Leģendārajam sporta komentētājam Jēkabsonam šodien dzimšanas diena
«Pēdējos desmit gadus dzimšanas dienu vairs nesvinu. Aizbraucu uz Tūju, pastaigāju pa pludmali, parunājos ar jūru un, ja ir saulīte, kārtējo reizi priecājos par pasaulē skaistākajiem saulrietiem,» saka pazīstamais sporta spēļu komentētājs, Latvijas Radio 2 diktors, raidījumu veidotājs un vadītājs Gunārs Jākobsons. Viņu šodien sveicam dzimšanas dienā!
«Pēc smaga pārdzīvojuma personīgajā dzīvē pēdējos gados no lielām svinēšanām atturos, un tā būs arī šajā reizē,» nosaka Gunārs Jākobsons, atklājot, ka arī šodien viņa plānos ir aizbraukt līdz Tūjai. «Kompānija būs liela – būšu viens pats,» viņš pasmaida un saka, ka viņa vecumā jādomā, kā vairāk prieka darīt citiem, pirmkārt, jau saviem tuvajiem cilvēkiem, un tikai pēc tam jādomā par sevi un savu prieku. «Bet ir jau daudz tādu momentu, kas dara prieku. Piemēram, olimpiskās spēles, kas, manuprāt, ir viens no cilvēces lielākajiem svētumiem, kas būtu jālolo un jāglabā mūžīgi. Šis bija Soču olimpisko spēļu gads, mūsu sportistiem bija izcili starti, kas priecēja, domāju, ikvienu no mums. Un, lai arī vairs nestrādāju ar piekto, bet trešo ātrumu, arī man šis bija darba gads,» stāsta sporta žurnālists, kurš šogad 4. jūlijā nosvinējis, kā pats saka, vienu no lielākajām jubilejām – 60 gadus radio ēterā! «Tā bija mana jubileju jubileja! Jo es nezinu otru tādu kolēģi, kurš kā sporta reportieris būtu bijis ēterā sešus gadu desmitus.»
Pa šiem gadiem komentētas neskaitāmas sporta spēles, olimpiādes, vadīta arī Mikrofona aptauja un izaudzināti daudzi spoži jaunie žurnālisti. LR2 klausītāji no Gunāra Jākobsona joprojām uzzina jaunākās ziņas, klausās saturīgas sarunas par Dzintara dziesmām, bet «sportiskākam piesitienam» viņš LR 1. programmā veido rubriku Sports–hobijs–sports, kurā tiekas ar interesantiem dažādu nozaru cilvēkiem.
Bet vislielāko prieku Gunāram Jākobsonam dāvā abas mazmeitas. «Ja man pirms divdesmit gadiem kāds teiktu, ka mazbērni ir mīļāki par paša bērniem, es tikai nogrozītu galvu, bet tagad to varu apstiprināt! Kopā ar Loti (5) šogad iemācījāmies braukt ar divriteni – tas mums ir liels sasniegums! Un tagad sākam apgūt boksa pamatus, kas pasaulē ir populāri, turklāt bokss sievietēm tagad ir arī olimpiskajās spēlēs. Bet lielā mazmeita Marta (18), kura mācās Ķekavas vidusskolā, mani šogad iepriecināja, dziedot gan Pasaules koru olimpiādē, gan Eirovīzijā, gan Lāčplēša iestudējumos, viņa arī dejo un spēlē saksofonu. Viņas ir mans lielais prieks!» Gunārs Jākobsons par Loti un Martu runā ar īpašu mīļumu. Bet uz jautājumu, ko viņam novēlēt dzimšanas dienā, atteic: «Novēliet man nezaudēt dzīves dzirksti, kas ļauj droši raudzīties uz priekšu un turpināt to ceļu, kas mums katram atvēlēts. Bet, ja runājam globāli, mēs šobrīd ļoti daudz lietojam ārkārtīgi bīstamus jēdzienus – ieroči, agresija, manevri, sankcijas, aukstais karš... Es gribētu, lai mēs vairāk domātu par tādiem jēdzieniem kā sapratne, sadarbība, humānisms un galu galā – miers! Sirdī un pasaulē. Tas ir ļoti, ļoti būtiski! Svarīgāk par visām dzimšanas dienām.».