Norvēģijas pilsētā Tronheimā pirms vairāk nekā desmit gadiem izveidotā grupa „Manes” savulaik, kā jau tas kārtīgiem norvēģiem piedienas, blieza „black metal”. Šādi bliežot viņi pat izdeva pāris albumus, bet tad laikam saprata, ka ar „metālmūziku” tālu netiksi un pārprofilējās, taču pavisam mistiskā virzienā – pašlaik šī grupa spēlē kaut ko, kas varētu būt liekams elektroniskās mūzikas vai kādā psihedēliskā triphopa lauciņā. Šīs grupas virzītājspēks ir ģitārists un taustiņnieks Tors-Helge Skejs, kurš vienīgais ir „Manes” rindās no pašiem tās darbības pirmsākumiem. Savukārt pašai darbībai ir pat trīs posmi, jo grupa ik pa laikam paziņojusi par pašķīšanu un pēc tam atkal par atjaunošanos: no 1993. gada līdz 1999., tad atkal no 2002. līdz 2011. gadam, bet tad vēl no 2013. gada līdz grūti pārskatāmai nākotnei. Jokains džeks tas Tors-Helge Skejs, ko te vēl piebilst...
PAR. Pastāvēs, kas mainīsies – diez vai norvēģi zina šo Jāņa Raiņa prātulu, lai arī tai sekojuši. Dažas kompozīcijas, piemēram, „Broken Fire” ir gluži interesantas, tikai derētu tām piebērt sāli un piparus industriālākas mūzikas piesitiena veidolā. Savukārt „Name The Serpent” nekādu sāli un piparus nevajag, te jau viss ir – labs progresīvais „metāls”.
PRET. Un kāpēc gan visu albumu nevarēja ierakstīt jau minētās „Name The Serpent” stilā? Vai fani (ja tādi šiem norvēģiem vēl ir) tiešām prasīja turpināt muzicēt tik gaudeni un ar vokālu a’la Deivids Bovijs, kā tas tiek piedāvāts teju visos pārējos skaņdarbos? Diez vai. Mistika.
* Materiāls tapis sadarbībā ar mūzikas veikalu „Randoms”.