«Ja man jāsalīdzina mūsu skatītāji Liepājā, Valmierā un Rīgā, es gribētu teikt, ka liepājnieki ir ļoti uzmanīgi, Valmierā skatītāji ir ārkārtīgi aizrautīgi, bet Rīgā teātra skatītāji ir nosvērtāki un analītiskāki. Bet tas nenozīmē, ka viņi neskatās ar sirdi. Jo no skatuves to jūt. Mēs jūtam arī, ka mūs gaida, un tas, protams, ir ļoti patīkami,» saka Liepājas teātra aktieris Kaspars Kārkliņš (29).
Liepājas teātris rīt un parīt viesosies Latvijas Nacionālajā teātrī, piedāvājot skatītājiem divus iestudējumus - Sebastjana Tjerī komēdiju Divi kaili vīrieši un Ernesta Teodora Vilhelma Hofmaņa laicīgo pasaku pieaugušajiem Zelta pods, kas 2014./2015. gada sezonā tika nominēta Spēlmaņu nakts balvai septiņās nominācijās. Izrādi Divi kaili vīrieši, ko iestudējis režisors Dž. Dž. Džilindžers, būs iespējams noskatīties 4. jūnijā pulksten 15, bet Jana Villema van den Bosa (Lielbritānija) iestudēto Zelta podu - 5. jūnijā pulksten 18. Daudzu skatītāju iemīļotais aktieris Kaspars Kārkliņš spēlē abās.
- Tava radošā biogrāfija Liepājas teātrī ir diezgan ievērojama - sešu sezonu laikā esi nospēlējis jau vairāk nekā 30 lomu. Ar ko tev īpašas ir šīs divas, ko spēlēsi Rīgā?
- Izrādē Zelta pods pirmoreiz satikāmies ar režisoru Janu Villemu van den Bosu. Mēs viņu ļoti gaidījām, jo gan bijām redzējuši, ko viņš iestudējis Dailes teātrī, gan Inese [Kučinska] un Egons [Dombrovskis] bija stāstījuši par brīnišķīgo sadarbību izrādē Slazds [Dailes teātrī]. Viņi bija sajūsmā, tāpēc arī mēs viņu ar nepacietību gaidījām pie sevis. Darbs, protams, bija ārkārtīgi grūts un sarežģīts, bet tas bija tā vērts, un to pierāda arī septiņas Spēlmaņu nakts nominācijas. Diemžēl Rīgā šo izrādi spēlēsim pēdējo reizi. Liepājā pēdējā izrāde jau nospēlēta.
Savukārt Divi kaili vīrieši ir situāciju komēdija. Godīgi sakot, sākumā, izlasot šo lugu, bija diezgan mulsinoši, jo izrāde ar to arī sākas, ka divi kaili vīrieši pamostas vienā gultā... Es neteikšu, ka man patīk situāciju komēdijas, es tās nespēju tik ļoti iemīļot kā citas lugas, kurās ir kas vairāk un dziļāk, bet - man patīk to darīt. Situāciju komēdija ir ļoti labs aktierisks treniņš, jo tas nozīmē būt situācijā, ātri reaģēt, negaidīti pārmesties no vienas situācijas uz otru, visu laiku būt spriedzītē, bet vienlaikus ar vēsu prātu, jo katrreiz uz katru situāciju ir jānoreaģē kā no jauna.
- Aktieri saka: ir lomas, kas nāk un aiziet. Un ir lomas, kas paliek, kas nogulsnējas un ko būtisku iemāca. Kas līdz šim bijis tavs lielākais izaicinājums, kura loma aizskārusi visemocionālāk?
- Man personīgi visemocionālākā bija Pūt, vējiņi! pirmizrāde. Arī ģenerālmēģinājums. Es ļoti spilgti atceros, kas un kā tas bija, bet vēl joprojām nespēju to noformulēt. Šajās divās izrādēs saslēdzās viss iespējamais, un es personīgi pārdzīvoju visu, kas notika. Arī pāris nākamās izrādes bija uz nervu galiem - tik ļoti sakāpinātas un emocionāli piesātinātas, ka man tas viss vēl joprojām ir ļoti spilgtā atmiņā. Nu jau varu teikt, ka tā nenotiek bieži. Patiesībā, par sevi varu teikt, ka ar mani tā noticis tikai šo vienu reizi. Lielākie izaicinājumi? Tas pats Gatiņš šajā izrādē bija liels izaicinājums, jo es nebiju iedomājies, ka varētu spēlēt Gatiņu. Visi tie priekšstati par to, kāds ir Gatiņš... Nedomāju, ka tas ir mans tipāžs. Emocionāli tas ir mans tipāžs - es viņu ļoti izjūtu un saprotu. Un es esmu pateicīgs režisoram par šādu izvēli, jo, riskējot un piedāvājot aktierim lomu, kas nav viņa tipāžs, tas vienmēr ir izaicinājums. Man gribētos, lai režisori vairāk tā riskētu, jo ticu, ka risks varētu attaisnoties.
- Vai kādā no lomām esi saskatījis līdzības ar sevi, saticis sev radniecīgu dvēseli?
- Es negribētu teikt, ka Gatiņš - tas esmu es. Bet ir tādas lomas, protams. Katrā ir kāda daļa no manis, un katrā es ielieku daļu no sevis. Šobrīd man atmiņā nāk pirmās četras, ar ko ienācu teātrī, - gan muižas skrīveris Alders Rūdolfa Blaumaņa Ugunī, gan Aleksandrs Čaks Spēlē, Spēlmani!, gan Jasis Laura Gundara Laimesciema podniekdarbnīcā, gan Rifs mūziklā Vestsaidas stāsts. Visos šajos personāžos atradu kaut ko no sevis. Arī pēc tam tādas lomas ir bijušas, es varētu uzskaitīt vēl un vēl. No jaunākajām - man ārkārtīgi patīk spēlēt Liņajevu režisora Viestura Meikšāna izrādē Portreti. Vilki un avis. Šis tēls man tiešām savā veidā simpatizē - viņš dzīvo savā pasaulē, savā realitātē, kas ne vienmēr atbilst kaut kādām sabiedrībā pieņemtajām normām, un es tajā atrodu daudz kopīga.
- Par savām pirmajām četrām lomām jau pēc pirmās sezonas teātrī saņēmi Spēlmaņu nakts balvu nominācijā Gada jaunais skatuves mākslinieks. Vai pēc tik straujiem panākumiem nesakāpa galvā?
- Iespējams, cilvēki no malas un varbūt arī kāds kolēģis domāja, ka man ir sakāpis galvā, bet es drīzāk centos norobežoties un neizrādīt emocijas. Protams, šī balva man bija ļoti svarīga un nozīmīga, jo, patiesībā, es par to sapņoju jau kopš 2006. gada, kad iestājos aktieros. Tas bija ļoti interesanti: tajā gadā Spēlmaņu nakts notika Liepājas teātrī, kas tolaik svinēja simto jubileju. Mums, pirmgadniekiem, kuri tikko bija ienākuši Liepājas teātra studijā, piedāvāja piedalīties Spēlmaņu nakts veidošanā, un es biju tas, kurš padeva roku dāmām, kuras kāpa uz skatuves saņemt balvu. Tas man bija ļoti spilgts pārdzīvojums. Atceros, ka pēc tam paņēmu Spēlmaņu nakts bukletiņu, noliku to sev kopmītnēs skapītī, un no tā brīža sāku sapņot, ka es arī tā gribētu... Protams, kad pēc četriem gadiem ienācām teātrī un sākām nopietni strādāt, šīs domas jau bija pagaisušas, bet, kad par savām pirmajām lomām tiku nominēts, domāju: tas ir tik tuvu... Bet vienlaikus tas man likās nereāli, jo, ieraugot konkurenci - šai balvai bija nominēti Artūrs Dīcis, Ģirts Liuziniks, Jurijs Djakonovs un Valters Sīlis -, sapratu, ka katrs to ir pelnījis. Žēl, ka izceļ tikai vienu, bet, no otras puses, tas bija ļoti patīkami, ka šo balvu saņēmu tieši es. Tas bija vienkārši vow! Atceros, kā man kājas trīcēja, balss drebēja, neko sakarīgu nevarēju pateikt. Tas bija ārkārtīgs pārdzīvojums, vēl joprojām to atceros un ļoti izjūtu.
- Tavs kolēģis Kaspars Gods intervijā Neatkarīgajai reiz izteicās, ka par aktieri nepiedzimst, ka par aktieri kļūst netīšām. Kā bija ar tevi? Atceries, par ko gribēji kļūt, kas tevi interesēja skolas gados?
- Kasparam Godam parasti ir ļoti interesanti izteicieni... Un - jā, tas tiešām bija nejauši. Līdz pat 12. klasei nebiju domājis stāties aktieros. Gribēju iet uz politologiem, mani interesēja vēsture un politika. Tas mani joprojām interesē, es sekoju līdzi notiekošajam, analizēju un daudz par to runāju ar draugiem un kolēģiem. Bet teātrī nokļuvu apstākļu sakritības rezultātā: skolas laikā biju pietiekami aktīvs, darbojos skolēnu domē un, kad dzima ideja par Žetonu vakara izrādi, es nokļuvu Meža gulbjos. To mums iestudēja Valmieras teātra aktieris Agris Māsēns, un tieši mēģinājumu procesā sapratu, ka tas ir mans, ka es to gribu darīt! Tajā gadā bija iestājeksāmeni Liepājā, un tā es tur nokļuvu. Patiesībā, tajā visā ir sava veida burvība - ka kāds to tavu dzīvi vada... Piedāvā virzienus, kur doties, tev tikai jāizvēlas - pa labi vai pa kreisi. Un, kad esi izvēlējies, vienā brīdī saproti, ka pagrieziens bija pareizais, ka ceļš ir īstais. Pat neskatoties uz grūtībām, kas šajā profesijā ir neizbēgamas. Jā, ir daudz grūtību, ar kurām jāsaskaras, bet tās ļoti norūda un padara tikai stiprāku. Noteikti.
- Vai savā teātrī jūties novērtēts? Vai esi apmierināts ar iespējām, kas tiek dotas?
- Jā, protams. Manu lomu saraksts to jau arī nozīmē, ka teātris man uzticas, ka režisori man uzticas. Protams, vienmēr var gribēt vairāk, bet vajag arī zināt mēru un robežas. Manuprāt, nevajag iet un prasīt, bet darīt savu darbu un cerēt, ka par to tiksi atalgots. Jā, es Liepājas teātrī ļoti labi jūtos. Jūtu arī, ka teātris novērtē mūsu kursa ieguldījumu, un arī skatītāji spēj novērtēt to, ko darām šajā profesijā. Līdz ar to šie seši teātrī pavadītie gadi ir it kā paskrējuši, bet tajā pašā laikā ir gājuši pietiekami lēni, lai es varētu saprast, ka tā ir īstā vieta, kur man jābūt. Jā, es mīlu Liepāju, esmu iemīlējis Liepājas teātri. Un, lai arī dažās sezonās esmu bijis tik noslogots, ka mājās praktiski neesmu bijis, tas ir bijis ļoti vērtīgi, jo jaunam aktierim ir jābūt pateicīgam, ka viņam ir darbs, iespēja attīstīties, strādāt dažādās lomās un darīt to bez pārtraukuma. Visu šo sešu sezonu laikā man nav bijuši lieli pārtraukumi starp lomām, divi mēneši - tas bijis maksimums. Šopavasar tāds bija, un ļoti labi, ka bija. Pagājušajā pavasarī tas sprīdis bija mazāks, un arī ļoti labi, ka tāds bija, jo tieši tajā laikā piedzima mana meita [Martai ir gads un mēnesis], un es varēju tajā brīdī būt klāt. Tas bija tik fantastiski! Mīlestība, kas atnāk reizē ar bērnu, sasniedz pilnīgi jaunu pakāpi, visas sajūtas sasniedz pavisam jaunus augstumus - gan pret sievu, gan pret meitu. Protams, arī bērns ir liels izaicinājums, jo, paralēli strādājot, tas prasa no tevis ļoti daudz. Bet - es gribu būt klāt visos viņai svarīgajos mirkļos! Es esmu no tiem tēviem, kurš maina pamperus un bērnu baro, un tas man sagādā ārkārtīgi lielu baudu un prieku. Man gan pašam tas ir svarīgi, gan tādā veidā es arī labāk saprotu sievietes lomu bērna audzināšanā - ka, patiesībā, tas ir ārkārtīgi liels darbs. Un tad arī vairāk spēju novērtēt sievieti sev blakus.
- Kur tu satiki savu Zani?
- Teātrī, Vestsaidas stāsta iestudējuma laikā, kur viņa bija pieaicināta kā dejotāja. Principā, kopš ienācu teātrī, viņa bijusi klāt visos manos teātra piedzīvojumos, kopā ar mani to visu ir izdzīvojusi. Un es esmu viņai ārkārtīgi pateicīgs, ka viņa ir spējusi mani paciest. Jo aktiera profesija tiešām ir sarežģīta.
- Ko šī profesija tevī ir mainījusi, ko iemācījusi, vai tās dēļ no kā esi atteicies?
- Šogad aprit desmit gadu kopš iestājeksāmeniem aktieros. Nu, jā, tā sanāk - četri studiju gadi un sešas sezonas teātrī. Domāju, tas viss mani ietekmējis tikai pozitīvi. Jo šī profesija ietver sevī filozofiju, psiholoģiju, plus vēl klāt nāk pati dzīve... Tās lietas, par kurām cilvēks domā, viņu maina. Tas maina viņa attieksmi pret notiekošo, pret dzīvi, pret būtisko. Un tas, protams, atstāj savus nospiedumus. Domāju, tas dara viņu savādāku. Noteikti labāku. Jo, lai izveidotu lomu, katrā personāžā jāatrod gan labais, gan sliktais. Un ir jāsajūt, kas tas ir, kas viņu padara labāku, un kas tas ir, kāpēc viņš kļūst slikts.
- Kolēģi tevi raksturo kā ļoti mērķtiecīgu cilvēku. Kādi ir tavi tuvākās nākotnes mērķi?
- Es jau varu noteikt mērķus, bet aktiera profesijā ir ļoti daudz apstākļu, kas nav atkarīgi no aktiera. No viņa atkarīgs, lai tas, ko viņš izdara esošajos apstākļos, ir maksimāli labi. Bet šobrīd manā dzīvē prioritātes ir mainījušās - mana prioritāte numur viens ir bērns un ģimene. Protams, teātris man ir svarīgs un vienmēr būs svarīgs, bet šajā brīdī, kamēr bērns vēl ir tik mazs, man pēc iespējas vairāk ir jābūt klātesošam - jo man tik daudz meitai ir jāiemāca! Bet, kas attiecas uz darbu, esmu ārkārtīgi priecīgs un ar nepacietību gaidu vasaru, jo man būs iespēja pirmo reizi filmēties pilnmetrāžas mākslas filmā - pie režisora Aigara Graubas filmā Nameja gredzens. Jau lasu, gatavojos un domāju par to, kā būs. Un pavisam noteikti zinu, ka tas būs jauns piedzīvojums un jauns izaicinājums.
- Vai ceļā uz mērķu sasniegšanu tev virzienu diktē prāts, vai tam piejauktas klāt arī emocijas?
- Protams, šī profesija dara mani emocionālāku, tā ir atstājusi savus nospiedumus - ja kādreiz biju galīgs mieramika, tad tagad varu arī ātri aizsvilties.
- Arī apraudāties?
- Jā. Ko tur slēpt, es esmu emocionāls cilvēks, un es mēdzu raudāt. Un šobrīd, kad man ir bērns... Nevienu balvu nevar salīdzināt ar to brīdi, kad tu ieraugi un pirmo reizi paņem rokās savu bērnu. Vispār emocijas, kas saistās ar bērnu, ir tik ļoti sakāpinātas un saspīlētas, ka es arī tagad varētu apraudāties... Mūsu teātrī šobrīd ir īsts demogrāfiskais sprādziens - ar tiem mazuļiem, kuri jau piedzimuši un ko vēl gaidām, mūsu kursam ir jau padsmit bērnu! Un viņi visi ir gandrīz vienaudži. Viņiem būs kopīgas lietas, un arī mums kopā būs interesanti pavadīt laiku. Jau tagad tas notiek. Un es tiešām esmu ārkārtīgi priecīgs, ka mums ar kolēģiem tagad ir arī citas tēmas, ko pārrunāt.