«Lai arī ansamblis Čikāgas piecīši savu darbību ir izbeidzis, mēs esam ļoti iepriecināti un pagodināti, ka mūs atceras un aicina koncertēt Latvijā. Un mēs to arī darīsim ar patiesi patriotisku garu, ar visu sirdi un dvēseli,» saka leģendārā trimdas ansambļa Čikāgas piecīši dziedātājs un dziesmu autors Armands Birkens. Sagaidot Latvijas simtgadi, viņš no Čikāgas nupat ieradies savā tēvu zemē, lai piedalītos vairākos svētku koncertos.
Rītvakar, 9. novembrī, Arēna Rīga un svētdien, 11. novembrī, Liepājas Olimpiskajā centrā viņš kopā ar savu ilggadējo skatuves partneri, kādreizējo Čikāgas piecīšu dziedātāju Loriju Vudu dziedās vērienīgajā dižkoncertā Latvijas gadsimts.
Savukārt 14. novembrī pulksten 19 Rīgas Jaunajā Sv. Ģertrūdes baznīcā un 20. novembrī pulksten 19 Rīgas Latviešu biedrībā uz vienas skatuves svinīgā koncertā Manai tautai satiksies mākslinieki, kuri caur savu daiļradi stiprinājuši latviešu pašapziņu un, no jauna iededzot latviešu tautas dvēselisko uguni, savulaik apvienoja visu latviešu tautu - Lorija Vuda, Armands Birkens un Ieva Akuratere.
«Es zināju, ka mēs vēlreiz satiksimies, un tagad zinu, kad tas būs un kur! Man ir patiess prieks, ka varēšu atkal koncertēt kopā ar burvīgajām dziedonēm Ievu un Loriju!» priecīgi saka maigā tenora īpašnieks Armands Birkens, atklājot, ka koncertos skanēs dziesmas, kuras mums visiem ir mīļas un īpašas. Būs arī jaunas dziesmas, ko viņš uzrakstījis pēdējos gados. Viena otra jau varbūt dzirdēta, bet viena, uzrakstīta šā gada martā, piedzīvos savu Latvijas pirmatskaņojumu.
Mana ikdiena paiet Čikāgā Amerikā, un katrreiz, kad esmu Latvijā, man ir svētki. Jo Latvija man ir mīļa. Ļoti, ļoti mīļa. Svarīga. Īpaša. Un nepieciešama.
Uz mīlestības viļņa
«Ar Ievu Akurateri iepazinos 1990. gadā, pēc pirmās lielās Čikāgas piecīšu tūres Latvijā, kas bija 1989. gadā. Man toreiz Latvijā bija draudzene, un es atbraucu pie viņas arī 1990. gada ziemā. Vairs neatceros, kam piederēja ideja, ka man vajadzētu sarīkot koncertu, taču, kad teicu, ka neesmu tam gatavojies, turklāt man vienam arī nav pilna programma, radās ideja to dalīt ar Ievu Akurateri. Kad koncerts Mazajā ģildē tika izsludināts, to momentā izpirka. Mēs ielikām vēl vienu, un arī tas tika ātri izpārdots. Atceros, ka toreiz dziedāju absolūti visas dziesmas, ko zināju. Bet - tā bija jaunība, es biju iemīlējies, un uz mīlestības viļņa var izdarīt jebko,» Armands Birkens ar prieku atminas teju 28 gadus senus notikumus. Latvijas simtgades koncertos viņš atkal satiksies ar Ievu, bet Lorija Vuda ar Ievu uz vienas skatuves dziedās pirmoreiz.
«Ieva divas reizes ir bijusi Čikāgā, kur uzstājusies mūsu 18. novembra svētkos, bet tad mēs kopā nedziedājām. Tāpēc šī satikšanās uz skatuves man būs īpaši mīļa,» piebilst Armands Birkens.
Es būšu pateicīgs
«Mana ikdiena paiet Čikāgā Amerikā, un katrreiz, kad esmu Latvijā, man ir svētki. Jo Latvija man ir mīļa. Ļoti, ļoti mīļa. Svarīga. Īpaša. Un nepieciešama. Kad ielidoju Latvijā, patiešām jūtos kā savās mājās. Un šoreiz vēl klāt nāk Latvijas simtgade, un tajā piedalīties ir ārkārtīgi patīkami,» satikts Arēnā Rīga dižkoncerta Latvijas gadsimts mēģinājuma starplaikā, Armands Birkens neslēpj savu saviļņojumu.
«Emocijas un sajūtas ir visādas, bet - viss ir ļoti pozitīvi un labi. Sāksim ar to, ka mums vispār ir lemts piedzīvot Latvijas simtgadi, kas ļoti daudziem mūsu mīļajiem diemžēl nav lemts. Uz šiem koncertiem mums bija jābūt trijatā - ar Albertu Legzdiņu, bet viņš diemžēl pagājušogad aizgāja aizsaulē. Tas ir ļoti skumji. Viņam pietrūka tikai viena gada līdz Latvijas simtgadei...» stāsta Armands Birkens, piebilstot, ka vispār no piecīšiem, kuri šajā ansamblī darbojās kopš tās dibināšanas 1961. gadā, mūžībā aizgājuši jau pieci.
Šoruden Armands Birkens atlidojis uz Latviju uz divarpus nedēļām, atgriezīsies Čikāgā 23. novembrī. «Šogad par vienu dienu nokavēšu tradicionālos Amerikas svētkus - Pateicības dienu, kad visi atsperdamies ēd tītara gaļu. Tie ir vieni no lielākajiem svētkiem Amerikā, bet man tie šoreiz nebūs svarīgi, jo man pirmajā vietā ir Latvija. Bet - es būšu pateicīgs. Pateicīgs, ka varu būt Latvijā un piedzīvot tās simtgadi. Pateicīgs, ka varu atkal dziedāt ar Loriju. Pateicīgs, ka varu atkal dziedāt ar Ievu...»
Apstāties, padomāt, saprast
Aizdomājies par vēlējumu Latvijai dzimšanas dienā, Armands Birkens saka: vispirms mums katram vajadzētu apstāties, padomāt un mēģināt saprast, ko šie simt gadi Latvijai vispār nozīmē, kas simt gados Latvijā ir noticis. «Vismaz es tā esmu centies darīt. Jo mūsdienu dzīves temps ir ļoti ātrs, mēs visi skrienam, pēc kaut kā raujamies, un ik dienu, ik nedēļu, ik mēnesi un gadu no gada. Bet varbūt vajag reiz apstāties un saprast, ka mēs stāvam uz tiem pamatiem, ko mums likušas paaudzes pirms mums. Mūsu tēvi, mūsu vectēvi. Arī mani abi vectēvi palika Latvijā. Un kas mūsu senčiem bija jāiztur, kas jāpārdzīvo?... Vai tiem, kuri veidoja Latvijas valsti pirmajos brīvības gados, bija viegli? Nē! Un vēlāk? Bija jābūt ļoti drosmīgiem, lai celtos kājās...» Armands Birkens nešaubās. Tāpēc savai tautai simtgadē viņš novēl nebūt vienaldzīgiem pret Latviju. «Nosargāt un saglabāt ilgi un grūti izcīnīto neatkarību ir mūsu atbildība un pienākums!» viņš uzskata.
«Latvijā nupat bija vēlēšanas. Starp citu, mēs Čikāgā arī balsojām - mums bija 276 balsotāji, par vienu balsi vairāk nekā iepriekšējās Saeimas vēlēšanās. Bet, kad redzēju tos procentus, cik cilvēki balsojuši Latvijā, es biju šokā. Burtiski apstulbu, nesapratu, kas noticis,» viņš atzīst. «Jā, es saprotu, ka cilvēki ar daudz ko ir neapmierināti un dusmīgi, bet tas pats ir Amerikā! Latvijai tas nav nekas ekskluzīvs. Amerikā arī cilvēki neiet balsot, bet - tas nav atrisinājums! Ja tas būtu atrisinājums, es arī paliktu mājās,» viņš saka, uzverot, ka negrib nevienu mācīt, bet tikai aizdomāties, kā tad blēži un korumpanti tiek pie varas. «Tāpēc, ka cilvēki ir vienaldzīgi. Bet vienaldzība jebkurai tautai ir nāve. Nebūsim vienaldzīgi, mūsu Latvija nav to pelnījusi!» viņš no sirds aicina.
Kas Latvija ir man
Arī dziedātāja Lorija Vuda uzskata, ka Latvijas simtgade ir īstais laiks katram sev pašam atbildēt uz jautājumu, kas Latvija ir man un - kas esmu es Latvijai? Un viņa ļoti cer, ka šajās atbildēs apstiprināsies, ka mēs neesam vienaldzīgi. Un arī tie, kuri ir izbraukuši no Latvijas, savās jaunajās mītnes zemēs nepaliks vienaldzīgi pret Latviju.
«Šobrīd vērojama zināma renesanse ārpus Latvijas kultūras dzīvē, ko apliecina tas, ka ir izveidoti daudzi jauni kori un deju grupas. Tas mani ļoti priecē un iedvesmo, jo uzturēt latvietību ārpus Latvijas ir grūtāk nekā esot šeit. Vismaz man, no šejienes skatoties, tas šķiet kā sava veida uzplaukums, un es sirdī to izjūtu kā ļoti pozitīvu tendenci. Tāpēc gribas teikt: tikai uz priekšu, lai arī nākamos simt gadus tas plaukst un zeļ! Jā, tas varbūt izklausās klišejiski, bet - tāda ir mana šā brīža sajūta,» nosaka allaž šarmantā Lorija Vuda.
Armands Birkens savai skatuves kolēģei pilnībā piekrīt, sakot, ka arī Čikāgā pēdējos gadu desmitos atbraukušie latvieši ir ļoti aktīvi, strādīgi un viņu pienesums latviešu sabiedrībai esot nenovērtējams. «Mums ir jaundibināta tautas deju grupa Mantinieki, kuri šogad bija Latvijā un dejoja dziesmu svētkos. Viņi dejo ar sirdi un dvēseli, un ar stāju! Prieks un bauda skatīties. Mums ir arī jauns jauktais koris. Mums nākuši klāt arī jauni sabiedriskie darbinieki, zelta cilvēki, bez kuriem mūsu Čikāgas sabiedrību vairs pat nespēju iedomāties - jo kas mēs būtu, ja nebūtu ieplūdums ar jauniem, spējīgiem un ļoti gaišiem cilvēkiem. Tas ir milzīgs ieguvums,» Armands Birkens ir visiem pateicīgs.
Amerikā palicis viens
Kad pirms vairākiem gadiem intervijā Neatkarīgajai taujāts, vai viņš neplāno reiz pārcelties uz dzīvi savā tēvu zemē, kas viņam ir tik mīļa, Armands Birkens atteica, ka viņš to ļoti gribētu, bet tas nav iespējams, jo jārūpējas par mammu, kura daudzējādā ziņā ir atkarīga no viņa.
Nākamā gada 14. martā būs divi gadi, kopš viņa mamma Rita Birkena atstāja šo pasauli. Bet 18. martā - divi gadi kopš Čikāgas piecīšu dibinātāja Alberta Legzdiņa aiziešanas mūžībā. «Viņi abi aizgāja nepilnas nedēļas laikā,» dziedātājs skumji nosaka, piebilstot, ka domas par atgriešanos tēvu zemē viņam, protams, ir bijušas. «Nav tā, ka negribētu vai nevarētu aizbraukt no Čikāgas, bet ir jāpabeidz iesāktie darbi, jāsakārto vairāki praktiski jautājumi. Mēs ģimenē bijām pieci, tagad esmu palicis viens. Ģimenes mūža garumā sakrāto jau arī nevar nedēļas laikā likvidēt. Laiks rādīs, bet - es neizslēdzu tādu iespēju,» atzīst Armands Birkens.
Lorija Vuda, kura Latviju par savām mājām sauc jau 22 gadus, viņā ar interesi klausās un priecīgi berzē rokas, sakot, ka, Armandam pārvācoties uz Latviju, būs vieglāk paveikt savulaik vēl ar Albertu Legzdiņu kopīgi plānoto - ierakstīt un izdot Čikāgas piecīšu albumos neierakstītās labākās dziesmas, kādu ir diezgan daudz. «Bijām domājuši to kā mūsu veltījumu Latvijas nākamajai simtgadei, bet Alberts aizgāja, un tas netika izdarīts. Taču es negribu teikt, ka tas nekad netiks izdarīts,» viņa ir cerīga.
Ilgi nāca, drīz aizgāja
18. novembris Armandam Birkenam būs no koncertiem brīvs, tāpēc viņš izbaudīs svētku gaisotni galvaspilsētā. Savukārt Lorijai Vudai šī svētku diena būs ļoti piepildīta - kopā ar Prezidiju konventa vīru kori viņa dosies gājienā uz Rīgas brāļu kapiem, kur izpildīs divas dziesmas, pēc tam būs ģenerālmēģinājums un tam sekojošs dižkoncerts 100 vīri Latvijai Latvijas Universitātes Lielajā aulā, kur kopkorī apvienosies 100 profesionāli vīru koru dziedātāji no Rīgas, Čikāgas, Sidnejas, Stokholmas un Latvijas novadiem, kuri izpildīs Latvijas Republikas proklamēšanas 100. gadadienai veltītas vīru koru dziesmas. Koncerta mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Edgars Račevskis. Bet pēc tam viņa ļausies svētku noskaņai pilsētas ielās. «Tur jau ir tā lielā jēga - saplūst kopā ar tautu un svinēt,» uzskata Lorija Vuda. Viņa domā, ka 19. novembrī mums visiem, iespējams, būs sajūta kā pēc Ziemassvētkiem - ilgi nāca, drīz aizgāja... Uz ko Armands Birkens piebilst, ka 19. novembrī pulksten 18.30 visi aicināti uz koncertu Mīlestības vārdā. 18+ pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas, kur plānota ļoti vērienīga programma. «Tas būs Latvijas nākamās simtgades pirmais koncerts, un man būs tas gods piedalīties arī tajā,» laimīgi nosaka Čikāgas piecīšu dziedātājs.