Krista Anna Belševica. Katram sava Rīga

NO TĒVA. «Man bieži jautā, vai esmu tās dzimtas turpinājums, uz ko vienmēr atbildu, ka varbūt esmu, varbūt neesmu, bet mana radošā kapacitāte nenāk no turienes. Mans uzvārds man saistās ar tēvu – viņš ir mākslinieks, kalējs, viņš ir mans iedvesmotājs gan radošā, gan estētiskā, gan filozofiskā ziņā,» atklāj jaunā dzejniece Krista Anna Belševica © Rūta Kalmuka/F64

«Rīga mums katram ir sava, katrs vēršam uzmanību uz citām lietām: vienam aug ozols pie mājas, otram ir kaķi pagalmā, bet citam to nav. Līdzīgi ir arī dzejniekiem – katrs pilsētu izjūt ļoti subjektīvā un unikālā veidā. Tāpēc ir šī izstāde – lai tās apmeklētāji savus iespaidus par Rīgu var salīdzināt ar to, ko piedāvā dzejnieki dažādos laikos,» saka jaunā dzejniece un literatūras pētniece Krista Anna Belševica (25).

Rīt, 7. septembrī, pulksten 16 Rīgas Mākslas telpā tiks atklāta Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) veidotā izstāde Rīgas pieraksts dzejā. Tā būs apskatāma līdz 30. septembrim.

«Sākotnēji tika plānots, ka ar šo izstādi atklāsim atjaunotās muzeja telpas Pils ielā, tomēr plāni mainījās, un izstādes projekts ievilkās negribēti ilgs. Tomēr savā ziņā šis laiks mums palīdzēja, jo esam nopietni šajā tēmā iedziļinājušies un veikuši diezgan apjomīgu pētījumu,» saka viena no izstādes kuratorēm Krista Anna Belševica. Arī viņai ir savs Rīgas pieraksts - dzejolis par pilsētu, kurā, kā pati saka, nodzīvota jau puse līdzšinējā mūža. «Esmu dzimusi un augusi Bauskā, uz Rīgu pārcēlos pēc pamatskolas,» stāsta jaunā dzejniece, atklājot, ka viņas dzejolis ir viens no daudzajiem, kas iekļauts izstādes ceturtajā, noslēdzošajā, daļā. «Vēloties noslēgt izstādi ar kaut ko mūsdienīgu, uzrunājām tos jaunos dzejniekus, kuri, es negribētu teikt, ka nav pierādījuši sevi, jo daudzi jau ir pierādījuši, bet kuriem varbūt vēl nav sava dzejoļu krājuma un par kuriem vēl neraksta literatūras grāmatās, jo arī viņiem ir savs īpašais unikālais skatījums uz pilsētu. Un nav tā, ka jaunie redz pilsētu vienādi, viņi katrs to redz savādāk,» stāsta Krista Anna Belševica. Viņa nupat ir aizgājusi no darba RMM, jo jāraksta maģistra darbs - jaunā dzejniece studē sociālo antropoloģiju Rīgas Stradiņa universitātē -, un to viņa darīs no oktobra līdz februārim, ERASMUS apmaiņas programmas ietvaros studējot Hamburgas universitātē. Bet visu septembri Krista Anna pavadīs Ventspils Rakstnieku mājā, kur plāno strādāt pie sava romāna, ko «jau ilgi tur galvā, sirdī un pierakstos». Viņa domā, ka gada laikā varētu pabeigt. «Bet nekad jau nevar zināt, kā būs, jo rakstniekam pēkšņi var nebūt vairs, ko teikt, un tad atkal sākas sevis meklējumi. Tas ir liels darbs ar sevi,» skaidro jaunā dzejniece. Pērn oktobra vidū apgāda Zvaigzne ABC paspārnē klajā nācis viņas pirmais dzejoļu krājums Medījot dzīvi. «Dzejoļa krājuma atklāšanas pasākumā mana māte bija izrakusi dzejoli, ko biju uzrakstījusi piecu gadu vecumā. Man tas likās šausmīgi dīvaini un mazliet biedējoši, jo - nu kurš bērns piecu gadu vecumā izdomā, ka viņam jāraksta dzejolis?! Neatceros, kāpēc tolaik rakstīju. Ir bērni, kuriem patīk zīmēt, ir bērni, kuriem patīk dziedāt, man arī patika, un ir bērni, kuriem vajag rakstīt. Pusaudža gados man tas bija veids, kā saprast, ko jūtu un domāju. Bet vēlāk sapratu, ka man patīk pats rakstīšanas process,» stāsta Krista Anna. Viņasprāt, rakstīšanas process, kurā apkārtējo pieredzi izlaid caur sevi un, pārvēršot dzejolī vai mākslas darbā, parādi arī citiem, ir ļoti cilvēcīgs. Viņa gan nekad nav sapratusi, kāpēc, piemēram, kāds dzejolis rodas, bet viņa to nepieraksta, un kāpēc kādu citu ir vēlme pierakstīt un, atklājot savas dvēseles dziļākos slāņus, parādīt citiem.

Taujāta, kurp tālāk vedīs viņas ceļš, iegūstot maģistra grādu, Krista Anna atteic, ka viņa pārāk nedomā uz priekšu. «Dzīve visu laiku piespēlē iespējas, un, ja tu nospraud mērķi un ej tikai uz to, vari ļoti daudz palaist garām. Bet es domāju par doktorantūru ārpus Latvijas. Kā pētniece un kultūras cilvēks uzskatu, ka mans pienākums ir visu to labāko, skaistāko un kvalitatīvāko, kas pasaulē atklāts un izdomāts, pēc tam atvest atpakaļ mājās un integrēt mūsu kultūrā. Tā ir viena no tēmām, kas arī pārstāvēta izstādē - visi šie dzejnieki nāk katrs ar savu pasaules pieredzi un to integrē mūsu pilsētā. Nekas nav mainījies.



Kultūra

Starp Lielupi un jūru, Jūrmalas visšaurākajā vietā, atrodas jauks zils namiņš, kurš ieguvis nosaukumu – Aspazijas mājas muzejs. Un tā arī ir izcilās latviešu dzejnieces un dramaturģes pēdējo mūža gadu paspārne pēc Raiņa nāves. Par muzejā apskatāmiem šedevriem un ļoti īpašām vērtībām stāsta Jūrmalas muzeja filiāles “Aspazijas māja” direktors Ernests Sviķis.

Svarīgākais