Ar klusu saulainību

© F64

«Lai arī visa mana darba dzīve bija uzmanības piesaistīšana, patiesībā man nemaz nepatīk virpulis ap manu personību. Tāpēc šodien būšu viena – vai uz kādas meža takas vai kāda ezera krastā,» saka aktrise un vairāku grāmatu autore Mudīte Šneidere. Viņu šodien suminām 80. dzimšanas dienā!

«Jau ļoti veiksmīgi esmu izvairījusies no iepriekšējām desmitgadēm, un arī šajā reizē nekādu svinību nebūs. Man nepatīk. Arī saviem radiem un draugiem esmu noteikusi, ka būšu viena. Protams, mūsdienās tu jau nemaz nevari būt pavisam viens – izslēgt telefonu būtu nekrietni,» uzskata šodienas gaviļniece, sakot, ka telefoniski laba vēlējumus pieņems.

Meit, vakars rādīs

Sagaidot savu apaļo dzimšanas dienu, Mudīte Šneidere atzīstas, ka visnopietnākā sevis un savas dzīves pārvērtēšana viņai ir nevis tagad, kā varētu domāt, bet bija jau pirms 40 gadiem. «Kad man palika četrdesmit, domāju: pagaidi, nu ko tad tu esi padarījusi?! Jo mācību un pirmie meklējumu gadi jau tev aiz muguras, jau ir jābūt meistara stājai, sevi jau apliecinājušai un tautas uzmanību ieguvušai... Jā, tās pārdomas bija nopietnas,» stāsta aktrise. Viņa atminas, ka tolaik pati ar savām atbildēm nebija apmierināta. «Jaunības gados mani ļoti ietekmēja kādas dzīvesgudras vidzemnieces teiktais: «Meit, vakars rādīs, kāda bijusi diena...» Un tas ir ļoti nopietni – ka nevis tas ir svarīgi, ko esi izdarījis, padarījis un nodarījis, bet kāda tam visam ir bijusi vērte, kāda vērte ir bijusi ienākt šajā pasaulē un to gaitu iet... Un tad, ja aktierim nav milzīgas atpazīstamības, slavas un panākumu, var būt izjūta, ka varbūt ne pa šo ceļu vajadzēja iet. Taču, savu darba mūžu saliekot kopā ar privāto dzīvi, ar atziņām, ko esmu guvusi dzīves laikā un kas patiešām mainās līdz ar desmitgadēm, es saprotu, ka mana dzīve ir bijusi ļoti laimīga.»

Liela brīvestība

Vienīgi tie cipari, kas ar katru gadu nāk klāt, aktrisei rada dīvainu izbrīnu, ka tas tiešām tā notiek. «Dzīves sākumā likās, ka astoņdesmit – tas, pirmkārt, ir ļoti, ļoti tālu. Otrkārt, ka tā vispār nevar būt. Un, ja tā ir, tas ir nepieklājīgi. Bet tagad, kad tas ir noticis ar mani, liekas: jau?! Skaidrs, ka tas ir daudz, bet tajā pašā laikā man gribas teikt: nu un tad? Man patīk!»

Mudīte Šneidere atzīst, ka viņai savos astoņdesmit ir ļoti viegla un laimīga sajūta. «Man ļoti patīk, kā Edvarts Virza apraksta Straumēnu saimnieci [poēmā prozā Straumēni, 1933]: «Skaistums viņas sejā ir atstājis tik dziļas pēdas, ka to nav paspējis aiznest sev līdzi laiks. Viņš tur tikai nometis žēlsirdību, piedošanu un visu lietu izprašanu – šīs brīnišķās puķes, kas uzplaukst cilvēka gara rudenī, piepildot to ar klusu saulainību.» Man arī tas ir nācis nākdams – šī visu lietu izpratne, iecietība, piedošana un samierināšanās, un es arī to pieņemu kā milzīgu laimi un sevišķu dāvanu. Tā tiešām ir liela brīvestība – skatīties uz cilvēkiem, uz pasauli, arī uz mūsu vēsturi iecietīgi un ar mīlestību,» uzskata cienījamā skatuves māksliniece. Viņā vairs nav to pastāvīgo izsaucienu, «kā tā drīkst!», «kā viņi to nesaprot!», kas jaunības gados spēja radīt pat lielu stresu. Aktrise saka, ka viņai ir viegli būt iecietīgai, jo viņa saprot un redz, «ar ko tas beigsies», tāpēc it visu spēj piedot jau tagad.

Nogalināt aktieri

42 gadus Mudīte Šneidere, kā pati saka, kalpojusi savas dzīves lielajai mīlestībai Harijam Liepiņam, bet pēc viņa aiziešanas mūžībā [1998. gadā] aktrise savos 64 gados piedzīvojusi reinkarnāciju – viņa sāka rakstīt grāmatas. Par Hari, par sevi, par aktieriem, ar ko kopā bijusi teātrī. «Manuprāt, tik vēlos gados to sākt darīt ir neiedomājami. Pirms tam man nebija ne jausmas, ka to darīšu. Patiesībā man nepatika rakstīt pat vēstules, un šīs nepatikas dēļ man ir pārtrūkusi radniecība Amerikā,» stāsta aktrise. Savu pirmo rindiņu viņa uzrakstīja nākamajā dienā pēc Harija Liepiņa bērēm. «Tā sākās mana kalpošana – nevienu dienu bez rindiņas. Tā tiešām bija apzināta un strādīga kalpošana daudzu gadu garumā.»

Pērn laidusi klajā savu jau devīto grāmatu – Lilita Bērziņa. Dēļ tavu acu liesmām, Mudīte Šneidere atzīstas, ka tagad slinko, neraksta neko. «Gaumes izjūta saka: pietiek! Kad līdz manīm atnāca informācija, ka grāmata par Lilitu Bērziņu [tajā viņa stāsta par šīs izcilās un skatītāju apjūsmotās aktrises gaitām teātrī, par teātra aizkulisēm, par mākslinieces dzīvi teātrī un ārpus tā] tikusi kritizēta, ka tā aizskārusi viņas radinieku sirdis, es apstājos. Varbūt tiešām pietiek... Tagad ik rītu mostos ar laimīgu domu: man nav jāsteidz brokastot, jo nekas nav jāraksta. Jā, es esmu laimīga, ka man nav jāstrādā, bet pienāk vakars un vienmēr ir viens un tas pats: un ko tu šodien esi padarījusi?! Šis jautājums man neliek mieru jau apmēram gadu – ka neatkalpoju sev uzticēto. Jā, šo savu spēju salikt teikumus un uzminēt otra būtību, kas ir pats grūtākais, es uzskatu ne tikai par nelūgtu dāvanu, bet arī par savu uzdevumu, kas pazemīgi un centīgi jāatkalpo, jo Dievs ar savām veltēm nemaz tā nešķaidās. Laikam jau man atkal tas būs jādara,» Mudīte Šneidere aizdomājas, sakot, ka nedrīkst vairs tā niekoties –, jo priekšā vairs nav daudz laika.

Aktrise atklāj, par ko jau sen gribējusi rakstīt, taču apzinās, ka pagaidām tā viņai vēl ir nepaceļama tēma. «Man neliek mieru jautājums, kāpēc jau kopš Senās Grieķijas laikiem aktieri tiek uzskatīti par ārkārtīgi izvirtušu tautu. Piemēram, Senajā Romā nogalināt vergu vai aktieri neskaitījās slepkavība. Arī britu gleznotājs Viljams Hogārts, kādā savā gleznā atainojot aktieru dzīvi, vienā kadrā ir savācis tik daudz izvirtības, cik pasaule vien var sadomāt. Es nezinu... Man trūkst zināšanu, lai par to rakstītu, taču ir izjūta, ka gribas savus amata brāļus attaisnot. Katrā ziņā es savā aktrises mūžā to neesmu piedzīvojusi. Es saprotu, ka tā ir ļoti plaša tēma, un tomēr šo domu vēl neesmu atmetusi.»

Pašapziņu un drosmi

Mudīte Šneidere savos astoņdesmit burtiski staro un apgalvo, ka viņas dienas paiet ļoti laimīgi. «Tāpēc, ka caur mani iet apkārtējās pasaules skaistums. Tā nav ne priekšrocība, ne arī īpašība, bet ar mani tā ir: vienalga, kur eju, es sveicinu visu, ko redzu, – kokus, puķes, mākoņus. Ir tāds teiciens, ka pasaulē ir trīs lietas, par ko noteikti jāsajūsminās: tas ir dabas skaistums, mazi bērni un veci cilvēki. Un es tiešām sajūsminos! Brīnos un priecājos!» saka aktrise, uzsverot, ka viņu tiešām laimīgu dara katra diena. «Es spēju priecāties ne tikai par to, kā ezers ņirb saulē, bet arī par slapjdraņķi un novembra dubļiem. Man ir labi katru dienu. Un mana vienatne ir Dieva svētība.»

Sagaidot mūsu valsts svētkus, Mudīte Šneidere saka: «Es redzu, ka daudziem šodien neklājas viegli. Mēs, aktieri, esam mācīti vērot, un es ik dienu redzu nodurtas acis. Bet paskatieties atmodas laika bildēs, kur cilvēki stāv pie ugunskuriem, – tās degošās sejas, tās acis... kā logi uz pasauli! Jā, arī dziesmu svētkos ir tādas pašas sejas, bet svētki beidzas, un visi atkal paliek pelēki. Tāpēc mans novēlējums savējiem: nezaudējiet ticību saviem spēkiem, skatieties pāri nedienām! Kā Eduards Smiļģis teica: «Horizontā jāskatās!» Savukārt Latvijai novēlu pašapziņu un drosmi. Tādu drosmi, kāda savulaik bija strēlniekiem, kuri mums izkaroja mūsu svēto tēvu zemi!»

Svarīgākais