Francijas ordenis latviešu profesorei

Profesore Baiba Šavriņa janvāra beigās saņēmusi Francijas Akadēmiskā palmas zara ordeni, kas tiek piešķirts par nozīmīgu ieguldījumu Francijas un Latvijas universitāšu sadarbības attīstībā, īpaši ekonomikas zinātnes jomā. © F64

«Tas nav apbalvojums amatam, tas ir apbalvojums cilvēkam par viņa padarīto, un tieši tādēļ man ir liels prieks to saņemt. Tas ir par milzīgo darbu, kas veikts vairāk nekā 20 gadu garumā,» saka Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes (LU EVF) Starptautiskās ekonomikas un biznesa katedras profesore Baiba Šavriņa. Janvāra beigās viņa saņēma kavaliera pakāpes Akadēmiskā palmas zara ordeni.

Sadarbības novērtējums

Augstais apbalvojums profesorei piešķirts par nozīmīgo devumu Francijas un Latvijas attiecībās, konkrēti – par ieguldījumu Francijas un Latvijas universitāšu sadarbības attīstībā, īpaši ekonomikas zinātnes jomā. «Nekad neesmu īpaši gribējusi apbalvojumus, tomēr es varu ar daudz ko lepoties. Arī ar to, ka pēckara periodā esmu pirmā Latvijā, kas dabūjusi doktora grādu Francijas universitātē. Jā, tas man nāca ļoti smagi, arī finansiālu apsvērumu dēļ, lai gan studijām man bija piešķirta Francijas valdības stipendija, jo tur es studēju Latvijai ekonomiski sarežģītā laikā – 1993.–1995. gadā,» atzīst Baiba Šavriņa. Profesore atceras, ka skolas laikā (viņa mācījās Anrī Barbisa Rīgas 11. vidusskolā, kas tagad pazīstama kā Franču licejs) viņa pat iedomāties nevarēja, ka kādreiz studēs Sorbonnā, jo padomju laikos «tā bija kā nereāls sapnis».

Francija kopš bērnības

Skolas laikā Baiba Šavriņa piedalījusies gandrīz vai visu priekšmetu olimpiādēs, tuvojoties skolas absolvēšanai, klasesbiedriem un skolotājiem teikusi, ka, iespējams, dosies studēt žurnālistiku vai franču valodu, tomēr aizgājusi studēt filozofiju un ar savu izglītību ir ārkārtīgi apmierināta. «Kad sāku strādāt Politekonomijas katedrā, man bija nelielas sirdsapziņas mokas par to, ka esmu pametusi novārtā filozofiju, tomēr filozofija un ekonomika nebūt nav «divas dažādas lietas», jo mana specialitāte ir starptautiskā ekonomika, tās teorija un vēsture, un tikai tāpēc, ka man ir tik fundamentāla izglītība, es ļoti labi redzu kopsakarības. Esmu spēcīga analītiķe, visus plusus un mīnusus, arī cēloņsakarības un sekas es redzu uzreiz, spēju prognozēt notikumu attīstību,» saka Baiba Šavriņa.

Visu mūžu Baiba Šavriņa strādājusi par pasniedzēju un atzīst, ka pedagoga darbs ir ļoti interesants process. «Nepārtraukta mainība, nekad nav garlaicīgi,» smaidot nosaka profesore. «Man ir milzīgi patīkami, kad mani uzmeklē bijušie studenti. Ar daudziem pat ir saskarsme mūža garumā, daudzi strādā Latvijā, daudzi  – ārzemēs starptautiskajās korporācijās un institūcijās, un tas ir normāli, jo tāda līmeņa speciālistus mēs gatavojam,» saka Baiba Šavriņa. «Studenti ir visādi. Nav nekāds noslēpums, ka šodien jauniešiem ir citas galvas, diemžēl domāšanas dziļums samazinās, un to labi var redzēt lekcijās, jo īpaši – ļoti teorētiskās lekcijās. Vairums studentu vielu uztver ļoti lēnām. Agrāk teica, ka studentiem mācību viela pa vienu ausi iekšā, pa otru – ārā, bet tagad es smejot saku, ka mācību viela aiziet ap stūri, vispār garām ausīm. Daudziem lekcija ir kā šovs, pēc kuras gandrīz nekas nenosēžas atmiņā, nemaz nerunājot par plašāka konteksta izpratni. Es nezinu, kāpēc tā. Tā ir tiesa – jauniešiem ir problēmas ar uzmanības noturēšanu, nav prasmes atsijāt svarīgo no mazsvarīgā. Man šķiet, ka studenti nav raduši konspektēt mācību vielu, tāpēc arī neprot atsijāt galveno domu. Tagad jau pat neraksta špikerus, bet fotografē. Ja maņas – dzirdi, redzi, kustību – saslēdz kopā, ir lielākas cerības, ka kaut kas paliks arī smadzenēs.»

Paaudžu solidaritāte

Publiskajā telpā ekonomiste nereti ir uzsvērusi, ka pēc pāris desmitiem gadu Latvijā senioriem būs ļoti grūtas vecumdienas, un arī šodien neslēpj, ka jau deviņdesmito gadu sākumā teikusi, ka viņas paaudzei vispār nebūs iespēju aiziet pensijā. «No vienas puses – būsim fiziski nolietojušies un ātri apmirsim, no otras puses – jau toreiz skaidri bija redzams, ka nebūs nodokļu maksātāju, kas spētu mūs uzturēt, tāpēc pensionēšanās vecums tiks pagarināts,» saka Baiba Šavriņa. Ekonomiste smaida par jautājumu, vai viņa pati ir iesaistījusies pensiju 3. līmenī, varbūt maksā kādos privātajos pensiju fondos. «Kādi pensiju fondi? Daudzi nesaprot vienkāršu lietu – paaudžu solidaritāti. Ne jau mūsu nauda, ko tagad noguldām, gaidīs uz mums. Kur ir garantijas, ka tā banka, kurā maksāsim, vēl eksistēs un būs spējīga izmaksāt to, ko būsim tajā noguldījuši? Ekonomistam ir skaidrs, ka tas nav drošs pasākums. Tāpēc man nav ne mazāko ilūziju. Bet tāpēc jau uzreiz nav jāliekas kapā! Tad jau nonākam pie viena no stoicisma pamatprincipiem – ar pirmo minūti, ko esam šajā pasaulē, mēs tuvojamies savai nāvei. Patiesība tā ir, bet tas nenozīmē, ka jāļaujas pesimismam un depresijai.Stoiķi tā arī teica – ar cieņu viss ir jāpanes, un ar cieņu ir arī jādzīvo,» saka Baiba Šivriņa.

Pesimisma piekritējiem viņa iesaka godīgi atcerēties deviņdesmitos gadus un to, kādai izdzīvošanas pieredzei nācies iet cauri. Gaušanās un šķendēšanās vietā esot vērts padomāt par to, kāpēc paši savā valstī tik daudzi nemaksā nodokļus. Baiba Šavriņa: «Ja ģimenēs dominē noskaņojums, ka nevajag maksāt nodokļus un nevajag solidarizēties ar vecāko paaudzi un tiem, kam nepieciešama dažādu veidu palīdzība, tad pēc gadiem šodienas bērni šodienas darbspējīgo paaudzi vedīs ragutiņās uz mežu, jo citu attieksmi viņi nezinās.»

Vēl personisks emocionālais šoks bijis tad, kad pēkšņi skaidri apjautusi, ka «nav vairs tās strādīgās latviešu tautas, kurai darbs ir vērtība, ne slogs. It kā nekas nav noticis, ir tikai mainījusies vērtību sistēma. Protams, ir atsevišķi cilvēki, kuros deg aizrautība un kuri «dārzā nezālei nepaies garām, bet pielieksies un izraus», bet, ja mēs lepojamies ar to, kā varam atrast veidu, kā nestrādāt un dzīvot zaļi, tad ar mums kā tautu nav kaut kas kārtībā. Protams, var meklēt slikto citos, bet – tā ir katra cilvēka izvēle, kāds viņš grib būt un kā dzīvot, un nesaprotu, ka par argumentu nodokļu nemaksāšanai min to nelietderīgu izmantošanu. Tas ir populisms, kurā galvenais ir šaurs tūlītējs mērķis. Vai tad mediķu arodbiedrība, nesen slēdzot līgumu ar konkrētu partiju, neapzinās, kādos apstākļos mēs visi te atrodamies, ar ko tas var draudēt, kādas tam var būt sekas? Protams, par iztikšanu mēs visi domājam, jo mēs visi dzīvojam preču – naudas attiecībās, bet vajag skatīties plašāk, arī tālāk par savu finansiālo izdevīgumu.»

Klasiskā mūzika un vēsturiskās filmas

Tieši darbā profesore pavada visvairāk laika un atzīst, ka vienmēr paticis pasniedzējas darbs. «Nekas jau nekrīt tukšā vietā. Man vectēvs bija zinātnieks un zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, tēvs – zinātnieks, mamma – pedagoģe. Arī mans dēls ir ar gudrām smadzenēm, pabeidzis šo fakultāti, šobrīd darbojas ar datoriem. Klāt pie visa mācās ķīniešu valodu un japāņu valodu jau prot,» stāsta Baiba Šavriņa. Viņa labprāt iesaistītos kādā deju kolektīvā, jo bērnībā kopš trīs gadu vecuma dejojusi pie Baiba Šteinas ansamblī Dzirkstele, kas vēlāk pārtapa Zelta sietiņā, tomēr apzinās, ka viņas darba grafiks, kurā aizņemti var būt gan rīti, gan vakari, gan sestdienas, šo vēlmi neļauj piepildīt.

Kad darba dēļ izdodas doties ilgākos ceļojumos, Baiba Šavriņa parasti izkombinē tā, lai paliek kāds brīdis arī konkrētās vietas iepazīšanai. «Kad braucu uz Franciju vadīt lekciju kursu, parasti laiku saplānoju tā, lai nedēļas laikā varu paspēt izskriet arī kādas desmit apjomīgas izstādes, jo tur daudzi muzeji strādā līdz pat deviņiem vakarā. Tur es patiešām veldzējos, sasmeļos daudz kultūras informācijas,» saka Baiba Šavriņa. «Turklāt franči ar milzīgu pietāti attiecas pret savu kultūras vēsturi, tieši tāpēc tur arī ir daudz kas saglabājies. To visi zina, ka man acis spīd, kad atbraucu no komandējumiem.» Kad tomēr izdodas atrast laiku, lai izbaudītu vietējo kultūras dzīvi, tad priekšroka tiek dota izstādēm mākslas muzejā Rīgas birža, operas un baleta izrādēm, kā arī klasiskās mūzikas koncertiem. Labi, ka mūsdienu tehnoloģiju laikmetā daudz ko varot darīt vēlos vakaros mājās, piemēram, līdz rītam skatīties vēsturiskās filmas, kuras viņa parasti atvedot no Francijas, skatās arī tiešsaistē. «Grāmatas es lasu tikai vasarās, jo mācību gada laikā nav, kad to darīt. Visu gadu kaudzē krāju lasīšanai noskatīto, galvenokārt – vēsturiskos romānus, un gaidu vasaru,» smaidot nosaka Baiba Šavriņa.

 

Baiba ŠAVRIŅA

Filozofe un ekonomiste, LU Ekonomikas un vadības fakultātes Starptautiskās ekonomikas un biznesa katedras profesore (kopš 2003. gada)

Dzimusi 1960. gada 26. aprīlī. Šķīrusies, dēls Krists (27)

Absolvējusi Anrī Barbisa Rīgas 11. vidusskolu (šobrīd – Rīgas Franču licejs, 1978), LU Vēstures un filozofijas fakultāti (1983), aspirantūru LU Politekonomijas katedrā (1987), doktorantūru Universitātē Parīze I (Panteons-Sorbonna, Francija, 1995). Studiju laikos padomju sistēmā bijusi gan Ļeņina, gan Marksa stipendiāte, LU teicamnieku padomes priekšsēdētāja

Strādājusi Latvijas Universitātes Politekonomijas katedrā (1983–1990), LU Ekonomikas teorijas katedrā (kopš 1990. gada), ir LU profesionālās maģistra studiju programmas Starptautiskais bizness direktore (kopš 2002. gada)

Daudzu zinātnisko publikāciju un mācību literatūras autore, publicējusi rakstus zinātniskos žurnālos un rakstu krājumos. Zinātniski pētnieciskajā darbībā pievērsusies ekonomiskajām reformām Francijā, kapitāla internacionalizācijas problēmām, nodarbinātības politikai u. c.

Francijas un Latvijas Zinātniskās informācijas centra (CERFL) padomes locekle, Viļņas Universitātes Kauņas Humanitāro zinātņu fakultātes zinātnisko rakstu TIBE redkolēģijas locekle, Latvijas Universitātes Rakstu vadības zinībās redkolēģijas locekle

Svarīgākais