Laimdota Ivule. Sūtība – sākt no sākuma

«Visu mūžu esmu jutusi, ka bērniem patīku, ka viņi mani mīl. Lai cik man būtu gadu, viņi man apķeras un samīļo. Es jau viņiem arī esmu gluži kā mamma – mēs kopā ne tikai dziedam. Es stāstu arī par dzīves vērtībām. Ko varu un zinu, to viņiem dodu,» saka Augusta Dombrovska mūzikas skolas skolotāja un kora Strautiņš diriģente un vokālā pedagoģe Laimdota Ivule © F64

«Es visu mūžu strādāju ar bērniem un jauniešiem, un viņi ir tie, kuri liek man būt vienmēr jaunai, skriet viņiem līdzi un viņus iedvesmot. Dažreiz viņi ir nogurušāki par mani, un patiesībā tas ir milzīgs fizisks un garīgs darbs – astoņas stundas dienā ar viņiem kopā dziedāt un viņus iedvesmot,» saka kora Strautiņš diriģente un vokālā pedagoģe Laimdota Ivule.

Marta viducī notikušajā IV Jāzepa Vītola bērnu un jauniešu koru un vokālo ansambļu konkursā Lai skan! viņas vadītais koris savā kategorijā izcīnījis zelta diplomu.

Uz stingriem pamatiem

Viņa vēl mācījās Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā, kad talantīgo jauno diriģenti jau uzaicināja darbā Rīgas 2. mūzikas skolā (kopš 2008. gada – Augusta Dombrovska mūzikas skola). Tas bija 1982. gads, un kopš tā laika Laimdota Ivule bijusi uzticīga tikai šai mūzikas skolai, gadu no gada tur pacietīgi un ar lielu mīlestību skolojot mazos dziedātājus. Viņas audzēkņi ir no 1. līdz 8. klasei, un, kā viņa pati saka, bērni uz mūzikas skolu atnāk kā mazi neapstrādāti dimantiņi, kuru vokālās dotības vēl nav atraisījušās. «Tad nu audzinu viņus un slīpēju, bet, kad viņi pa īstam sāk atvērties un dziedāt, mūzikas skola jābeidz. Bērns ir izveidojies par labu dziedātāju un izlido no ligzdiņas. Vairākas manas meitenes jau paaudzēm aiziet uz jauniešu kori Kamēr..., jo manu audzēkņu vokālais līmenis ir augsts, tas daudzkārt sacīts par mana kora skanējumu,» stāsta Strautiņa diriģente. «Dažas manas meitenes jau kļuvušas par manām kolēģēm citās mūzikas skolās un vada savus kolektīvus. Sastapšanās ar viņām ir milzīgs gandarījums un prieks.»

Pati 20 gadus dziedājusi sieviešu korī Dzintars, kas ir ne tikai viens no labākajiem sieviešu koriem Latvijā, bet pazīstams arī visā pasaulē. «Droši vien tieši tur esmu apguvusi visaugstāko kordziedāšanas mākslu, jo Ausmas Derkēvicas muzikalitāte mums burtiski ielēja mutē katru frāzi, katru notiņu. Arī no Jāņa Dūmiņa konservatorijā daudz esmu mācījusies. Tāpat kā no skolotājas Ārijas Mauriņas Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, kura man ielika fundamentālus diriģēšanas pamatus. Domāju, visai mūsu diriģentu paaudzei ir bijis no kā mācīties,» uzskata Laimdota Ivule. «Nekas jau neapstājas strādājot pilnveidojos, mācos, meklēju un gūstu jaunas atziņas turpmākajam darbam.»

Gluži kā mamma

Līdzās darbam mūzikas skolā diriģente ļoti aktīvi darbojusies arī dažādos blakus projektos. Piemēram, 2007. gadā Rīgas Skolēnu pilī viņa izveidoja un piecu gadu garumā vadīja džeza un vieglās mūzikas vokālo grupu Spirit of Melody. «Mana māmiņa [Skaidrīte Kokāne], viņai ir jau 93 gadi, savulaik bija Operetes teātra māksliniece. Starp citu, pirmajā Arvīda Žilinska operetē Zilo ezeru zeme [1953] viņa dziedāja Danutu. Arī mans tētis [Eduards Bietags] bija muzikāls, viņam bija ļoti laba dzirde, un viņš savulaik dziedājis vīru korī Dziedonis pie Leonīda Vīgnera. No viņiem man mīlestība uz mūziku,» Laimdota mīļi pasmaida un saka, ka viņai vienmēr patikusi arī vieglā mūzika. Tāpēc kopā ar Spirit of Melody cēlusi augšā gan senus operešu skaņdarbus, gan vokālā ansambļa vajadzībām aranžējusi I. Vīgnera, A. Kublinska un R. Paula melodijas. «Tas bija skaists laiks!» diriģente sajūsmināti nosaka un izstāsta, ka skaisti bija arī pieci gadi kopā ar sieviešu kori Ziemeļblāzma, ar ko 2004. gadā nosvinēta arī kora 50 gadu jubileja, kā arī izcīnīta 2. vieta tautas mūzikas konkursā Harmonie 2005 Vācijā.

«Darbi bijuši dažādi, bet visi – interesanti un aizrautīgi. Pamatā, protams, ar bērniem un jauniešiem. Bērni ir ļoti atklāti un mīļi, un, ja tu pretī esi tāds pats, viņi mīl arī tevi. Visus šos gadus esmu jutusi, ka bērniem patīku, ka saprotamies un atrodam kopīgu valodu. Lai cik man būtu gadu, viņi mani apķer un samīļo. Es jau viņiem arī esmu gluži kā mamma – mēs kopā ne tikai dziedam, es viņiem arī stāstu par dzīves vērtībām. Nezinu gan, cik no tā visa viņiem aizķeras un paliek atmiņā, bet – ko es varu un zinu, to viņiem dodu,» sirsnīgi stāsta jaukā skolotāja.

Viņa palepojas arī ar savu mūzikas skolu – ka tā sev mājvietu radusi mecenāta Augusta Dombrovska pagājušā gadsimta pašā sākumā celtajā Burtnieku namā, kurā no 1909. līdz 1918. gadam dzīvoja un atpūtās Krišjānis Barons un viņa sieva Dārta Barone. «Arī vēlāk šajā mājā strādāja mūsu radošā inteliģence – rakstnieki, gleznotāji, komponisti. Skolas telpas ir restaurētas, kora klasei ir ļoti skaists interjers, milzīgs apaļš logs un brīnišķīga akustika. Šī vide vien iedvesmo,» diriģente aizrautīgi stāsta, piebilstot, ka pie viņiem lielajā zālē muzicēt brauc arī citi kori, ansambļi un solisti.

Bērni sola neaizmirst

«Kādreiz aizdomājos, ka man gribētos strādāt ar lielāku, radošāku kolektīvu, ar muzikāli izglītotākiem cilvēkiem, jo ir sajūta, ka varu dot vairāk. Var jau būt, ka tā ir mana sūtība – atkal un atkal sākt visu no sākuma... Jā, bērni izaug un aiziet, saka, ka nekad mani neaizmirsīs, bet – es kā vokālais pedagogs gribētu iet viņiem līdzi. Man ļoti patiktu strādāt par vokālo pedagogu kādā augsta līmeņa pašdarbībā, piemēram, kā jauniešu korī Kamēr... vai Balsis. Varbūt kādreiz tas man izdosies.»

Diriģente atminas, kā savulaik, kad mamma viņu «ielikusi» Rīgas 1. mūzikas skolā, nemaz nav iedomājusies par šo profesiju. To ieteikusi skolotāja Guna Āboliņa, kura tolaik vadīja koklētāju ansambli Rīgas 6. vidusskolā. «Viņa teica, ka nav ko sēdēt tikai pie klavierēm vai mācīties sausu mūzikas teoriju, ka vajag iet uz diriģentiem – tur būs gan klavieres, gan dziedāšana, gan mūzikas vēsture. Ka vēlāk varēšu gan pati dziedāt, gan kolektīvus vadīt. Tieši viņa man parādīja šo ceļu, jo – ko gan tāds bērns, 11. klasi pabeidzis, var izlemt, ko darīt, kur ir viņa īstā vieta...»

Gribēja būt aktrise

Laimdota atzīstas, ka jaunībā sapņojusi par aktrises profesiju. Jau bērnībā skaitījusi dzejolīšus, piedalījusies dramatiskā pulciņa izrādēs Rīgas 6. vidusskolā. «Man laikam pietrūka drosmes,» viņa tagad domā, bet neko nenožēlo, jo uzskata, ka aktrises mūžs ir grūts. «Man ir labi,» viņa pasmaida un saka, ka ar kori Dzintars uz skatuves būts ļoti daudz. Apceļota pasaule aiz dzelzs priekškara, un vienmēr kora pirmajā rindā. «Mūs, latviešu meitenes skaistos tautastērpos, visur ļoti mīlēja. Tāpēc patiesībā, ja paskatās atpakaļ, mans mūža gājums bijis ļoti radošs, krāsains un skaists. Tikai pēdējos gados iestājies nežēlīgi ātrs dzīves temps, spēj tikai līdzi skriet. Agrāk tā nebija,» Laimdota apgalvo.

«Esmu laimīga, ka varu strādāt mūzikas skolā, kur darbs ir ļoti radošs. Apzeltītu skolotājus, kuri vispārizglītojošajā skolā strādā ar trīsdesmit bērniem klasē. Es nezinu, kā to var. Plus vēl disciplīnas jautājums. Mūzikas skolā tomēr ir mākslinieciska vide, bērni nav barā, katrs ir personība. Es viņiem vienmēr atgādinu: jūs esat inteliģenti cilvēki, jo mācāties daudz ko tādu, ko citi nemācās, jums ir talants, kopiet savu talantu un novērtējiet to, ko jums dod. Vissāpīgāk ir tad, kad redzu, ka bērns ir apdāvināts dziedātājs, ka ielieku viņā visu, ko varu, bet viņš mūziku nejūt kā aicinājumu. Un talants bez darba mirst.»

Iestātos Vēja brāļos

Sievišķīgs šarms un sirsnīgs mīļums no Laimdotas plūst pāri malām, un nav šaubu, ka viņu mīl ne tikai viņas audzēkņi. Bet, lai noturētu sevi līdzsvarā ar ārpasauli, viņa ir atklājusi sev hatha jogu. Vēlāk – arī karsto jeb bikram jogu. «Nezinu, kas man lika uz turieni aiziet, bet – sākumā tas bija ekstrēmi. Izpildīt visas asanas plus četrdesmit divu grādu karstumā un lielā mitrumā ir grūti, bet pēc tam tu esi tik ļoti enerģētiski uzlādēts, ka tevi atkal un atkal velk uz turieni,» viņa nosmej, piebilstot, ka tagad karsto jogu praktizē divreiz nedēļā. «Man patīk! Pēc tam jūtos tik labi, ķermenis tik viegls, tik kustīgs, ka liekas – varu lidot!»

Laimdota stāsta, ka reiz, lidmašīnā paceļoties virs Ķelnes, redzējusi tik burvīgu skatu, ka neviļus iedomājusies: vajadzētu iemācīties vadīt lidmašīnu! «Bet, ja man būtu iespēja sākt dzīvi no sākuma, es noteikti vispirms iestātos Vēja brāļos!...»

Laimdota IVULE

• Augusta Dombrovska mūzikas skolas (bijusī Rīgas 2. mūzikas skola) skolotāja (no 1982. g.), kora Strautiņš diriģente un vokālā pedagoģe

• Dzimusi 1956. gada 9. aprīlī

• Izglītība: Jāz. Mediņa mūzikas vidusskola (ped. Ā. Mauriņa) un J. Vītola Latvijas Valsts konservatorija (prof. J. Dūmiņš)

• 20 gadus dziedājusi sieviešu korī Dzintars (1975–1996)

• Darba pieredze: muzikālā audzinātāja Vangažu bērnudārzā, turpat arī vokālā ansambļa Pavasaris dibinātāja un vadītāja; 10 gadus kā diriģente strādājusi ar Skrīveru jaukto kori Dīvaja; piecus gadus bijusi sieviešu kora Ziemeļblāzma diriģente; izveidojusi un diriģējusi Rīgas Skolēnu pils džeza un vieglās mūzikas vokālo grupu Spirit of Melody (2007–2012); sadarbojusies ar teātra studiju Haritas (vokālais darbs pie izrādes M. Māterlinks Māsa Beatrise)

• Divi bērni: Laima (29) beigusi Rīgas 1. mūzikas skolu, Rīgas 64. vidusskolu un Modernās mūzikas akadēmiju (The Academy Of Contemporary Music) Londonā; Mārtiņš (27) ir 2. kursa students Latvijas Mūzikas akadēmijas operas klasē (pie Krišjāņa Norveļa), jau otro sezonu arī Operas kora mākslinieks

• Vaļasprieki: hatha joga, bikram joga, ūdens aerobika, slēpošana, dejošana



Kultūra

Viņa ir kā skaista salapojusi, ziedoša liepa vasaras plaukumā, savā sievišķīgajā trauslumā un spēkā vienlaicīgi. Pārcietusi milzīgus pārbaudījumus dzīvē, Dārta Daneviča atzīta par 2023. gada labāko aktrisi par darbu monoizrādē “Zēni nav meitenes”, kas būs redzama Dailes teātra repertuārā arī jaunajā teātra sezonā. Par savu gatavošanās rutīnu katrai izrādei, par uzlabojamo savā teātrī, par darbu kopā ar Holivudas zvaigzni Džonu Malkoviču ekskluzīvā intervijā “nra.lv” stāsta Dārta Daneviča.

Svarīgākais