NODERĪGI: Ko darīt autoram, ja viņa darbs nonācis pirātiskā vietnē

Lai noskaidrotu, ko autoram un izdevējam darīt situācijā, kad viņa darbs nesankcionēti parādās pirātiskā vietnē, Neatkarīgā vaicāja speciālistam autortiesību jomā. Zvērināts advokāts Ivo Klotiņš ir viens no tiem, kam savulaik tiesiskā ceļā izdevās apturēt digitalizācijas megaprojektu e-bibliotēka, kas nopietni apdraudēja Latvijas autorus, kaut vismaz teorētiski solīja kādam no viņiem arī labi samaksāt. Ja toreiz projekts tiktu īstenots, Latvijā tagad diezin vai vēl būtu daudz izdevēju un grāmatnīcu, bet līdz ar to arī rakstnieku. Klientu uzdevumā advokāts seko līdzi arī šā brīža pirātiskās vietnes attīstībai.

- Kā jūs raksturotu situāciju, kas veidojas ar vietni, kas bez maksas piedāvā lasīt latviešu valodā izdotus skenētus dažādu autoru daiļdarbus?

- Mums jāatskatās vēsturē. Bija tāds projekts e-bibliotēka. Man ir saglabājies tās manifests, un tas atbild uz jautājumiem, ko viņi centās panākt un izveidot. Pirmais, kas toreiz tika darīts - radīta ilūzija, ka eksistē kāda jauna veida bibliotēka, ka vairs nav vajadzīga fiziska ēka, toreiz LNB jaunā ēka, jo viss turpmāk notiks digitāli, balstoties uz interneta platformām. Ideja nebija nekas jauns - visi taču redzēja amazon kindle, elektronisko grāmatu pionierus, arī google, kas tolaik sāka apkopot grāmatas ASV vietnēs. Ideja tika pārnesta uz Latvijas e-bibliotēku. Tika ielikti lieli līdzekļi, redzēju reklāmas pat Ķengaragā tramvaju pieturās.

Tomēr bija problēma. Autortiesības. Ja esmu autors, vai jūs drīkstat manu darbu tā vienkārši ņemt, digitāli apstrādāt un kaut kur ievietot? Protams, ka atļaujas netika prasītas. Viņu nerealizētais koncepts bija tāds - savākt darbu kopumu un tad sākt vienoties ar autoriem. Principā autori un izdevēji tika nostādīti izvēles priekšā - te jūs tagad esat ielikti, sāksim vienoties, neprasot, vai kāds vispār to vēlas un piekrīt, ka darbi tiek digitalizēti. Ar dažiem autoriem viņi tā arī izdarīja, teica - jūs esat ļoti populārs, mēs jūs te tāpēc ielikām, slēgsim līgumu, sāksim maksāt procentus. Krimināllietas ietvaros bija redzams, ka tas tika darīts. Daži autori tika aicināti kā liecinieki no aizstāvības puses - viņu liecības par projektu bija pozitīvas. Tie, kas šo projektu veidoja, apzinājās, ka jebkurā gadījumā viņiem būs jāmaksā nauda. Nekas nav mainījies. Arī šobrīd, darot tādas lietas, tam, kuram šāda vietne pieder, ir jāmaksā!

E-bibliotēkas process ir noslēdzies, tas ir izgājis visu instanču tiesas, dažādu iemeslu dēļ tiesa to pārkvalificēja kā administratīvo pārkāpumu. Tomēr ir pieņemts Augstākās tiesas atzinums par to, ka šādas darbības ir prettiesiskas, tādas nedrīkst veikt. Tas, ka spriedums nebija notiesājošs, nav būtiski. Svarīga ir atziņa, ko Augstākā tiesa devusi šajā lietā. Tur ir teikts, ka e-bibliotēkas pakalpojumi nav publiskais patapinājums.

- Kāda atbildība ir par šādām darbībām?

- Iespējama gan kriminālatbildība, gan administratīvā atbildība. Autortiesību un blakus tiesību pārkāpšana paredz kriminālatbildību, bet ir svarīgi saprast, ka šādā gadījumā likums prasa būtisku kaitējumu. Kas ir būtisks kaitējums? Autoriem jāzina, ka tas ir ne mazāks par piecām minimālajām mēnešalgām, laikā, kad tas ir noticis, un ir tikušas apdraudētas arī citas intereses, vai arī ne mazāks par desmit minimālajām algām. Tie ir likuma formulējumi. Tātad, ja tas notiek šodien - 3800 eiro. Ja zaudējumi ir mazāki, tad spēkā ir Administratīvo pārkāpumu kodekss. Viss atkarīgs no rīcības apmēriem un nodarītajiem zaudējumiem.

Ja mēs papētām situāciju ap vietni, par kuru jūs vaicājat, mēs redzam, ka tās atrašanās vieta tiek īrēta wordpress. Lūgums sūtīt skenētus darbus izteikts uz Latvijā bāzētas e-pastu servera adreses. Nevar nepamanīt arī to, ka ļoti daudz kas sakrīt ar e-bibliotēkas lietu, tās manifestiem un uzstādījumiem. Pat šīs lapas sākotnējais dizains ir loti līdzīgs e-bibliotēkas bukletam. Man tas datorā viss ir saglabāts. Nav nekādu pierādījumu par konkrētām personām, tomēr tas, ko dara elektroniskās grāmatas - vai nu viņi veiksmīgi kopē e-bibliotēku, vai kāds no e-bibliotēkas idejas neidentificētajiem entuziastiem joprojām darbojas. Varbūt kaut vai lai principā sariebtu, bet varbūt kāds no tās vienkārši iedvesmojies. Atšķirīgais ir tas, ka e-bibliotēkas lietā pakalpojums bija kvalitatīvi noformēts, tagadējās vietnēs tā vairs nav. Pakalpojums ir noformēts nekvalitatīvi. Nav vairs ambīciju, nav finansējuma un iespēju, kas bija iepriekšējam projektam, jo e-bibliotēkas serveri un tehnika tika konfiscēti, bet darbība apturēta.

Ilze Zvēra, F64 Photo Agency

Viennozīmīgi, ka šādu vietņu darbība ietekmē izdevējus un autorus, jo tā samazina pirkšanas apjomus. Apjomi krītas, jo vienmēr jau atradīsies kāds, kas šādu pakalpojumu paņems, izdevēji cieš zaudējumus. Diemžēl arī likumā pastāvošās abu veida atbildības neattur no tādas rīcības.

Jaunākā kriminālprocesa ietvaros, kas ierosināts par šo vietni, figurē persona ar segvārdu Imants, kurš komunikācijā izmanto Stīvena Sīgala bildi. Es varu pieļaut, ka viņš ir latvietis, atrodas Latvijā. Viņš noteikti zina, ko dara, un labi orientējas notiekošajā. Es neizslēgtu, tas ir mans minējums, ka šis cilvēks varbūt ir saistīts ar bibliotēkām, ka viņam ir pieeja, saprašana, iespējams, viņš tur strādā. Varbūt šī rīcība notiek entuziasma vārdā, bet varbūt ir doma to kādam prezentēt kā biznesa ideju. Tomēr jāsaprot, ja viņš strādā kaut kur bibliotēku sistēmā, tad, iespējams, izmanto saviem nelikumīgajiem mērķiem valsts uzturētu datortīklu un tā resursus. Tas ir visbēdīgākais.

- Bet kāda tur ir ideja? Viņš pelna uz reklāmām vai ņem naudu?

- Nē! Agrāk tur bija, bet pēdējā laikā reklāmas nav novērotas. Tā ir brīvprātīga organizācija, un viņš aicina visus darboties brīvprātīgi, droši vien mēģina liberalizēt tirgu.

- Interesanti! Tāds kā Robins Huds? Vienam atņem, atdod citiem? Bet kā viņš ar autoriem un izdevējiem domā norēķināties? Es zinu autorus, kam grūti galus savilkt kopā. Varbūt viņš piedāvā kādam kaut ko?

- Nē! Klientiem, ko pārstāvam mēs, cik es zinu, viņš neko nav piedāvājis. Tā ir vēl viena atšķirība no e-bibliotēkas, kura autorus uzrunāja, teica, ka maksās un rēķinās procentus. Te vispār nekas tāds nenotiek.

- Vienkārši nevienam neprasa, ņem, skenē un liek iekšā?

- Jā! Jaunā kriminālprocesa ietvaros neredzam nekādu finanšu plūsmu. Tas, ko darām, neatkarīgi no procesa gaitas, sūtām pieprasījumus izņemt no vietnes darbus un saites turētājiem lūdzam bloķēt šo resursu, jo tas ir nepārprotams autortiesību pārkāpums. Tas līdz šim ir noticis pietiekami sekmīgi, kaut arī prasa daudz darba.

- Bet kā autors var zināt, vai pārkāpums ir būtisks vai nav?

- Tas ir ekonomiskās modelēšanas jautājums, kas jānorāda arī iesniegumā policijai. Kā viens no izejas datiem varētu būt tas, cik izmaksājis grāmatas rakstīšanas process, cik trešo personu piesaiste? Ja grāmata ir grāmatnīcā, kādas ir zaudētās peļņas iespējas? Var savākt datus no tirgotājiem, izdevniecībām un, vadoties no tā, modelēt kaitējuma apmērus. Otrs veids - tas var būt morālais kaitējums. Tiesa to varēs vērtēt.

Vai policijai pietiks tikai ar morālo kaitējumu? Visticamāk, nē, domāju, ka autoram, rakstot iesniegumu, šāds aprēķins ir jāsagatavo, lai lieta tiktu ierosināta.

- Vai tas nav visgrūtākais? Latvijas Rakstnieku savienībā bez manis ir 259 biedri. Nedomāju, ka viņi spētu veikt kvalificētu aprēķinu. Esmu arī pārliecināts, ka viena daļa mūsu biedru gados - tulkotāji, rakstnieki - internetu savā cienījamajā vecumā nelieto un pat nenojauš, ka tiek apzagti. Vietnē gandrīz neredzu tieši to autoru darbus, kas varētu celt skandālu un par sevi cīnīties.

- Saviem klientiem mēs to rēķinam. Jāsaprot jau arī tiesībsargājošas iestādes. Nevar viņi rīkoties, ja nav saprotama pamatojuma. Es teiktu, ka daudzi autortiesību pārkāpumi patlaban ir kvalificējami kā administratīvie pārkāpumi. Fiziskai personai par šādu pārkāpumu pienākas 700 eiro sods, juridiskai personai līdz 7100 eiro, konfiscējot objektus un datu nesējus. Tāds nu šobrīd ir likums, un līdz zināmai summai autortiesību pārkāpums ir dekriminalizēts.

- Es arī saprotu izmeklētāju, kurš ņemas ar uzlauztiem šķūnīšiem un dzērāju kautiņiem. Pēkšņi ierodas autors ar kaut ko tik pārējai pasaulei grūti saprotamu. Tomēr, vai likums nav sistēmas vājā vieta?

- Es saprotu šī likuma jēgu, un tur ir sava loģika, kāpēc ir noteikts tā. Turklāt autortiesību pārkāpumi ir ļoti dažādi, ne jau tikai saistībā ar grāmatām. Tomēr tiesībsargājošās iestādes varētu uzņemties aktīvāku lomu. Labi, ja tas ir administratīvais pārkāpums, iestādes varētu aktīvāk veikt pārbaudes procesu, apzinot attiecīgās personas. Varbūt atklātos vēl kaut kas. Aktīvāks darbs jau arī veicina kārtību. Ja izziņas izdarītājs izmeklētājs nevis atteiktu, bet pārbaudītu, iespējams, viņš atklātu nevis tikai vienu autoru, kurš uzrakstījis konkrēto iesniegumu, bet arī citus autorus, kas cietuši. Manuprāt, izmeklēšanas iestādēm vajadzētu būt aktīvākām, nevis gaidīt, ka mēs iesniegsim visus pierādījumus. Viņiem pēc likuma taču pietiek pat ar to, ja medijos parādās ziņa - par to jau vien var uzsākt pārbaudi. Policija prasa - ko paši esat darījuši? Mēs kopā ar autoriem un izdevējiem ejam, bloķējam šīs vietnes, ņemam ārā darbus, bet, ja tiktu veikta pārbaude, tad būtu acīmredzams tas, ka vienas un tās pašas personas nodara kaitējumus ne vienam vien autoram un zaudējumi pārsniedz likumā noteikto minimālo būtiskā kaitējuma summu.

Ja administratīvā soda piemērošana notiktu aktīvāk, tas ļautu vieglāk nošķirt tos, kas kaut ko kādreiz pārkāpj aiz nezināšanas. Nedomāju, ka sods likumā paredzēts mazs. Ja kādam liek samaksāt 700 eiro, viņš nākamreiz tiešam padomās, vai to darīt - diezin vai kāds gribētu maksāt 700 eiro mēnesī tāpat vien. Nemaz jau nav tik arī daudz tādu personu, kas nodara apzinātu kaitējumu, tāpēc par šo vietni arī ir uzsākts process. Es domāju, ka nevajadzētu iet atpakaļ un pakļaut visu krimināllikumam.

- Kas tad autoram būtu jādara šajās situācijās?

- Pirmais, ko iesaka arī policija, ja runa ir par autortiesību pārkāpumiem, ir lūgt vietņu turētājus bloķēt attiecīgos resursus. Tas būtiski apgrūtina autortiesību pārkāpēju darbību - darbi ir jāņem ārā, jāmeklē citas vietas, kur izvietot. Uzsākot šādu cīņu, var piespiest pārkāpēju padoties, īpaši, ja tas nav kāds biznesa projekts ar lielu finansējumu.

Otrs, ja ir nodarīts būtisks kaitējums, likums aicina izmantot tajā noteiktās tiesības. Katrs, protams, var izvērtēt, vai viņš grib vai negrib to darīt, bet tas būtu jādara. Var piemērot arī administratīvo sodu, un arī to vajag izmantot. Tas ir tāpat kā ar fotoradariem. Tur, kur tie ir, neviens īpaši ātrumu nepārkāpj.

Es domāju, paši autori nav īpaši aktīvi - nu ko es varu izdarīt? Viņi var! Kaut vai to, ko iesaka policija - lūgt bloķēt attiecīgo vietni!