Reportāža: Kā Gulbenes novada kori un citi pašdarbības kolektīvi gatavojas Dziesmu svētkiem
3.lapa
Deju "Ratiņš" ripo jau 31 gadu
«Līdz šim Latvijā vēl neviens - ne sporta, ne kultūras - notikums nav radījis tādu ažiotāžu kā simtgades dziesmu un deju svētki,» saka Gulbenes novada deju kopas Ratiņš dejotājs Jānis Matisons. Ar viņu vienisprātis ir arī Ratiņa ilggadējie vadītāji Iva un Kārlis Venti. Sarunā ar Neatkarīgo viņi izstāsta, kurā mirklī uzplaukst mīlestība pret deju, mēģina saprast, kas dejotājus notur kolektīvā vairāk nekā 30 gadu garumā, un atklāj, kāpēc vairs nedejo pašu bērni un mazbērni.
Deju maestro
Gulbenes kultūras centra deju kopas Ratiņš priekšgalā visu tās pastāvēšanas laiku - jau 31 gadu - ir Iva un Kārlis Venti. Deju maestro Kārļa Venta (91) vārds dejotāju aprindās ir labi pazīstams: viņš ir tautas un sporta deju skolotājs, deju kolektīvu vadītājs, horeogrāfs, daudzkārtējs dziesmu un deju svētku dalībnieks. Pats dejošanu apguvis pēc kara, un deja viņu tik ļoti aizrāvusi, ka tā kļuvusi par viņa dzīves jēgu. Deviņus gadus nostrādājis Jēkabpilī, kur vadījis Jēkabpils, Krustpils, Jaunjelgavas un Seces kultūras nama kolektīvus, kā arī Jaunjelgavas MRS un Sēlijas deju kolektīvu. Lielāko dzīves daļu darbojies Gulbenē, kur vadījis Tautas deju ansambli (TDA) Madara (1979) un skolēnu nama deju kolektīvu Delveri. Vadījis kolektīvus arī Tirzā, Kalnienā, Stāmerienā, Lizumā, Rankā, Zeltalejā, Balvos, Ventspilī, un visi šie kolektīvi ir izcīnījuši tiesības piedalīties lielajos deju svētkos.
Kopš 1952. gada Kārlis Vents bijis deju kolektīvu virsvadītājs Jēkabpils, Krustpils, Balvu un Gulbenes rajonā un Ventspils pilsētā. 1985. gadā bijis deju svētku virsvadītāja asistents. Kopš 1987. gada strādājis ar deju kopu Ratiņš, savu darbu veicot ar lielu pienākuma apziņu, akurāti un precīzi. 2008. gadā, pilsētas 80 gadu jubilejā Ratiņa mākslinieciskais vadītājs Kārlis Vents tika atzīts par Gulbenes gada cilvēku 2007. Un, lai arī pēdējos gados sastapies ar nopietnām veselības likstām, viņš savos cienījamos gados joprojām ir stalts, iznesīgs, laipns, smaidīgs un atvērts pasaulei un dzīvei.
Ieguvums pašsajūtai
Ratiņš savas pastāvēšanas laikā ir piedalījies visos dziesmu un deju svētkos, vidējo paaudžu deju svētkos, Vidzemes novada deju svētkos, Gulbenes novada svētkos, novada sadančos un jubileju, svētku koncertos. 20 gadu garumā Ratiņš piedalījies arī lielākajā Eiropas tautas kultūras festivālā Eiropiāde, esot arī šī festivāla goda draugu sarakstā. Daudzi Ratiņa bijušie dejotāji tagad paši vada savus deju kolektīvus, bet daudzi joprojām dejo - no kolektīva pastāvēšanas pirmās dienas. Viņu vidū arī Jānis Matisons, kas no 1984. gada pats kļuvis par deju skolotāju. Viņa vadītie bērnu deju kolektīvi ar labiem panākumiem piedalījušies vairākos skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Taujāts, kas viņu notur dejas pasaulē jau 40 gadus - pirms Ratiņa viņš dejoja TDA Madara -, Jānis atteic, ka tā ir iespēja gan izkustēties, lai nebūtu jāsēž mājās pie TV un mūsdienu gadžetiem, gan iegūt staltāku stāju, gan satikties un komunicēt ar citiem tikpat aktīviem cilvēkiem, gan, protams, neatsverams esot ieguvums veselībai un labai pašajūtai. «Skaidrs, ka dejotājiem sāp kājas, locītavas, bet tur jau tā lieta, ka skatuve un deja ļauj sāpes pārvarēt, jo - nav jau izejas, ja gribi izskatīties skaisti,» nosaka Jānis Matisons.
Viņš pavisam vaļsirdīgi atzīstas, ka mīlestība uz deju neradās pirmajā mēģinājumā. «Noteikti, nē! Es sāku dejot, mācoties septītajā klasē. Neviens man to nelika, kopā ar draugiem tā izdomājām, jo tolaik dejot Madarā bija prestiži, turklāt šai kolektīvā dejoja ne tikai vecākie skolasbiedri, bet arī skolasbiedrenes, kas nebija mazsvarīgi,» Jānis pasmaida un izstāsta, ka dejotprieks radās, kad tika apgūti pirmie deju soļi un tie sāka padoties. Bet Ratiņā visus šos gadus viņu notur gan jaunībā iemīlētā tautas deja, gan pieredzes bagātie kolektīva vadītāji, kuriem vienmēr var uzticēties. «Viņi savu arodu pārzina tik profesionāli, ka ieguldītais darbs vienmēr dod rezultātu. Un par to ir gandarījums gan pašiem, gan skatītājiem.»
Nenāk atpakaļ uz Gulbeni
Savu sieviņu Marutu, kura arī dejo Ratiņā jau no pirmās dienas, Jānis noskatīja diskotēkā. «Toreiz darbojos kā dīdžejs jeb mūzikas atskaņotājs. To daru joprojām. Viņa tai ballē bija visskaistākā... Ar Marutiņu kopā aizgājām uz Madaru, tad apprecējāmies un - kopā arī sākām dejot Ratiņā. Pa šo laiku ir piedzimuši divi dēli - Toms (32) un Krišs (27). Krišam bija vien daži mēneši, kad mēs pirmo reizi braucām uz ārzemēm, lai piedalītos piecos deju festivālos Francijā, puiku uzticot auklēt Marutas mammai,» stāsta Jānis Matisons. Abi dēli ir dejojuši skolas deju kolektīvos, Tomam bija iespēja piedalīties arī skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Bet šobrīd abi vairāk aizrāvušies ar sportu - Toms ar labiem panākumiem startējis biatlonā, bet Krišs ir basketbola treneris.
«Kā jūs domājat, vai kāds no kolektīva dejotāju bērniem šobrīd dejo Ratiņā? Nē, neviens,» sarunā iesaistās Ratiņa vadītāja Iva Venta, sakot, ka visiem dejotājiem jau ir lieli bērni, dažiem jau ir mazbērni. «Viņi nenāk atpakaļ uz Gulbeni. Izstudē un vai nu paliek Rīgā, vai aizbrauc prom no valsts.»
Ivas un Kārļa Ventu ģimenē izaudzināta meita, bet viņa arī vairs nedejo. Ir seši mazbērni - četri puiši un divas dāmas. Un divi mazmazbērni. «Visi mazbērni ir dejojuši Ratiņā, bet aizgājuši prom uz Rīgu. Vairs nav laika, jāstrādā,» Iva Venta skumji nosaka un tad secina, ka uz Ratiņu dejotāji brauc no visas tuvējās apkārtnes. No Rankas pagasta, kas ir ap 50 kilometru tālu, no Jaungulbenes, no Stāmerienas, no Daukstēm, Beļavas. Jo nav jau cilvēku pilsētā.
«Gulbenes Ratiņā gandrīz vienmēr dejo arī kāds ārzemnieks, citos kolektīvos to neesmu manījis,» piebilst Jānis Matisons. «Tie ir brīvprātīgie jaunieši, kuri te atbraukuši strādāt skolā. Šobrīd dejo divi jaunieši no Portugāles, vairākus gadus dejoja amerikānis, ir dejojis baltkrievs, pie mums dejojušas arī meitenes no Vācijas, Itālijas, Austrijas. Turklāt viņi visi iemācījās runāt latviski, jo - mēs jau runājam tikai latviski.»
Tirpas skrien pa muguru
Uz jautājumu, vai dziesmu svētki tās dalībniekiem ir svētki vai tomēr liels un atbildīgs darbs, Jānis Matisons atbild, ka gan - gan. «Tie nav svētki no pirmās līdz pēdējai minūtei - tas ir darbs, atbildība, precizitāte. Protams, kādā brīdī jau svētku sajūtu noķeram,» viņš saka un atzīst, ka patiesībā tikai divreiz ir bijis tā, ka tirpas skrien pa muguru. Viena reize bijusi Mežaparka lielajā estrādē, kad dziedāja koris Kamēr... un otra - stadionā, izdejojot Brīvību Baltijai... Svētku sajūta noteikti ir arī gājienā.
«Skaidrs, ka zināmas grūtības ir vienmēr, bet, ja tu spēj noskaņoties svētkiem un sevi attiecīgi arī iznest, ir gandarījums,» saka Iva Venta. Jānis Matisons viņai pilnībā piekrīt: «Ja tu domā, ka tev tagad būs jānoiet kilometri, ir grūti, bet, ja tu ej ar lepnumu par savu novadu, ar mīlestību par deju, ar prieku par savu kolektīvu un tā vadītājiem, tad tas nemaz nav grūti.» Mirkli pirms lielajiem simtgades svētkiem Iva un Kārlis Venti atzīst, ka par grūtībām nedomā, nav ne kripatiņas satraukuma, jo - Ratiņš svētkiem ir pilnībā gatavs. «Mūsu dejotājiem ir tik liela pieredze, ka mums nu galīgi nav par ko uztraukties!» gandarīti nosaka Iva Venta.