Trešdienas vakarā svinīgā pasākumā durvis vērs atjaunotais Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Pēdējā laikā par šo ēku runāts daudz, bet galvenokārt nākotnes perspektīvās. Tāpēc pienācis īstais brīdis paraudzīties pagātnē un uzzināt ko vairāk par muzeja un tās kolekciju aizraujošo tapšanas vēsturi, kurai ir jau vismaz divsimt gadu.
100. jubileja 1918. gadā
Tam ir grūti noticēt, tomēr, kā stāsta mākslas zinātniece Edvarda Šmite, 1918. gada rudenī, kad Pirmā pasaules kara virpulis bija nedaudz noplacis, pirmais toreizējā Rīgas pilsētas mākslas muzeja (tagad LNMM) direktors un arī ēkas arhitekts Vilhelms Neimanis sarīkoja muzeja simt gadu svinības. Svinībās viņš piebildis, ka tās vajadzējis rīkot divus gadus agrāk, vienlaikus ar jaunā muzeja ēkas desmit gadu svinībām, bet pasaules kara karstumā tas neesot bijis iespējams. Vilhelms Neimanis zināja, ko dara, jo šī jubileja nebija sadomāta. Turklāt jau arī tobrīd kara izpostītajā valstī veikt kādas tukšas sabiedrisko attiecību kampaņas nebija ne mazākās jēgas. Labi, ka, veļoties pāri karam, muzejs turējās savā vietā.
Rīgas pilsētas mākslas muzeja kolekcijas pirmsākumi patiešām ir datējami ar 1816. gadu. Edvarda Šmite rakstā Rīgas pilsētas mākslas muzeja tapšana un muzeja darbības pirmais posms Vilhelma Neimaņa vadībā stāsta par pilsētā jau 18. gadsimtā esošajām kolekcijām, kas aptvēra visdažādākās sfēras (tostarp arī mākslu), un konstatē: «1773. gada 22. februārī Rīgas rāte nolēma uz šo kolekciju bāzes izveidot publisku muzeju, nosaucot to Himzeļa vārdā. Kaut arī sākotnējā muzeja iecere vairāk saistījās ar dabaszinātnisku ievirzi, jau 18. gadsimta beigās krājums paplašināts arī tēlotājas mākslas jomā. 1791. gadā Himzeļa muzeju pārcēla uz jaunajām pilsētas bibliotēkas telpām virs bijušā Doma klostera austrumu spārna.»
It kā par pamatu ņemot to, ka daži Himzeļa muzeja kolekcijas darbi atrodas tagadējā LNMM kolekcijā, formāli varētu uzskatīt - LNMM sācies jau 1773. gadā. Tomēr tas nebūtu īsti korekti, jo mūsdienās LNMM kolekcijā ir vien atsevišķi darbi, bet māksla nekad nav bijusi Himzeļa muzeja centrā.
Vilhelma Neimaņa izvēlētais 1816. gads ir loģiskāks LNMM kolekcijas sākums. Šajā gadā virsmācītāja un liela mākslas cienītāja Liborija Bergmaņa ietekmē Rīgas pilsēta izveido Mākslas kabinetu. Rāte tam ieceļ valdi ar mācītāju Bergmani priekšgalā. Šajā Mākslas kabinetā, ko laikabiedri uzskata par lielu sasniegumu un apzīmē ar vārdu «gaumīgs», pēc būtības tiek izveidota pirmā pilsētai piederošā mākslas kolekcija. Mākslas kabineta darbi tiek novietoti pilsētas bibliotēkā. Tur tie arī ilgu laiku stāv un ir apskatāmi.
1868. gadā Rīgas pilsēta pārņem īpašumā kāda Domeniko de Robiāni kolekciju, kurā, pēc paša īpašnieka vārdiem, bijusi visai iespaidīgu meistaru darbu kolekcija. Edvarda Šmite raksta: «Rafaēls, Ticiāns, Tintoreto, Rembrants, Dīrers un citi. Iespējams, tieši šo vārdu spožums palīdzēja Rīgas amatpersonām izšķirties par kolekcijas iegādi. Vēlāk izdotajos katalogos gan šos vārdus nomainīja citi, mazāk zināmi, vai formulējums «nezināms autors». Varam tikai minēt, vai kolekcijas īpašnieks bija kļūdījies, vai varbūt tomēr apzināti maldinājis potenciālos pircējus.»
Sarunā ar Neatkarīgo mākslas zinātniece ar smaidu piebilst, ka Rīgas rāte, slēdzot līgumu, pamatīgi iekritusi. Tā droši vien tolaik cerējusi, ka darījums ar de Robiāni būs ļoti izdevīgs. Rātskungi sprieduši, ka de Robiāni ir vecs un ilgi nedzīvos, tāpēc ar vieglu sirdi noslēguši vienošanos, ka apmaiņā pret vērtīgo kolekciju maksās tās bijušajam īpašniekam mūža renti. De Robiāni, par spīti rātes cerībām, nodzīvojis vēl divdesmit trīs gadus, un pilsēta samaksājusi apsviedīgajam kolekcionāram daudz vairāk, nekā bijusi vērta viņa kolekcija. Ja tās cena bijusi apmēram kādi astoņi tūkstoši rubļu, tad galu galā de Robiāni saņēmis no pilsētas vismaz divpadsmit tūkstošus rubļu.
Tomēr tieši no de Robiāni nopirktie darbi kļuva par pamatu, lai pēc to pievienošanas Mākslas kabineta jau esošajam krājumam uz tā pamata oficiāli tiktu izveidota Rīgas pilsētas mākslas galerija. Tā laika gaitā mainījusi vairākas atrašanās vietas. Interesanti, ka Raiņa bulvāra apbūves plaukumā tā kādu laiku bijusi izstādīta gan tagadējās 1. ģimnāzijas, gan Latvijas Universitātes telpās.
Edvarda Šmite stāsta, ka 18. un 19. gadsimtā pilsētu starpā valdījis savdabīgs sacensību gars - kurai būs lielāka un labāka kolekcija. Rīgas vācieši šajā ziņā daudz mācījušies no Vācijas pilsētām, un pamazām Rīgas vācu publika nonākusi pie idejas, ka pilsētai vajag kādu īpašu muzeja telpu. Mākslas zinātniece ne bez pamata spriež, ka Vilhelma Neimaņa projekts nav nācis pēkšņi vai tukšā vietā - gan jau tas bijis pietiekami izdebatēts un ar vācu pilsētu muzeju paraugiem salīdzināts. Tieši tāpēc arī ēka varējusi tapt tik īsā laikā, jo pilsētas vadība labi sapratusi projekta nozīmi un bijusi pārliecināta par saviem lēmumiem.
Celtnieki spēja un varēja
Edvarda Šmite stāsta, ka pēc tam, kad ilgi gaisā virmojusī doma par muzeja celtniecību sākusi materializēties, ar vērienu un skaidru galvu saimniekojošie Rīgas tēvi vispirms apsprieduši tā iespējamo būvi vietā, kur šobrīd atrodas Latvijas Nacionālais teātris. Kā jau dažkārt tas mēdz notikt - ja saimniekiem jāizvēlas celt teātri vai muzeju, priekšroka tikusi atdota teātrim. Rīgas pilsētas otrais (krievu) teātris tika uzbūvēts trīs gadu laikā (1899-1902). Speciālisti vēl tagad norāda, ka tam atvēlētais gruntsgabals bijis ļoti nelabvēlīgs: tuvu kanāla malai, zems, vietām plūstošo smilšu slāņa caurausts. Lai gan muzejs tobrīd paliek aiz borta, apbrīnojams ir toreizējo Rīgas saimnieku vēriens. Brīdī, kad tagadējais Nacionālais teātris vēl ir tikai sastatnēs, 1901. gadā tiek pieņemts lēmums par Rīgas pilsētas mākslas muzeja celtniecību Esplanādē. (Varēja tomēr atļauties kā finansiāli, tā arī par pilsētas perspektīvu domājot.) Noraidīts tiek pirmais Vilhelma Neimaņa projekta piedāvājums - divu spārnu celtne ar izeju pret tagadējo Valdemāra un Elizabetes ielu krustojumu. Otru projektu pieņem un apstiprina, pieaicinot par konsultantiem vācu arhitektus Paulu Vallotu un Voldemāru fon Zeidlicu. Muzeju uzceļ divos gados un četros mēnešos. Kā stāsta Edvarda Šmite - celtnieki visu laiku esot sūrojušies - viss notiekot tik lēni, viss notiekot tik lēni, streiki un revolucionāri traucējot normāli strādāt. Te nu, paraugoties uz mūsdienu celtniecības tempiem un arī kvalitāti, gribas drusku pasmaidīt.
Vilhelms Neimanis
Pēterburgas Mākslas akadēmiju beigušais muzeja pirmais direktors un arhitekts Vilhelms Neimanis arhitekta karjeru sāka Daugavpilī, projektējot industriālus objektus - dzelzceļa staciju, lokomotīvju depo, arī vietējo luterāņu baznīcu. Vēlāk viņš projektējis virkni Latvijas muižu un pasniedzis Politehniskajā institūtā mākslas vēsturi. Šā vīra ieguldījums muzeja izveidošanā ir nepārvērtējams. Edvarda Šmite stāsta, kā Neimanis lieliski apstrādājis pilsētas rāti, iestāstot, ka muzejam vajadzīga arī pedagoģiskā programma, un izprasot no pilsētas līdzekļus. Direktors rātskungiem esot sacījis - lai uzskatītu sevi par izglītotu, cilvēkam ir jāpazīst vismaz kādi trīsdesmit seno kultūru tēli. Šā iemesla dēļ muzejā obligāti esot nepieciešama pasaulslaveno grieķu un Bībeles varoņu skulptūru kopiju zāle, lai skolotāji varētu vest bērnus mācību ekskursijās un stāstīt pie skulptūrām, piemēram, seno grieķu mītus, ilustrējot tos ar skulptūrām. Pilsētas vadība izdzirdējusi šādu argumentāciju, tiešām atvēra maku un pasūtīja kādā pazīstamā Vācijas uzņēmumā klasisko skulptūru kopijas.
Trauksmainais atklāšanas laiks
Muzeja atklāšana no latviešu viedokļa notiek ārkārtīgi trauksmainā laikā. 1905. gada rudenī Rīga ir revolucionāra terora pārņemta, bet sabiedrība sašķelta. Regulāri sprāgst bumbas, notiek atentāti un to mēģinājumi, avīzes sludina aicinājumus sētniekiem īpaši vērīgi uzmanīt namu durvis, lai neviens nepiederošs nevarētu nokļūt bēniņos. Revolucionārajiem teroristiem tolaik uznākusi mode rīkot tajos ugunsgrēkus. Cietumi ir pārpildīti, cietumsargi laikrakstiem sūrojas, ka neesot kur likt arestantus. Tas nelīdz - revolucionāri dedzina veikalus, dedzina muižas, baznīcās notiek manifestācija, bet visu vainago uzbrukums Centrālcietumam, kurā teroristiem, nakts laikā pārkāpjot pāri sētai un atmūķējot durvis, izdodas atbrīvot divus ieslodzītos cīņu biedrus - Jūliju Šleseru un Jāni Lāci. Abi pirms tam tikuši arestēti par sprāgstvielu izgatavošanu. Tas viss notiek muzeja atklāšanas dienās! Kā ziņo Latviešu Avīzes: «Usbruzeji bij apbruņojuschees ar rewolwereem, duntscheem un naseem, zirwjeem.» Cietumsargi pēc pirmā apjukuma atbildējuši ar pamatīgu apšaudi.
Dumpīgie latvieši tobrīd ir nostājušies pret visiem pārējiem pilsētniekiem. Pārējie, ko slēpt, vēršas pret latviešiem, uzskatot viņus par ļaunuma sakni. Varai lojālākie izdevumi, piemēram, Latviešu Avīzes gan žēlojas, ka revolucionāro musinātāju priekšgalā esot ebreji, bet vācu diaspora tos aizstāvot, kaut pret latviešiem vēršoties ļoti bargā formā. Tas nelīdz. Ik pa brīdim cenzūra slēdz kādu latviešu avīzi vai aptur atsevišķu laikrakstu numuru drukāšanu. Gaisā virmo doma par kara stāvokļa ieviešanu, šī ideja dzīvē materializējas nedaudz vēlāk.
Skaidrs, ka muzeja atvēršanas fakts šādā eksplozīvā situācijā, kāda valda Rīgā, nebūt nav galvenā ziņa. Latviešu Avīzes dažas dienas pirms atvēršanas 10. septembrī tomēr ziņo: «Dahrga dahwana. Pilsehtas mahkslas mūsējam kahds dahwinatajs, kas negrib, ka min miņa wahrdu, dahwinajis us atklahschanas isstahdi dahrgu glesnu kolekziju.» (Mūsdienās noskaidrots, ka dāvinātājs ir Pauls fon TranzēRozeneks, kurš dāvā deviņas Hansa Makarta un deviņus citu autoru darbus.)
Tā vien šķiet, ka uz jaunā muzeja atklāšanas pasākumu latviešu laikrakstu korespondenti tikuši aicināti visai maz vai pat nemaz un nav bijuši lūgto četrsimt viesu skaitā. Latviešu Avīzes muzeju atklāšanu atreferē nepārprotamā atstāstījuma formā. Skaidri redzams, ka šīs ziņas anonīmais autors muzejā nav bijis ne pirms, ne pēc atklāšanas: «Jauna pilsehtas museja telpas atklahtas 14. septembri ap pulksten 2 deena. Jaunas ehkas un telpu apskatischanai bijušchi usaizinati weetejas autoritātes, administrazijas preekşchstahwji, pilşehtas domneeki, ka ari awischu representanti. Weesus sanehmis pilsehtas galwa. Pehz tam weesi opstaigajuschi museja usbuhwetaja un direktora Dr. W. Naumaņa wadiba krahschni ispuschkotas museja telpas un klausijuschees viņa paskaidrojumos. Beidzot apakschejas telpas tika weeseem pasneegta tehja. No ahrpuses museja isskats esot nopeetnis un padruhms, kamehr no eekschpuses wiss esot gaischs, zehls un omuligs. Galwenajam glesnu sahlem neesot logi seenas, bet tur gaisma eespihdot pa stikla greesteem. Telpu widu islikti soli, kur atpuhstees. Glesnu esot jau deesgan dauds, ta ka peeteekot wairak deenas, tas apluhkojot. Lejas stahwa eerihkota plascha sahle preeksch tehlneezibas raschojumeem. Nams katrā siņa peeskoitams pee Rigas greznumeem. Tahdai pilsehtai, ka Riga, nedrihksteja schitada mahkslas tempļa truhkt.»
Īpaša odziņa šajā ziņā ir fakts, ka smalkā atklāšanas pasākuma viesi pēc tam tikuši cienāti ar tēju, kaut gan, iespējams, tēja šeit ir eifēmisms, lai neminētu vīnu un stiprākus dzērienus. Kā var saprast, ne visiem tomēr patīk Vilhelma Neimaņa projektētais nams. Kristiāna Ābele Latvijas mākslas vēstures IV sējumā pat citē Jūliju Madernieku, kas pāris gadus vēlāk kādā rakstā muzeja māju nosaucis par «neveiklo un rupjo ihtiozauru». Vienu no pirmajām nopietnajām recenzijām par Rīgas pilsētas mākslas muzeju publicē Dienas Lapa 30. septembra numurā. Tās autors ir mūsdienās piemirstais rakstnieks Pāvils Gruzna. Viņa publikācija ir noderīga ne tikai mākslas vēsturniekiem, tajā atrodama arī jauno muzeju raksturojoša informācija.
«Jāsamaksā 20 kap. (kapeikas - A. J.) un jānovelk galošas. Bilžu telpās gaisma nāk no augšas un no sienām. Silti, omulīgi un soļi skan kā tukšā baznīcā. Žēl, ka apakšējā lielā zālē pa kreisi ievietots tik maz, tik maz. Tur uzstādītie bronzas tēli varēja tikpat labi atrasties alejās pie esplanādes. Tik nenozīmīgi tie mākslas ziņā,» - raksta Gruzna.
Savukārt Gruznas recenzijā augstu vērtētais klasiķis Janis Rozentāls Vērotājā drīz vien uzvelk sev ierasto dziesmu par to, ka sabiedrība neinteresējoties par muzeju un izstādi, arī avīzes par izstādi nerakstot. Šādus tekstus savas dzīves laikā, īpaši līdz precībām ar Eliju Forseli, viņš bieži publicē gan laikrakstos, gan sūta vēstulēs. Īpaši smagi to izbauda Rozentāla draugs Rūdolfs Blaumanis, kuram kā avī žu redaktoram tiek visvairāk pārmetumu.
Šodien pārlasot latviešu laikrakstu tekstus, tā vien šķiet, ka 1905. gadā latviešu sabiedrības vidējais līmenis vēl nav pietiekams, lai pilnībā novērtētu Rīgas pilsētas mākslas muzeja uzcelšanas nozīmi, ne arī tā krājuma bagātības. Tā ir vecās, mūsdienās zudušās Rīgas vāciski runājošās sabiedrības dāvana nākamībai, kuru spējam novērtēt tikai šodien. LNMM pamatus veido kāda ļoti svarīga, diemžēl zaudēta Latvijas daļa - vācu kultūra -, kuras intelektuālais pienesums lieti noderētu arī tagad.