Jūnijā Latvijas Nacionālā opera un balets tradicionāli noslēdz sezonu ar Rīgas operas festivālu. Divu nedēļu garumā publikai tiek dota iespēja noskatīties sezonas jauniestudējumus ar krāšņu viessolistu buķeti, bet finālā – vērienīgs galā koncerts.
Šogad, pastāvēšanas 20. gadā, pat netipiski kautrīgi izturoties pret jubilejas faktu, festivāls startēja ar devīzi Viva Romantica!, atspoguļojot aizvadītās sezonas galveno vadmotīvu - romantisma repertuāru, sezonu atklājot ar Šarla Guno Faustu un noslēdzot ar Riharda Vāgnera Tanheizeru. Principā šīs divas operas veidoja pusi no festivāla repertuāra, klāt nākot vēl Žorža Bizē Karmenai un Pētera Čaikovska Jevgeņijam Oņeginam to jaunajās skatuves versijās. Varbūt tāpēc festivāla piedāvājums arī šķita skopāks nekā iepriekšējos gados. Par īstiem jaunumiem mūsu teātrī iespējams nosaukt tikai Faustu un Tanheizeru, jo pārējās divas operas tiek iestudētas ar gluži apskaužamu regularitāti.
Galā koncerta programma savukārt interesantāka gan repertuāra, gan tā sadalījuma ziņā, atsevišķos numuros pat paķerot uz izbrīnu. Piemēram, Marinai Rebekai, kura festivāla laikā spoži debitēja Margaritas lomā Faustā, izpildot Elizabetes āriju Dich, Teure Halle no Vāgnera Tanheizera, savukārt pēdējā laikā akurāt Vāgnera repertuārā trenētajam Andrim Ludvigam mēģinot atklāt visnotaļ dramatisku franču romantisma lappusi Hozē un Karmenas fināla duetā ar Oļesju Petrovu gluži vāgneriskā intensitātē.
Festivāla izrāžu sastāvā uzsvars tika likts uz viessolistiem. Tā ir jau ierasta prakse LNOB, tādējādi piesaistot arī klausītājus, kuri, iespējams, izrādes redzējuši sezonas gaitā. Un tas jau ir izvēles jautājums, vai tādas personības kā Maija Kovaļevska Tatjanas lomā spēj motivēt vēlreiz doties uz Rēzijas Kalniņas režisēto iestudējumu, vai Oksana Volkova - vēlreiz apmeklēt Marī Evas Sinjerolas melno Karmenu. Lielākā festivāla intriga bija Marinas Rebekas debija Faustā.
Pēc pagājušā gada Verdi operām veltītās programmas romantisma repertuārs šķita daudzveidīgāks, lai arī neviendabīgāks mākslinieciskās kvalitātes ziņā. Sevišķi tas sakāms par galā koncertu, kas rosināja uz pārdomām, vai pastāv un kāda ir LNOB mākslinieciskā stratēģija ilgtermiņā attiecībā uz repertuāra politiku, vietējo māksliniecisko resursu potenciāla attīstīšanu un iesaistīšanu, kā arī pozicionēšanos Baltijas un Eiropas opermākslas tirgū. Galā koncerts sniedz iespēju klausīties operu ārijas, ja tā var teikt, tīrā veidā, ārpus iestudējuma estētiskajiem un konceptuālajiem kontekstiem. Tas tika simtprocentīgi komplektēts no viessolistiem.
Koncertā piedalījās Marina Rebeka, Inga Kalna, Valdis Jansons, Egils Siliņš, Andris Ludvigs, arī LNOB iestudējumu spilgtie viessolisti - Oļesja Petrova, Andreass Bauers un Benžamēns Berheims. Pēdējie divi kopā ar Marinu Rebeku padarīja Guno Faustu par vokāli spožāko Viva Romantica! virsotni šogad, savu meistarību apliecināja arī galā koncertā. Par tā māksliniecisko kulmināciju kļuva Romeo un Džuljetas duets no Guno tāda paša nosaukuma operas Rebekas un Berheima saspēlē, abiem solistiem demonstrējot teicamu vokālo formu, smalku stila izjūtu un gaumīgu skatuvisko interpretāciju. Izskanēja arī Rīgā mazāk dzirdēts romantisma repertuārs, piemēram, Liziāra ārija no Kārļa Marijas fon Vēbera operas Eiriante (Egils Siliņš), Filipa 4. cēliena apcerīgā ārija no Verdi Dona Karlosa (Andreass Bauers), Vallī ārija no Alfredo Katalāni Vallī (Marina Rebeka), fragmenti no jau pieminētās Guno Romeo un Džuljetas u.c., noslēdzot koncertu ar episko kori Regina coeli no Maskaņi Zemnieka goda ar mecosoprāna Oļesjas Petrovas solo.
Latvijas operas cienītāji (šeit es domāju tos, kam tiešām rūp māksla un viss ar to saistītais, nevis kultūras gardēža statuss vietējos tabloīdos), protams, priecājas par iespēju vienā koncertā dzirdēt vairākas latviešu zvaigznes. Savukārt ārzemju publika, kas festivāla izrādēs veido lielu daļu klausītāju, programmiņā iedrukātos vārdus, visticamāk, saista ar Latviju un... Latvijas Nacionālo operu? Kādu vēsti teātris sūta publikai, konceptuāli izvairoties pieaicināt LNOB solistus galā koncerta programmā? To, ka mums šobrīd īsti nav ko likt uz skatuves līdzās viessolistiem? Vai arī to, ka sezonas beigās vietējiem solistiem vairs nepietiek jaudas to noslēgt ar tādu pašu svētku sajūtu kā operas māksliniecisko ievirzi noteicošajiem diriģentiem, vienojoties rituālajā Libiamo no Verdi Traviatas festivāla izskaņā?
Piemēram, daiļslidošanas sportā rīkotājvalsts paraugdemonstrējumu sesijā ar lepnumu līdzās čempioniem ļauj startēt saviem sportistiem, lai arī nereti viņu vietas ranga tabulā skaitļu izteiksmē atrodas tālu aiz līderiem. Un tas nebūt nav provinciāli, drīzāk motivējoši, lai paustu administrējošo struktūru atbalstu un lepnumu par savējiem - «Mēs zinām, arī tu vari!». Šobrīd izskatās, ka uz dzimtenes vienīgā operteātra skatuves dēļiem esi laipni gaidīts tikai tad, kad pa priekšu iet smagā konkurencē kaldināti un neapstrīdami panākumi starptautiskajā arēnā. Diemžēl, kamēr pašu mājās ir tikai viens operteātris, arī šāda stratēģija ir iespējama.
Būtu vērts apdomāt, ka pamazām arī jaunākā starptautiski atzīto operzvaigžņu paaudze jau tuvojas četrdesmit gadu slieksnim vai to jau ir sasniegusi. Talantīgu vokālās mākslas studentu un strādāt gribošu jauno mākslinieku Latvijā šobrīd ir gana daudz. Vai tiešām mērķis kļūt par nākamo Latvijas operzvaigžņu šūpuli LNOB būtu par cēlu nākamajiem ja ne divdesmit, tad vismaz desmit gadiem?