Švunkas gadi ir garām

«Man pašam liekas, ka esmu uztaisījis dažu un pat labu filmu arī pieaugušo auditorijai, bet ir mulsinoši, ka radošajā jomā mani galvenokārt asociē ar bērnu filmām, tomēr tā nu tas ir,» saka režisors Varis Brasla īsi pirms savas 75. dzimšanas dienas.

 Leģendārajam latviešu kino un teātra režisoram, latviešu bērnu kino zelta fonda veidotājam nav paredzēta publiska sveikšana, Varis Brasla dzimšanas dienas ballīti ieplānojis rīkot ļoti šaurā lokā un atrodoties ceļojumā. Laikraksts Neatkarīgā, sveicot režisoru dzīves jubilejā, aicināja viņu uz sarunu.

– Māksliniekiem nav iespējams paskriet garām savām apaļajām jubilejām, jo mediji aicina uz intervijām, bet vai jums pašam šādas dzimšanas dienas ir būtiski atskaites punkti?

– Nenormāls skaitlis, neticams – trīs ceturtdaļas gadsimta!

Pirmais atskaites punkts bija tad, kad apritēja 50 gadu, bet tajā vecumā vēl šķiet, ka ir daudz laika, ko dzīvot un strādāt, bet 75 gadi ir skaidra zīme – no kalniņa lejiņā.

– Tas mudina vilkt ārā savu nepadarīto darbu sarakstu?

– Man ir tādas grāmatas, par kurām domāju: «Tās lasīšu, kad aiziešu pensijā.» Nu jau labu laiku esmu pensijā, bet grāmatas joprojām ir nelasītas. Kaut kāds žēlums, jā, tieši žēlums par to, ka kaut kas paliks nelasīts, neredzēts, nedzirdēts, nepārdzīvots.

Man nav plašas privātās dzīves ar daudziem bērniem un mazbērniem, un līdz ar to es labi zinu – ja kādubrīd man nebūs kaut kam jāgatavojas, un tāds brīdis noteikti pienāks, kad tīri fiziski nevarēšu iestudēt izrādes, domāju – tad es kļūšu riebīgs. Mana mammīte visu mūžu strādāja kinostudijā, un tajā brīdī, kad štatu samazināšanas dēļ vajadzēja atlaist daļu darbinieku, viņa pati gāja pie priekšniecības un teica, lai atlaiž viņu, ka nevarēšot pārdzīvot, ja darbu zaudēs jaunākas kolēģes ar maziem bērniem. Tajā brīdī, kad viņa aizgāja no sava darba, kurā visu mūžu bija pavadījusi kā vāveres ritenī, mammīte arī sāka slīdēt uz leju – cilvēciski, garīgi, fiziski...

– Radošo profesiju pārstāvjiem ne tikai būšana apritē ir dzīvības eliksīrs, bet arī sajūta, ka ir ko teikt un ir kas vēlas uzklausīt idejas.

– Ja palaiž ratu nedaudz atpakaļ, tad jāsaka – mana paaudze ir pieredzējusi daudzus nozīmīgus pagriezienus, vēsture bijusi ļoti blīva. Šobrīd sabiedrībā, cilvēku savstarpējās attiecībās, attieksmē pret savu zemi un valsti, arī profesionālajā vidē ienāk jauni noteikumi. Bieži vien ir tā, ka labs materiāls, ko es gribētu iestudēt teātrī, neviļus velk līdzi citu jautājumu – vai šī nav mana vakardienas domāšana? Kaut gan – cilvēks jau nemainās. Esmu ticību zaudējis, ka māksla varētu kaut minimāli iespaidot procesus sabiedrībā, vienīgi vēl ticu, ka to slikto, kas ir cilvēkos, var kaut nedaudz mazināt.

– Kad izvēlaties jaunu materiālu izrādei, kas jums ir primārais – materiāla kvalitāte un aktualitāte, paša profesionālās intereses, teātra vajadzības vai kāda aktiera profesionālā izaugsme?

– Tas vienmēr ir komplektā. Protams, ka ideāli ir, ja režisors vai aktieris var strādāt tikai ar to materiālu, kas ir ļoti pie sirds, jo tad vienmēr ir cerības uz labāku rezultātu, bet ir kopīgās prasības, teiksim, teātrim ir jādomā par to, lai tā cūciņa būtu cauraugusi un būtu piedāvājums visām gaumēm un vecumiem, un jo īpaši par to jādomā Valmieras teātrim. Publika arī uz Rīgu brauc skatīties no visām pusēm, tomēr Valmierā jo īpaši jādomā par gaumju dažādību.

Varu apzvērēt kaut pie Bībeles, ka mani nekad nav vadījusi doma – nu es tagad parādīšu, nu es pārsteigšu pasauli! Es nekad neņemšu iestudēt materiālu tikai tāpēc, ka noteiktā brīdī tas ir sabiedriski aktuāls, kas, kā mēdz teikt, trāpa desmitniekā, ja vienlaikus tas mākslinieciski ir nekvalitatīvs, nav augstvērtīgs. Nedomāju, ka visi jaunie ir šķērsām un nepareizi, tomēr tā gan ir tiesa, ka lielākā daļa jauno domā par savu es un savu vietu zem saules, un pārējais ir mazāk svarīgs. Šodienas jaunatne ir daudz vairāk centrēta uz sevi, un tādā vietā kā teātrī tas var būt diezgan bīstami. Teātrī ir daudzi, un visi ir griboši strādāt, tāpēc, ņemot jaunu materiālu, ir jādomā par citiem.

– Vai sakāpināto egoismu ne tikai mākslā kultivē šis laiks?

– Domāju, ka pārprastā demokrātija ik uz soļa kultivē apziņu man pienākas. Protams, ka demokrātija ir laba lieta, tomēr ikvienā laikā ir jājūt līdzcilvēks. Teiksim, laba koncerta laikā nevar ļaut kādam trīs gadus vecam neaudzinātam bērnam sabojāt vakaru kādiem 800 cilvēkiem. Nesaku, ka neaudzinātība nav bijusi visos laikos, tomēr uzskatu, ka tieši šobrīd par daudz ko ir jāsit pa nagiem, jo citādi nesaprot. Manuprāt, cilvēkam ne tikai pienākas kaut ko saņemt, bet viņam visos vecumos ir savi pienākumi pret citiem.

– Šis laiks kultivē disbalansu strap tiesībām un pienākumiem?

– Absolūti. Un to var redzēt, ielūkojoties gan 1. klasē, gan Saeimā.

– Un par ko šādā laikā ir jārunā teātrim?

– To vienmēr bijis grūti atbildēt it visos laikos. Ja dzīvo atvērtu sirdi un prātu, protams, jūt strāvojumus sabiedrībā, tomēr ar gadiem aug prasības pašam pret sevi, un daudzās upēs jeb iestudējumos jau ir dažādi peldēts, un vismaz pats domā, ka arī radošajā karjerā nevajag pat mēģināt atkārtot kādā iepriekšējā peldējumā izmantotu paņēmienu.

– Pie kā jūs šobrīd strādājat?

– Lauris Gundars ir uzrakstījis lugu par Latviju 1834. gadā, darbība notiek Malienā. Lauris ir sarežģīts gan kā dramaturgs, gan kā režisors, bet ļoti interesants cilvēks, un es mēģinu viņa radīto lugu atkost, nesalaužot zobus. Protams, ka viena lieta ir pārkost materiālu, pie galda sēžot, cita – sākot strādāt ar aktieriem. Iestudēšanas process sāksies tikai rudenī. Garlaicīgi man šobrīd nav.

– Radošais mūžs jums pagājis gan kino, gan teātrī, bet nu jau kādu laiku kino nestrādājat. Kāda ir dzīve bez kino?

– Man kino ir līdzīgi kā jaunās sintētiskās pīpes – kad iepīpē, ir grūti vairs neiet tām pakaļ... Nezinu, vai apstākļi, vai mašinērija, vai ierēdniecība, vai neesošā kino politika daudzus gadus nav devusi man iespēju atkal strādāt kino. Pēdējā filma bija tieši pirms desmit gadiem – Ūdensbumba resnajam runcim.

Redziet, ja nejaušības un princips tu man, es tev dotu arī praktisku rezultātu un latviešu filmām būtu arī skatītājs, kas ir vienīgais patiesais rādītājs, lai ko arī neapgalvotu kritiķi, tad jau viss būtu kārtībā, bet, manuprāt, pēdējos

20 gados latviešu aktierkino ir tapušas vien dažas filmas, kas patiešām ir domātas citiem cilvēkiem, nevis tikai kādam, lai viņam būtu finansēta iespēja pētīt pašam savu nabu. Un, lūk, tas ir aizvainojoši.

– Vai jums ir vēl cerības, ka vismaz vienu filmu vēl uztaisīsit?

– Ļoti mazas. Nekad jau nesaki nekad, bet... Kopā ar scenāristu Alvi Lapiņu jau sen bijām iesnieguši scenāriju filmai par 1949. gada notikumiem Latvijā, par izvešanām, par mežabrāļiem, par likteņiem, bet... Tagad ar baltu skaudību skatos uz lietuviešu filmu Ekskursante, kas arī stāsta par šo traģisko periodu.

Protams, ka bez darba neviens nekļūst par meistaru, protams, ka jaunajiem ir jātaisa filmas, tikai nav pareizi visus vecos likt uz ragaviņām un filmas ļaut taisīt tikai jaunajiem –

pasaulē nekur tā nenotiek; nekur dabā tā nenotiek, jo bez prasmju apgūšanas un pieredzes pārņemšanas nekāds labs rezultāts nevar būt.

– Par ko šobrīd domājat, kādi ir jums aktuālie jautājumi?

– Ja es būtu zviedru karalis Kārlis XII, tad sistu dūri uz sava troņa un neļautu pieļaut latviešu aizplūšanu no Latvijas. Skaitlis, ko pēdējā laikā min – 700 tūkstoši aizbraukušo, ir kritisks tik mazai nācijai kā latvieši. Un tas arī nozīmē, ka šiem cilvēkiem Latvija ir bijusi nebijusi. Kad tā notiek, tad ir vainojami ne tikai vecāki, bet visi slāņi, kas saistīti ar cilvēka audzināšanu – izglītības sistēma, mediji, māksla, arī teātris un kino... Nav jau jāiet jūrā peldēties, ģērbtam tautastērpā, tomēr tā nav nekāda teika, ka 1940. gadā tā paaudze, kas bija spēka gados, bija gatava stāvēt un krist par savu zemi, par Latviju. Un šodienas aizbraucēju domāšanu ietekmē ne tikai ekonomiskā situācija, to veidojusi arī tā kultūras vide, kas atbalstīta un kultivēta Latvijā pēdējos 20 gados. Jaunajai paaudzei, kas šobrīd tikai briest, mēs turpinām likt iekšā makdonaldisko domāšanu, un līdz ar to cilvēkbērns grib meklēt vietu, kur būtu par pieckapeiku siltāks.

– Ar kādu perspektīvas sajūtu jūs šobrīd dzīvojat?

– Negribētu aizkavēties savā profesijā tik ilgi, kad vairs jau nebūtu tur vēlams. Īstie švunkas gadi, kad – iedodiet man atbalsta punktu, es pacelšu pasau

li –, ir jau garām, un šo apziņu var saukt gan par vecumu, gan par pieredzi, gan par saprātu. Tomēr man ir daži materiāli, ko es vēl gribētu realizēt. Un tas dod azartu dzīvot, neesmu jau nolaidis ķepiņas.