Ivo Fomins: Nekas jau nebeidzas

Šodien, 19. oktobrī, un arī rīt Rīgā, VEF Kultūras pilī notiks ekspresīvā Liepājas rokmūziķa Ivo Fomina koncerts, kas notiks par godu viņa – jūs neticēsiet! – 50 gadu jubilejai. Šķiet, Ivo Fomins ir uz skatuves jau vismaz gadus simts, taču vizuāli gan viņam nevar dot pat 40.

Ar Ivo Fomina balsi varētu griezt stiklu - tieši tā viņš savulaik palicis atmiņā, kad vēl dziedāja rokgrupas Neptūns rindās. Protams, ka viņš vienmēr asociējies ar to, ka ir slavenā dziedātāja Rodrigo Fomina jeb Igo jaunākais brālis, taču šīs asociācijas ir liekas, jo Ivo ir savs, neatkārtojams balss tembrs, un savs, neatkārtojams vokāls. Rudenī vairākās pilsētās notika Ivo 50 gadu jubilejas koncertturneja Nekas jau nebeidzas, kurā viņš atskaņo lielāko daļu dziesmu, kas skanējušas rokmūziķa karjeras laikā. «Gribu, lai tas būtu eleganti un ar glanci - sākot no tā laika, kad es, muzicējot kopā ar Tomasu Kleinu, kļuvu par to, kas tagad esmu,» saka mūziķis. Piektdienas koncerts vefā jau esot izpārdots, kas nepārsteidz - Ivo Fomins dzīvajā prot aizraut.

- Standarta jautājums - 50 gadu. Tas ir daudz vai maz?

- Pusmūžu esmu novilcis. Lai gan - domāju dzīvot līdz kādiem 130 gadiem, tātad tas nebūtu gluži pusmūžs (smejas). Taču vispār nodzīvots ļoti produktīvi. Un veiksmīgi.

- Uz tevi paskatoties, šķiet - ko, viņam jau 50?! Savukārt no skatuviskā viedokļa - kā, viņam tikai 50?!

- Jā, man daudzi cilvēki saka - Ivo, nu nevar būt, ka tev ir piecdesmit gadu?! Nu, piedodiet, pasē man ierakstīts 1968. gads! Savukārt mūziķa karjera man varētu būt kādi 25-30 gadi. Esmu paškritisks, uzskatu, ka tikai tādu gadu skaitu var ierakstīt manā karjerā. Es sāku skaitīt tikai no tā brīža, kad es uzskatu, ka man kaut kas sāka sanākt. Kad sāku nodarboties ar mūziku, man bija kādi 15-16 gadi. Starp citu, es nemaz negribēju kļūt par muzikantu! Man pat tādas domas nebija! Mani vienmēr vairāk ir pievilkuši dažādi sporta veidi, sākot ar boksu, basketbolu, riteņbraukšanu, motokrosu. Bet, redzi, sanāca man sastapties dzīvē ar tādiem mūziķiem kā Tomass Kleins un Guntars Račs. Abi šie cilvēki mani iedrošināja kļūt par mūziķi, un tāds nu es esmu kļuvis!

- Esmu lasījis, ka tu mācījies par pavāru.

- Jā, esmu izmācījies Kandavas sovhoztehnikumā. Man tētis aizsūtīja uz turieni, lai nemaisos pa Liepāju. Man gan nebija domas mācīties par pavāru. Man tēvs bija automehāniķis-taksists, un viņš arī vēlējās, lai es iestātos mācīties šādā specialitātē, taču - tieši pirms manis aizvērās tās durvis ciet (smejas)! Neizturēju atlasi. Tā nekas cits neatlika, kā iestāties pavāru tehnologos. Pabeidzu un esmu ļoti laimīgs, ka man ir šāda profesija, lai gan tajā nestrādāju. Bet mājās es to pielietoju, starp citu, es ļoti labi gatavoju!

- Bet kā tad tu nokļuvi mūzikā?

- Satiekot Tomasu Kleinu un Guntaru Raču. Viņi bija vecāki par mani, saka - atbrauc līdzi, mums te būs viena ballīte, paskatīsies, kā tur ir! Viņi tolaik spēlēja tādā grupā kā Saldās sejas. Intereses pēc aizbraucu. Vārds pa vārdam, mazliet iedzērām… limonādi, un tad viņi saka - klausies, bet varbūt tu šovakar varētu nodziedāt kādas divas dziesmas?! Jūs ko, nē, es to nekad neesmu darījis! Bet kaut kā mani pierunāja, nodziedāju tās pāris dziesmas, un cilvēkiem pat kaut kā patika. Pat saņēmu aplausus! Tā nu es sāku lēnā garā sevi attīstīt, arī mūzika sāka aizvien vairāk interesēt. Lai gan, protams, ceļš nebija viegls - esmu ļoti cītīgi mācījies pie dažādiem vokālajiem pedagogiem. Viņi tad mani arī ir uztaisījuši par tādu, kāds es esmu šobrīd.

- Tev jau tas ceļš droši vien nebija viegls arī tāpēc, ka esi uzvārdā Fomins.

- Nu, jā, protams, visi uzreiz salīdzināja, ka eju brāļa pēdās. Taču, ja godīgi, esmu pats izkalis savu ceļu. Man neviens nekad dzīvē nav palīdzējis tikai tāpēc, ka man tāds uzvārds. Bet vispār - 50:50. Kaut kādā ziņā tas varbūt paver kādas durvis, ka esmu Igo brālis, kaut kādā ziņā - traucē. Taču es nenoliegšu, ka šāda veida atpazīstamība ir padarījusi vieglāku ceļu uz mūziku.

- Bet, ja tu tajā pirmajā koncertā, kad izpelnījies klausītāju aplausus, būtu norāvies ar kādiem pāris tomātiem pa galvu, vai būtu joprojām dziedājis?

- Labs jautājums (smejas)! Domāju, ka ne! Bet joprojām dziedu! Man dikti iepatikās tie aplausi, un tā nu joprojām dziedu (smejas)!

- Tomass un Guntars taču ne jau tāpat vien tevi uzaicināja uzdziedāt - pilnīgi noteikti viņi kaut kur iepriekš tevi jau bija dzirdējuši.

- Neatceros, kā tas bija, bet gāju ciemos pie Tomasa Kleina, viņi tur kaut ko muzicēja. Skatījos, ko viņi tur dara. Tas bija tāds Liepājas tusiņš, kaut kā tā viss arī aizgāja. Man bija interese - aiziet un paskatīties, ko tie lielie puikas tur spēlē un dzied, man nebija nekādas dziļākas intereses. Nu, jā, Igo dziedāja - jāiet taču paklausīties, kas tur īsti notiek!

- Nevar taču būt nejaušība, ka jums, diviem brāļiem, tādas balsis! Gēni?

- Es domāju, ka tas mums no tēta - viņam ļoti patika dziedāt, un viņam bija ļoti skaista balss. Pirmsākumos gan es, atceros, dziedāju ārkārtīgi šķībi un nepareizi, taču, intensīvi ejot pie pedagogiem, pamazām izdevās to visu labot. Ļoti lēni gan tas gāja. Pa notītei, pa notītei. Un tad ienāca prātā, ka - jo augstāk dziedi, jo foršāk. Tā sākās grupas Neptūns laiki. Tā ir baigā bagāža, kas man tagad joprojām nāk līdzi, un man ir viegli ar to operēt.

- Man tolaik tu likies kā apzināts pretstats vienmēr glīti safrizētajam Rodrigo Fominam - tāds spurainais čalis, kas griež metālmūziku. Tas tikai tā šķita?

- Man ļoti patika rokmūzika. Klausījos dažādus dziedātājus, kas ķērca un kliedza, un centos tiem līdzināties. Deivids Koverdeils no Whitesnake, vēl arī Udo Dirkšneiders no Accept - ar tiem es sāku! Liku viņu ierakstus un kaut kā mēģināju viņus atdarināt. Atradu to ceļu, kā viņi to dara, un arī sāku mēģināt to darīt. Bet es absolūti nemēģināju dziedāt skarbāk nekā brālis, mani vienkārši aizrāva rokmūzika. Mēs dzīvojām atsevišķi - mums ir viens tētis, dažādas mammas. Taču mēs bieži viens pie otra gājām ciemos, tad man bija interesanti, ko viņš tur klausījās, kādi viņam ieraksti, ko viņš klausās utt.

- Tavs lielākais spēks ir dzīvajos koncertos - tu spēj aizraut publiku ar savu enerģiju un uzstāšanās spēku. No kā tas?

- Es pat nezinu (samulst). Kad es sāku dziedāt, es to darīju kopā ar skolotājiem un darīju to baigi pareizi. Kādreiz jau nevarēja kā tagad, kad ierakstā vari kaut ko uzlabot vai pārlabot. Jādzied bija ļoti pareizi, tīri, nemaz nevarēja būt citādāk. Varbūt tas no tā. Es vienmēr esmu bijis ļoti prasīgs pret sevi. Savukārt par uzstāšanos - es vienmēr esmu bijis tāds mazs spridzeklītis.

- Jā, kāds tad tu biji bērnībā? Ja jau tētis tevi izsūtīja uz Kandavas sovhoztehnikumu?

- Mani tur aizsūtīja, lai es nebūtu nepilngadīgo lietu inspekcijā vai mani nenosūtītu uz kādu citu skolu (smaida). Es biju parasts puika - skatījos, ko dara mani draugi, kādam iesist vai izsist logu. Tētis mani aizsūtīja [uz Kandavas sovhoztehnikumu], lai es tāds nebūtu. Neko gan tādu īpašu es nedarīju. Gribēju parādīt, ka esmu baigais čalis - pašam par to tagad nāk smiekli. Es biju nerātns. Atminos, ka opis bija sētā izaudzējis ļoti augstu egli. Man gribējās ātrāk sagaidīt Ziemassvētkus, nekad nevarēju sagaidīt, kad tas beidzot notiks. Paņēmu to egli un nozāģēju, ienesu istabā, noliku pie krāsns un izpušķoju. Kad tēvs ar māti to ieraudzīja… Kaut kur muku vienās zeķēs, bet pa visu rajonu varēja dzirdēt, lai nāku mājās, tūlīt es dabūšu (smejas). Protams, dabūju ar’. Bet es nebiju ļaunais, es biju tāds pozitīvais.

- Par sportu runājot - lai tavu enerģiju slāpētu, vecāki droši vien izvēlējās tevi sūtīt sporta gaitās?

- Es pats izvēlējos! Re, draugi iet spēlēt futbolu - jāiet spēlēt man arī, o, spēlē basketbolu, kāpēc arī man nepamēģināt utt. Tā nu es izgāju tos sporta veidus, nevienā gan ilgi neaizķēros. Ja nu vienīgi motokrosā, man tur pat kaut kādas godalgas bija. Taču ar mopēdu ziemā braukt nebija diez ko labi, sākās problēmas ar plaušām, bieži slimoju, un nācās to visu pārtraukt.

- Atgriežoties pie mūzikas: tava pirmā nopietnā grupa bija Neptūns?

- Jā, tā bija pirmā. Pēc tam bija grupa Libau, kur mēs spēlējām kopā ar Tomasu Kleinu. Vēl bija tāda grupa kā Mistika, kur es dziedāju krieviski. Vēl bija Melnā princese kopā ar Fēliksu Ķiģeli. Duets Fomins & Kleins. Arī Liepājas brāļi. Ā, pašos pirmsākumos bija grupa Bastards, tur es arī kaut ko mēģināju. Bet pats pēdējais projekts ir Ivo Fomins. Katrs no šiem projektiem ar kaut ko palicis prātā, bet, ja man vajadzētu kaut ko īpaši izcelt, tad tā būtu Melnā princese, kur mēs ar Fēliksu radījām ļoti labu un interesantu mūziku, kā arī duetu Fomins & Kleins, kas manā dzīvē iedeva impulsu.

- Klausītājiem tas gan laikam vairāk būs palicis prātā ar dalību Eirovīzijas dziesmu konkursā, ko par īpaši veiksmīgu laikam gan nenosaukt…

- Nu, jā, tas nebija veiksmīgs. Patiesībā pirmajā gadā, kad mēs konkursā piedalījāmies ar dziesmu Dzimis muzikants, tas bija krietni veiksmīgāks nekā nākamajā, kad startējām ar Dziesmu par laimi. Es gan atlasē tik labi nenostartēju, jo biju saslimis, tomēr tikām tālāk. Bet, kad aizbraucām uz Turciju, pats lielākais kaifs bija, ka miljoniem un miljoniem TV skatītāju un klausītāju visā pasaulē izdzirdēja mūsu dzimto latviešu valodu. Par ko es esmu ļoti priecīgs. Cilvēki to ļoti labi uztvēra, un es sapratu, ka mūsu valoda ļoti labi skan.

- Starp citu, pēkšņi iedomājos, ka tu laikam esi viens no nedaudzajiem Liepājas rokmūziķiem, kas nav dziedājis Līvos, lai gan patiesībā tu tur gluži labi iederētos.

- Esmu gan! Nostabilizējies es šajā grupā gan neesmu, taču dažnedažādos laikos esmu dziedājis. Nu, mazos koncertiņos, kādu aizvietojot, bet pašā grupā tiešām neesmu bijis (smejas).

- Un tāpat esi viens no nedaudzajiem no latvju rokmūziķu saimes, kuri joprojām dzīvo Liepājā.

- Jā, esmu uzticīgs Liepājai. Ir gan bijuši piedāvājumi [pārcelties citur], taču man Liepājā ir māja - te nav burzmas, kņadas. Un man tur ir viegli dzīvot tāpēc, ka tur ir saule un vējš. Kaut kā man tur baigi patīk, tur ir ļoti radoši! Jā, no rokmūziķiem laikam gan mēs ar Ainaru [Virgu] vien tur esam palikuši. Kādreiz bija 1. Rokkafejnīca, iespējams, uz tās kaut kā viss turējās. It kā jau viss tāpat notiek, visi kaut kur spēlē, bet globālā līmenī gan vairs ne.

- Bet vai tev tas nav apgrūtinoši? Dzīvot Liepājā, bet rokmūzikas dzīve norit Rīgā?

- Es vienmēr koncertos saku, ka gribētu ātrvilcienu starp Liepāju un Rīgu. Varētu stundas laikā atbraukt, izdarīt visas savas lietas, un stundas laikā aizbraukt atpakaļ. Bet tagad man sanāk divarpus stundas braukt, ņemties te pa visiem sastrēgumiem, kaut kur vēl nobāzēties… Varētu lidot, bet arī lidmašīna kursē tikai nepāra datumos, turklāt rīta un vakara stundās. Bet nekas, mani ir grūti dabūt uz šejieni, bet, kad dabū, tad visiem viss ir labi (smejas).

- Ko tu sadari ārpus mūzikas?

- Man ir divi dēli, kuru darbībām es ļoti intensīvi sekoju līdzi, lai gan vienam ir 18, bet otram - 22 gadi. Abi spēlē hokeju, viens pat izlases līmenī, un tad nu es visur viņam braucu līdzi. Braucu viņiem līdzi arī paskatīties kādus treniņus, tā nu man tas brīvais laiks arī aiziet. Bet patiesībā - tā brīvā laika nemaz arī nav. Māja, suns - viss prasa laiku. Bieži vien ar ģimeni kaut kur tepat izbraukājam. Taču bieži vien mums brīvās dienas ir koncentrētas uz to, lai aizbrauktu paskatīties, kā mazais puika spēlē hokeju! Vai es gribētu, lai viņš spēlē NHL? Bet jebkuram vecākam taču ir sapnis apskatīties, kā viņa dēls spēlē NHL! Nu, kurš tad tā neteiktu?! Bet kā būs, tā būs, to jau laiks rādīs.

- Kā sevi uzturi formā?

- Intensīvi svarus necilāju. Paskrienu gar jūras krastu kopā ar suni, mēģinu piekopt aktīvāku un kustīgāku dzīvesveidu, Vai man būs arī 80 gadu jubilejas koncerts? Oi, ne tikai!

- Aizpļāpājāmies un aizmirsām pašu būtiskāko - kas tad īsti būs redzams un dzirdams tavā koncertā?

- Ha! Tur būs viss labākais, kas no manis gaidāms! Es mēģināšu tos cilvēkus, kas ir atnākuši uz manu koncertu, vest līdzi manā ceļojumā. Koncerts ilgs vairāk nekā divas stundas, dragāšu viens pats. Riktīgi dragāšu! Tie cilvēki, kas ir bijuši divos pilnībā izpārdotos koncertos Liepājā, kā arī Siguldā, nav palikuši vīlušies. Visi aizgājuši priecīgi un ar siltumu sirdī. Jo es vienmēr viņiem prasu - vai es jums ienesu siltumu sirdī? Jā, Ivo, jā (smejas)! Izturību jau vajag gan. Bet tas taču reizi piecdesmit gados! Bet tur ir laba dinamika, gaismas… Ai, nu ko es te stāstīšu, atnāciet un apskatieties!