Tadenava. Jauns saturs atjaunotā muzejā

RITA MEINERTE: «Nav nekāds noslēpums, ka Tadenavā no Pliekšānu ģimenes oriģinālajām lietām un mantām nav saglabājies nekas. Kāda nozīme tagad kaut ko imitēt» © F64

Aspazijas un Raiņa 150. jubilejas gads bija īpatnējs ar to, ka abu mūsu dižgaru cienītājiem tikpat kā nebija iespēju apmeklēt Raiņa memoriālos muzejus, kuri, pateicoties Norvēģijas finansiālajam atbalstam, tobrīd tika atjaunoti.

Daži jubilejas gada kritiķi toreiz daiļrunībā pārspēja teju vai pašu Pietuka Krustiņu - nu kā tad tā, viss slēgts!

Patiesībā tā bija lieliska Kultūras ministrijas izcīnīta dāvana Rainim un Aspazijai, kuru, sākot ar šo vasaru, soli pa solim varēs izbaudīt visi viņu talanta cienītāji. Pagājušās nedēļas nogalē atklāšanu pēc vērienīgas rekonstrukcijas piedzīvoja Raiņa muzejs Tadenavā. Tā jaunā ekspozīcija nodota publikas vērtēšanai, un katram pašam tagad ir iespēja doties jaukā ģimeniskā izbraukumā, lai uzzinātu, kā tur tagad viss izskatās. Par Tadenavas muzeju, tā jauno ekspozīciju saruna ar Ritu Meinerti, Memoriālo muzeju apvienības direktori, Sanitu Kossoviču, zinātnisko sekretāri, Raiņa un Aspazijas muzeja ekspozīciju iekārtošanas projekta vadītāju, Zandu Rozenbergu, Raiņa un Aspazijas muzeja vadītāju, un Holgeru Eleru, dizaina biroja H2E radošo direktoru.

- Vispirms pastāstiet, lūdzu, kas ir tas, ko Neatkarīgās lasītāji no šīs nedēļas varēs redzēt Tadenavā?

Rita Meinerte: - Mēs nemēģinājām radīt 19. gadsimta 60. gadu vidi interjerā. Vēsturisko slāni Tadenavā saglabā un informāciju nes divas ēkas, kas stāv no 19. gadsimta 60. gadu vidus, kad Krišjānis Pliekšāns būvēja Tadenavas pusmuižu. Šajās ēkās mēs neesam centušies atgriezties pagātnē, bet ir restaurēts tas, kas sasniedzis mūsdienas. Piemēram, logi ir saglabāti no tā būvperioda, kurā tie ir ielikti. Mēs neesam atgriezušies pie mazajiem sešrūšu lodziņiem, kādi bija 19. gadsimtā. Tāpat arī pašā ēkā skaidri redzamas pieaudzējuma vietas, kas vērojamas dažādās konstrukcijās. Arī grīdās to varēs redzēt - kur ir vecie dēļi, kur ieklāti jauni, jo iepriekšējos vajadzēja mainīt vai arī tie nebija saglabājušies. Vēsturiskais slānis, memoriālie priekšmeti šajā gadījumā ir pašas ēkas un Kaldabruņas baznīcas kristāmtrauks. Tas ir vienīgais īstais priekšmets. Nevienam jau laikam nav nekāds noslēpums, ka Tadenavā no Pliekšānu ģimenes oriģinālajām lietām un mantām nav saglabājies nekas. Kāda nozīme tagad kaut ko imitēt, atdarināt, ja mēs nezinām, kā te toreiz ir bijis?

Ļoti svarīgi ir tas, ka Tadenavas muzejam ir konkrēta mērķauditorija. Tās ir ģimenes ar bērniem, tātad dažādas paaudzes. Esam centušies domāt par to, lai katrs varētu atrast sev interesanto, lai Tadenava būtu muzejs, kas raisa darbīgumu un radošumu. Šī vieta ir tālu prom no lielajiem ceļiem, meža viducī - varbūt arī vientulības sajūtu, kura ir ļoti vajadzīga, lai bērns un jebkurš pieaugušais varētu pabūt ar sevi, darboties pats, raisīt fantāziju, laist to brīvā skrējienā, brīvā vaļā. Muzejs viņus atbalstīs ar dažādiem priekšlikumiem un ierosinājumiem - ko darīt un par ko padomāt.

Zanda Rozenberga: - Ja mēs paskatāmies uz visu četru Raiņa muzeju kontekstu, jo Tadenava ir tikai viens tiem, tad stāsts par Raini šeit tikai sākas. Mēs to tā arī pozicionējam - sākotne. Šeit ir iespēja runāt par Raiņa vecākiem, par viņa ģimeni, vēsturiskajiem apstākļiem, kādi tie bija, kad Pliekšāni ieradās šajā vietā, stāstīt par šo sākotni, par Raiņa bērnību. Te ir absolūti fantastiska daba, kas mijiedarbojas ar visu to, ko gribam saviem viesiem parādīt. Turklāt ja jau Raiņa memoriālie muzeji ir četri, šai vietai ir vajadzīgs savs īpašais stāsts.

Holgers Elers: - Kad mēs sākām strādāt pie ekspozīcijas, bija absolūti skaidrs, ka negribam te redzēt kārtējo guļbūvi, šis nebūs kārtējais memoriālais muzejs vārda ierastajā vai stereotipiskajā izpratnē. Protams, bija aizraujoši domāt, kā te varētu būt. Visa ekspozīcija ir lielā mērā balstīta uz Raiņa bērnības epu Saules gadi. Inese Zandere nāca talkā, palīdzēja mums to izprast. Bija skaidrs, un to mēs izvirzījām par vienu no saviem uzdevumiem - neizmantot nekādas digitālās tehnoloģijas. Tas, protams, būtu vienkāršāk, ja tās būtu. Kādam tas varbūt šķiet arī pašsaprotami - vai tad var būt muzejs bez skārienjutīgajiem ekrāniem un datoriem vai visādām citādām tehnoloģiskām izklaidēm? Mums bija skaidrs, ka mēs ejam no tā projām. Protams, ka projektēšanas procesā tas izrādījās ļoti grūti, jo būtu taču daudz vieglāk ielikt tur kādu aparātu, kas pats runātu un darbotos, un viss būtu tik labi. Tadenavā viss ir balstīts uz analogām, vienkāršām un, es ceru, viegli saprotamām manuālām interakcijām, kuras būs ne vien bērniem interesantas, bet arī tajā pašā laikā jēgpilnas un izglītojošas.

Kā jau te iepriekš tika teikts - šā muzeja pamatauditorija ir ģimenes ar bērniem. Līdz ar to bija jādomā, lai muzejā pavadītais laiks būtu jēgpilns arī vecākiem, lai viņi šeit arī kaut ko iegūtu, bet bērni tajā pašā laikā negarlaikotos un būtu ieinteresēti viņu izpratnes un vajadzību līmenī. Centāmies to visu sabalansēt. No 22. jūlija to tad varēs redzēt dzīvē - darbojas vai nedarbojas.

Sanita Kossoviča: - Katra ekspozīcijas istaba veidos savu stāstu, bet tas nav tādā klasiskā nozīmē izlasāms. Tas ir iekodēts, simbolisks. Ik pa laikam ekspozīcijā ir arī Raiņa dzejoļu fragmenti. Ir tēva istaba, ir mātes istaba, būs pārsteiguma moments - ej pa telpu un nezini, kas gaida nākamajā istabā. Mātes istabā ir šūpulītis - simbolisks stāsts par māti. Ejot cauri ekspozīcijai, apmeklētājam rokās būs koka lodīte. Šī lodīte, mazā saulīte, katrā istabā ir kaut kur jāiemet. Bet ne jau pašmērķīgi. Piemēram, mātes istabā lodīti vajadzēs ielikt šūpulī. Savukārt tēva istabā ir galds, jo viņš vadīja saimniecību, tur vajadzēs mest bumbiņu, klausīties, kā atskan, un tad risināt matemātikas uzdevumus. Lietas, kas ir vienkāršas, kalpos kā atslēgvārdi. Lodīte ir atslēdziņa, ar ko atvērt saturu.

Ekspozīcija ir izveidota daudzslāņaina. Bērniņš varbūt klausīsies, kā skan, bet vecāki meklēs interpretāciju. Mēs neko īsti līdz galam neteiksim, bet dosim iespēju interpretēt, atslēgvārdus, kas rosinās domāt. Ja apmeklētājs izvēlēsies ekskursiju mūsu darbinieka pavadībā, tad, protams, stāstu būs daudz vairāk, tie tiks doti padziļināti. Te būs iespēja gan tiem, kas spēlējas, gan tiem, kas izzina. Tas ir ekspozīcijas koncepts un platforma. Protams, ka viss ir ap Raini un sauli, tomēr šajā stāstā būs vieta arī pašam. Ar to Tadenava atšķirsies no citiem muzejiem, bet mums pašiem tas uzstāda diezgan augstu latiņu. Ar ekspozīciju nemaz negāja tik viegli. Kā jau Holgers minēja, ir vienkārši ielikt tehnoloģiju, bet šeit parādījās ļoti daudz amatniecības. Lai bumbiņas varētu mest, ir izprojektētas jaunas iekārtas, mehānismi, tam visam ir jāstrādā.

H.E.: - Rainis Tadenavā pavadīja savas bērnības trīs gadus. Strādājot pie projekta, mēs gribējām paraudzīties no viņa skatupunkta. Iespējas interpretēt bija daudzas un dažādas, bet esam nonākuši tieši pie šāda rezultāta. Domāju, ka tad, kad pēc kādiem desmit gadiem veidosim atkal jaunu projektu, droši vien mums būs cits redzējums, tomēr tagad mēs nolēmām skatīties ar bērna acīm, tāpēc spēles moments ir gandrīz visās telpās.

R.M.: - Šādu spēli mums piedāvāja mākslinieki. Mēs savā pieteikumā gājām nedaudz tradicionālāku ceļu, jā, bija skatījums ar bērna acīm, bet mūsu domātais risinājums bija nedaudz nost no tradicionālā. Kā to risināt, kāda būs šīs spēles būtība, tas nāca no viņiem. Paldies Inesei Zanderei, kura mums nāca talkā. Muzejniekiem tas ir tāds nedaudz neprasts risinājums, neparasts ceļš.

S.K.: - Kas vēl ir būtiski - nav jau tikai māja, tas ir komplekss. Tur būs ko darīt. Kompleksā ietilpst restaurēts šķūnis, kur turpmāk notiks pasākumi, pirtiņa, apmeklētāju uzņemšanas centrs Dāboliņi. Tas ir piedzīvojums visai dienai! Muzeja apmeklētājiem, ejot iekšā ekspozīcijā, dosim darba lapas. Neviens netiks pamests, atstāts viens pats.

Z.R.: - Bet tikpat labi, ja kāds gribēs pabūt pats ar sevi, padomāt bez darba lapām, reflektēt par Raini vai skatīties pa logu un skaitīt mākoņus, viņš to varēs darīt.

R.M.: - Tajā laikā, kad Rainis nāca pasaulē, Pliekšānu ģimene dzīvoja Varslavānos, netālu esošajā saimniecībā. Iespējams aiziet un apskatīties arī šo vietu, jo Varslavānu pirtiņas vietā jau 20. gadsimta 30. gados mežsargs Vīnkalns iestādīja ābeli un ozolu. Tur ir uzstādīts arī piemiņas akmens. Ja turpina doties pa ceļu aiz Varslavāniem, nonākam Eglonas upes liegumā, kur Latvijas valsts meži ir iekārtojuši dabas taku. Tā ir izveidota, neiejaucoties dabiskajā meža vidē, tikai izvietojot informatīvas zīmes. Tā ir lieliska iespēja vērot diezgan mežonīgu dabu ar vairākus simtus gadu veciem ozoliem dažādās attīstības fāzēs, sākot no augošiem, beidzot ar kokiem, ko laika zobs pievārējis jau pirms vairākiem gadu desmitiem. Taka ir ārkārtīgi aizraujoša un veido organisku vienību ar muzeja vēstījumu par Raiņa mīlestību pret dabu.

- Jūs esat izstāstījuši, kas būs Tadenavā, bet tagad pēc mūsu klasiķu jubilejas gada daudzi ir izlasījuši Dobrovenska un Vieses grāmatas, Raiņa piezīmes un dienasgrāmatas. Tur var atrast arī to, ka Raiņa mamma uzgrūdusi bērnu audzināšanu tēvam, būtībā vecākajai meitai, bet pati dzīvojusi otrā muižā. Cik šajā stāstā būs autobiogrāfiskā, cik leģendas un Saules gadu? Ko jūs vairāk būvējat?

R.M.: - Ne vienu, ne otru! Tā ir faktu mākslinieciskā interpretācija, kuras pamats rodams viņa darbos. Rainis šeit, Tadenavā, ir bērns. Mēs neslēpjam pretrunas, mēs zinām, ka, piemēram, Saules gados to netrūkst. Esam par to gatavi atklāti runāt, sastatīt Raiņa bērnības epā pausto ar faktiem, kas ir zināmi un kas ar vēsturisko patiesību ne visai sakrīt. Saules gadi ir mākslas darbs! Mēs gribējām radīt vietu, kur ir iespēja dialogam ar sevi. Svarīgākais, kas paliek pāri un kāpēc mēs par Raini arī šodien vēl runājam, kaut tūlīt būs pagājis jau 151 gads kopš viņa dzimšanas, ir viņa daiļrade.

S.K.: - Tajā pašā laikā šūpulis, stāsts par Raini un viņa māti jau uzjundī katram savas atmiņas. Par mammu, par šūpuli.

- Ko jūs gaidāt no publikas? Pērn viņi zvanīja uz avīzi un sūdzējās, ka muzejs ir ciet! Droši vien arī uz Memoriālo muzeju apvienību. Tagad būs vaļā. Vai esat prognozējuši, kādas varētu būt viņu gaidas?

R.M.: - To mēs nespējam atbildēt, esam strādājuši, veidojuši ekspozīciju. Noteikti katram šīs gaidas ir atšķirīgas. Varbūt kāds būs vīlies. Iespējams, kāds tiks šokēts. Kad šoks pāries, tad jau redzēsim - pozitīvi vai negatīvi.

S.K.: - Katrā ziņā vienaldzīgi nepaliks! Kā jau Zanda pirmīt teica, Raiņa un Aspazijas muzeju veido četras ekspozīciju vietas, trīs no tām tagad būs pilnībā atjaunotas. Mūsu virsuzdevums bija radīt katrā savu stāstu, paveicās, ka ekspozīciju visiem muzejiem veidoja H2E, viņiem izdevās atrast atšķirīgas mākslinieciskās pieejas katram no muzejiem. Atceraties, pirms tam bija taču runas - kam gan mums vispār vajadzīgi četri vienādi Raiņa muzeji? Šī ir iespēja izveidot jaunu pieeju. Stāsts jau nav tikai par Raini un Aspaziju. Tā taču ir mūsu kultūras telpa! Mēs paplašinām funkcijas. Tas vairs nav tikai memoriālais dzīvoklis vai māja. Lai visi tie, kas pagājušajā gadā sūdzējās, ka muzejs ir ciet, tagad atbrauc un apskatās!

Z.R.: - Tadenavas muzejs jau vienmēr ir atšķīries ar to, ka tur, no vienas puses, ir notikusi liela iejaukšanās memoriālajā vidē - bijušās pusmuižas teritorijā 20. gadsimta 20. gados ir uzbūvēta jaunsaimniecības dzīvojamā ēka, bet 60. gados - mežsaimniecības klubs. No otras puses - te ir saglabājusies gandrīz neskarta daba, apkārtējā vide un pati ēka. Saturs ir izaicinājums. Tam jābūt radošam.

R.M.: - Jo tā ir Dzejnieka dzimšanas vieta!

H.E.: - Es domāju, ka daudzi cilvēki (nesaku - visi) brauks uz Tadenavu kā uz memoriālo muzeju ar pārliecību - tur būs tas, tas un tas. Diemžēl vai par laimi, tur nekā no tā nebūs. Tā ir mūsu šā brīža interpretācija, kā mēs to redzam. Pamatuzdevums bija atstāt vietu cilvēku iztēlei, ļaut domāt pašiem. Tas ir ļoti grūti, jo visi jau nemaz to negrib darīt. Daudz vienkāršāk ir aiziet uz kinoteātri, apsēsties zālē un divas stundas skatīties. Diemžēl esam pieraduši, ka viss ir tik ātri un viegli patērējams. Tadenava būs vieta, kur pašiem vajadzēs domāt. Arī ja tā ir spēle, no tās kaut kas ir jāiemācās, jāuzzina. Manuprāt, tomēr pašam muzeja apmeklētājam, iesaistoties šajā procesā, nevis tikai skatoties ekrānā, rezultāts būs daudz ilgtspējīgāks. Tas paliks atmiņā.

- Vai izdosies iesaistīt latviešus spēlē? Mēs jau esam diezgan introverti.

H.E.: - Redzēsim, kā mums tas izdosies, bet bērni noteikti iesaistīsies. Savukārt bērni iesaista vecākus.

S.K.: - Tie, kas nevēlēsies iesaistīties spēlē, varēs muzejpedagoģiskajā telpā noskatīties filmu par Raini un Aspaziju vai īrēt audiovizuālos gidus uz planšetēm, kas ir pieejami piecās valodās. Arī to mēs piedāvāsim, lai aptvertu iespējami plašāku cilvēku loku.

R.M.: - Mēs piedāvāsim dažādību. Ja būs kāda apmeklētāju grupa, kas gribēs muzeju baudīt tradicionālākā formā, kas ir gadu desmitiem ierastāka, to varēs izdarīt arī šeit. To jau var vienmēr, bet Tadenava būs vieta, kur to varēs darīt citādi. Tas ir primārais. Jāpiebilst, ka Tadenava tāpat kā agrāk strādās sezonāli - no 15. maija līdz 30. oktobrim.

- Vai izdosies lauzt Holgera pieminēto stereotipu par memoriālajiem muzejiem? Ko tur liegties, paši jau ar to esam uzauguši, ne mazums smīnējuši par dažādiem uz vadža uzkārtiem memoriāliem mētelīšiem. Kaut gan patiesībā šis stereotips varbūt arī nemaz nebija tik slikts un labi kalpoja, vienkārši pēdējā pusgadsimta laikā tas visiem pamatīgi apnicis.

H.E.: - Ja mēs runājam par šo stereotipu, es jau arī pats esmu tipisks padomju laika produkts. Klasi iesēdināja autobusā, un - braucam! Godīgi sakot, es no tā neko neatceros - vai tā būtu vieta, kur Pumpurs kādreiz mitinājies, vai dzīvojuši brāļi Kaudzītes. Nav nekā tāda, ko atminoties es tagad ar sajūsmu sāktu stāstīt par toreiz redzēto. Tas, ka tu varētu pats kaut kā šai procesā iesaistīties - tā nenotika. Pasarg dievs! Tur taču neko nevarēja aiztikt. Tante nostāstīja savu stāstāmo, un autobusā iekšā!

Ja runājam par jauniešiem, tā ir ļoti sarežģīta mērķauditorija. Viņus taču nekādi nepiemānīsi. Viņi uz visu raugās ar lielu skepsi - ko jūs, tantes un onkuļi, te esat izdomājuši? Man ir dažāda vecuma eksperti mājās. Viņi prasa - ko jūs, tagad atkal tur bāzīsiet datorus iekšā? Ar tehnoloģijām šodien nevienu vairs nepārsteigsi. Tur neko jaunu vairs neizdomāsi. Tā ir pasaules tendence, atgriezties pie kaut kā normāla, pataustāma, rokā paņemama, pasmaržojama, izjūtama tīri personiski. Tas paliek atmiņā.

R.M.: - Mēs gribam arī parādīt visai Latvijai to, ka jebkur, arī visklusākajā vai visnomaļākajā vietā var piedzimt tāds ģēnijs, kāds bija Rainis. Tas ir Tadenavas uzdevums. Likt domāt par to, ka arī šodien Latvijā dzīve turpinās, parādīt, ka nav nenozīmīgu vietu vai cilvēku.

Saistītās ziņas