«Es gadus neskaitu un, godīgi sakot, dažkārt pat nezinu, cik man to gadu ir. Deviņdesmit? Johaidī! Kur es tik ilgi esmu nodzīvojusi! Un, paldies dievam, vēl ar veselu saprātu,» saka vairāku paaudžu teātra skatītāju mīlētā aktrise Velta Skurstene. Viņa kā allaž ir optimisma un dzīvotprieka pilna. Šodien, 19. decembrī, cienījamā skatuves māksliniece pārkāpj savas dzīves 90 gadu slieksni.
Kā jūs šodien dzīvojat?
Neatkarīgā nekad nav palaidusi garām nevienu manu apaļo jubileju, vienmēr atceras, jau no padomju laikiem. Tas nu gan ir jauki! Kā es dzīvoju? Dikti sūdzēties jau nav par ko. Māju kopju, ēst gatavoju, veļu mazgāju - visu, kas mājās jādara, es daru. Un par to man prieks - ka to vēl varu un ka to daru. Ka pati vēl kustos un galvenais - neesmu citiem par nastu. To nemūžam negribētu. Viss pārējais jau, godīgi sakot, ir pupu mizas! Bet, starp mums, meitenēm, runājot: jo vairāk dzīvoju, jo vairāk domāju par to, ka neko dižu savā dzīvē neesmu izdarījusi, ka neko neesmu sasniegusi. Un es nekoķetēju, man ir tāda sajūta. Jā, es esmu bijusi pasakainos cilvēkos, man joprojām apkārt ir daudz burvīgu cilvēku, un tā gan ir laime. Jā, tas ir pats jaukākais, ka mani pazīst, atceras un mīl. Bet - kā tad tā?! Es taču vairs nekas neesmu, neko nedaru, nekādus kalnus negāžu.
Esat palikusi teātra skatītāju spilgtā atmiņā ar savām lomām, ar «tiem kalniem, kas savulaik gāzti» uz teātra skatuves, TV un radio iestudējumos…
Tik dižs talants nemaz neesmu bijis. Nezinu, kāpēc, bet man bieži ir tādas domas, ka daudz ko varēju izdarīt vēl labāk. Naktīs, kad nenāk miegs, domāju: ja tagad tiktu kādu lomu spēlēt, es visu darītu citādāk - daudz dziļāk, interesantāk un izvērstāk. Aiz katra vārda taču ir kāda doma, bet, atskatoties uz padarīto, liekas, ka daudz kam ir pāriets pāri tā viegli, un tā viegli viss arī aizlidojis, pagājis.
Jūs domājat - gadi, mūžs aizlidojis?
Es gadus neskaitu, vienkārši dzīvoju un, godīgi sakot, dažkārt pat nezinu, cik man to gadu ir. Deviņdesmit? Johaidī! Kur es tik ilgi esmu nodzīvojusi! Un vēl joprojām dzīvoju. Un, paldies dievam, ar veselu saprātu. Vispār jau daudz ir iets, skriets, darīts un dzīvots. Un tas viss ir bijis samērā jauki. Daudz esmu bijusi apritē, un tā laikam bija tā laime, ka biju nemitīgā skrējienā. Bet - jā, laiks ir aizskrējis ārkārtīgi ātri. Savu mūžu nedomāju, ka dzīvošu tik ilgi…
Garš mūžs esot skaists - tik daudz tajā satilpst…
Un visjaukākais ir tas, ka joprojām notiek dažādi brīnumi. Piemēram, filma «Džimlai rūdi rallallā», kas tika uzņemta pirms sešiem gadiem [režisori Māris Putniņš un Jānis Cimmermanis]. Jau sen vairs nedomāju, ka kaut kas tāds varētu notikt - ka man vēl būs iespēja filmēties, ka es to vēl varēšu. Tā bija pasakaina iespēja satikties ar saviem kolēģiem, no kuriem daudzi gan ir par mani jaunāki. Tā pati Baibiņa Indriksone - tik mīļa, tik jauka! Pirms tam nebijām tik tuvu satikušās. Un arī piedāvājums no producentes Lailas Ilzes Purmalietes - piedalīties humoršovā «Sievietes, sievietes…». Tas bija bezgala jauki, ka varēju to darīt. Uzej uz skatuves un pēkšņi atceries kādu Māra Čaklā dzejoli un vari to noskaitīt no sākuma līdz beigām… Tie visi taču ir brīnumi, pasakaini brīnumi! Tagad gan diez’ vai vēl varētu…
Gan jau, uzejot uz skatuves, varētu…
Ziniet, naktīs arī varu. Visus dzejoļus zinu no sākuma līdz beigām. Kad nenāk miegs, pārcilāju dzejoļus, savas lomas. Es nerunāju skaļi, bet domās, pati sev. Varbūt tā ir, ka tad, kad vairs neesi uz skatuves, domā, ka varētu vēl… Ne vella es nevarētu, ja tā godīgi. Vairs uz krēsla nevaru uzkāpt, pa trepēm nevaru uzskriet, eju tusnīdama. Skriet vairs nevaru, bet smuki soļot gan vēl varu!
Nekur jau nav jāskrien…
Nuja, rāmā garā un - tikai uz priekšu!
Kā paiet jūsu dienas šai ārkārtējās situācijas laikā, ar ko nodarbojaties?
Tas ir pats skumjākais, ka nevar satikties ar cilvēkiem. Gribas vienkārši satikties, otru apskaut un samīļot. Just, ka esi dzīvs, un sajust to pretī no otra… Bet man ir ļoti laimējies, ka varu dzīvot Skultē. Mums ir paliels dārzs, ir kur izstaigāties un elpot svaigu gaisu. Es neesmu jūras mīlētāja, man labāk patīk mežā. Tur ir sajūta, ka lielie, spēcīgie koki ar saviem zariem un lapām vēdina pasauli un uzlabo gaisu, lai mums ir vieglāk elpot. Nupat mums pat bija sniegs, un par to biju ļoti priecīga! Pagājušogad nebija nemaz. Un drīz jau 21. decembris, kad diena kļūs par sekundi garāka. Es ļoti gaidu to brīdi. Es ļoti gaidu Ziemassvētkus, tie ir visskaistākie svētki, jo dienas pēc tam paliks drusciņ, drusciņ garākas.
Kā pavadīsiet savu dzimšanas dienu?
Paši vien būsim - divatā ar vīru. Viņš ir jaunāks par mani un deviņus mēnešus jaunāks par Raimondu Paulu. Bet vīrieši, ziniet, ir trauslāki, ne tik varoši un daroši kā mēs, meitenes, vai ne? Protams, savā dzimšanas dienā būtu priecājusies satikties ar tām savām kolēģēm, kas vēl esam - ar Elvīru Baldiņu, kura gan tagad ir «sanatorijā», ar Antu Krūmiņu, Tamāru Soboļevu, Ludmilu Leimani. Bet tādas iespējas nav. Un ir bail kādam nodarīt pāri. Nevajag izlikties, ka esam visvareni, ka kovids mūs neskar. Kāpēc pakļaut kādu briesmām? Ja nav iespējas svinēt tagad, pagaidīsim vasaru un svinēsim tad. Es domāju, ka vasara būs mierīga, ka kovids būs aizgājis. Ļoti ceru - kā atnāca, tā aizies. Jo - nu pietiek!
Vai 90 - tas ir daudz?
Kāda starpība - septiņdesmit, astoņdesmit vai deviņdesmit?! Ja nu vienīgi astoņdesmit gados vēl biju dikti fiksa un žirgta, vēl varēju skriet. Bet es arī tagad esmu diezgan jestra… Neesmu no tiem, kas bēdājas. Ja arī kādreiz par kaut ko sadusmojos, ātri uzšvirkstu un tikpat ātri nomierinos. Bet vispār es vienmēr esmu priecīga. Es esmu prieka ģīmis.
Prieku dzīvot var iemācīties, vai arī to esat mantojusi no vecākiem, vecvecākiem?
Varētu būt, ka esmu to mantojusi. Mans vecaistēvs, kurš nomira deviņdesmit četru vai deviņdesmit sešu gadu vecumā, neatceros, vienmēr izdomāja kādas ēverģēlības. Biju mazs bērns, bet atceros, kā viņš Talsos gāja uz ielas stūra regulēt satiksmi - uzvilka kažoku uz kreiso pusi, uzlika galvā kreppapīra cepuri un regulēja satiksmi.
Ziniet, man vienmēr ir paticis pateikt ko asprātīgu, smieklīgu - lai tā dzīve ir lustīgāka! Bet tā jau nemaz nav bēdīga. Par ko tad bēdāties?! Man ir suns un kaķis, par ko rūpēties. Arī kaimiņu kaķis pie mums atnāk, tas arī jāpabaro. Nu, jā, klapatas tās ir, bet - tās ir tik foršas klapatas! Es mēģinu prieku saskatīt it visā. Par to vien taču jāpriecājas, ka esi dzīvs, paēdis un siltumā. Ka ar vīru joprojām esam kopā, tas ir labi. Mēģiniet arī jūs priecāties un - dzīvojam nost! Lai mums visiem ir priecīgi Ziemassvētki! Domāsim gaišas domas un, cik vien iespējams, darīsim labus darbus. Tad viss būs uz labu! Bet, sagaidot jauno gadu, man gribas nodeklamēt ārkārtīgi skaistu Jāņa Poruka dzejoli [«Jaunajam gadam»]:
«Dod tautām vairāk kauna, sāta,
Lai neizceļas karš un bads;
Dod vīriem, sievām vairāk prāta,
Dod vairāk gaismas, jaunais gads!
Dod gaismu mums, kas apspīd visu,
Lai apskaidrojas tumšais kakts;
Dod viņu šurp mums visu, visu,
Lai netiktu vairs melots, zagts!
Ved pērkoņus caur gaisa dzelmēm,
Lai svētību tie zemei dārd;
Nes siltumu iz saules svelmēm
Un ledus kalnus kopā spārd'!
Dod šur tur vairāk kauna, sāta,
Lai neizceļas karš un bads;
Dod vīriem, sievām vairāk prāta!
Sveiks esi mums tad, jaunais gads!»
Velta SKURSTENE- Aktrise - Dzimusi 1930. gada 19. decembrī Talsos - Dzīvo Limbažu novada Skultes pagastā - Izglītība: Talsu 1. pamatskola, Natālijas Draudziņas ģimnāzija (1951), Valsts teātra institūts - Darba pieredze: Valsts leļļu teātris (1956‒1958), Valsts jaunatnes teātris (1958‒1989) - Paralēli darbam teātrī piedalījusies arī Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas veidotos iestudējumos un raidlugās - Sadarbībā ar skaņu ierakstu firmu «Melodija» ierakstījusi dažādas lugas un pasakas bērniem - Kino lomas: «Kapteiņa Enriko pulkstenis» (rež. J. Streičs/Ē. Lācis, 1967), «Meldru mežs» (rež. Ē. Lācis, 1971), «Dāvana vientuļai sievietei» (rež. Ē. Lācis, 1973), «Un rasas lāses rītausmā» (rež. P. Krilovs, 1977), «Aktrise Ragārēs» (TV, rež. D. Dumpe, 1996), «Džimlai rūdi rallallā» (rež. M. Putniņš/J. Cimmermanis, 2014) - Precējusies (1977), divi bērni |
