Decembris Latvijas koncertpublikai nesa burvīgu iepazīšanos ar islandiešu mūziku un mūziķiem Islandes nedēļas nogalē Liepājā. Skanēja gan simfoniskā, gan kamermūzika, gan laikmetīgi opusi, gan klasika. Programmas kodolu veidoja divi jauni un talantīgi islandiešu mūziķi – pianists Vikingurs Olafsons un diriģents un komponists Daniels Bjarnasons.
Šos vārdus der iegaumēt, jo abi piepulcējušies pasaules mūziķu elitei tieši tāpat kā virkne Latvijā dzimušo kultūras vēstnieku, ar kuriem lepojamies starptautiskā kontekstā.
Vikingurs Olafsons pavisam nesen pārsteidza pianisma pasauli ar oriģinālu Filipa Glāsa etīžu lasījumu, kas dokumentēts arī Deutsche Grammophon ierakstā, ko slavē kritiķi. Savukārt Daniels Bjarnasons šogad pabeidzis savu pirmo operu Brāļi, ko Dānijas Nacionālajā operā iestudēja Kaspers Holtens. Abu ceļi mūzikā krustojas bieži, un Lielajā dzintarā jau izskanējušais klavierkoncerts Procesijas jau nākamā gada martā, atkal autora diriģēts, izskanēs Roja Tompsona zālē Toronto Kanādā. Ikdienā Daniels dzīvo dzimtajā Islandē un komponē garāžā, bet Vikingurs ceļo starp Berlīni un neskaitāmām koncertvietām ik nedēļu, lidmašīnā klausīdamies mūziku, kurai citkārt neatliek laika.
- Vai jūs nākat no muzikālām ģimenēm, un kā veidojies jūsu katra ceļš mūzikā?
Daniels Bjarnasons: - Es nenāku no muzikālas ģimenes, taču, kad biju maziņš, mēs dzīvojām Amerikā un es gāju ļoti labā bērnudārzā, kurā man bija iespēja nodarboties ar mūziku, deju, teātri un tamlīdzīgām lietām. Sešu gadu vecumā es sāku apmeklēt klavieru privātstundas Islandē, taču pēc trim vai četriem gadiem pametu klavieres, jo tobrīd mani vairāk interesēja sports, spēlēt futbolu, piemēram. Tīņa gados sapratu, ka tomēr vēlos būt mūziķis, un atgriezos pie klavierēm, taču nu jau tās vairs nebija mērķis, bet instruments komponēšanas apgūšanā, vēlāk kā palīgs diriģēšanā. Mans brālis toreiz studēja vokālo mākslu, es daudz gāju ar viņu uz koncertiem, tāpēc, iespējams, šis lēmums bija likumsakarīgs. Starp citu, mana klavierskolotāja bija Vikingura mamma.
Vikingurs Olafsons: - Jā, mana mamma ir pianiste un klavierskolotāja. Viņa, būdama gaidībās ar mani, gatavojās augstskolas beigšanas klavieru eksāmenam Berlīnē. Līdz ar to klavieres man tuvumā ir bijušas vēl pirms dzimšanas. Tolaik maniem vecākiem bija maz naudas, bet pēkšņi nomira mans vectēvs, atstājot mantojumu. Mani vecāki, kuri tobrīd mitinājās studentu dzīvoklītī kopā ar citiem studentiem, tā vietā, lai izlietotu šo naudu mājokļa iegādei, paņēma kredītu, lai nopirktu Stainway flīģeli, kas tolaik bija apmēram dzīvokļa cenā.
Uzreiz pēc tam mēs pārcēlāmies uz Islandi, lai es nāktu pasaulē tur, un Stainway ceļoja mums līdzi, lai kļūtu par vērtīgāko, kas mūsu ģimenei jebkad piederējis. Mamma pasniedza klavierstundas, un es biju cītīgs to klausītājs, droši vien tāpēc man ir absolūtā dzirde. Tēvs savukārt ir arhitekts un melomāns, kurš stundām varēja klausīties mūziku. Viņš man lika klausīties Ligeti un Koplendu, kas mani ārkārtīgi aizrāva. Ir arī miglainas atmiņas par to, kā varu aizsniegt melnbaltos Stainway taustiņus, paceļoties pirkstgalos. Es sāku spēlēt klavieres ļoti agrā vecumā, un man nekad nav bijis jautājums par to, vai to pārtraukt, tam vienkārši neredzēju iemeslu.
Es spēlēju klavieres tikai tad, kad man gribējās tās spēlēt, un mani nekad neviens nav spiedis spēlēt. Bērnībā man bija daudz lielāka brīvība nekā daudziem maniem amata brāļiem un māsām, ar kuriem satikos Džuljarda skolā Ņujorkā astoņpadsmit gadu vecumā. Patiesībā mani pārsteidza, cik dažādi mēs esam, lai gan esam satikušies vienā un tajā pašā augstskolā. Lielākoties tur bija cilvēki no Maskavas, Pekinas un dažādām Amerikas pilsētām, un viņi pārsvarā spēlēja klavieres pienākuma pēc. Taču es to nekad neesmu uztvēris kā pienākumu, mani vecāki vairāk raizējās, vai es nespēlēju par daudz, nevis par maz. Es arī daudz spēlēju futbolu, mans partneris sētā bija viens no puišiem, kurš šobrīd spēlē Islandes izlasē. Taču atšķirībā no daudziem pianistiem Ņujorkā man nebija vajadzības ļauties dažādiem kārdinājumiem, jo es biju atbraucis tur darīt to, ko man patīk darīt vislabāk, un tas ir - spēlēt klavieres.
- Kāda ir tradīcijas un klasikas vieta jūsu repertuārā un kā tā ir saistīta ar mūsdienām?
D. B.: - Es domāju, ka jebkas, ko kāds no mums kādreiz ir apguvis, kļūst par mūsu organisku sastāvdaļu. Līdz ar to brīdi, kad sāku rakstīt mūziku, es gleznoju, izmantojot visplašāko man pieejamo krāsu un noskaņu paleti, pat neiedziļinoties, kā šīs krāsas sajaukušās, no kurienes tās nāk. Radīšanas procesā ir liela daļa neapzinātā, taču vienlaikus katrs saprot, ka viņš neko nerada tukšā vietā. Tāpēc, protams, kaut kādas ietekmes vienmēr var saskatīt. Man nešķiet svarīgi savās kompozīcijās iekļaut citātus vai alūzijas ar citu autoru darbiem, tomēr es saprotu, ka šāds dialogs starp kādu dzīvu un, piemēram, mirušu komponistu var būt ārkārtīgi interesants.
Zināšanas par to, kas ir bijis pirms tevis, parasti palīdz, nevis traucē. Taču nevar noliegt, ka ir ļoti daudz jaunās mūzikas, kuru autoriem šķiet, ka viņi ir otrreiz izgudrojuši velosipēdu, sevišķi neakadēmiskajā mūzikā. Kā komponistu mani ļoti interesē elektroniskā mūzika, darbs studijā ar dažādām programmatūrām un digitālajiem rīkiem, un tas, kā visu iepriekšminēto iekļaut tradicionālā notācijā un radīt partitūru, kurā satiekas gan žanri, gan paņēmieni. Mani interesē sintēze, kurā rodas kaut kas jauns, tāpēc es, piemēram, uzrakstīju operu (opera Brāļi, 2017, pēc Suzannas Bjēras filmas motīviem - L. M.). Savā ziņā tas ir loģiski, jo es daudz esmu diriģējis operas un man patīk šī žanra neprognozējamība. Viens ir uzrakstīt mūziku un domāt, ka tajā jau viss ir, otrs strādāt ar orķestri un solistiem, bet tad vēl klāt nāk iestudējums, režija. Sākot darbu pie operas, neviens nekad līdz galam nezina, kas tur beigās iznāks. Turklāt tas ir žanrs, kur satiekas mūzika, teksts, drāma, gaismas, kostīmi.
V. O.: Es teiktu, ka deviņdesmit procentu no tā, ko es spēlēju, ir uzrakstīts pirms simt un vairāk gadiem, un tikai desmit - jaunā mūzika. Taču es neizjūtu nekādu lielu atšķirību, spēlējot dažādu laikmetu mūziku. Faktiski var teikt, ka sadarbība ar dzīviem komponistiem ļoti ietekmē to, kā es attiecos pret pagātnes komponistiem un viņu darbiem. Esmu strādājis kopā ar diezgan daudziem komponistiem, kuri savā būtībā ir ļoti dažādi. Taču viņiem visiem ir kāda kopīga lieta - visi ir ļoti atvērti eksperimentiem, meklējumiem un atklājumiem interpretācijā, kas rodas neplānoti. Tieši tādēļ arī, atverot Mocarta, Bēthovena vai kāda cita klasikas dižgara partitūru, pret to nevajadzētu izturēties kā pret muzeja eksponātu. Galu galā - viņi visi taču bija izcili improvizatori, neviens no viņiem nekad vienu un to pašu skaņdarbu neatskaņoja un arī nevēlējās dzirdēt atskaņotu pilnīgi vienādi. Tad kādēļ mums šodien vajadzētu tiekties uz kādu «pareizo» interpretāciju?
Tas, ko es kā pianists, izpildītājmākslinieks meklēju jebkurā mūzikā, ir jaunatklājuma prieks. Turklāt katra interpretācija vienmēr ir saistīta ar specifiskiem nosacījumiem konkrētajā vietā un laikā - kāds ir instruments, telpas akustika, noskaņojums publikā un tā tālāk. Tas, protams, nenozīmē, ka ir kaut kā mākslīgi jānostājas pret partitūrā rakstīto vai kādu interpretācijas tradīciju, tomēr, manuprāt, ir ļoti būtiski apzināties, ka mūzikā ir ļoti daudz fleksibilitātes un vietas interpreta fantāzijai. Neviens komponists nav lielāks par pašu mūziku. Mūzika ir kaut kas lielāks par indivīdu, pat ja tas ir Bahs vai Bēthovens.
- Islandes nedēļas nogalē Liepājā jūs veidojāt islandiešu mūzikas panorāmu. Cik sarežģīti ir veidot šādu nacionālu prezentācijas programmu?
V. O.: Patiesībā mēs to veidojām diezgan savtīgi, vai ne, Daniel? (Smejas.) Tā, lai mums patiktu tas, ko mēs spēlējam. Taču īstenībā es ārkārtīgi paļāvos uz katru iesaistīto mūziķi un biju pārliecināts par katru atskaņojamo skaņdarbu. Ja tici tam, ko dari, izdošanās iespēja vienmēr ir lielāka. Protams, pats svarīgākais ir, kā skan katrs koncerts no pirmās skaņas līdz pēdējai. Dažkārt man liekas, ka koncertorganizatori vairāk uztraucas par tekstiem, kas nodrukāti programmiņās par atskaņojamajiem darbiem un interpretiem, taču nepietiekami uzmanības pievērš tam, kā tas izklausās un kā tas strādā uz klausītāju. Jā, nenoliedzami, bija arī kāda etniska iezīme - islandiešu tautas mūzikas atbalsis. Bija arī daudz jauno islandiešu komponistu mūzikas, pa druskai no visa, taču tā nekādā ziņā nebija tūristu ēdienkarte. Domāju, ka šādu programmu labprāt klausītos arī Islandē.
- Vai jūs klausāties mūziku ārpus jūsu profesionālās sfēras un kādu?
D. B.: - Man diemžēl nav pārāk daudz laika, lai klausītos mūziku, sevišķi, kad komponēju. Es cenšos to darīt pēc iespējas vairāk, īpaši jaundarbus, mūziku, kas top šodien. Mēs dzīvojam brīnišķīgā laikmetā, kad ļoti daudzus koncertus iespējams klausīties pārraidītus ar dažādu mediju starpniecību. Ja kaut ko jaunu saraksta Bents Sorensens vai Hanss Abrahamsens un tas turklāt tiek atskaņots Parīzē vai Ņujorkā, pastāv liela varbūtība, ka to translēs tiešraidē vai ierakstā, un tā ir lieliska iespēja turēt roku uz pulsa procesiem mūsdienu mūzikā, negaidot oficiālo ierakstu iznākšanu, kas nereti paņem daudzus gadus. Es cenšos turēt acis un ausis vaļā un sekot līdzi aktualitātēm arī ārpus klasiskās mūzikas - piemēram, tikko iznāca Bjorkas jaunais albums Utopija, to es klausījos lidmašīnā uz Latviju.
V. O’.: - O, lidmašīnas vispār ir lieliska iespēja klausīties mūziku. Es šo iespēju vienmēr izmantoju, lai beidzot noklausītos dažādus lielās formas darbus, kuri it kā ir zināmi, bet es nekad neesmu tos dzirdējis pilnībā. Man nav iespējas sēdēt un klausīties, teiksim, Mālera Astoto vai Bruknera simfonijas, bet lidmašīnā man tam ir laiks. Jo tad nav jādara nekas cits. Citādi parasti vienmēr ir desmit neatbildētu e-pastu, neatbildēti zvani, nokavētas tikšanās, mēģinājumi. Ja nav gaisa bedru vai cita diskomforta, lidmašīna ir ideāla vieta, kur lasīt grāmatas vai klausīties mūziku. Tā ir savas zinātkāres pabarošana, iekšējo resursu atjaunošana, lai nepazaudētu urdošo nepieciešamību vienmēr uzzināt kaut ko jaunu un augt kā cilvēkam, personībai, sevišķi, ja esi mākslinieks.
- Cik bieži jūs esat Islandē? Vai varat komentēt, kā mainījās Reikjavīkas mūzikas dzīve pēc koncertzāles Harpa uzbūvēšanas 2011. gadā? Rīga joprojām gaida jaunu akustisko koncertzāli, kādā jūs muzicējāt Liepājā.
D. B: - Es visu laiku esmu Islandē, dzīvoju ar ģimeni. Tur man ir mana garāža, kur es sēžu un komponēju. Kad Islandes simfoniskais orķestris no savām vecajām mājām pārvācās uz jauno koncertzāli, abonementu skaits dubultojās. Turklāt kopš tā laika tas nav krities. Harpas uzcelšana būtiski mainīja Reikjavīkas mūzikas un vispār kultūras dzīvi, koncertzāle ir kļuvusi par pilsētas simbolu, pasākumu, konferenču un mākslas tikšanās vietu, kultūras centru.
V. O.: - Man arī ir mājas Islandē, taču lielākoties, ja neceļoju, es uzturos savā dzīvoklī Berlīnē. Islandē pamatā esmu vasarās un, protams, uz Ziemassvētkiem. Taču, runājot par koncertzāli, gribu piebilst, ka tā, manuprāt, mainīja veidu, kā islandieši domā par mūziku. Pirms tam koncerti notika kinoteātrī ar sausu akustiku, vienīgās klavieres bija no pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Šobrīd ir iespējams uz Islandi ielūgt mūziķus, kurus citādi būtu kauns aicināt. Reikjavīkā ir koncertējuši gan Berlīnes Filharmoniķi, Londonas Filharmonijas orķestris un tā tālāk. Tās ir lieliskas iespējas arī Islandes ekonomikai kopumā, par spīti tam, ka uzcelšanas brīdī bija diskusijas par lielo izmaksu lietderību. Domāju, ka šie seši gadi ir pierādījuši, ka bija vērts. Turklāt koncertzāle ir kļuvusi par apskates un tūrisma objektu, praktiski ikviens no aptuveni trim miljoniem tūristu, kas apciemo Reikjavīku, dodas arī uz Harpu.