IESPAIDI: Kultūras pieejamība, integrācija un citi smalki termini

Vasara ir festivālu pļaujas laiks it visur Eiropā. Arī Zviedrijā, otrpus Baltijas jūrai. Pēc rīdzinieku protestiem sociālajos tīklos un ne tikai tajos par steidzamības kārtā no Krievijas importētā festivāla Kubana sarīkoto troksni un jandāliņu bija interesanti noskaidrot, kā ar troksni un citām organizatoriskajām problēmām tiek galā Stokholmā, kur jau desmit gadus augustā norisinās Stokholmas kultūras festivāls.

Divi vienā

Ielidoju Zviedrijas galvaspilsētā pievakarē, kamēr tiku pie numuriņa viesnīcā allaž tik klusajā vecpilsētā, bija jau gandrīz deviņi vakarā. Pirmais iespaids – karaļpils apkārtne ir ielenkta dažādu reperu un tamlīdzīgu subkultūru tīklā, lielā ātrumā mikrofonos izkliegti faki no viesnīcai tuvākās skatuves ielas otrā pusē skanēja tik bieži, ka Latvijā par to droši vien no darba dabūtu aiziet visu iespējamo radio izpilddirektori un apkopējas. Te neviens ģībonī nekrita un par morāles normām nesatraucās. Ja reiz uz skatuves laista subkultūra, nekādus pī pa virsu neviens tāpēc atskaņot nelika. Uz nākamās skatuves Gustav Adolfs Torg tovakar plosījās Āzijas valstu popmūziķi, pulcējot gan jauniešu pūļus, gan pancīgas omītes ar Vudstokas laikmeta pieredzi. Pēdējās uzvedās īpaši atbrīvoti. Cits pūlis tusēja pie milzīgās Kungsträdgården parka skatuves. Arī tālāk Sergels Torg. Turklāt atšķirībā no neskaitāmiem festivāliem, kur jāpērk biļetes un jānēsā ap roku dažādas aproces, te viss par brīvu, klausies, cik ausis spēj izturēt, ja nepatīk dzirdētais, dodies uz nākamo skatuvi un meklē savu. Klīstot pa naksnīgo Stokholmu un papētot festivāla programmu, radās pārdomas, vai te nav mēģināts izveidot kombināciju, kas spētu iepriecēt gan popkultūras fanus, gan arī nopietnu lietu cienītājus un daudzo etnisko minoritāšu gaumes.

Nākamajā rītā, tiekoties ar Stokholmas kultūras festivāla radošo direktoru Klāsu Karlsonu, vakara stundā radies minējums tiek apstiprināts. Tieši tā arī ir – zviedri publikai sniedz pasākumus divos līmeņos – jauniešiem adresētais We Are Sthlm paredz popmūziķu auditorijai tīkamu subkultūru desantu uz pilsētas lielajām skatuvēm, savukārt Stokholmas kultūras festivāls mierīgi un bez kreņķiem iet dziļumā un plašumā, tverot visdažādākās auditorijas. Visu pagājušo nedēļu Zviedrijas galvaspilsētā no rīta līdz vakaram notika simtiem pasākumu: sākot no intelektuālām diskusijām, beidzot ar pomerancēm. Klāss Karlsons stāsta, ka īpaši tiek domāts par to, lai festivāls būtu pieejams visiem pilsētniekiem, arī tiem, kas dzīvo piepilsētās vai ir dažādu etnisko minoritāšu pārstāvji. «Kāpēc nedot cilvēkiem populārās kultūras izpausmes, ja tās piesaista lielu auditoriju? Kopā ar tām iespējams rīkot arī pasākumus, kas asina smadzenes un sniedz baudījumu profesionāļiem,» skaidro Karlsona kungs. Viņš min fantastisku piemēru no iepriekšējā gada festivāla, kad tajā ar savu pasākumu uz vienas no saliekamajām vasaras skatuves iesaistījās Stokholmas opera. Rezultāts esot bijis tāds, ka pēc šī pasākuma dienas laikā tikuši izpirkti visi nākamās sezonas abonementi un lielākā daļa biļešu uz izrādēm. Tradicionālajām institūcijām te ir lieliska iespēja sevi parādīt un uzrunāt jaunas auditorijas.

Tas, ka festivāls apmeklētājiem ir bez maksas, savulaik bijis pilsētas tēvu uzstādījums. Divtūkstošo gadu sākumā reiz populārais Stokholmas ūdens festivāls, kur līdzās populārām atrakcijām dominējusi ēšana, dzeršana un reklāmu lavīna, izpelnījies pamatīgu kritiku tā klaji komerciālās orientācijas dēļ. Politiķi toreiz nolēmuši to slēgt un izdomāt jaunu festivālu, kur šo kritisko elementu nebūtu – te jums ir nauda, pasākumiem jābūt par brīvu, nekādu reklāmas stendu, alkoholisko dzērienu un minimāls skaits papildu kafejnīcu teltīs.

Festivālu rīko neliela komanda, kurā pastāvīgi darbojas apmēram divpadsmit cilvēku. Turklāt šim departamentam ir arī citi darba pienākumi. Klāss Karlsons stāsta, ka viņi neizmanto brīvprātīgo pakalpojumu. «Brīvprātīgo organizēšana, apmācīšana un vadīšana, lai viss notiktu labā līmenī, ir pietiekami dārgs pasākums. Izrēķinājām, ka profesionāļu piesaistīšana neizmaksā daudz dārgāk, turklāt profesionālim var pateikt – es tev maksāju par šo pakalpojumu, man vajag kvalitāti un precīzi paveiktu darbu. Brīvprātīgais savukārt atbildīgākajā brīdī var pateikt – piedodiet, jūtos slims, es labāk palikšu mājās!»

Artipelāgs

Ja jau Stokholma, tad jātver viss, ko iespējams tvert. Viena no vietām, kas, manuprāt, jāredz katram, ir dizaina un mākslas pērle, kas par privātiem līdzekļiem uzbūvēta uz vienas no daudzajām Stokholmas apkaimes salām, ko zviedru valodā dēvē par Artipelag. Mums fantastiski paveicās – izdodas ne vien apskatīt vienu no labākajām fotogrāfiju izstādēm Zeme satiek ūdeni (atvērta līdz 27. septembrim), kādu man gadījies redzēt pēdējo desmit gadu laikā, bet arī tikties ar Artipelag īpašnieku, leģendāro zviedru uzņēmēju, pasaulslavenā bērnu preču zīmola Baby Björn radītāju Bjornu Jakobsonu. Viņš šīs fantastiskās ēkas celtniecībā vien ieguldījis vismaz trīsdesmit piecus miljonus eiro (!),pats apgalvo, ka līdz ar visiem apkārtnes iekārtošanas darbiem šajās klintīs ielicis apmēram piecdesmit miljonus eiro, kaut precīzo summu īsti nekad neesot rēķinājis. Astoņdesmit gadus vecais, sirmais Jakobsona kungs ir enerģijas iemiesojums. Viņš izstāsta mums Artipelag būvniecības vēsturi un ar lepnumu izrāda ķērpjiem apaudzēto ēkas jumtu. «Es gribēju radīt kaut ko skaistu, vietu, kas priecētu cilvēkus, kur būtu interesanti atnākt un kur būtu iespējas darbināt smadzenes.»

Fantastiskais projekts ietver vairākas izstāžu un semināru zāles, veikaliņu, divus restorānus, pastaigu takas, kas izbūvētas tā, ka starp klints akmeņiem iespējams pārvietoties pat invalīdu krēslā, izcilas gaileņu un melleņu vietas un iespaidīgu skatu uz jūru un mežu, lai no kura punkta uz to raudzītos. Celtniecības gaitā izdevies saglabāt virkni klints fragmentu, kas normālas mājas būvniecībā būtu vienkārši uzspridzinātas. Tā, piemēram, pirmā stāva kafejnīcas grīda plūdeni pārtop raupjā klints bluķī zāles stūrī. Ar vērienu tiek veidotas arī izstādes – pārsvarā laikmetīgā māksla, dizains, arī fotogrāfija. Šobrīd apskatāmā Zeme satiek ūdeni tapusi šķietami vienkārši – piesaistot tādu ekspertu kā mākslas kuratoru Pīteru Galasi un atlasot simtiem dabas fotogrāfiju, kas tapušas divdesmitajā gadsimtā, no dažādiem Eiropas un ASV muzejiem un kolekcijām. Interesanti, ka, vērojot dažādos laikos un tehnikās veidotos foto, var pamanīt atšķirību starp divām dažādām pieejām – amerikāņu meistari dabas skatus tver precīzi, askētiski, bez liekām detaļām, savukārt vecā kontinenta pārstāvji skatījušies uz ainavu ar romantiskāku piesitienu. Manuprāt, Artipelag ir vērts apskatīt gan laikmetīgās mākslas cienītājiem (protams, sekojot līdzi izstāžu plānam), gan arī arhitektūras un dizaina faniem. Šai vietā pat kafejnīcas piparu un sāls dzirnaviņas ir vērtība, ko vērts izmēģināt. Ņemiet vien vērā, Artipelag ir privāta iestāde, tāpēc uz to neattiecas Stokholmas kartes piedāvājums, ieejas maksa pieaugušajiem izstādes apskatei ir apmēram 15 eiro. No Stokholmas līdz Artipelag var nokļūt vai nu ar auto, vai kuģīti (vasaras sezonā).

Māksla integrē

Pēc elegantās ķērpju pils, kas uzbūvēta salas klintīs, devāmies cauri visai pilsētai uz tās otru pusi. Tenstas piepilsēta tapusi pērnā gadsimta pluskaino blokmāju būvniecības laikos. Sākotnēji šis rajons bijis domāts provincē mītošajiem zviedriem, kas galvaspilsētā atraduši labāk apmaksātu darbu, tomēr laika gaitā tas pārvērties par bēgļu, emigrantu un laimes meklētāju mājvietu. Zinātāji apgalvo, ka šī rajona iemītnieku sastāvs mainījies vairākas reizes, piemēram, Pinočeta diktatūras gados te mitinājies ļoti daudz čīliešu. Mūsdienās šeit ik uz stūra var sastapt indiešus un ieceļotājus no dažādām Austrumu un Āfrikas valstīm. Paši zviedri atklājuši, ka viņu zemē, neraugoties uz augstajiem standartiem, kaut kas īsti nav kārtībā ar integrācijas politiku, tad nu Tenstas piemērs demonstrējot jaunākos risinājumus šajā jomā. Latviešiem, kas nostādīti kategoriskas izvēles priekšā – pieņemt politiskos bēgļus, šis varētu būt visnotaļ pamācošs stāsts.

Neraugoties uz to, ka ir šķietami grūti izslīdēt cauri zviedru sociālo dienestu smalkajam sietam, kas paredz bezmaksas valodas apmācību un integrēšanu zviedru sabiedrībā, mūsu aizjūras kaimiņi nonākuši pie secinājuma, ka ir iebraucēji, kas kaut kādu iemeslu dēļ tomēr netiek integrēti sabiedrībā. Viņi iesprūduši kaut kur savās piepilsētās, izolētā vidē, neprotot valodu un līdz ar to zaudējot tās iespējas, ko piedāvā šīs valsts sabiedrība. Viens no veidiem, kā viņi tiek iesaistīti dzīvē, ir līdzdalība kultūrā.

Tensta Konsthall pēc izskata ir kaut kas ļoti neizteiksmīgs, visumā atgādinot padomju ēras gastronomijas veikala un kultūras nama krustojumu. Tomēr šajā ēkā ir iekārtots ne vairāk, ne mazāk, bet laikmetīgās mākslas centrs, kurā darbojās un tiek iesaistīti vietējie iedzīvotāji. Savā ziņā to var nosaukt par pašdarbības laikmetīgo mākslu – cilvēki te var nākt, gleznot, radīt telpiskus objektus u.tml. Par materiāliem, krāsām un telpām viņiem nav jāmaksā. Atliek vien reģistrēties uz attiecīgo kursu, nākt un darboties. Līdzās darbnīcām šajā Konsthall ir arī neliela izstāžu zāle un lasītava. Bijām Tenstā dienas vidū – darboties gribētāju netrūka. Visu to redzot, tikai pieauga skeptiskā noskaņa pret mūsu valdības visnotaļ aptuveni izklāstītajiem plāniem uzņemt bēgļus: zviedriem ir attīstīta valodas apmācības programma un citi piedāvājumi emigrantiem, kādu nav mums, bet viņi redz, ne viss no tā darbojas ideāli. Mums tik vien ir kā runas par kādām no pasaules nošķirtām izolētām vietām un naudas pabalstiem. Grūti saprast, vai no tā kas labs var iznākt.

Iespaidīgu projektu integrācijas jomā īstenojusi Birgita Notlefa, kura savulaik pārdevusi savu auto, lai nodibinātu dizaina centru Livstycket, tā darbībā iesaistot sievietes emigrantes, kas nav spējušas iesaistīties normālā dzīvē. «Jūs neticēsiet, bet es atskārtu, ka Zviedrijā ir sievietes, kas te iebraukušas no dažādām pasaules valstīm, kuras neprot zviedriski ne lasīt, ne rakstīt. Bet ja neproti valodu, kādas gan ir tavas iespējas? Labākajā gadījumā vari nīkt mājās un pieskatīt bērnus. Es nolēmu, ja vēlos, lai iebraucēju ģimene tiešām tiktu integrēta zviedru sabiedrībā, ir jāstrādā tieši ar sievietēm. Jo viņas ir mammas, bet bērni – tā ir nākotne. Varbūt manām studentēm neizdosies sasniegt ļoti augstus mērķus dzīvē, tomēr viņām būs darbs un cilvēka cienīga iespēja dzīvot. Viņu bērni būs tie, kas varēs virzīties uz augstiem mērķiem,» spriež Birgita Notlefa.

Uzņēmīgā zviedriete sākusi ar nodarbībām, kurās līdzās valodas prasmēm sievietēm bijusi iespēja zīmēt sev svarīgas lietas. Laika gaitā tas attīstījies tik tālu, ka ar dizainera palīdzību šie zīmējumi kļuvuši par auduma apdrukām, bet apdrukātais audums pārtapis apģērbos. «Visam jābūt visaugstākajā kvalitātē,» domā Birgitas kundze, «apdrukām, krāsām, audumam. Tikai tā iespējams pievērst uzmanību un likt sevi respektēt.» Viņas ideja ir pilnībā attaisnojusies, Birgitas Notlefas audzēknes no dzīves māktām nelaimīgām būtnēm kļuvušas par pārtikušām un laimīgām sievietēm, savukārt viņu darinājumi ieguvuši pat starptautisku ievērību. Viens no Livstycket jaunākajiem darinājumiem ir audums, ko rotā dažādu somu attēli. «Visiem bēgļiem dažādos laikos ir kaut kas kopīgs,» stāsta Birgita Notlefa. «Gan latvieši, kas te ieradās kara beigās, gan Balkānu kara bēgļi man stāstījuši, ka bijuši spiesti pamest savas mājas ar vienu somu rokās. Jaunajās mītnes zemēs viņiem nācās atrast drēbju skapi, kur iekārt līdzi paņemto, lai sāktu te jaunu un normālu dzīvi. Tā arī no šiem stāstiem radās ideja par audumu.»

Tās pašas dienas vakarā tiekamies ar Ebbu Okermani, kura izdomājusi savu projektu United Invitations. Ideja pavisam vienkārša – ar sociālo tīklu starpniecību palīdzēt satikties emigrantiem ar zviedriem, ejot vieniem pie otriem vakariņās. Liekās, kas gan no tā var iznākt, bet iniciatīva darbojas ar panākumiem un kļūst aizvien populārāka.

Cilvēkiem, kuri pārtikuši dzīvo Stokholmas centrā, bieži vien nav priekšstata par to, kas notiek piepilsētās. Mums ir laiks kļūt reālākiem un pieņemt reālus lēmumus, atvērt bagāto kultūras pasauli arī viņiem – tā šajās dienās ir viena no biežāk dzirdētajām atziņām, ko tajā vai citā formā uzsver gandrīz visi zviedri, ar ko izdodas aprunāties. Laikam jau arī mums, latviešiem, vajadzētu kļūt krietni vien reālākiem un atbildīgus lēmumus pieņemt ar skaidru padarāmā darba apziņu. Pagaidām mūsu galvās dominē emocijas, bet saprātīgu diskusiju aizstāj apsaukāšanās sociālajos tīklos, kur viena puse dēvē otrus par rasistiem, otri pirmos – par kosmopolītiem. Tas, kas nav vienkārši pārtikušajā Zviedrijā, nebūs viegli arī pie mums, bet politisko bēgļu uzņemšana nudien nav emocionāls kāmīša pirkums zooveikalā, kuru pēc tam, ja apnīk, var atnest atpakaļ. Tā būs lieta, kas savā ziņā mainīs arī mūsu pasauli, un tikai no mums atkarīgs, vai tā kļūs labāka.

*Publikācijas tapšanā palīdzējis Zviedrijas institūts