«Tik garš mūžs ir Dieva dāvana. Tā ir,» saka leģendārā latviešu māksliniece un rakstniece Margarita Stāraste īsi pirms savas 100. dzimšanas dienas, kas šaurā ģimenes un pašu tuvāko cilvēku lokā tiks svinēta svētdien, 2. februārī.
Mazbērnu lokā
«Skaitlis 100 man asociējas ar dzīves pieredzi,» atzīst māksliniece Margarita Stāraste. Un pieredze viņai ir vēl ilgāka nekā Latvijas valstij. Pasaulē nākusi Krievijas pilsētā Vladimirā, kur viņas vecāki bija devušies labākas dzīves meklējumos. Arī abi vecāki sastapušies nevis Latvijā, bet Maskavā. Tēvs – Jānis Barviks – zemnieka dēls, cēlies no Zemgales, patstāvīgi apguvis vācu valodu un, mācoties neklātienē, nokārtojis ģimnāzijas kursu, pēc tam Vācijā, Halles pilsētā studējis agronomiju. Mammas Lilijas dzimtas saknes meklējamas Cēsu pusē. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas jaunā sieviete devusies uz Maskavu, strādājusi par guvernanti. Tieši cariskās Krievijas lielpilsētā abi satikušies, vēlāk devušies uz Vladimiru, kur 1914. gada 2. februārī pasaulē nākusi abu vienīgā atvase Margarita. Kad meitenei bijuši apmēram četri gadi, ģimene atgriezusies dzimtenē. Pēc kādiem 40 gadiem māksliniece nolēmusi apciemot savu dzimto vietu, atrast to koka māju, kurā pagājuši viņas dzīves pirmie gadi un ar stāstiem par kuru viņa izaugusi, taču neesot to varēju atrast – viss pagaisis no atmiņas.
Atgriezusies Latvijā, ģimene uz dzīvi apmetās Rīgā, kur arī pagājis viss mākslinieces mūžs, tomēr jau kopš bērnības vasaras vadītas ārpus pilsētas bruģa, asfalta un mūriem, jo skolas brīvlaikos mazā Maiga (tā kopš bērnības meitene saukta ģimenē) dzīvojusies pa tēva dzimto pusi – Rupuļu ciemu. Un tad gan visa pasaule bijusi vaļā!
Toties skolas gaitas meitenei bijušas sarežģītas. Mamma vēlējusies meitai nodrošināt ne tikai labu izglītību, bet arī stingru audzināšanu. Meitene mācījusies gan Valda Zālīša pamatskolā, gan Natālijas Draudziņas privātskolā, gan Indriķa Cīruļa vadītajā Rīgas 8. pamatskolā, gan
3. meiteņu ģimnāzijā. Tik daudz maiņu bijis tāpēc, ka mamma lūkojusi pēc stingriem skolotājiem, savukārt meitenei allaž kārojies darīt to, ko pašai gribējies. Piemēram, matemātikas stundā astotniekam piezīmēt pogas uz vēdera, vieniniekam – rokas un kājas, lai tas var izrāpties no rūtiņas... «Kaut arī es atceros savas mammas stingrību, pērienu nekad neesmu dabūjusi, bet tēva prasība bija tikai ievērot dienas režīmu – laikā iet gulēt un rītos bez kavēšanās vajadzīgajā laikā piecelties,»* stāsta Margarita Stāraste savās atmiņās.
Šodien, kad ar Margaritas Stārastes radītajiem vizuālajiem un literārajiem pasaku tēliem izaugušas neskaitāmas paaudzes, Neatkarīgajai māksliniece atzīst, ka par savu talantu un arī savu pasaku tēlu labestīgumu un mīļumu viņai jāpateicas savam tēvam. «Tikai tēvam,» viņa nosaka. Mākslinieces tēvs Jānis Barviks pats labi zīmējis, un, iespējams, tāpēc savu meitu arī mudinājis uz zīmēšanu, bērnībā mazajai Maigai nepērkot vis rotaļlietas, bet zīmuļus, krāsas un papīru. Un pirmā izstāde viņai sarīkota ļoti agri – darbi izlikti uz vecāku platās laulības gultas. Tēvs arī meitu vedis uz izstādēm, uz muzejiem, pat iepazīstinājis ar Vilhelmu Purvīti, savukārt mamma šādu laika pavadīšanu uzskatījusi par tā veltīgu izniekošanu, tāpēc parasti palikusi mājās. Taču Margaritai Stārastei šūpulī ielikts vēl viens talants, un pie tā attīstīšanas esot piestrādājusi mammas mamma, kas mazo meiteni apbūrusi ar dažādiem stāstiem – pasakām, teikām, nostāstiem, pat tautasdziesmām. «Man šķiet, viņa pati arī sacerēja tautasdziesmas, jo tās bira kā no pilna groza,»* atceras māksliniece. «Man vieglāk ir uzzīmēt labdabīgas būtnes, bet bez ļaunajiem īsti nevar iztikt, arī dzīvē viņi ir. Un tomēr es neatzīstu, ka mākslā ļaunie ir jāparāda tādi, kas iedveš šausmas un kādus bērni nevēlas redzēt. (..) Es šos neliešus drīzāk attēloju muļķīgus nekā atbaidošus.»
Vienīgais ilgais un sarežģītais ceļš
Lai gan mamma savu vienīgo atvasi redzēja kā zobārsti, Mākslas akadēmijā Margarita Barvika iestājās 19 gadu vecumā. Sākums – kā jau visiem – ar plikņu zīmēšanu, turklāt topošajai māksliniecei nācies mainīt meistarus – vispirms studējusi pie Konrāda Ubāna, pēc tam – Jāņa Kugas, visbeidzot nokļuvusi pie ainavista Vilhelma Purvīša, kuru māksliniece atzīst arī par savu vistuvāko pedagogu. «Man akadēmijā sākās pilnīgi cita dzīve – bez tiem stingriem disciplīnas ierobežojumiem. (..) Vilinājumu netrūka, tomēr ātri sapratu arī, ka tas nav priekš manis. Baltā papīra lapa, audekls, krāsas – tā allaž bijusi mana pasaule, un priekš tās es centos iegūt gan zināšanas, gan profesionālās iemaņas,»* saka Margarita Stāraste. Īsu brīdi pirms diplomdarba aizstāvēšanas sākās karš, jaunā māksliniece palika bez diploma, un līdz tā iegūšanai pagāja vēl 20 gadi, kad Margarita Stāraste nolēmusi oficiāli visu nokārtot līdz galam.
Mēdz teikt – ja dzīve atņem ko vienu, tā iedot ko citu. Lai gan jaunajai māksliniecei nebija diploma, kas apliecinātu viņas profesionālās prasmes, jau 1942. gadā nāca klajā viņas pirmā grāmatiņa Balti tīri sniega vīri. Jau pēc gada – 1943. gadā – tika izdotas sešas (!) grāmatas. Šobrīd viņas radošo darbu pūrs ir ļoti bagāts, taču arī tā locīšanā bijuši gan labāki, gan sliktāki laiki. Māksliniece ilustrējusi citu autoru darbus, pat veidojusi apsveikumu kartītes. Lielos mērogos runājot, par profesionālo veiksmi Margaritai Stārastei gan nav jāžēlojas. Neatkarīgajai viņa atzīst, ka, sākot savu karjeru bērnu grāmatu jomā, nav varējusi iedomāties, ka tai tiks veltīts viss mūžs, jo viņas radošajā pūrā ir arī gleznas. Tomēr viņai nekad neesot bijusi vēlme izkarot savu vietu tā saucamajā mākslas nopietnajā zonā. «Pati pēc dabas esmu diezgan bērnišķīga, un tas arī maniem zīmējumiem kaut ko dod. Ir labi, ja cilvēks var saglabāt savas bērna acis. Ne vienmēr un ne visiem tas izdodas»*.
Gluži kā romāns
Savu lielo mīlestību Margarita sastapa Zviedrijā. 1937. gada ziemā pieteikusies Starptautiskajai vasaras koledžai, kur arī satikusi Gerritu Bordeviku, medicīnas studentu. Lai gan Gerrits paspēja atbraukt uz Latviju, Margarita – uz Holandi, tomēr viņus izšķīra karš. Tā laikā akadēmija bija slēgta, nācies dzīvot bez mācībām, bez darba, bez mīļotā cilvēka. Māksliniece atzīst, ka laikam jau vientulību esot bijis grūtāk pārciest nekā karu, un viņa apprecējās ar sava studiju biedra Roberta Stārasta jaunāko brāli Kārli. Pēc diviem kopdzīves gadiem piedzima meita Lilita, taču laulībai nebija ilgs mūžs. Pēc bēgļu gaitām, kas vedušas caur Vāciju, 1947. gadā pajuka arī ģimene.
Pēc daudziem gadiem, izmantojot Sarkano Krustu Nīderlandē, savu Maigu atrada Gerrits, bet tas notika vien 1976. gadā. Sākās vēstuļu periods, tikšanās, un pēc Gerrita sievas aiziešanas aizsaulē, pāris apprecējās 1993. gadā. Astoņus gadus, ko māksliniece dzīvoja Holandē, māksliniece apzīmē ar vārdiem – laimīgi, jo pavadīti kopā ar savu mūža mīlestību. Tomēr 2000. gadā viss mainījās – pēc pastaigas, Gerrits saļimis pie slieksņa... Mazbērni vecomammu atveduši mājās.
Šobrīd Margaritas Stārastes vienīgā meita Lilita KlinkerteStāraste ar vīru Johenu un savu jaunāko meitu Grētu dzīvo Vācijā, taču vecākie – Nils, Krišs un Ieva ir Rīgā. Nils nodarbojas ar fotografēšanu, Krišs saimnieko vecātēva Kārļa Stārasta mājā, ir profesionāls tēlnieks, bet Ieva ik dienu ir blakus vecmammai. «Tik garš mūžs ir Dieva dāvana. Esmu pateicīga gan Dievam, gan savam tēvam, gan savai mazmeitai Ievai – pateicoties viņas rūpēm, es vēl dzīvoju,» nosaka Margarita Stāraste. Ko šobrīd gribas cilvēkam, kas nodzīvojis tik skaistu mūžu? «Mieru un veselību,» klusā balsī lēni nosaka leģendārā latviešu māksliniece un rakstniece Margarita Stāraste. Neatkarīgā sveic mākslinieci jubilejā!
* Lija Brīdaka. Mūžs kā pasaka. Margarita Stāraste (Annele, 2004)