Krievu teātra aktieriem tas ir nepierasti, jo pārsvarā tur strādā režisori no Krievijas, no krievu skolas, kam raksturīgs autoritatīvais režijas stils. Tāpēc aktieri kļūst par izpildītājiem.
Aktieriem patika ar mani strādāt, jo saprata, ka var būt radītāji, mākslinieki, paši piedāvāt. Tas bija tik dīvaini, jo latviešu teātrī – pašsaprotami. Dažiem aktieriem tāpēc arī bija grūti, jo pēkšņi saprata – laikam jāsāk strādāt, režisors man visu nepateiks. Vasarniekos bija liels ansamblis, un tā arī pateicu – katram tēlu es uztaisīt nevarēšu, pašiem ir jāzīmē. Varu iedot rāmīti vai ceļu, bet tēlu es netaisīšu, tas nav mans darbs. Viņi sajutās sava tēla autori, līdz ar to atbildība uzreiz bija daudz lielāka. Saprata, ka uz skatuves nav izpildītāji, bet radītāji, no viņu radīšanas ir atkarīgs arī partneris, tāpēc arī jāieklausās kolēģī. Radās savstarpējā cieņa. Viņi kļuva par vienu veselumu.
Protams, gribējās šo izrādi attīstīt vēl tālāk, bet saskāros ar to, ka divos mēnešos to nevar izdarīt, – viņiem ir katram sava skola, dažādas paaudzes, tāpēc bija svārstības gan stilistikā, gan domāšanā. Vieglāk bija strādāt ar jaunākiem aktieriem, vecākās paaudzes aktieri gaida to autoritatīvo stilu.
Panākums bija arī tas, ka viņi nejaucās manā darbā, nemēģināja oponēt, jo, esot divpadsmit cilvēkiem uz skatuves vienlaikus, saprata, ka tā kavē laiku. Ja būtu tikai četri uz skatuves, iespējams, būtu diskusijas, strīdi, katrs ņemtu sev laiku. Tiklīdz kāds sāka diskutēt, komanda neļāva, teica – strādājam, nevis pļāpājam. Krievu teātra aktieri mani ir silti pieņēmuši, un par to viņiem paldies. Es tur arī jūtos ļoti labi.
– Plānots arī turpināt šo sadarbību tuvākajā nākotnē?
– Jā, ar direktoru Eduardu Cehovalu patlaban domājam par materiālu. Bet, kad tas būs, nākamajā vai aiznākamajā sezonā, tagad grūti pateikt, jo viss atkarīgs no plāniem Nacionālajā teātrī, kur esmu štata režisors un jāiestudē divas izrādes sezonā.
– Spēlmaņu naktī, saņemot balvu no Alvja Hermaņa, teici, ka esi uzaudzis ar viņa izrādēm. Vari pateikt konkrētāk – kuras, kāpēc?
– Es biju pilnīgi dumjš teātra pasaulē, un pirmā izrāde, kas atvēra acis, bija Tālāk pēc Maksima Gorkija Dibenā. Tas man bija kultūršoks – ā, arī tāds ir teātris, arī tā var?! Šī izrāde mani emocionāli saviļņoja. Otra Hermaņa izrāde, kas mani emocionāli aizkustināja, bija Ledus. Tā joprojām būtu ļoti laikmetīga izrāde un tagad – pat īstajā brīdī. Protams, skatījos arī Garo dzīvi, Latviešu stāstus, bet Tālāk un Ledus atvēra man plašāku izpratni par teātri. Par to paldies Alvim. Paldies arī Monikai Pormalei, jo šajās izrādēs viņas devums bija ļoti liels. Alvi un Moniku es uzskatu par autoritātēm.
Negribu noliegt, ka mēs, jaunie režisori, esam ietekmējušies no Hermaņa. Mēs taču tolaik pa ārzemēm nebraukājām, nezinājām, kas tur notiek, redzējām tikai to labāko, kas ir šeit. Mēs, tāpat kā Hermanis, stāstām stāstus, taisām lineāras mizanscēnas. Man nav kauns teikt, ka pats savās izrādēs saskatu līdzības ar Hermaņa iestudējumiem, bet kāpēc jākautrējas no cilvēka, kas ir iedvesmojis ticēt teātrim? Viņš ir paraugs arī tādā ziņā, kā veidot savu teātri. Tam vajag lielu drosmi, visticamāk – arī nekaunību.
Katrs režisors var tikai sapņot par savu teātri – savu kolektīvu, saviem aktieriem. Teātrim kā mājai nav nozīmes, svarīgi ir cilvēki, kas tev tic. Man ir daudz aktieru, ar kuriem labprāt turpinu strādāt, jo mēs saprotamies. Ja visu laiku varētu ar viņiem strādāt – tas būtu super. Nav atšķirības, esmu Nacionālajā teātrī vai citā, svarīgi, lai varētu finansiāli izdzīvot un būtu savi aktieri. Kolektīvs, ar kuru kopā cīnāmies, degam, darām darbu, kolektīvs, kas neapšauba, ciena un domā, arī strādā pastāvīgi. Tas ir sapnis, kas droši vien ir piepildāms, bet esmu par jaunu.
Joprojām esmu izlūkdienesta pozīcijā, zondēju, kāda kurā teātrī ir situācija. Kāda ir teātra politika. Ir vai nav valsts teātrī jārēķinās ar publiku? Jāuzdod sev jautājums, kam taisi izrādi? Tas vienmēr rada diskomfortu, jo nezin kāpēc ir izveidojies priekšstats par to, kāda ir Nacionālā teātra publika. Tad sanāk, ka nekad, piemēram, Vasarniekus, netaisītu Nacionālajā teātrī. Sāc vērtēt, vai piestāvētu. Bet kas teica – nevar? Es nevaru, piemēram, Raudupieti iedomāties Nacionālajā teātrī, ar šā teātra aktieriem.
– Jājautā, kāpēc?
– Lūk, tas laikam ir mans priekšstats, ar ko jāstrādā. Jo Raudupieti var mierīgi taisīt Nacionālajā teātrī – tajā zeltā.
– Tu sāki iestudēt Dirty Deal Teatro. Kad jauns režisors sāk domāt par skatītāju? Ienākot tieši valsts teātra sistēmā, parādās šis mistiskais skatītāja tēls, kas ieliek rāmī?
– Jā, ar lielajiem teātriem sajūta ir kā ar upi. Tev jālec iekšā un jānoturas, upi nevar uz mirkli apstādināt. Dirty Deal Teatro nav straujā lielā upe, tu pat nezini, kas tā par upi. Vai precīzāk – valsts teātris ir kā liels kuģis, kuru nevari pēkšņi pagriezt par simt astoņdesmit grādiem.
– Tad cik brīvs vai nebrīvs jūties Nacionālajā teātrī, piemēram, materiāla izvēlē?
– Materiāla izvēlē mani neierobežo. Direktors dod lielu brīvību. Vienīgais, ar ko cīnos, esmu es pats.
– Pašcenzūra?
– Jā, reizēm domā, vai to [materiālu] sapratīs. Ezeriņš bija tas gadījums, kad par to absolūti nedomāju. Man bija pilnīgi vienalga, ka aktieriem ir tie spilgtie grimi Aktieru zālē, kas taču ir tik teatrāli, jo tā taču nevar, tādā tuvplānā... Mēs darījām tā, kā vēlējāmies. Ja ir brīvība, tad arī iespējas ko vairāk izdarīt.
Un vispār, tā pašcenzūra... Tas ir kas tāds... Tāpat Indrāni Krievu teātrī. Bet kāpēc ne? Ir, un strādā. Kaut sākumā daudziem bija pretestība – Indrāni, krievu valodā? Ko jūs?
Nepareizība veido tevi kā mākslinieku. Kad ieej komforta zonā, izmanto paņēmienus, par ko zini – tas strādās, tālāk var neturpināt. Līdzīgi man tagad ir ar Strindbergu Valmieras teātrī. Sākumā biju paņēmis Dīrenmata Spēlēsim Strindbergu, kas ir pārveidota Strindberga Nāves deja. Es jau redzēju, kā Dīrenmats jātaisa, un man kļuva garlaicīgi. Izlēmu, ka ņemšu oriģinālu, jo tas ir grūtāks, sarežģītāks materiāls. Katrā jauniestudējumā mēģinu sevi izprovocēt ar kādiem jauniem uzdevumiem.
Parasti saka, ir jāredz vīzija, kāda būs izrāde. Bet tad ir nenormāli garlaicīgi. Nav ko meklēt.
Lasīju Ādolfa Šapiro grāmatu Starpbrīdis, kur viņš saka – lugas izvēlas pēc tā, vai, pirmoreiz izlasot, nav viss pilnīgi skaidrs, vai ir noslēpums, mīkla. Tas man palika atmiņā. Jāiestudē materiāls, kas liek domāt. Tās izrādes, kas man iepriekš likās visskaidrākās, sanāca pavājākās, jo nav noslēpuma. Viss tik skaidrs, tik pareizi.
Es Mārai Ķimelei jautāju, ko darīt pirmajā mēģinājumā – stāstīt aktieriem ideju? Viņa atbildēja – izlasiet lugu. Neko nevajag stāstīt. Pirmavots ir luga, materiāls. Ja, pirmoreiz izlasot, man ir skaidra ideja, parasti aplaužos. Stāsts vai autors aizved uz citu pusi, un izrādās, ka stāsts sanācis pavisam par ko citu. Es nemēģinu likt iekšā savu personīgo viedokli, ļauju, lai autors dzīvo, un skatītājs pats var izvēlēties, ko no viņa paņemt.
Tāpat Ezeriņā sākumā lasījām noveles, un tad atnāca atslēga – katrā stāstā ir par nodzīvotu cilvēka mūžu. Mums, jauniem cilvēkiem, šķita amizanti – iedomājies, būšu vecs un domāšu, kas ir bijuši tie punkti, kad varu pateikt – ar mani notika tas, tas un tas. Tie būs tikai daži punkti. Tad sāc domāt – kas man jāizdara, lai varētu pateikt – mans mūžs ir nodzīvots vērtīgi. Tas bija galvenais, par ko gribējām rosināt domāt. Tāpēc mani vienmēr mulsina, kad intervijās jautā – par ko izrāde. Pasaki vienā teikumā, un izrādei ir gals. Skatītāji nāk un secina – jā, par to ir, vai – nē, nav. Kritiķi raksta – izrāde nav par to, ko teica, es nepamanīju. Tāpēc situ sev pa pirkstiem, lai neteiktu, jo citādi pēc tam nākas nožēlot.
Man reizēm bail teikt savu viedokli, uztaisīt to par patiesību. Tas ir muļķīgi. Vēlreiz atsaukšos uz Māru Ķimeli, kura teica – nekad nespēlē neko gatavu. Ja esi gatavs, vari iet mājās. Spēlē procesu. Izrādē jābūt procesam, tam jānotiek arī skatītājā.
Es nebūšu no tiem režisoriem, kas katru izrādi taisīs arvien labāk un tīrāk. Man būs nepieciešams eksperimentēt ar šo profesiju. Man būs jāiemācās aizmirst savu profesiju. Jāmeklē jauni ceļi, citādi nav vērts to darīt. Arodu iemācījos, un pēc tam arvien jāatklāj jauni veidi un paņēmieni, kā runāt ar skatītāju.
Svarīgi ir arī nedzīties pēc Rietumu tendencēm, jo tas neesmu es. Esmu Latvijā, nevis tajā vidē. Dzīvoju šajā teātra vidē, redzu, kā tā attīstās. Bieži vien mākslīgs gājiens, lai pataisītu sevi par laikmetīgāku, parāda neveiksmi. Alvis Hermanis dzīvo Eiropas teātra laukā. Mums šeit ir citas problēmas. Būt par katru cenu stilīgam un laikmetīgam ir muļķīgi. Pats sevi tad māni, ka tas taču labi izskatās un ir forši, bet tas ir maldīgs ceļš.
Jāmeklē, ko varam piedāvāt Rietumiem no tā, ko zinām. Mums ir šī īpašā, skaistā krievu skola, un Rietumiem tā ir interesanta. Ir jāturpina šis ceļš, jo vienīgais, kas skatītāju vēl var noturēt teātrī, ir līdzpārdzīvojums.
Man liekas, nav vērts skatīties teātri, ja nav līdzpārdzīvojuma. Labi, ka ir analītiskas, sociālpolitiskas izrādes, bet tām jārunā ļoti skaļi un skaidri. Tā nevar būt koķetēšana. Ko politiskais teātris Latvijā ir ietekmējis? Neko. Mēs varam tikai paironizēt.
Mans personīgais kritērijs teātrī ir kamols kaklā. Ja redzu, ka mēģinājumā notiek tas brīnums, ka gribu raudāt vai no sirds smejos par dzīves apliecinājumu vai muļķību, tad šī izrāde ir vērtība. Ja izrādē tiek nodarbināts tikai prāts, tas ir par maz. Tās der intelektuālam baudījumam, kad sev apliecini, es zinu, esmu gudrs, es visu saprotu, jūtos komfortabli savās zināšanās. Tādas izrādes ceļ intelektuālo pašapziņu. Šajā laikmetā ir vajadzīgs, lai tiktu uzrunāta sirds, tas var noturēt pie dzīvības, cerības. Tas ir mūsu varā. Ja izrādē sirds rajons nestrādā, tad ir bēdīgi.
– Tu piederi jaunajam režijas vilnim, kas atšķirībā no iepriekšējā, kurš Latvijas teātrī ienāca 90. gadu vidū ļoti skaļi, ar skatītāju cenšas sarunāties un dara to salīdzinoši mierīgi. Vai tev ir kopības izjūta ar savas paaudzes režisoriem?
– Godīgi sakot, mēs tomēr esam katrs par sevi. Lai kā es viņus cienītu, es skatos izrādes, mēs runājam savā starpā, bet kopības nav. Esam baigie individuālisti. Bet tāds jau arī bija Nepanesamā teātra artelis, pēc tam katrs aizgāja pa savu ceļu. Man patīk, ko dara Valters Sīlis, Vladislavs Nastavševs iedvesmo. Kolēģi mani pārsteidz vai iedvesmo.
Nav tā, ka ejam zem viena karoga, jo katrs vēl meklējam savu rokrakstu. Man katru gadu mainās viedoklis par teātri. Tas laikam ir tas skaistais meklējumu ceļš visam mūžam. Svarīgi ir saglabāt paškritiku.
Jā, mēs neesam skaļi. Bet tas toreiz arī bija cits laiks. Varbūt mēs to vēl neesam izslimojuši un tas vēl priekšā. Varbūt pēkšņi jutīšu, ka pietrūkst uzmanības, un sākšu provocēt. (Es jokoju.) Bet varbūt tomēr gribēšu trakot. To jau nevar paredzēt. Nezinu, kas manā dzīvē notiks, kādas pārmaiņas būs valstī. Varbūt gribēsies runāt skaidrāk un nepatīkamāk. Mēs esam ļoti romantiski. Man tā šķiet. Neesam skarbie veči.
– Romantiķu paaudze...
– Jā, nebiju par to aizdomājies. Valters Sīlis, Vlads Nastavševs, Kārlis Krūmiņš, Laura GrozaĶibere, Inese Mičule – tiešām, mēs esam romantiķi. Un – ironija. Daudz ironijas.
***
Elmārs SEŅKOVS
• Režisors
• Dzimis 1984. gadā
• Beidzis Latvijas Kultūras akadēmiju teātra režijas specialitātē
• LU, Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, ieguvis bakalaura grādu pedagoģijā
• Iestudējis izrādes Dirty Deal Teatro, M. Čehova Rīgas Krievu teātrī, Dailes teātrī, Valmieras teātrī un Latvijas Nacionālajā teātrī, kur ir štata režisors
• 2010. gadā nominēts Spēlmaņu nakts balvai kategorijā Gada spilgtākā debija par izrādēm Bikts, Klusā daba neatkarīgajā teātrī
Dirty Deal
• 2012. gadā Rīgas Krievu teātra Indrāni pretendēja uz balvu kategorijā Gada latviešu autora darba iestudējums, bet Kucēni (Dirty Deal Teatro) – kategorijā Gada izrāde bērniem vai jauniešiem
Par Indrāniem un Izrādi «Gals» Nacionālajā teātrī bija izvirzīts Gada režisora balvai
• 2013. gadā Valmieras teātra Raudupiete un Nacionālā teātra Meitenes bija nominētas kategorijā Gada latviešu autora darba iestudējums, Elmārs Seņkovs par abiem iestudējumiem – Gada režisora balvai
• 2014. gada laureāts kategorijā Gada režisors. Nacionālā teātra Ezeriņš saņēma Grand prix, kā arī balvu kategorijā Gada mazās formas izrāde, Rīgas Krievu teātra Vasarnieki bija nominēti kategorijā Gada lielās formas izrāde