Reportāža: Kā Gulbenes novada kori un citi pašdarbības kolektīvi gatavojas Dziesmu svētkiem

© Dāvis ŪLANDS, F64 Photo Agency

SIMTGADI GAIDOT/GULBENE

Sajust sevī latvieti

«Ar ko Gulbenes novads ir īpašs, ar ko tas var lepoties? Noteikti - ar augsta līmeņa amatiermākslu, ko pierāda arī mūsu rezultāti dziesmu svētku skatēs,» saka Dārta Dīvāne, Gulbenes novada domes Izglītības, kultūras un sporta nodaļas konsultante kultūras jomā.

Gulbenes novads ir piektais lielākais pēc platības un viens no kuplāk pārstāvētajiem svētku dalībnieku skaita ziņā - XXVI Vispārējos latviešu dziesmu un XVI deju svētkos to pārstāvēs 731 dalībnieks un aptuveni 40 pašvaldības deleģētās personas (koordinatori, skolu darba grupa, šoferi, medmāsas, zemessargi un pašvaldības policisti). «Darbus organizējam ļoti laikus, viss notiek pakāpeniski, un mēs diezgan stabili ejam uz priekšu,» saka Dārta Dīvāne, kas dziesmu svētku organizēšanā piedalās pirmoreiz. «Mēs esam desmit cilvēki, un katram ir sava atbildības zona. Es esmu «tabulu cilvēks», apkopoju visu informāciju, nodarbojos arī ar mūsu amatierkolektīvu publicitāti. Visi strādā, un tiešām var just, ka dziesmu svētki ir milzīgs un ļoti nozīmīgs notikums visam mūsu novadam. Man pašai tas ir ļoti liels izaicinājums, bet es cenšos no visas sirds, lai mums visiem kopā izdotos.»

Par labu volejbolam

Dārtai ir ļoti savdabīgas attiecības ar dziesmu svētkiem - nekad nav sanācis tajos piedalīties, bet tie visu laiku gājuši paralēli. «Jau no pirmsskolas vecuma gan dejoju, gan spēlēju volejbolu, bet, kad bija jāizvēlas, nosliecos par labu volejbolam - tieši tai gadā, kad man ar dejām bija iespēja nokļūt uz dziesmu un deju svētkiem. Tobrīd par to neaizdomājos,» viņa stāsta, piebilstot, ka Gulbenes novada Lizuma pagastā, kur viņa dzimusi un augusi, ir ļoti spēcīgas volejbola tradīcijas - savā vecuma grupā viņas komanda allaž cīnījusies Latvijas piecniekā.

«Pamatskolā kādus gadus nedejoju, bet, kad vidusskolā sapratu, ka tomēr ļoti gribu dejot, īsti nebija kolektīva. Pierunāju klasesbiedrus, un visi kopā izveidojām kolektīvu Veiksme. Trīs gadus cītīgi strādājām un gājām uz mērķi - uz dziesmu svētkiem. Dabūjām skatē I pakāpi, tomēr netikām, jo tai gadā no Vidzemes bija ļoti daudz kolektīvu, un daļa tika atsijāta. Veiksmei nepaveicās,» Dārta nosaka, neslēpjot, ka toreiz dziesmu svētki lika viņai raudāt.

Dejošana ir ģimenes lieta

Taujāta, kāpēc viņa vairs nedejo, Dārta atteic, ka, pabeigusi studijas Latvijas Kultūras akadēmijā, kur ieguvusi kultūras menedžmenta maģistra grādu, atgriezusies mājās, sākusi strādāt Gulbenes novada domē un apzinājusies, ka nav īstais brīdis mesties iekšā dejā. «Dejošana nav tikai hobijs, tas ir dzīvesveids, deju kolektīvs ir otra ģimene, un es zinu, ka tas aizņem pusi dzīves. Tā kā tuvojās dziesmu svētki, un mana atbildība šo svētku kontekstā ir pietiekami liela, sapratu, ka tas nebūs iespējams. Bet - beigsies dziesmu svētki, un, kas zina, varbūt atsākšu dejot,» Dārta pasmaida un piebilst, ka ļoti gribētu dejot kopā ar savu draugu Ati, bet viņš pagaidām uz to vēl «neparakstās». «Dejošana ir ģimenes lieta, visas brīvdienas jāpavada koncertos. Tāpēc ir labi, ja var dejot kopā,» viņa uzskata.

Viņasprāt, dziesmu svētki ir unikāla mūsu tautas tradīcija, kas ne tikai dod iespēju uzvilkt tautastērpu un uzlikt vainadziņu - šīs tradīcijas ikdienas kopšana ļauj apzināties, kas mēs esam, kādi esam bijuši, kādi gribētu būt un kādu šo tradīciju gribam nest tālāk. Bet paši svētki rada tik lielu emocionālo satricinājumu, ka liek atgriezties pie savas esības, būtības, pie autentiskā, ļaujot sajust sevī to īsto latvieti.»

NOTIEK KAUT KAS LIELS. «Šis gads ir nozīmīgs gan Latvijas, gan arī manā privātajā dzīvē, un man tiešām ir sajūta, ka šai laikā notiek kaut kas liels,» saka Dārta Dīvāne, Gulbenes novada domes Izglītības, kultūras un sporta nodaļas konsultante kultūras jomā. Viņa uz dziesmu svētkiem dosies pirmoreiz / Dāvis ŪLANDS, F64 Photo Agency

Cilvēku paliek mazāk

Dārta stāsta, ka Gulbenes novadā cilvēku paliek arvien mazāk, un nu jau ir tāda situācija, ka ne visi pagasti var savākt deju kolektīvu, kurā dejotu tikai vietējie. Ja tā ir, tie ir veiksmes stāsti. Tas pats attiecas uz koriem. «Sešus gadus nodzīvoju Rīgā, bet nevienu mirkli nebija vilinājuma pēc studijām tur palikt. Skatos, ka arī mani klasesbiedri nepaliek Rīgā, daudzi atgriežas. Mums veidojas jau tāda savējo komūna, draugu loks, un arī ģimene ir tepat,» Dārta priecīgi stāsta, piebilstot, ka šobrīd gan ir krustcelēs starp Gulbeni, Lizumu un Tirzu: strādā Gulbenē, dzīvo Tirzā, kur ir arī viņas drauga mājas, bet grib atgriezties Lizumā, tāpēc kopā ar draugu tur jau iegādājušies īpašumu. «Nevaru sevi iedomāties Rīgā, daudzdzīvokļu mājas piektajā stāvā. Man vajag plašumu, lauku mājas, un ezeru, kur saulei vakarā norietēt. Lai arī esmu ļoti sabiedriska, man tomēr līdzsvaram vajag mieru un harmoniju, ko dod dabas klātbūtne.

***

Turpinājumu lasi nākamajā lapā

Kultūra

Starp Lielupi un jūru, Jūrmalas visšaurākajā vietā, atrodas jauks zils namiņš, kurš ieguvis nosaukumu – Aspazijas mājas muzejs. Un tā arī ir izcilās latviešu dzejnieces un dramaturģes pēdējo mūža gadu paspārne pēc Raiņa nāves. Par muzejā apskatāmiem šedevriem un ļoti īpašām vērtībām stāsta Jūrmalas muzeja filiāles “Aspazijas māja” direktors Ernests Sviķis.

Svarīgākais