Laima Jansone. Kad apskriets apkārt gandrīz visai pasaulei

LAIMA JANSONE: «Ad Lucem ir brīnišķīgs festivāls, man jāsaka paldies tā rīkotājai Sandrai Zandbergai, kura savulaik man deva pirmo iespēju spēlēt publiski – pirms daudziem gadiem, kad šis festivāls notika Vecgulbenē. Toreiz šis festivāls arī man ļāva sajust klusuma burvību, kad ir prieks spēlēt citiem. Jo uzstāšanās introvertās mūzikas festivālā nozīmē dalīšanos ar savu iekšējo, introverto telpu, kas varbūt ne vienmēr ir publiska un pieejama visiem. Introvertā mūzika ir klusināta, uz iekšu vērsta, intīmākam klausītāju lokam, un tas nozīmē ieklausīšanos» © Rūta Kalmuka/F64

Šodien, 26. jūnijā, ar koklētājas Laimas Jansones solo koncertu Kokles dvēsele Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā tiek atklāts 17. Introvertās mākslas festivāls AD LUCEM (Uz gaismu).

Koncerta vieta koncertam nav izraudzīta nejauši - tā ir senākā saglabājusies mūra celtne Rīgā (kopš 1204. gada), kādreiz te atradās Sv. Jura baznīca. Vēl festivālā muzicēs unikālais pianists Marks Vellass no Francijas (28. jūnijā Mākslas muzejā Rīgas birža) un izcilais čellists Metjū Bārlijs (Lielbritānija) kopā ar orķestri Sinfonietta Rīga (30. jūnijā Rīgas Sv. Pētera baznīcā).

Ieklausīties, pabūt ar sevi

Koklētāja Laima Jansone, kas ir regulāra Ad Lucem dalībniece, tieši šim festivālam veido jaunu solo programmu. Pēc bagātīgās pieredzes, kas iegūta, spēlējot dažādos sastāvos un žanros ar visdažādākajiem instrumentiem, Laima Jansone atzīst, ka ilgojas atgriezties pie pirmsākuma - tīrās un neatdarināmās skaņu pasaules, ko spēj uzburt vien kokles dvēsele. «Tas ir līdzsvara punkts, ko es tagad meklēju. Tā ir atgriešanās pie sevis. Tas ir brīdis, ko tu velti tikai un vienīgi sev, lai pēc tam atkal būtu pilnvērtīgs un spējīgs iet uz priekšu...» atklāj koklētāja. Viņa arī savu spēles būtību atklāj brīnišķīgos vārdos: «Ja jūs jautātu, ar ko tieši kokles ir īpašas, es teiktu, ka tā ir skaņa, iespēja aizvērt acis un ļauties brīnumam. Tā ir saikne ar vietu, no kuras nāc, saikne ar mirkli, kurā esi. Tā ir personība, kas reizēm liek nobrāzt pirkstus, atgādinot par esamības skarbumu. Tas ir izaicinājums vienā stīgā atklāt pasauli, vairākās - nebeidzamās dzīvības noslēpumus.» Laima Jansone atzīst: kopš solo karjeras uzsākšanas ir pagājis ļoti ilgs laiks, kurā viņai bijusi ļoti plaša pieredze ar dažādiem māksliniekiem, arī džeza, elektroniskās, roka un popa mūzikas, pat laikmetīgās dejas pārstāvjiem, un šis koncerts būs viena no retajām reizēm, kad klausītāji varēs dzirdēt to, ka viņa spēlē viena, turklāt - akustisku instrumentu. «Šis būs tas personiskais brīdis, kad es dalīšos ar savu iekšējo pasauli, kas ir vairāk meditatīva, ne tik izklaidējoša.»

Festivālam Ad Lucem ir īpaša vieta Laimas Jansones biogrāfijā, jo tieši tajā sākās viņas solomākslinieces ceļš. Māksliniecei ir prieks, ka Ad Lucem, ko nevar nosaukt ne par vērienīgu, ne skaļu, ne populāru, notiek joprojām, turklāt arī atradis savu klausītāju. «Es reizēm sevī jūtu dziļas ilgas, dziļus meklējumus, un tie man likuši apskriet apkārt gandrīz vai visai pasaulei - gan spēlējot tālās zemēs, gan iepazīstot pavisam svešas kultūras... Un tad ir viens brīdis, kad saproti - ir jāatgriežas, jo nekas tik ļoti nepiepilda kā atgriešanās pie sevis. Manuprāt, daudzi uz šī festivāla koncertiem nāk tāpēc, ka katrā ir kaut kādas ilgas un neatbildēti jautājumi. Reizēm to sauc par skumjām, reizēm tas ir gaišs prieks. Ad Lucem tieši ar to ir īpašs, ka tas nav daudzskaitlīgs pasākums, kurā, kā lielajos festivālos, vairums dodas ne jau klausīties mūziku, bet izbaudīt atmosfēru, ēdienus, dzērienus un sabiedrību. Introvertās mūzikas festivāls ir tas brīdis, kad atnāc, apsēdies, ieklausies, atzīsti savas ilgas, skumjas un sāpes un caur to atzīšanu to visu atlaid, un festivāls piedāvā šo iespēju - pabūt ar sevi.»

Uzmanīgi ar domām

Apmēram piecus gadus pēc augstskolas beigšanas Laima Jansone sāka lolot ideju par koklētāju nometnes veidošanu, un šogad tā Dikļos notika jau otro reizi. «Pilnīgi neticami - kad es sāku par to domāt, nevarēju zināt, ka tas viss izvērsīsies tik plaši. Un idejas par pasaules koklētāju nometnes īstenošanos realizēšanās vienlaikus ir atbildības uzņemšanās par savām vēlmēm,» saka Laima Jansone. Šis projekts aizsākās kā vēlme popularizēt kokles spēles tradīciju un jau divu gadu laikā izvērties gana apjomīgs, to apliecina fakts, ka nometnē tika veidota Kokļu saule no 60 koklēm. Mūziķe atceras, ka laikā, kad pati apmēram 11 gadu vecumā pievērsusies tradicionālajai koklei, to spēlēja ne pārāk daudzi, turklāt cilvēki jau pavisam citā vecuma grupā. «Tīņa vecumā man bija mazliet bēdīgi, jo tradicionālās kokles spēlētāju bija maz un izcili spēlētāji bija saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem, un man nebija komfortabli to apzināties. Šobrīd viss mainījies, trūkst tikai kokļu meistaru,» saka Laima Jansone. Viņa ir pārliecināta, ka šajā nometnē «satiekas tie, kam ir jāsatiekas, kopā sabrauc īstie cilvēki», turklāt nometnes režīms ir samērā strikts, katrā ziņā par atpūtu to nevar saukt.

Kokle, atšķirībā no daudziem citiem, ir instruments, ko var sākt mācīties ne vairs tik ļoti jauni cilvēki - šim izplatītajam viedoklim piekrīt arī Laima Jansone. Izskaidrojums ir vienkāršs: «Kokle tiešām ir dvēseles instruments, un dvēsele skan katram, kokle tikai atbalsojas. Tas ir tieši tik vienkārši. Vajag tikai mēģināt, vajag sajust kokles skaņu. Tas ir arī liels psiholoģiskais treniņš, ko es apzīmētu ar vārdiem «ļaušanās, paļāvība». Esmu pieredzējusi, ka ar kokli ļoti labi jūtas gan četrgadīgs bērns, gan cilvēks ar jau sirmu galvu. Varbūt atšķirsies vēlmes, kā izpausties uz šī instrumenta, atšķirsies, cik ātri var iemācīties jaunas lietas, bet patiesībā - kokles spēlēšana ir atgriešanās pie saknēm. Varbūt mēs sākam apzināties šī instrumenta vērtību. Cilvēkos, kas nodarbojas ar folkloru, ir liels čaklums, jo bez tā nevar, gan spēcīga dzīvotgriba, gan spēcīga apziņa par to, ka mēs esam šeit, savā zemē, un mums ir jākopj savas tradīcijas. Protams, tā nav pati vieglākā izvēle, arī ne visienesīgākā lieta, bet, manuprāt, uz tādiem cilvēkiem, lai vai kādu darbu viņi ikdienā veiktu, balstās valsts.» Pasaules koklētāju nometne arī Laimai Jansonei sniegusi kādu jaunu atziņu. «Ir pieņēmums, ka kokle ir indivīda instruments, bet nometnē indivīdi savā starpā sāk draudzēties - muzicēt kopā. Arī kopienā ir spēks, un kopīgs spēks ir pavisam cits spēks.»

Kokles spēli Laima Jansone māca koklētāju nometnē, bet ne Mūzikas akadēmijā, jo aktīvas koncertdzīves dēļ pārāk bieži ir prom no Latvijas, tāpēc nevar uzņemties saistības pret studentiem. Tomēr viņai ir sava koklētāju kopa Austras koks. Ar viņiem satikusies kādā jogas nometnē, kur bijusi uzaicināta pasniegt kokles spēli. «Strādājot ar viņiem, man nav jāmokās ar sirdsapziņas pārmetumiem par to, ka man viens mēnesis jāpavada, teiksim, Ķīnā, pēc tam Austrālijā, jo es zinu - kamēr es būšu prom, viņi satiksies un strādās, un, kad es atgriezīšos, es būšu ar viņiem.»

Nemiers būs vienmēr

Nupat Laimas Jansones spēli varēja dzirdēt arī folkloras festivālā Baltica, nākamnedēļ viņai paredzēta uzstāšanās arī Dziesmu un deju svētkos, lai arī tajos īpaša vieta atvēlēta tikai koncertkoklei, ne tradicionālajai koklei, ko spēlē mūziķe. «Bet mēs jau nezinām, kas būs nākamajos svētkos,» nosaka Laima Jansone. Pēc visiem lielajiem pasākumiem ir paredzēts aktīvāk darboties «ar grupu Zeme, kas ir vairāk elektroniskās mūzikas savienojums ar kokli un pasaules mūziku, mēs dosimies arī uz citām zemēm, ir plānos izdot disku rudenī. Darīt ir ko.»

Vasara plānota arī kā laiks, kad Laima varēs vairāk ievērot nosacījumus, kas ne vienmēr izdodas blīvajā koncertēšanas un pasaules iepazīšanas režīmā. «Jau kādu laiku esmu veģetāriete, bet es atzīstu to, ka ceļošana un reizēm arī nogurums dara savu, sanāk kaut ko pārkāpt, bet kopumā atbalstu vieglāku skatījumu uz dzīvi, vismaz ēdienkartē. Koklēšana ir daudzu lietu kopums. Kad es savai draudzenei, jogas skolotājai, prasīju, kas ir joga, pati domājot, ka atbilde būs - vingrošana, viņa uz mani paskatījās tā, ka es uzreiz nosarku, un atbildēja - joga ir dzīvesveids. Ar koklēšanu ir līdzīgi - ir jādomā par savu ķermeni, rokām, balsi, domām, par visu kopumu... Ja kaut ko vēlies darīt ilgstoši un saglabāt veselumu dzīves garumā, par to ir jādomā laikus, tas nenotiek tāpat vien.»

Laimas ikdienā joga ienākusi pirms dažiem gadiem, bet viņai nesanāk ar to nodarboties pārāk regulāri. «Mani ļoti ir ieinteresējusi pareiza elpošana. Kad nav liela slodze, es cenšos pievērst uzmanību dienas režīmam, un, protams, labāk ir agrāk iet gulēt un celties līdz ar sauli, bet koncertējošam māksliniekiem ir grūti to realizēt. Kad man ir iespēja, es par to piedomāju. Es arī cenšos savu prātu nepiesārņot ar visādu informāciju, jau vairākus gadus nelietoju televizoru. Ja man ir brīvs brīdis, labāk dodos sēdēt pie ezera vai upes, baudīt konkrēto mirkli, nesatraucoties ne par ko citu.»

Pirms gada Laima iekāpa trīsdesmitgadnieku pulciņā, bet par trīsdesmitgadnieku krīzi viņa neko nezina, toties labi zina, kāda ir «absolūta pārguruma krīze, un tā likusi vairāk apzināties savu vērtību. Spēlēt tāpēc, ka ir prieks to darīt, nevis tāpēc, ka tas būtu pienākums. Nogurums liek vairāk būt godīgam pašam par sevi. Man nav vairs nepieciešamības doties visur, izdarīt pilnīgi visu. Varbūt tā ir pieaugšana. Kopš beidzu Mūzikas akadēmiju, es vienmēr esmu kaut kur devusies, vienmēr bijusi ceļā, un tas ir bijis tik interesanti, tik bagātinoši, ka laiks ir pagājis tik nemanāmi... Nu aplis ir noslēdzies, lietas ir pārvērtētas, esmu sākusi mācīt, arī organizēt nometnes, bet mazais nemiers manī būs vienmēr.»

***

Laima JANSONE

• Koklētāja un etnomuzikoloģe

• Dzimusi 1987. gada 6. jūlijā Rīgā

• Absolvējusi J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju (etnomuzikoloģijas nodaļu), Rīgas Latgales priekšpilsētas Vakara mūzikas skolu (2003),

J. Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolu (mūzikas vēstures un teorijas nodaļu, 2007), turpat mācījusies sitaminstrumentu klasē (2004-2005)

• Piedalījusies dažādās meistarklasēs, apgūstot somu tradicionālo kanteles spēli, arī vargana spēli, indiešu klasisko mūziku

• Bijusi mūzikas teorētisko priekšmetu pasniedzēja Latgales priekšpilsētas mūzikas skolā

• Profesionālo solo karjeru sākusi 2011. gadā un kopš tā laika regulāri uzstājas gan lielākajās Latvijas koncertzālēs, gan ārzemēs, tostarp Somijā, Zviedrijā, Vācijā, Beļģijā, ASV, Austrālijā, Abū Dabī, Japānā, Ķīnā u.c.

• Veidojusi muzikālo noformējumu gan teātra, gan laikmetīgās dejas izrādēm

• Pirmā mūziķe no Latvijas, kas uzstājusies pasaules mūzikas jeb mūsdienu tautas mūzikas [world music) lielākā un ietekmīgākā gadatirgus WOMEX showcase programmā (2011)

• Latvijas Televīzijā uzņemta dokumentāla filma Kokles pavēlniece (2013)



Kultūra

Valmieras teātrī šovakar Eduarda Smiļģa 138. dzimšanas dienā "Spēlmaņu nakts" apbalvošanas ceremonijā par 2023./2024. gada sezonas aktieriem atzīti Māra Mennika un Kaspars Znotiņš, aģentūru LETA informēja Latvijas Teātra darbinieku savienībā (LTDS).

Svarīgākais