«Vienmēr ir brīnišķīgi spēlēt kopā ar kādu no Latvijas orķestriem, jo pēdējā laikā man vairāk sanāk koncertēt ārzemēs,» atzīst 18 gadu vecā pianiste Aurēlija Šimkus. Ceturtdien, 18. februārī, atjaunotajā vēsturiskajā Dzintaru koncertzālē ciklā Vīnes klasika notiks Liepājas simfoniskā orķestra un pianistes Aurēlijas Šimkus koncerts.
Blakus Mocartam
Liepājas simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs, diriģents Atvars Lakstīgala, raksturojot koncerta Vīnes klasika. Mocarta klavierkoncerts un Bēthovena simfonija programmu, uzsver: «Vīnes klasika šodien globālā mērogā kļuvusi moderna un aktuāla. Tieši pēdējā desmitgadē tapuši izcili Vīnes klasicisma mūzikas ieraksti un interpretācijas. Mocarta un Saljēri leģenda ir aktuāla arī krietni pēc abu skaņražu nāves, tāpēc šajā koncertā klausītājiem būs iespēja iepazīt abu laikabiedru personības, gan jāpiebilst, atšķirīgos un nevienlīdzīgos žanros. Bet, studējot Bēthovena simfoniju partitūras, mani vienmēr pārņem neizskaidrojama iedvesmas sajūta, jo viņa mūzika ir dzīva, trausla, smieklu un groteskas piepildīta, reizēm nopietna, tad elektriski uzbudināta. Arī Otrā simfonija nav izņēmums. Tā būs īsta mīlas drāma ar kaisli un ugunīgi dzirksteļojošu temperamentu.»
Pēc debijas Baireitā un viesošanās Ingolštatē, kur aizvadītā gada nogalē Aurēlija Šimkus koncertēja kopā ar Gruzijas kamerorķestri, mūziķe uzstāsies kopā ar Liepājas simfonisko orķestri, atskaņojot Volfganga Amadeja Mocarta jauneklīgo 12. klavierkoncertu. «Tieši Mocarta 12. klavierkoncertu decembrī es atskaņoju Baireitā. Jau pirms kāda laika Latvijas koncerti piedāvāja atskaņot šo skaņdarbu, bet, kā jau mēdz notikt ar idejām, tās sagaida īsto brīdi,» saka Aurēlija Šimkus. Pianiste atzīst, ka tieši šajā Mocarta skaņdarbā viņa iemīlējusies uzreiz, jo tas ir «bezgala interesants, jo Mocarta mūzikā ir tik daudz nianšu un humoristisku paņēmienu. Savukārt šis koncerts ir īpašs ar to, ka tam ir vairākas kadences jeb vietas, kurās orķestris nespēlē un ir «telpa» solista improvizācijām. Lai izveidotu patiesi autentisku agrīnā klasicisma klavierkoncertu interpretāciju, pianistam ir jāprot improvizēt, vai vismaz sakomponēt savas kadences un ornamentāciju, jo, ņemot vērā agrīnā klasicisma laika instrumenta ierobežotās iespējas, tieši kadences un ornamentācija bija tas, kas lielā mērā atšķīra vienu interpretāciju no otras. Šajā koncertā es uzdrošināšos spēlēt savas kompozīcijas, kas tapušas speciāli šim koncertam». Pianistei itin nemaz neesot bail savas kompozīcijas «nolikt blakus» Mocarta radītajām, jo «mākslinieks vispār tā nedrīkst domāt. Tad jau var būt arī bail interpretēt, un ar bailēm var pamatīgi iekāpt auzās. Vispār cilvēkam, pieskaroties kaut kam lielam, nevajag ļauties bailēm, bet – tieši otrādi – jābūt analītiskam un profesionālam, un tas, kombinācijā ar paša personību, arī rada jauno unikālo. Jo galu galā – visi mēs esam tikai cilvēki, arī ģēnijiem bija sava ikdiena, kaislības un problēmas. Uz komponistu, lai kāds ģēnijs viņš arī ir, nedrīkst skatīties kā uz Dievu. Jāmēģina saprast, ko komponists ar šo darbu gribējis teikt, un tam klāt jāpieliek kaut kas no sevis, kaut kas no šā laikmeta. Jo mūzikā taču nevar noteikt ne metrus, ne sekundes, tā ir tik subjektīva, bet tieši mūsdienās subjektivitāte mūzikā tiek nīcināta kā nezāle, bet, manuprāt, tā ir mākslas pielīdzināšana sportam».
Gēni un vide
Klavierspēli mūziķe apgūst no četru gadu vecuma un atzīst, liela nozīme viņas mūziķes karjerā ir ne tikai vecākiem, bet arī 13 gadu vecākajam brālim, pianistam Vestardam Šimkum. «Mēs daudz diskutējam un rezultātā atrodam atbildes, bieži vien – katrs savas,» smaidot saka Aurēlija Šimkus. Viņa atceras, ka jau trīs gadu vecumā viņu pie klavierēm piesēdinājis tētis un licis ar vienu roku mēģināt spēlēt tautasdziesmas. «Man tas šķita bezgala grūti. Es tā raudāju... Sapratu, ko no manis grib, bet es vēl nevarēju to izdarīt,» saka jaunā pianiste. «Esmu pateicīga par to vidi, kas man bija mājās, un arī par to, ka brālis mani ņēma līdzi uz mēģinājumiem ar orķestri. Jā, es biju vides fascinēta un no tā, kas tiek radīts un kāds ir rezultāts.»
Šobrīd Aurēlija Šimkus ir E. Dārziņa mūzikas vidusskolas 11. klases skolniece un dzīvi Tukumā ar skolu Rīgā un koncertiem spēj apvienot tādēļ, ka skolā viņai ir brīvais apmeklējums. «Katru mēnesi ir atestācija, un visam jābūt nokārtotam. Skola, lai cik tā laba būtu, nevar ietekmēt pašiedvesmas trūkumu. Vispirms pašam ir jāgrib un pašam ir daudz jāstrādā, un skola tikai palīdz attīstīties. Pašam jāgrib būt mūziķim, ir jāgrib dzīvot šajā vidē,» uzsver Aurēlija Šimkus. Savukārt ilgās klavierstundas rodas tikai no tā, «ka gribas sasniegt rezultātu. Nav netalantīgu mūziķu, ir gudrāki un ne tik gudri mūziķi, pats galvenais ir izdomāt – kā. Kā trenēties, lai sasniegtu rezultātu. Darbam vienmēr jābūt gudram. Tikai no laika nekas nerodas».
Jau vairākus gadus Aurēlija uzstājas arī koncertos un pati uzskata, ka mūziķa karjeras attīstībā nekas nav sasteigts. «Mūsdienās tieši šajā vecumā vēl iespējams kaut ko izdarīt. Miljoniem cilvēku studē mūziku, bet lielākā daļa augstskolu studiju laikā neļauj koncertēt, un pēc studijām lielākā daļa absolventu pēc tam pazūd... Tik daudz iet pareizo ceļu, koncentrējas diplomam, saņem to, bet pēc tam viņi nevienu vairs neinteresē. Mans vecums ir īsti aktīvais laiks – ja tajā koncertu nav, tas būtībā nozīmē, ka to arī nebūs nekad. Briesmīgi to teikt, bet – tā ir mūsdienu realitāte.»
Šajā gadā jauno pianisti gaida virkne koncertu Eiropā, debija prestižajā Cīrihes koncertzālē (Tonhalle) kopā ar Cīrihes orķestri Orpheum Supporters Orchestra un amerikāņu maestro Hovardu Grifitsu, kā arī šogad plānots ieskaņot Aurēlijas pirmo albumu ar orķestri; šim notikumam izraudzīts gruzīnu kamerorķestris un diriģents Rubens Gazarjans.
Noslāpēt egoismu
Jaunā pianiste uzskata, ka ceļā uz savu mērķi ir pašam sev jārod atbilde uz jautājumu – kāpēc es to daru? Kāpēc es eju uz skatuves? – un pēc tam jātiek galā ar savu egoismu, bet tieši tas ir visgrūtāk. «Reizēm egoisms izpaužas kā milzīga vēlme pēc komforta. Gribas vakarā palasīt grāmatu, paskatīties filmu, bet ir jāstrādā... nav jau milzīgi komfortabli katru dienu iet aukstā dušā, skriet, rūdīties, ēst veselīgi – arī tā savā ziņā ir atteikšanās, bet ir jāapzinās, ka manā profesijā veselība ir primārais, protams, kombinācijā ar fizisku un psihisku vitalitāti un izturību. Ir jābūt spējīgam savākt savu ego. Un darīt lietas regulāri. No rītiem vingrot, uzturā lietot kvalitatīvu pārtiku un daudz uzturēties svaigā gaisā. Mūsdienās daudziem ir grūti pievērsties lieliem darbiem, teiksim, Dantem un Gētem, klausīties Bēthovenu, un frāze – straujš dzīves ritms – ir tikai daļa no atbildes, jo otrā daļa ir – neapzināšanās, ko tas mums nozīmē. Patiesas un īstas mākslas mērķis ir atjaunot un pilnveidot cilvēka dvēseli. Un vēl – mūzika atbrīvo no ikdienišķām reālijām. Tieši es arī to meklēju mākslā.»
Fiziskās formas uzturēšanai Aurēlija jau no piecu gadu vecuma aizraujas ar jāšanas sportu, turklāt tas tikai izskatās nenopietns sporta veids, patiesībā «zirga mugurā tiek izkustinātas visas muskuļu grupas un, lai zirgu noturētu, ir vajadzīgs nenormāls spēks. Jā, tas ir bīstams sporta veids, esmu arī vairākas reizes kritusi, arī zirgs man uzkāpis uz vēdera, bet – es esmu drosmīga meitene».
Līdz skolas absolvēšanai atlicis vēl gads, un jaunā pianiste jau meklē sev piemērotāko augstskolu, precīzāk – pedagogu, jo prestiža skola vēl nav garants. «Man būtiski, lai pedagogs man palīdz pilnveidoties, nedarot pāri, bet tādu pedagogu ir maz. Šobrīd mans pedagogs ir Sergejs Osokins – izcils pianists un pedagogs. Tas arī vissvarīgākais – atrast pareizo cilvēku,» saka Aurēlija Šimkus.
Aurēlija ŠIMKUS
• Pianiste
• Dzimusi 1997. gada 2. novembrī Rīgā
• Mācījusies Tukuma mūzikas skolā (klavieru klase, 2005–2006)
• E. Dārziņa mūzikas vidusskolas 11. klases skolniece
• Klavierspēli sākusi apgūt četru gadu vecumā
• Pirmo solo koncertu sniegusi 11 gadu vecumā Kauņas Starptautiskajā kamermūzikas festivālā Lietuvā, kur uzstājusies arī kopā ar Kauņas filharmonijas kamerorķestri
• Divus gadus apmeklējusi stundas baletskolā. «Tētis mani tur aizsūtīja veselības un stājas dēļ»
• Starptautisku karjeru uzsākusi, kļūstot par Dortmundes Mocarta biedrības balvas laureāti un pēc 3. vietas iegūšanas 11. Starptautiskajā klavieru olimpiādē Vācijas pilsētā Bādkisingenē
• 2013. gada rudenī nāca klajā viņas debijas solo albums SCHERZO, 2015. gada novembrī – jaunākais solo albums BACH