VAKARA ZIŅAS: Velta Skurstene: "Paldies dievam, es esmu dzīva"

Skultes «Mētrās», kas atrodas Edgara Liepiņa ielā, mitinās tautā mīlētā aktrise Velta Skurstene-Lāce ar vīru Visvaldi. Kopā ar savu mīļo sunīti Laru un kaķeni Pikatiņu viņi dzīvo mazā, bet siltā somu namiņā. Jūra no Lāču mājas ir divu kilometru attālumā, bet vairāk par jūru aktrisei patīk meži un vējā šalcošās priedes. 19. decembrī Veltai Skurstenei-Lācei būs 85. jubileja, bet viņa joprojām ir sprauna un žirgta. Vienīgi par sevi liek manīt problēma ar acīm. «Laiks dara savu, es jau nežēlojos. Kaut ko redzu un dzirdu, un kaut kas notiek. Tās visas ir pupu mizas!» saka aktrise.

Aktrises darba mūžs

Velta Skurstene ir dzimusi Talsos piecu bērnu ģimenē, kur bijusi pati jaunākā. Visi sadzīvojuši un kopā darbojušies. Sētas bērni pat iestudējuši teātri «Ansītis un Grietiņa», kur režisors un dekorators bijis kaimiņzēns – slaida auguma puisis. «Mamma iedeva palagus, un mēs varējām atvērt un aizvērt skatuvi. Mums toreiz likās, ka tas ir pats augstākais, kas var notikt. Man laikam bija septiņi gadi. Nezinu, kā radās doma kļūt par aktrisi. Vēlējos tāda būt, un laimējās. Nonācu teātrī. Katram jau liktenī kaut kas ierakstīts. Ar teātri esmu saaugusi, izaugusi un, paldies dievam, ko varu, to daru,» saka aktrise. Viņa atzīst, ka Jaunatnes teātra viņai šodien ļoti pietrūkst, bet tur neko nevar darīt, tas ir liktenis. «Mēs satiekamies šad tad ar maniem vienaudžiem kolēģiem, kas vēl esam palikuši. Tās ir ļoti skaistas atmiņas. Bet dzīvē viss notiek kā jānotiek. Un tāpēc paldies dievam, ka ir tāda iespēja, ka tu vari kaut reizi vēl iziet publikas priekšā un parunāt. Tas man joprojām patīk un sagādā baudu. Cilvēki klausās, un, ja tu viņiem esi sagādājis prieku, tad neesi nometis to dienu zemē. Kaut ko esi izdarījis,» prāto aktrise.

Jau pēc Jaunatnes teātra slēgšanas Velta Skurstene kopā ar režisori un skatuves mākslinieci Lailu Ilzi Purmalieti braukājušas pa laukiem, rādīdamas bērnu izrādes. Veltiņai bijis ēzelīša I-ā kostīms, un viņa lasījusi Leona Brieža, Māra Čaklā un Pētera Brūvera dzeju, bet Laila Ilze dziedājusi savas jaukās dziesmas. Jau vēlāk aktrisi uzaicinājusi televīzija filmēties seriālā «Cerību iela 21», kur viņa atveidojusi Zelmas tanti. Aktrise atzīst, ka filmēšanās seriālā viņu mazliet uzmundrinājusi. «Tas bija ļoti jauks laiks, bet pēc tam atkal iestājās tukšums. Tad nāca filma «Džimlairūdi rallallā». Savukārt ar izrādi «Džimlairūdi rallallā» ar Lailu Ilzi Purmalieti braukājām pa Latvijas laukiem. Pēc tam atkal sekoja mīļdarbiņš – kopā ar Lailu Ilzi Latvijas laukos izrādījām iestudējumu «Sievietes, sievietes». Tie ir tādi mazi ugunskuriņi, kas atdzīvina un liek apzināties, ka tu vēl kaut ko vari. Un tas nav galīgi zemē metams,» teic tautā zināmā aktrise.

Velta Skurstene, atminoties savu un citu teātra kolēģu darba mūžu, prāto: «Es domāju, kāpēc tā dzīvē sanācis, ka vairs neesam teātrī? Aktieris ir aste bez suņa. To es neesmu izgudrojusi, Anšlavs Eglītis tā teica. Diriģents bez orķestra ir kā aste bez suņa. Mēs esam aktieri bez teātra. Elvīra Baldiņa piedzīvojusi tik skaistu un bagātu mūžu, augustā viņai būs 97 gadi. Viņa ir vecākā aktrise Latvijā. 23. novembrī bija Eduarda Smiļģa dzimšanas diena, un viņa būtu pelnījusi balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā. Pat paldies viņa nav saņēmusi. Labi – gan viņa, gan es esam apbalvotas – aktieru Zelta fondā ierakstītas. Par to mēs esam ļoti laimīgas. Bet tāpēc, ka Elvīra nav nominēta «Spēlmaņu naktī», man, godīgi sakot, sāp sirds.»

Gustiņš silda sirdis

Velta Skurstene atminas, ka Jaunatnes teātrī nav bijis intrigu un kolektīvs bijis ļoti draudzīgs. Garderobē aktrises satikušās un apmainījušās ēdienu receptēm. Bijusi pat pašpalīdzības kase. «Es atceros savus bijušos kolēģus ar mīlestību. Arī jaunākos – Gunti un Imantu Skrastiņus, Aldu Krastiņu, Ivaru Brakovski. Visus nemaz nevar atcerēties, jo gadi dara savu,» saka aktrise.

Daudzi sešdesmito gadu bērni vēl atceras Veltas Skurstenes skursteņslauķi Gustiņu, ko rādīja televīzijā: «Viņu sauca Augusts Kvēps, jo viņš piedzima augustā. Latvijas Televīzijas diktore Gerda Riekstiņa Sinkēviča, kas nu jau aizgājusi mūžībā, nodēvēja viņu par Gustiņu, jo puisietis bija ļoti mīlīgs. Tas bija jauks laiks, kad mums bija iespēja padomju laikā cilvēkiem sasildīt sirsniņas. Raidījumā atskaņoja dažādas dziesmiņas un pa vidu mēs runājām. Bērni sūtīja daudz vēstuļu, mēs tās pieminējām raidījumā un teicām paldies. Gustiņš man ir ļoti tuvs un dārgs, varētu teikt, ka viņš ir mans bērns. Viņš eksistēja apmēram divus gadus, varbūt drusku ilgāk. Tagad Gustiņa mājvieta ir Televīzijas muzejā.»

Rušinās pa mazdārziņu

Savulaik aktrise bijusi rokdarbu mīļotāja, bet tagad rokdarbiem pielikts punkts redzes problēmu dēļ. «Tagad es nevaru pat diegu adatā ievērt – tik slikta ir redze. Paldies dievam, es esmu dzīva, vesela un ar veselu saprātu. Man patīk šo to dārzā rušināt un garšaugus stādīt. Man ir estragons, timiāns, majorāns, lupstāji, ārstnieciskās salvijas, pētersīļi, selerijas, loki un dilles. Kad pavasarī saplūcu lielu buntīti zaļumu, tad ir garda biezpienmaizīte ar zaļumiem,» priecājas Velta. Viņa atminas, ka bērnībā bijuši tādi sīpolloki, kas jau agrā pavasarī bija lieli izauguši un zaļoja līdz pat vēlam rudenim. «Kādreiz ar aktrises Indras Burkovskas mammu Elziņu runājām pa telefonu. Es saku: «Elziņ, vai tu atceries, ka bija tādi loki?» Viņa saka: «Man nav vairāk, bet es paprasīšu kaimiņam.» Elziņa man atsūtīja tos sīpolus, un es nu varu tos iestādīt un gaidīt, kad būs lielie bērnības sīpolloki. Uzsmērē sviestmaizi un uzliec loku virsū,» stāsta aktrise. Novembra nogalē nogriezusi estragonu, jo tas vēl bijis zaļš, un izkaltējusi ziemai. «Estragonu un salviju sasienu buntītēs un pakarinu istabā, jo liekas, ka tie attīra gaisu un ir vieglāk elpot,» saka saimniece.

Vecmāmiņa un vecvecmāmiņa

Aktrisi liktenis nav žēlojis. 2001. gada 2. oktobrī aizsaulē aizgāja dēls Juris. Cieta avārijā 1999. gada 11. augustā un pēc diviem gadiem aizgāja ar sirdi. «Dīvainākais, ka viņš, gulēdams reanimācijā, prasīja televizoru, lai var samontēt savu veidoto raidījumu «Jūras vēstis». Vēlāk Juris teica – kā es varēju izdzīvot? Rokas, kājas – viss salauzts. Viņam atbildēja, ka tāpēc, ka reanimācijā uztaisījis TV studiju. Mihails Čehovs ir teicis – sūti tos impulsus un tad tu tos atmodināsi. Laikam arī Juris šos impulsus sūtīja sev, savam darbam,» prāto Velta. Dēlam ļoti garšojis lasis, viņš to pats marinējis. «Es atceros, viņš man smērēja tās lašmaizītes. Man vienmēr acu priekšā ir viņa rokas, kā viņš smērē lašmaizītes. Tie ir gaiši mirkļi. Tās ir atmiņas. Drusku sāp šad tad. Viņš bija, viņš ir. Mirušo piemiņas dienā viņš ir kopā ar mums. Nezinu, vai Jurim aktiera talants bija iedzimis no manis – viņš vienkārši gribēja un darīja,» par savu dēlu stāsta mamma.

Savukārt aktrises meita Zane joprojām ir radiožurnāliste: «Veido raidījumus par dzīvniekiem un šobrīd gatavo raidījumu «Reiz Radio», jo Latvijas Radio šogad svin 90 gadus, un Zane meklē materiālus no pašiem radio pirmsākumiem līdz pat šodienai.»

Aktrisei ir divas mazmeitas, Jura meitas – Baiba un Laura. «Baiba dzīvo Lietuvā, Viļņā, un strādā konservatorijā. Laura ir precējusies, un viņai ir trīs bērni – Rihards Kristaps, Emīlija un Paula,» ar saviem mazmazbērniem lepojas Velta.

Dod pajumti suņiem un kaķiem

«Man ir bijis laimīgs mūžs. Esmu priecīga par to, ka joprojām esmu dzīva, varoša un daroša. Adatā diegu nevaru ievērt, bet ēst gatavoju, kaut arī labā roka man pa daļai ir paralizēta pēc insulta. Es tomēr darbojos un visu daru pati. Vienīgi nevaru rakstīt. Grūti ir tad, kad risinu krustvārdu mīklas. Man ļoti grūti astotniekus uzvilkt un nulli uzrakstīt. Burti ir šķībi un greizi, bet es pati tos pazīstu. Krustvārdu mīklas allaž atminu, bet nekur nesūtu. Vājredzīgie man pirms gada solīja lupu pagādāt, bet pagājis gads, un nekā no solītā. Iztieku kā varu ar savu lupu. Paldies dievam, ka visu to varu izdarīt. Tas jau ir daudz. Ļoti, ļoti gribas lasīt un pārlasīt, bet nevaru,» atzīst Velta Skurstene.

Ar vīru Visvaldi aktrise ir kopā 40 gadus. Abi viens otru saprot un priecājas par saviem ģimenes mīluļiem suņiem un kaķiem. Aktrise stāsta, ka no patversmes bija paņēmuši suni, taču tas saslimis un aizgājis citos medību laukos. «Dienā, kad Lācīte nomira, ieradās mazs, melns kaķis ar zaļām acīm. Tagad uz mūsmājām nāk tikai divas trīs reizes dienā paēst. Visvalža meita Maira bija atradusi pusbeigtu pamestu kaķi. Žēloja, baroja ārpusē, kamēr ienesa iekšā. Nosauca kaķi par Mēnesnīcas Sudrabkāju. Kaķene dzīvoja tikai vannas istabā un tur tika arī pabarota. Taču mājās esošās kaķenes viņu neieredzēja, un Maira nezināja, ko darīt. Tēvs teica, lai Maira ved to kazas kāju šurp! Atveda pie mums, un kas tā par mīļu un jauku kaķenīti! Mēs viņu nosaucām par Pikatiņu, jo Visvalža tēvs visus kaķus, kādi viņam mūžā bijuši, sauca par Pikatiņām. Un visi suņi bija Dukši. Tagad Pikatiņa ir atkopusies un ir varen jestra kaķenīte – skraida pa lauku un rāpjas kokos. Mūsu Lariņa, sunenīte, arī ir paņemta no patversmes. Tik mīlīgu sunīti nebijām redzējuši. Lariņa ar zobiem Pikatiņai skrubina muguru. Pikatai ļoti patīk ieritināties viņai azotē,» par mājas četrkājainajiem mīluļiem stāsta aktrise.