«Viņi spēlē šahu, es spēlēju mūziku. Spēlē slēpjas liels spēks, jo katrai spēlei ir savi noteikumi, un struktūra rada tādu kā nospriegotu rāmi, un savā mūzikā es meklēju lietas, kas ir spēcīgas,» saka komponists Kristaps Pētersons.
Šovakar Latvijas Nacionālajā operā (LNO) notiek komponista Kristapa Pētersona pirmās operas Mihails un Mihails spēlē šahu pasaules pirmizrāde.
Par šaha ģēniju no Rīgas
Opera Mihails un Mihails spēlē šahu ir Eiropas kultūras galvaspilsētas gada programmas īpašais projekts. Izrāde tiek veidota kā izglītojoša lekcija – ar vēsturiskiem videomateriāliem un paskaidrojumiem. Stāsts ir par divu sāncenšu un šaha spēles ģēniju satikšanos, un vienu izšķirošo gājienu ar bandinieku, kas tobrīd 24 veco rīdzinieku Mihailu Tālu padarīja par pasaules čempionu. Projekta veidotāji uzsver – prāta un intuīcijas spēle šahs ļauj skatīties pagātnē un saredzēt šodienas likumsakarības. Vai esat dzirdējuši par pārvaldāmā haosa teoriju? Saka, tā esot
21. gadsimta politika. Neloģisks solis, kas sajauc pretinieka plānus, liekot viņam kļūdīties. Pirmais to sāka lietot Tāls – šaha radošais ģēnijs no Rīgas. Savu pirmās operas iestudēšanu komponists uzticējis jaunās paaudzes māksliniekiem: režisoram Viesturam Meikšānam, diriģentam Aināram Rubiķim un Atvaram Lakstīgalam, horeogrāfam Kirilam Burlovam, scenogrāfam Reinim Suhanovam un franču videomāksliniekam Karlosam Frenklinam. Iestudējumā darbosies 32 dalībnieki – tik, cik figūru piedalās vienā šaha spēlē, un divi diriģenti, jo arī komandas būs divas – baltā un melnā. Operas muzikālā dramaturģija balstīta sensacionālajā šaha partijā, kas tika izspēlēta 1960. gada 26. martā pasaules čempionātā Maskavā un kurā Tāls pieveica šķietami neuzvaramo padomju tautas šaha spēles elku Mihailu Botviņņiku. Librets rakstīts krievu valodā, tā autors ir dzejnieks Sergejs Timofejevs.
Ir pagājuši septiņi gadi, kopš Kristaps Pētersons sāka strādāt pie operas par leģendāro šahistu – operu Tāls – LNO izsludinātajam oriģināloperu konkursam. Ideja tika novērtēta kā trešā labākā, un pēc vairāku gadu klusuma, nācis piedāvājums turpināt darbu pie operas. Taču Kristapam Pētersonam vairs nešķitis interesanti strādāt pie Mihaila Tāla biogrāfijas izklāsta operas žanrā, viņš piedāvājis radikāli mainīt projekta saturu un koncentrēties uz vienu šaha partiju – centrā liekot Mihaila Tāla un Mihaila Botviņņika 6. spēli cīņā par pasaules čempiona titulu. «Šīs spēles 21. gājienā Mihails Tāls upurē zirgu, un tas bija ģeniāls plāns jeb stratēģija neskaidrības virzienā; ļoti racionālajā spēlē viņš īstenoja šķietami iracionālu plānu, un tas jau robežojas ar mākslu,» saka Kristaps Pētersons. «Stāsts ir par konkrēto spēli, bet, lai to izstāstītu, ir jāizstāsta ne tikai abu spēlētāju biogrāfijas, bet vēsturiskais konteksts, arī par Padomju Savienību, kas, vismaz manai paaudzei, ir diezgan liela eksotika.
1960. gads ir ļoti interesants vēsturiskais brīdis – tas ir gadu pēc tam, kad kosmosā jau bija uzlidojuši suņi, un gadu pirms kosmosā bija devies Jurijs Gagarins. Interesanta ir Tāla spēles stratēģija konkrētā laikmeta kontekstā, ja skatās pa vertikāli,» uzskata Kristaps Pētersons. «Režisors Alvis Hermanis saka, ka viņa publika ir tā, kas skatās, un es varētu teikt – šim darbam mana publika būs tā, kas klausās.» Savā pamata darbavietā – Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, kur viņš spēlē kontrabasu, – savas pirmās operas iestudēšanas laikā Kristaps Pētersons paņēmis bezalgas atvaļinājumu.
Izzināšana un patēriņš
Pēc savas pirmās operas pirmizrādes Kristaps Pētersons sāks rakstīt darbu, ko orķestris Sinfonietta Rīga atskaņos lidostā Spilve. «Ļoti interesanta vieta, padomju laikos tā bija vissavienības nozīmes lidosta. Arī lidostas ēka ir ļoti skaista – tāds Staļina laika baroka, ļoti grezna un arī akustiski interesanta vieta,» savus tuvākos nākotnes plānus uzskaita komponists.
Uz jautājumu, vai viņam nepietrūkst tādu aktivitāšu, kādās viņš pats pirms kāda laika bijis iesaistīts, piemēram, Jaunā Rīga teātra projektā Kultūras nams, Kristaps Pētersons atbild: «Man šobrīd ir citas prioritātes. Lielās līnijās runājot – Latvijas kultūras dzīvē trūkst ideju, kas būtu ārpus standarta. Protams, cilvēku skaits Latvijā nav tik liels, bet, iespējams, mēs vienkārši neesam gatavi tādām idejām. Man ļoti patīk teātra festivāls Homo Alibi un Homo Novus, tiem ir būtisks pienesums jaunām idejām, tieši tāpat kā jaunās mūzikas festivālam Arēna. Es priecātos, ja šādu pasākumu būtu vairāk, jo šie projekti nodarbojas ar mākslu tās normālā izpratnē. Lielākā daļa produktu kultūras jomā ir mērķēti publikai jeb pārdošanai, un māksla paliek otrajā plānā. Manuprāt, problēma slēpjas atkārtojumā. Mūzikas dzīvē ļoti bieži var redzēt, ka tiek atskaņoti vieni un tie paši skaņdarbi ārkārtīgi daudz reižu. Piemēram, Verdi Rekviēms tiek spēlēts vismaz reizi sezonā, ja ne divas. Tas, protams, ir izcils skaņdarbs, bet problēma ir tā, ka mākslai ir jāiekustina svarīgas stīgas, un spēcīgākais impulss ir tieši pirmā reize, kad izdodas sastapties ar mākslas brīnumu, turpretī atkārtojums jau vairs nav izzināšanas process, bet gan patērēšana. Un starp izzināšanu un patēriņu ir milzīga atšķirība, izzināšana ir elektrizējošs un attīstību virzošs spēks, bet patēriņš ir regresējošs un atslābinošs spēks,» uzskata Kristaps Pētersons un piebilst, ka nevēloties neko vispārināt. Esot jau patīkami atgriezties pie kādreiz lasītas grāmatas, un arī tas esot nepieciešams, bet jautājums esot par balansu, jo jaunu ceļu meklējošo projektu īpatsvars esot nesamērīgi mazs.
Dzīve divos plānos
Tā gan nevarot teikt, ka viņa absolūtā prioritāte šobrīd būtu komponēšana, jo ilgstoši darot vienu darbu, nogurst smadzenes, tāpēc ikdienā būtiska loma esot arī kontrabasa spēlei. Viena nodarbe otru gan papildina, gan atsvaidzina dzīvi. «Ja es atmestu kontrabasa spēli, tas nenozīmē, ka es varētu 10–12 stundas dienā rakstīt mūziku, jo tas vienkārši nebūtu iespējams – zinātnieki saka, ka ik pēc četrām piecām stundām ir jāmaina nodarbošanās,» saka Kristaps Pētersons. Komponista ideju mapītē esot vairākas tēmas, kurām pamazām tiekot vākti materiāli, kolekcionētas «muzikālas idejas», bet pasūtījumu esot tik daudz, ka neatliekot laika komponēt tāpat vien, paša priekam un tikai sev.
Kad vien esot iespējams saskaņot ar simfoniskā orķestra koncertiem, Kristaps Pētersons esot gana aktīvs kultūras notikumu baudītājs. Par nesenāko spilgtāko māksliniecisko piedzīvojumu viņš min itāliešu mākslinieka Romeo Kasteluči izrādi Par Dieva dēla sejas koncepciju, kas Rīgā tika izrādīta festivālā Homo novus. Otrs iespaidīgs piedzīvojums – Filipa Kena veidotā izrāde Purva klubs. «Šie divi režisori man ir šīgada lielais pārsteigums, mani ārkārtīgi aizrauj viņu idejas,» saka Kristaps Pētersons. «Jaunais Rīgas teātris man ir bijis tuvs, diezgan bieži tur esmu izrādes skatījies atkārtoti, piemēram, Māras Ķimeles Otello skatījos divas reizes. Savukārt Ilzes Olingeres veidoto izrādi Cēlgāzes gāju skatīties četras reizes, un visas reizes man patika.»