«Ar Daini mums izdevās apprecēties 18. novembrī, Skandiniekus dibinājām 11. novembrī jeb Lāčplēša dienā, svinējām gan Jāņus, gan Ziemassvētkus. Visu varēja izdarīt, ja vien gribēja. Man smiekli nāk, klausoties, kā mūsdienās cilvēki stāsta par to, ka padomju laikos tas viss nebija iespējams. Muļķības! Ja ļipa trīc, tad tā tricinās jebkurā situācijā un jebkurā politiskajā iekārtā,» uzskata Helmī Stalte. Šīs nedēļas nogalē viņas dibinātā folkloras draugu kopa Skandinieki atzīmē savas pastāvēšanas 40 gadu jubileju.
Uz svinībām Skandinieki aicinājuši draugus un kolēģus jeb citus folkloras un etnogrāfiskos ansambļus no visas Baltijas. 18. novembrī notiks Baltijas vakars, kurā, godinot folkloras kustības 40 gadus Latvijā, piedalīsies Visi no Lietuvas, Eesti un Rēvele no Igaunijas, kā arī Skandinieki, Grodi un Budēļi no Latvijas. 19. novembrī pa dienu dažādas meistarklases notiks Kultūras un tautas mākslas centrā Ritums, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē un Latvijas Kultūras akadēmijā, bet pēcpusdienā visi interesenti aicināti uz lielkoncertu Visi ceļi guniem pilni Rīgas Latviešu biedrībā. Pēc lielkoncerta sekos sadancis.
Sākums Lāčplēša dienā
Folkloras grupa Skandinieki savu īsto dibināšanas dienu jau nosvinēja 11. septembrī, jo, ticiet vai ne, 1976. gada 11. novembrī, tieši Lāčplēša dienā, celtnieku kultūras namā Oktobris Bruņinieku ielā notika jaunas folkloras grupas dibināšana. Helmī Stalte lepojas ar to, ka ar Skandiniekiem tika aizsākta folkloras kustība Latvijā, kas šobrīd jau ir mērāma vairākos simtos pieaugušo, ģimeņu, dzīvesziņas, mantojuma, rekonstrukcijas, jauniešu, kā arī bērnu kopās visā Latvijā. Daudzu kopu dibinātāji un vadītāji ir Skandinieku bijušie dalībnieki, arī vairāki folkloras virzieni aizsākušies tieši Skandiniekos - postfolkloras grupa Iļģi, etnomuzikoloģijas grupa Rasa, Zemgales tradicionālās kultūras kopa Dimzēns, dziesmu un cīņu klubs Vilkači. Kā krustbērni radušies Senleja, Budēļi un Madonas Skandinieki, bet daudziem citiem būts līdzās pastāvēšanas krustcelēs, palīdzēts ar atbalstu un pleca sajūtu, gadu gaitā daudz strādāts ar bērniem un jauniešiem, stiprinātas ģimenes. Ar Skandinieku līdzdalību aizsākās arī starptautiskais folkloras festivāls Baltica. Grupas Skandinieki un viņu vadītāju veikums ir novērtēts tālu pasaulē un saņēmis augstāko - Eiropas balvu Tautas mākslā, kā arī augstākos Latvijas un Igaunijas valsts apbalvojumus.
Folkloras grupas Skandinieki dibinātāja un ilggadējā vadītāja Helmī Stalte, kas nu jau grupas vadības grožus atdevusi savas meitas Julgī rokās, atzīst, ka svinības iecerētas patiešām vērienīgas. «Tā ir mana nevaldāmā meita, kura noskrējusies mēli izkārusi un mazliet jau sūkstās, ka traki daudz darba. Es viņai saku, ka neviens jau nelika tik plašas svinības rīkot,» smejot saka Helmī Stalte un atzīst, ka pati nebūtu taisījusi tik lielu pasākumu, jo «folklora prasa intimitāti, tomēr arī lielā kopībā ir spēks».
Kopībā ir spēks
«Nezinu, vai tā bija mūsu lielā gudrība vai tā vienkārši sanāca, bet mēs daudz neuzstājāmies Rīgā, jo, līdz ko, teiksim, ar karavīru dziesmām uzstājāmies Rīgā, klāt bija partijnieki, kas mums pat iedeva iesauku «asiņainie Skandinieki»,» atceras Helmī Stalte. Folkloras kopas nosaukums noskatīts Stendera Bilžu ābecē, un to izvēlējās tāpēc, ka «skandinieks» nozīmē, ka «paši skanam, nevis kāds mūs diriģē». Pirms tam abi ar dzīvesbiedru Daini muzicējuši līvu dziesmu ansamblī Līvlist, bet, kad aizbraukuši uz Igauniju, kur igauņu «zaļie» senajos pilskalnos rīkojuši svētkus, abi ar Daini kļuvuši gluži vai mēmi no redzētā. «Viņi bija tērpušies zaļos tērpos, piesēduši ap ugunskuru, mierīgi un klusi dziedāja. Mums tirpas gāja pa kauliem,» sākotnējo impulsu Skandinieku izveidei atceras Helmī Stalte. Tālākais, kā saka, bija darīšanas vaina. «Mēs jau zinājām, ka Lietuvā un Igaunijā darbojas folkloras kustība. Aizgājām prom no Līvlist, nodibinājām Skandiniekus. Parasti saka, ka džezs prasa milzīgu improvizāciju, bet par folkloru tieši to pašu var teikt, bet, lai varētu nonākt līdz improvizācijai, pamatiem jābūt īpaši stipriem un gadiem ilgi koptiem. Pat gribēdams, folklorā neko ātri nevar izdarīt,» uzskata Helmī Stalte. Par to, vai viņa spēs būt līdere cilvēku kopai, Helmī šaubu neesot bijis, jo viņa vienmēr esot bijusi līderis, pat bērnībā. «Arī Dainis nebija malā stāvētājs. Un mēs bijām divi. Tad, kad ar mums cīnījās čeka, ar mums bija grūti tikt galā, jo divi tomēr ir cits spēks,» uzskata Helmī Stalte.
Čekas jeb Valsts drošības komitejas uzmanību Stalti piesaistījuši ar aktivitātēm līvu aizstāvībai, proti, abi iestājās par to, lai pasē tiktu rakstīta tautība «līvs», ja kaut viens no vecākiem ir līvs. Helmī un Daiņa ģimenē jau auga divi mazi bērni, bet pat tas neesot varējis atturēt no darbošanās, kas draudēja ar potenciālām nepatikšanām. «Mana vecāmāte sajuka prātā dēļ čekistiem, Daiņa vecāmāte Sibīrijā pakārās, mans tēvs desmit gadus bija cietumā. Es biju spiesta sākt strādāt no 15 gadu vecuma, vidusskolu beigt vakarskolā, tikai pēc tam varēju mācīties tālāk, tas nozīmē, ka mani neatturēja pat ne mazi bērni,» strikti nosaka Helmī Stalte. Protams, arī Skandinieku faktors čekai bija būtisks, jo folkloras ansamblis galvenokārt uzstājās Latvijas novados ar mērķi m odināt vietējo cilvēku aktivitāti. «Tā arī bija Skandinieku galvenā jēga - gribējām, lai visā Latvijā dibinās folkloras kopas, jo līdz tam bija galvenokārt etnogrāfiskie ansambļi. Tā bija mūsu kultūrpolitika - audzināt jaunus folkloras kopu vadītājus, lai kustība iet plašumā. Būtiskā atšķirība ir tā, ka etnogrāfiskās kopās mantojumu - dziesmas, instrumentu spēli, tradīcijas un citas prasmes - meita pārņem no mātes, dēls no tēva, bet folkloras ansambļos sanāk cilvēki, kas noteiktā dzīves posmā nonākuši pie tā, ka vēlas zināt savas tautas mantojumu, visu par savu tēvu zemi, par savas mātes valodu, un dziesma ir valoda. Un šīs zināšanas ir milzīgs spēks pat tam, kurš līdz tam neko nav zinājis par savas tautas tradicionālo kultūru,» saka Helmī Stalte.
Folkloriste ir pārliecināta, ka ir tikai normāli, ja cilvēkam kādā brīdī rodas vēlēšanās uzdot elementārus jautājumus: «Kas es esmu, kāpēc esmu šajā zemē, kur ir mana cilme jeb identitāte?» «Tas arī dod pamatotu pašpārliecinātību, kas ir vajadzīga mazai, bet augstas kultūras tautai, kādi mēs esam. Tad arī cilvēks jūtas kā saimnieks savā zemē. Viņš var braukt pa pasauli, bet viņa prāts un dvēsele ir Latvijā. Nenoliedzami - caur folkloras kustību daudzi izslēja savu muguru. Daudzi tagad saka, ka folklorai ar politiku nav nekāda sakara, bet līdzīgi varētu teikt - esmu apolitisks. Ko tas nozīmē? Infantils cilvēks, kuram ir vienalga, kas notiek. Cilvēkam ir jābūt pozīcijai un pašcieņai, ar to viņš arī atšķiras no pērtiķa.»
Nu jau vairākus gadus grupas Skandinieki vadība nodota meitas Julgī pārziņā, tomēr īpašos godos Helmī noteikti ir kopā ar savējiem. «Aizgāju tad, kad sapratu, ka es vairs nevaru neko dot, es vairs nebiju radošs cilvēks. Tas bija grūts un sarežģīts posms manā dzīvē, strādāju Rīgas domē, un tā vide nebija domāta man. Vienmēr dzīvē esmu tikusi cauri ar humoru, bet tur tas nedarbojās. Es jau domāju, ka esmu stiprāka, bet izrādījās, ka ne. Negribas pat atcerēties.»
Beidzot laiks savām vēlmēm
Jau trešais gads kā Helmī blakus nav dzīvesbiedra Daiņa, un tikpat pagājis, kopš aizsaulē pēkšņi aizgāja viņas vecākais dēls, tobrīd tikai 46 gadus vecs. «Vientulība mani nebiedē. Es visu mūžu esmu bijusi kā vāvere ritenī, es nekad nevarēju rēķināties ar savām vēlmēm, bet tagad to varu. Tagad es daudz domāju, daudz lasu. Kārtoju arhīvu, ko Dainis kā pele ir savācis. Žēl mest ārā, bet saprotu, ka daudz kas no savāktā nevienam nebūs vajadzīgs,» nosaka Helmī Stalte.
Drīz meita Julgī ar bērniem pārvāksies pie viņas, jo viņai vienai trīs istabas ir pārāk plaša dzīvestelpa, bet meitai, kura jau tā strādājot trīs darbos, ietaupījums par dzīvokļa īri ir būtisks. Cerams, ka uz Ziemassvētkiem pārvākšanās beidzot būs īstenota, jo, lai gan tas jau sen nolemts, nekādi neizdodas praktiski to īstenot. Nedēļas nogalēs, kad to varētu paveikt, allaž gadoties pasākumi, un tad nav laika personiskām vajadzībām. «Ko es varu teikt Julgī, ja es pati visu mūžu esmu atdevusi citiem, sabiedrībai, mums pat nebija laika domāt par savas ģimenes materiālo labklājību. Bet man nav žēl,» atzīst Helmī Stalte.
Ar mazbērniem viņa tikai daļēji runā līvu valodā, jo neprot to tik labi kā pašas bērni. «Nelaime tā, ka tad, kad biju maza, mans tētis strādāja no rīta līdz vakaram, pēc tam viņu apcietināja, viņš desmit gadus bija cietumā, bet mammīte neprata līvu valodu. Toties mani bērni Julgī un Dāvis perfekti zina līvu valodu, jo mans tētis, kad viņi dzima, jau bija pensijā un ar viņiem runāja tikai līvu valodā,» atzīst Helmī Stalte.
Tā kā viņa nav rokdarbniece, Ziemassvētku vecīša dāvanu maisā noteikti nebūs viņas darinājumu, bet, visticamāk, būs grāmatas, ko viņa vēlētos, lai lielie un mazie bērni tomēr izlasa. «Mūsu ģimene nav naska uz dāvināšanu, jo mūsu ir tik daudz... Un novembra beigās es kļūšu jau par vecvecmāmiņu. Mūsu ģimenē lielos godos cieņā ir kopīgas spēles, lai jūt dzimtas kopību.»
***
Helmī Stalte
• Folkloriste, 1976. gadā kopā ar dzīvesbiedru Daini Staltu dibinājusi folkloras grupu Skandinieki
• Dzimusi 1949. gada 7. augustā
• Atraitne, bērni Raigo, Julgī (36) un Dāvis (33), mazbērni Zane (26), Viesturs (23), Kārlis Oskars (18), Lelū (11), Annakī (4)
• Beigusi Rīgas J. Mediņa mūzikas vidusskolu (kordiriģentu specialitāte, 1977), Rīgas pedagoģisko skolu (pirmsskolas iestāžu muzikālā audzinātāja, 1971)
• Strādājusi Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā (folkloras speciāliste), Rīgas domes Kultūras pārvaldē, Nacionālajā radio un TV padomē.
• Bijusi Rīgas domes deputāte (TB/LNNK)
• Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni (2006)