Režisore Dita Balčus par barikāžu laiku: mums atkal ir jāsadodas rokās...
«Es nevarēju piedalīties barikāžu notikumos, jo 1991. gada janvārī manai jaunākajai meitai Elizabetei bija pusotrs mēnesis. Kristiānai bija četri gadi, bet Egijai – 12. Tā kā dzīvojām Vecrīgā, dzirdējām šāvienu trokšņus no Bastejkalna. Atmiņā palikušas bailes, neziņa, arī savstarpēja mīlestība un saliedētība. Jo cilvēkus tolaik vienoja viena ideja un mērķis – neatkarīga Latvija. Mēs sadevāmies rokās tiešā un pārnestā nozīmē, un mūsu pārdrošākie sapņi īstenojās,» 1991. gada barikāžu laiku atminas režisore Dita Balčus. Viņasprāt, mums atkal ir jāsadodas rokās...
Šovakar pulksten 19 kultūras telpā 3 māsas Ditas Balčus teātris Divas Acis sadarbībā ar latviešu un mazākumtautību skolām un Rīgas domes atbalstu organizē pasākumu, kas veltīts barikāžu laika notikumiem un to nozīmei mūsdienās. Tā laikā būs iespēja noskatīties režisores Ditas Balčus iestudēto izrādi Re:Atmoda ar jaunajiem aktieriem Anci Muižnieci un Pāvelu Griškovu galvenajās lomās. Izrādē, kurā skan Jura Kulakova un Viktora Coja mūzika, spēlē arī Ruta Vītiņa, Kristaps Ķeselis, Dainis Sumišķis un Egija Silāre.
«Izrādes darbība risinās mūsu tautai nozīmīgajā un izšķirošajā 1991. gadā, barikāžu laikā, kas ir mūsu valsts brīvības atskaites punkts. Šo notikumu aktualizēšana šobrīd daudz asāk iezīmē un uzdod jautājumus mūsdienu cilvēkam par mūsu nācijas ideāliem, vērtībām un no tiem sekojošām izvēlēm,» stāsta Dita Balčus. «Toreiz mēs izvēlējāmies cīnīties, bet kā būtu tagad? Vai gadu gaitā uzaudzētā materiālistiskā domāšana nediktētu citādākas izvēles? Vai mūsu sabiedrībā vēl var sastapt pašaizliedzību un varonību? Vai joprojām pastāv plaisa starp latviski un krieviski runājošajām kopienām Latvijā?» jautā izrādes režisore. Viņasprāt, mūsdienu jauniešiem šis laiks šķiet kā attālināta leģenda, tāpēc šajā izrādē ir maksimāli atdzīvināti tā laika notikumi, atmosfēra, ideāli. «Mēs vēlamies uzrunāt cilvēkus šodien neatkarīgi no viņu valstiskās piederības un valodas,» uzsver Dita Balčus, atklājot, ka izrādē ir arī otra tēma - mīlestība. «Tā vienmēr bijusi pāri visam, bet arī te ir izvēle ļauties savai sirdij vai pakļauties vecāku, sabiedrības spiedienam. Latviešu Romeo un Džuljeta - latviešu meitene un krievu puisis. Arī abi galveno lomu tēlotāji pārstāv katrs savu tautību.»
Pēc izrādes noskatīšanās šovakar ikviens klātesošais tiks aicināts uz diskusiju, ko vadīs žurnālists Juris Vaidakovs un kurā piedalīsies barikāžu laika notikumu aculiecinieki, Rīgas latviešu un krievu tautības skolu jaunieši, skolotāji, izrādes dalībnieki.
«Mēs esam iecerējuši šo sarunu mājīgā atmosfērā ar tējas dzeršanu pašā Vecrīgas sirdī - vēsturiskajā barikāžu notikumu epicentrā,» aicina kultūras telpas 3 māsas projektu vadītāja un aktrise Egija Silāre. «Toreiz, barikāžu laikā, es biju bērns, un man šis laiks saistās ar Ievas Akurateres balsi un mājām - jo ārā negāju un visus notikumus uzzināju no televīzijas un radio ziņām,» stāsta Egija Silāre. Viņa atminas, ka nevarējusi aizmigt, istabā bija tumšs, bet auss cieši piespiedusies pie radio skaļruņa, mēģinot uztvert raidstaciju Amerikas balss vai citas ziņas. «Ziņu apmaiņa bija galvenā nodarbošanās. Ģimenē pastāvīgi tika apspriesti jaunākie notikumi un tika kalti plāni, ka slēpsimies pagrabā, ja sāksies šaudīšanās. Pie mums mājās pastāvīgi bija cilvēki - gan draugi, gan radinieki. Valdīja satraukums un pacilātība vienlaikus. Laiks šķietami bija apstājies, jo skolas bija slēgtas, cilvēki atstāja savas mājas un gāja ielās. Šodien, domājot par barikāžu notikumiem, ir grūti to aptvert un izskaidrot. Tas bija Brīnums, un es esmu pateicīga, ka varēju šo laiku piedzīvot. Man tas ir ļoti dārgs,» atzīst Egija Silāre.