Turpinot rakstu sēriju, kas veltīta reformācijas 500. jubilejai, Neatkarīgā uzrunāja LZA prezidentu Ojāru Spārīti. Mākslas zinātnieks atbildēja, ka īstā vieta sarunai par reformāciju ir Pētera baznīca, kurā šobrīd apskatāma neliela reformācijai veltīta izstāde, bet pati baznīca bijusi reformācijas centrs un sākumpunkts Livonijas teritorijā.
Dievnams, kas stāv pašā Rīgas centrā daudzus gadsimtus, nodega Pētera dienā, 1941. gada 29. jūnijā, kad Rīgā ienāca Otrais pasaules karš. Rīgas pilsētai piederošs, padomju laikā atjaunots, šobrīd tas gaida iekšpolitiskus lēmumus par iespējamu baznīcas atdošanu Latvijas evaņģēliski luteriskajai baznīcai. Savukārt pirms mēneša dievnams piedzīvoja ārpolitisku notikumu, klātesot četru valstu prezidentiem, tā priekšā tika atklāts Reformācijas lakums.
Reformācijas laukums
«Ir jāizsaka atzinība Rīgas pilsētai. Pēc baznīcas atjaunošanas 1972. gadā te tika izveidota multifunkcionāla celtne - koncertu un izstāžu zāle, muzejs - tiesa, bez sakrālās funkcijas. Bet tā bija Pētera baznīcas arhitektūras cildenuma un vēstures lappušu izstāstīšanas vieta ar pievilcīgu skatu torni. Drupas atjaunoja, vieta ieguva jaunus eksponātus, tomēr baznīca prasa komunikāciju ar tūristu, bez komentāra lietas mēdz būt mirušas. Tāpēc jārada stāsts par Rīgas senatni, par ievērojamām personībām, kuras šajā baznīcā nākušas, strādājušas un iedvesmojušās.
Rīgas pašvaldība arī 2016. gadā domāja tālredzīgi, jūtot Eiropas konjunktūru un paredzot, ka 2017. gadā cilvēki visā pasaulē runās par reformāciju, dome pozicionēja Pētera baznīcu kā tūrisma zīmolu, redzot, ka ostā palielinās kruīza kuģu ierašanās, ka pieaug airBaltic reisu skaits, kas atved aizvien vairāk cilvēku. Reformācija reiz nu ir tas atslēgas vārds, ko saprot pasaulē, tāpēc dome lēma, ka reformācijas vārdā ir nosaucama kāda pilsētas daļa baznīcas tuvumā. Sākotnēji bija doma izveidot laukumu baznīcas austrumu pusē, kur ir veco ēku pamatu vietas un Brēmenes muzikantu skulptūra, bet diskusiju rezultātā no tās atteicāmies, jo šo vietu kaut kad nākotnē potenciāli varētu apbūvēt. Ierosinājums, ko izvirzījām kopā ar arhibīskapu Jāni Vanagu un Teoloģijas fakultātes docenti Daci Balodi, guva atbalstu. Priekšlaukums, kas atrodas starp Pētera baznīcas ieeju un 20. gs. 50. gados celtajām mājām, nepavisam nav niecināms vai pazemojošs reformācijas cildenajai jēgai. Viduslaiku pilsētās laukumi nekad nav bijuši lieli. Ja laukumā var sapulcēties vairāki simti cilvēku, tā jau ir ievērojama telpa, kur var izvietot pieminekļus, rīkot sabiedriskus pasākumus. 2017. gada 9. februārī, kad Rīgā viesojās ne vien abu Baltijas valstu prezidenti, bet arī Vācijas prezidents Joahims Gauks, pēc Rīgas pils apskates oficiāli tika atklāts Reformācijas laukums un notika Pētera baznīcas apskate.»
Reformācijas bāze
«Reformācija ir impulsu devēja kustība, kas atbrīvoja viduslaiku sholastiskās domāšanas un katoļu baznīcas konservatīvās politikas ierobežoto indivīdu. Jaunais indivīds 1517. un tam sekojošajos gados lasīja grāmatas, studēja Eiropas universitātēs, ceļoja, izmantojot Eiropas ostas, apmainījās ar domām, precēm un informāciju. Rīgā bija starptautisks tirdzniecības centrs. Te ieplūda informācija no daudzām zemēm. Neesmu teologs un nerunāšu par teoloģiskām doktrīnām, kuras bija svarīgas Luteram vai Rīgas reformatoriem. Svarīgi ir saprast, ka sabiedriskās jundīšanas rosinātais rīdzinieks, kurš dzīvoja iekšā mūru apņemtajā teritorijā, nebija latvietis. Viņš bija vesfālietis, Lībekas un Brēmenes amatnieks, jurists, tirgotājs, vācu ordeņa dienesta cilvēks. Reformācijas kustība skāra vācu valodā runājošo rīdzinieku, informētāko sabiedrības daļu.»
Rīgas zelta jaunatne
«Ja varētu iekāpt piecsimt gadus senā pagātnē, mēs redzētu rīdzinieku, kurš ir atvērts jaunai informācijai, rīcībai, garīgai attīstībai. Impulss nāca no jauniem, intelektuāliem, diezgan radikāliem indivīdiem, kuriem nebija saistības ar vietējo politisko vai baznīcas varu. Rīgā par tādiem kļuva Melngalvju brālības zeļļi. Tā bija to laiku zelta jaunatne, bet zelta jaunatne visos laikos ir vienāda. Kabatā nauda, galvā varbūt alus, sirds plaša, mute vaļā kā vārti, redzējuši dažādas zemes, saelpojušies pasaules gaisu, piesūkušies jaunumus, ko savā vidē aktīvi pārsprieda. Aktīvā diskusija kopā ar Amatnieku ģildes zeļļiem, kā rāda Melngalvju brālības arhīvi, nereti beidzās ar plūkšanos un atmošanos Rīgas cietumā. Vienus pestīja ārā tēvi un radinieki, otrus - ģildes locekļi, samaksājot soda naudu un noslēdzot kārtējo draudzības līgumu, kas tika cītīgi ievērots līdz nākamajai plūkšanās reizei.
Sākumā ir jaunumu pārspriešana: Vitenbergā notiek tas un tas. To pārrunā mājās, tirgū. Pasaulē vēl nekas nav mainījies. Notiek notikumu nobriešana. Šajā briešanas periodā Melngalvju brālības zeļļi saņēma Rīgas pils komtura Hermaņa Hoites aicinājumu. Viņš ir otrā persona aiz mestra. Viņš atbild par saimniecību un ieročiem. Pats ordeņa mestrs šādu aicinājumu nevarētu atļauties sūtīt, jo kā laicīgās varas iemiesojums cieši bija saistīts ar bīskapiem. Runā, Hoite esot aizsūtījis arī pātagu - lūk, jaunie cilvēki, ar šo instrumentu jūs varētu pagaiņāt no Rīgas laukā nebeidzamos katoļu mūkus un priesterus, jo viņi sāk traucēt pilsētas dzīvi. Neviens gan ar pātagu mūkus nešausta, taču pamudinājumu būtībā var uzskatīt par klusu aicinājumu uz nelieliem grautiņiem. Tas rāda, ka Rīgas sabiedrība bija līdz tam izaugusi un nogatavojusies. Cilvēki pret autoritātēm, pie kurām viņi vēl nesen vērsās ar lielu bijību, nu bija nobrieduši vērsties ar pātagu.»
Apziņas maiņa
«Kas bija mainījies? Divu senioru vara - ordeņa un baznīcas -kļuva par divkāršu nastu. Viens pārstāvēja laicīgo varu, otrs garīgo, abi iekasēja nodokļus. 15.-16. gadsimta mijā Eiropa elpo universitāšu gaisu, to pāršalc renesanses humānisms. Tiek studēti antīkie materiāli, ko agrāk katoļi neuzskatīja par ieteicamu lasāmvielu. Kritiskā domāšana saka priekšā, ka ar jaunajām zināšanām sabiedrība var atbrīvoties, kļūt par kapitālistisku, pelnošu sabiedrību, kas prot novērtēt laicīgās dzīves vērtību. Notiek laicīgās dzīves pacēlums līdzvērtīgā svarā ar pēcnāves dzīvi, kura gan būs, bet neviens jau nezina, kāda tā būs. Laicīgo dzīvi gan varēja dzīvot celibātā un lielā atturībā, kā bija pieņemts militārajā vācu ordenī. Brāļi deva solījumu dzīvot šķīstībā un nabadzībā, nesaņemot algu, bet gan to, kas dzīvei nepieciešams, turklāt esot nemitīgā gatavībā apkarot kristietības ienaidniekus. Pār Rīgas ordeņa brāļiem droši vien nāca atskārsme. Baltija jau trīs gadsimtus pēc tās iekarošanas ir formāli kristīga teritorija. Te nav neticīgo, ar ko cīnīties. Ja nav iekšējā ienaidnieka, tad kāpēc gan nīkt garnizoniem līdzīgajās cietokšņu pilīs pieticīgu vecpuiša dzīvi, bez personiskās mantas un mirt kā nabagiem? Visapkārt cilvēki bauda dzīvi, precas, ceļ muižas, ēd labus ēdienus, dzer labus vīnus. Šajā situācijā daļa sabiedrības nosvērās par labu tam, ka laicīgajā dzīvē, protams, jāievēro baušļi, tomēr to droši var piepildīt, nebaidoties par sekām, ko rada mīlestība, laba ēdienkarte un liela māja.
Simboliskā Hoites sūtītā pātaga aicina rīdziniekus izplest elkoņus un pabīdīt malā katoļu priesterību. Tā māca, ka baznīcas īpašumi būtu ierobežojami, ēkas un zeme sekularizējami un tādējādi varētu nonākt citu īpašumā, vai tie būtu pilsētnieki, vai ordeņa brāļi. Piemērs ir tepat Prūsijā, kur pēdējais ordeņa mestrs kļūst par hercogu Albrehtu, bet ordeņa virsnieki par viņa vasaļiem, saņemot muižas, zemi un zemniekus. To pašu gribēja Livonijas ordeņa cilvēki, bet viņiem vajadzēja svešās rokas, ar kuru palīdzību šo apvērsumu īstenot. To tad arī izdarīja pilsētnieki ar zelta jaunatnes palīdzību.»
Nevajadzīgie altāri
«Lielisks piemērs ir Pētera baznīca. Tajā bija 32 cunfšu un ģilžu altāri. Baznīcas sānu nišās un kapelās reiz stāvēja altāri, statujas un relikviāri, dega svecītes. Tad Melngalvju brālība no sava altāra novāca svētā Jura relikviāru - 80 cm lielu Lībekas meistara Heinemaņa sudraba skulptūru, kuras apakšā glabājās svētā Jura šķēpa gabaliņš. Relikviju izmeta, bet skulptūru aiznesa uz Melngalvju namu, kur nolika plauktā kā mākslas priekšmetu bez sakrālas vērtības.
Melngalvju brālībai altāri tolaik bija visās Rīgas baznīcās. Tur notika tas pats. No Katrīnas baznīcas altāra tika izlauztas vairākas skulptūras. Vardarbība pret sakrāliem mākslas priekšmetiem, kuros sabiedrība agrāk redzēja personificējamies dievišķo, ir skaidrojama ar to, ka reformācija mudināja lūgt dievu sirdī. Cilvēki savukārt uzdeva jautājumu, vai tādā gadījumā šie priekšmeti vispār vēl vajadzīgi? Vēsture zina vairākus ikonoklasta piemērus, kad sabiedrība atbrīvojas no priekšmetiem, kas vēl nupat tiem šķituši svēti. Nu šī reize pienāca Eiropai, kas sagāza kaudzē vērtīgus, ar lielu rūpību darinātus meistaru darbus. Baznīcā ienāca tukšums, kas nozīmē, vajadzīgs jauns rituāls, kārtība, kas aizpildīs cilvēku smadzenes jautājumu uzdošanas laikā.»
Sludinātājs Knopke
«Tāpēc parādās sludinātājs - domu apmaiņas partneris, spējīgs cilvēks, kurš spēj un prot skaidrot aktuālo situāciju un izstāstīt, kā samērot laicīgo dzīvi ar garīgo dzīvi, nenonākot konfliktā ar dievu. Pētera baznīcā tāds ir 1522. gadā no Kistrīnas pilsētas Ziemeļvācijā uzaicinātais luterānisma sludinātājs Andreass Knopke. Viņa brālis Pētera baznīcā jau strādā par mācītāju. 1522. gada 12. maijā Andreass Knopke Pētera baznīcā izsludina publisku disputu, polemiku ar katoļu teologiem. Vārdu divkaujā Knopke uzvar. Auditorija uzgavilē Knopkem, tas kļūst par iedrošinājumu Rīgas rātei dažus mēnešus vēlāk izdarīt pilsētā to, ko nekad agrāk katoļu valdīšanas laikā tā nebūtu atļāvusies. Rāte pieņem Knopki darbā par patstāvīgu Pētera baznīcas mācītāju. Šādi nozīmējumi bija domkapitula prerogatīva. Šeit laicīgā vara pasaka baznīcai - mēs paši iecelsim amatā sludinātāju!
Knopke nokalpo Pētera baznīcā līdz 1539. gadam. Šajā laikā notiek baznīcas rituālu pārkārtošana un sabiedrības ietekmēšana. Mēs neko nezinām par Knopkes sprediķiem, bet izmaiņām domāšanā var izsekot Rīgas baznīcu mākslas darbos. Nelielās izstādes stendos to var aplūkot. Ja pirms tam Doma baznīcas solos Ādams un Ieva plūc ābolus kaili, tagad viņi ir apģērbti un nebaidās plūkt no atziņas koka to, kas var bagātināt laicīgo dzīvi. Te ir arī Marija Magdalēna, skaisti ģērbta grēciniece, kurai Kristus ir piedevis. Doma baznīcas vitrāžā fiksēts, kā 1525. gada septembrī Volters fon Pletenbergs, lai izbēgtu no pilsoņu kara Rīgā, pieņēma lēmumu par konfesionālo brīvību, kas ļāva dievkalpojumus noturēt gan katoļiem, gan luterāņiem. Tas bija politiski ļoti gudrs lēmums, uz kādu Eiropā nācās gaidīt 30 gadus, līdz tam konfesionālās cīņās izlejot asinis, nogalinot desmitiem tūkstošu cilvēku.