Māris Briežkalns. Džeza mūzika nav pantiņš, pantiņš, piedziedājums

«Mēs gribējām atgādināt, ka 1966. gadā Ringolds Ore, fantastisks mūziķis un nepelnīti aizmirsts mākslinieks, izveidoja šo valstī unikālo kolektīvu, kas joprojām ir dzīvs, strādā un svin pastāvēšanas pusgadsimta gadskārtu,» saka Māris Briežkalns, Latvijas Radio bigbenda direktors un mākslinieciskais vadītājs. Šis koncerts netiek plānots kā ierasts jubilejās, nav arī paredzēti oficiāli sveicēji ar ziedu pušķiem un patētiskām uzrunām. Piektdien, 4. novembrī, Kongresu namā notiks Latvijas Radio bigbenda 50 gadu jubilejas koncerts.

Koncerta pirmajā daļā retrospekcija par Latvijas Radio bigbenda labākajiem jaunlaiku projektiem - latviešu tautas dziesmas Džeimsa Morisona apdarē un Latvijas Radio bigbenda mūziķu oriģinālkompozīcijas no programmas Latviešu džeza svīta, kā arī skaņdarbi no bigbenda patrona Maestro Raimonda Paula jaunākās koncertprogrammas Depresija, kas ir komponista un grupas ODIS mūzika 1990. gada kinofilmai ar tādu pašu nosaukumu - Depresija. Šo jauno, bigbendam veltīto, aranžējumu tapšanā piedalījies grupas ODIS mūziķis un komponists Raimonds Macats, kurš kā viessolists piedalīsies šajā pasākumā. Koncerta otrajā daļā būs iespējams dzirdēt Latvijas Radio bigbenda ārzemju draugus, ar kuriem kopā kolektīvs priecējis daudzus klausītājus izpārdotās koncertzālēs Latvijā. Uz skatuves kāps arī pašmāju solisti Intars Busulis un Kristīne Prauliņa, amerikāņu vokāliste Čaina Mozes (China Moses), amerikāņu vokālists un ģitārists Alans Hariss (Allan Harris) un zviedru trompetists Lase Lindgrens (Lasse Lindgren).

- Cik 50 gadu ir nopietns vecums šādam kolektīvam?

- Ļoti nopietns. Piemēram, šogad tikpat gadu, cik mums, aprit arī slavenajam Village Vanguard džeza orķestrim, kas tiek uzskatīts par leģendu pasaulē. Protams, šobrīd mūsu kolektīvā vairs nemuzicē neviens, kurš sācis 1966. gadā, tomēr orķestris ir pārdzīvojis dažādus grūtus mirkļus, un ir notikusi simtprocentīga paaudžu maiņa, kolektīvā muzicē mūziķi, kas ir mācījušies džeza mūziku, izglītojušies ārzemēs un, pats galvenais, kuri mīl džezu, jo bez personiskā ieguldījuma rezultāta nav. Radio bigbenda ieguldījumu Latvijas kultūrā ir grūti pārvērtēt. Latvijas Radio jau ir unikāls ar to, ka tajā piedzima Nacionālais simfoniskais orķestris, Latvijas Radio koris, Latvijas Radio bigbends, ansamblis Dzeguzīte un vēl citi kolektīvi, turklāt visi strādāja radio studijā un tika veikti ieraksti radio fonotēkai, konkrēti bigbends ir ierakstījis ap divpadsmit tūkstošus skaņdarbu, tie glabājas fonotēkā, tātad - bigbends veidojis tautas kultūras mantojumu. Skaidrs, ka tajā laikā bija arī savas nodevas, tomēr daudz kas nebija saistīts ar politiskajām nodevām. Gribu atgādināt, ka uz bigbenda bāzes bija izveidojušies vairāki mazāki sastāvi - Raubiško trio, Straumes trio, Rozenberga bigbends... Nebūs pārāk skaļi teikt, ka Latvijas Radio arī tolaik, padomju gados, veidoja augsni latviešu nacionālās kultūras izaugsmei. Gribu atgādināt, ka tā nav tikai Latvijas pieredze, daudzās valstīs sabiedriskā radio paspārnē darbojas ne tikai bigbendi, bet pat simfoniskie orķestri. Jo tieši šie kolektīvi «ražo» nacionālo kultūras mantojumu. Negribu nevienu aizskart, bet neviens komercradio neveiks ierakstus Latvijas kultūras mantojuma fondiem, jo komerciālam radio ir cits mērķis. Ja Latvijas Radio šobrīd studijā neierakstītu latviešu mūziku, kas paliktu nākamajām paaudzēm? Un tas, manuprāt, ir svarīgs darbs - dokumentēt laiku, atstāt to nākamajām paaudzēm.

- Kāpēc deviņdesmito gadu vidū Radio bigbends neizdzīvoja, proti, tika likvidēts?

- 1996. gads bija tas, kad radio vadība pateica, ka bigbenda pakalpojumi vairs nav vajadzīgi. Tas bija pārejas laiks... Protams, pa šiem gadiem mēs daudz ko pazaudējām - ne tikai neīstenotus projektus, bet arī talantus. Tie bija laiki, kad studijas orķestrim vajadzēja pārkvalificēties par koncertorķestri, un tie ir pavisam citi uzstādījumi. Protams, arī līdz tam Radio bigbends uzstājās ekskluzīvos koncertos, atceros, mēnešiem ilgi dzīvojām Maskavā, uzstājāmies maestro Raimonda Paula jubilejas koncertos, tomēr galvenokārt mēs strādājām studijā, ierakstījām mūsu komponistu darbus. Tātad - tas bija laiks, kad vajadzēja pārkvalificēties. Turklāt neatkarības laiku sākumposmā daudzi vadītāji domāja - priekš kam mums maksāt bigbendam algas, ja varam amerikāņu mūziku pārraidīt bez maksas, lai gan arī par šādas mūzikas raidīšanu bija jāmaksā autortiesības. Es uzskatu, ka Radio bigbenda likvidēšana savulaik bija tuvredzīgs lēmums.

- Tomēr šajā «pārrāvuma laikā» džeza mūzikā Latvijā pilnīgs klusums taču nebija.

- Nodibinājām festivālu Rīgas ritmi, pēc tam konkursu Riga Jazz Stage, katru gadu vācām kopā mūziķus, lēnā garā darījām šo darbu. Protams, koncerti nebija katru dienu, tomēr bija. Līdz bijusī kultūras ministre Žaneta JaunzemeGrende 2014. gadā bija gatava šo vienību atjaunot.

- Kurš viņai ieteica to darīt?

- Žaneta JaunzemeGrende nāca no uzņēmēju aprindām, nevis no politiķiem vai ierēdņiem, kas baidās pakustēties, lai nezaudētu savu krēslu vai reitingus. Tolaik sākām ar mazumiņu, bet šobrīd ir 18 mūziķu kolektīvs.

Gribu domāt, ka no šīs pieredzes daudz ko esam mācījušies.

- Latvieši tradicionāli tiek uzskatīti par koru nāciju ar atsevišķiem izciliem klasiskās mūzikas dziedātājiem. Ko par nāciju liecina tas, ka viņai ir vajadzīgs šāds kolektīvs?

- Es domāju, ka Latvija ir unikāla mūziķu zeme, un es arī uzskatu, ka mēs drusku pārspīlējam ar koru muzicēšanu. Skaidrs, ka džeza mūzika ir kaut kas ekskluzīvs, turklāt šādas mūzikas klausītājam ir jābūt kaut nedaudz sagatavotam, jo džeza mūzika nav pantiņš, pantiņš, piedziedājums. Džeza mūzikā svarīgākā daļa ir improvizācija, interpretācija. Ja citā žanrā svarīgi ir precīzi nospēlēt notis, tad džezā ar to vien nepietiek, jo mūziķim pašam ir kaut kas jāliek iekšā konkrētajā mūzikā, pašam kaut kas jāsacer vai jāinterpretē tēma, ko piedāvā komponists. Proti - pašam ir kaut kas jāsaka mūzikā, un, ja nav, ko teikt, tad - paldies, tev šeit nav īstā vieta. Jebkurš džeza mūziķis savā veidā ir arī komponists.

Uzskatu, ka latvieši ir ļoti radoša nācija, tā spēj gan radīt džezu, gan klausīties to. Un to pierāda festivāls Rīgas ritmi, uz kuru mēs aicinām dažādus augstas klases māksliniekus, kuru vārdi pasaulē ir plaši zināmi, bet mūsu publika tos nezina, tomēr pēc koncertiem mūsu publikas reakcija ir pavisam cita, proti, ļoti labvēlīga un ieinteresēta, daudzi vēlas iegādāties konkrētā mūziķa diskus. Neatceros, kurš ir teicis - nav demokrātiskākas mūzikas par džezu. Ja esi mūziķis, tev ir, ko teikt, tad laipni lūgts!

Domāju, ka mēs, latvieši, džeza mūzikā esam stipri priekšā kaimiņvalstīm, pie mums džeza mūzika kaut kādā veidā ir transformējusies. Man ir saziņa ar mūziķiem Krievijā, kur vietējie mūziķi daudz spēlē amerikāņu mūziku, bet es viņiem saku, lai spēlē taču savējo. Mēs spēlējam savu mūziku, piemēram, neizsmeļamo vērtību aku - tautasdziesmas. Esam vairākus diskus ierakstījuši, iedvesmojoties no tautasdziesmām, pēdējais ir Mare Balticum - Džeimsa Morisona un Latvijas Radio bigbenda kopprojekts, kurā iekļauti oriģināli latviešu tautasdziesmu aranžējumi, ko radījis Morisons. Mēs spēlējam pašmāju autoru darbus. Nupat, pirms pāris nedēļām, iznāca disks Latviešu džeza svīta, tajā iekļauti bigbenda mūziķu komponēti skaņdarbi, un šai idejai būs turpinājums. Vēl viens nesens projekts - Rothko in Jazz, kurā desmit latviešu komponistu rakstīja mūziku, iedvesmojoties no desmit Rotko gleznām. Uzskatu, ka džeza mūzika Latvijā ir attīstījusies pa savu ceļu, mēs esam unikāli, un tam apliecinājumu vienmēr gūstu tad, kad Latvijas Radio bigbends uzstājas ārpus Latvijas, un parasti atsauksmes ir apmēram šādas - o, beidzot kaut kas jauns, nav tie paši vecie standarti, no kuriem reti kurš tiek vaļā.

- Pašmāju klausītāju jums izdevies audzināt sev līdzi?

- Noteikti. Protams, arī festivāls Rīgas ritmi to ir sekmējis, tajā katru reizi ir kas citādāks. Turklāt Rīgas ritmi sākās kā nepieciešamība veidot meistarklases, skolot jaunos mūziķus, tikai vēlāk tas izauga par festivālu.

Es uzskatu, ka latviešu džeza mūzikā šobrīd ir veiksmes stāsts - ir izcili mūziķi, turklāt savu darbu varam plānot trīs gadus uz priekšu. Nākamgad paredzēta liela turneja Ķīnā. Orķestris ir dzīva lieta, daudz kas mums vēl jāmācās.

- Kas jūs pats vairāk esat - administratīvs darbinieks vai mūziķis?

- Tā sanācis, ka viens no nosacījumiem Radio bigbenda reanimēšanai, visupirms - finanšu piešķiršanai šim mērķim, bija nosacījums man uzņemties kolektīva vadību, šobrīd esmu tā mākslinieciskais vadītājs. Šobrīd kā bigbenda direktoram un mākslinieciskajam vadītājam man ir jāplāno jauni projekti, jāmeklē viesmākslinieki, aranžētāji... Katrā ziņā darbs notiek tandēmā ar maestro Raimondu Paulu un bigbenda muzikālo vadītāju Kārli Vanagu. Maestro nozīme arī mūsu kolektīvā ir īpašs stāsts, viņa enerģija un radošums ir vienkārši apbrīnojami un reizēm pat nesaprotami, jo viņa idejas un darbspējas, neraugoties uz viņa cienījamo vecumu, ir apbrīnojamas.

- Vai pašam nepietrūkst aktīvās muzicēšanas?

- Ir vairāki projekti un sastāvi, kuros es piedalos. Turklāt es esmu arī Latvijas Radio ierakstu daļas vadītājs, jāplāno studijas darbi... Jā, pats esmu piekritis administratīviem pienākumiem, bet, ja nebūtu, tad Latvijas Radio bigbends nebūtu atjaunots. Tāda bija izvēle. Pirms gadiem četriem ar maestro Paulu runājām, ka ir tik daudz labu mūziķu, ka vajadzētu mēģināt atjaunot bigbendu, rakstījām projektus, meklējām dzirdīgas ausis, bet nekas neizdevās, līdz atsaucību radām Kultūras ministrijā. Šobrīd 18 jauniem mūziķiem Latvijas Radio bigbends ir pamatdarbs, turklāt viņi strādā Latvijā. Katru gadu Rīgas ritmos piesakās vairākas grupas, kas ir veidotas no Latvijas izcelsmes mūziķiem, kas muzicē kopā ar kursabiedriem no citu valstu augstskolām. Ja nebūtu šā bigbenda, vismaz puse mūziķu, kas tajā spēlē, noteikti nebūtu Latvijā, bet šobrīd viņi ir te un ir Latvijas kultūrvidei nepieciešami.