KULTŪRA: Roza, kas nepāriet
Piederu pie tiem, kas izlasa Rozas Liksomas tulkojumu izdevumus ar lielu aizrautību. Esmu arī pārliecināts, ka visi viņas fani to labi saprot – mēs nemaz tik ļoti nevēlamies, lai katrā stāstu grāmatā viņa mūs pārsteigtu ar ko citu. Rozas Liksomas gadījumā ir tik patīkami atvērt jauno stāstu grāmatu, par kuras saturu varu būt drošs un pārliecināts par simt procentiem.
Nu labi, var iebilst, ka pirms apmēram gada izdotā Sestā kupeja it kā jau formāli ir garstāsts un varbūt nedaudz atšķīrās no ierastā formāta, jo godātā autore ar to apliecina, ka spēj uzrakstīt vairāk par divām lappusēm saistīta teksta. Tomēr no koptēlā Sestā kupeja ārā nelēca, jo Roza ir Roza - neatkārtojama, maza Lapzemes kundzīte ar skaļiem smiekliem un dziļu domu, kas pasniegta paradoksālā formā. Viņas stāsti ir lieliski tieši tāpēc, ka neviens, paldies dievam, nemēģina Liksomu atdarināt vai imitēt. Jo pilnīgi skaidrs, ka Anni Ilevāra ar savu žilbinoši vājprātīgo pseidonīmu Roza Liksoma, ko apskaustu pat aktrise Vūpija Goldberga, tāda spēj būt tikai viena. Nedomāju arī, ka Liksomu spētu izdomāt kaunīgie latvieši. Visticamāk, par tādu rakstības manieri tālajos astoņdesmitajos gados jauno autoru seminārā neviens neuzņemtu. Tas ir pa spēkam tikai lēnīgajiem somiem un viņu lieliskajai literatūras tradīcijai.
Rozas Liksomas jaunajā krājumā Kādreiz pāries (apgāds Zvaigzne ABC) ietverto stāstu pamatintonācija ir lielās pasaules skumjas. Tās nāk kā sekas brīnumam par cilvēces esības paradoksālajiem līkločiem, vārdā brīnums ieliekot ļoti dažādu emociju gammu. Jo brīnums taču diemžēl var būt arī par to, kā, sasodīts, iespējams nodzīvoties tik tālu un tik stulbi izšķiest savu dzīvi. Situācijas, par kurām rakstniece vēsta, ir absurdas, traģiskas un nožēlojamas, tomēr Roza Liksoma nevienu nenosoda vai neatmasko, viņa vienkārši redz un par to runā.
Liksomas īsprozu varētu pielīdzināt maziem monologiem, kādus itin bieži nākas dzirdēt sabiedriskajā transportā, nonākot runīgu līdzbraucēju ielokā. Kādreiz tie ir satriecoši, bet citreiz satriecoši stulbi, nedaudz vientiesīgi, asinis stindzinoši, reizēm primitīvi, dažos skopos vārdos izstāstīti mazo cilvēku dzīves lielie notikumi, kas, neraugoties uz vēstīto, uzrunā ar savu tiešumu un neviltoto intonāciju. Tos lasot, neizbēgami notiek saslēgšanās ar to realitātes daļu, kas ikdienā ir pārāk nepatīkama, lai kāds to gribētu atzīt par labu esam, un līdz ar to tā gluži vienkārši nonāk pelēkajā zonā, kur šo riebīgo dzīves daļu neviens nevēlas kustināt. Rakstniece savos stāstos man to allaž atgādina. Lasu viņas novelīti par māti alkoholiķi, kas pumpē aliņus no rīta līdz vakaram, un tas saslēdzas ar aizejošās nedēļas Latvijas interneta ziņu hitu par māti, kas arī lepojas ar to, ka žūpo bez apstājas, un pat netaisās rūpēties par saviem bērniem. Lasu stāstiņu par labo zemniekdēlu, kurš cauru dienu pļukšķina traktoru un uzklausa mātes nebeidzamās telefoninstrukcijas, līdz nošķiebjas tik tālu, ka ņem un viņu nozūmē, un atceros par to neticami lielo Latvijas iedzīvotāju daļu, kam, pēc ekspertu atzinuma, ir psihiskās veselības problēmas. Kā lai te nedomā par to, kādas sekas tas var radīt komplektā ar sliktu dzīvi un nebeidzamu stresu.
Roza Liksoma nav autore, kuru var iegrožot un kvalificēt, īpaši jau ņemot talkā 20. gadsimta pēc naftalīna smirdošās bezgala populārās, bet klasiski neko neizsakošās teorijas un trendus. Tas varētu slikti beigties. Ir pavisam droši, ka viņa izturas pret saviem varoņiem teju vai dievmātes lēnprātībā un, iespējams, pat mīl viņus kā savus tuvākos. Tāpēc arī lasot ir šis īstuma efekts, ko pastiprina valodas likuma normās neiegrožota vienkāršruna un dialektu izmantojums. Skaidrs, ka tulkojumā nevar visu pārcelt viens pret vienu, un te nu jāuzteic Maimas Grīnbergas meistarība, atveidojot Liksomas tekstus latviešu valodā. Lielās cilvēkmīlestības dēļ es gan nešķūrētu Liksomu kā autori evaņģēliju cienītāju virzienā. Droši vien vairāk šajā gadījumā nostrādā rakstnieces panku subkultūras pieredze, pērnā gadsimta astoņdesmitajos gados dzīvojot un strādājot dīvainākajā Kopenhāgenas un, iespējams, visas Eiropas rajonā - Kristiānijā. Ja izlaižam panku filozofijai pielaulātās nodaļas par košajām grebenēm, it kā obligāto alkohola lietošanu tilpumos, kas mērāms hektolitros, narkotikām un seksu, kas, iespējams, nemaz tik obligātas un neaizstājamas nebija, šai subkultūrai bija raksturīgs ārkārtējs radošums un liela iecietība pret dzīves pabērniem. (Kaut ko drusku no tā pieķēra arī astoņdesmito gadu Latvijā.) Ja vēl piemet klāt visnotaļ klasisko panku mākslas interesi par absurdo paradoksalitāti, spēju izaicināt un nošokēt, kā arī nevairīšanos un pat apzinātu slēpšanos aiz dažādiem Trash, tad kaut kādu ideoloģisku pamatu Liksomas stāstos var saskatīt. Ja nu to kādam akurāt vajag.
Pērn decembrī tiekoties ar Rozu Liksomu šeit Rīgā, viņa stāstīja arī par šo savu jauno stāstu grāmatu Kādreiz pāries, kas ieguvusi labas kritikas atsauksmes, iztulkota zviedriski, un tāpēc daudz nākoties ceļot, lai tiktos ar lasītājiem. Nebūtu nemaz tik slikti, ja viņa atkal atbrauktu ciemos arī pie mums.