Vestards Šimkus. Neieslīgt garlaicībā

Pianists Vestards Šimkus un aktieris Kristaps Ķeselis aicina uz koncertizrādi Novecento, kas piektdien, 13. janvārī, notiks Spīķeru koncertzālē.

Pianistam Vestardam Šimkum ideju par šādu koncertizrādi savulaik izteicis aktieris Gundars Āboliņš, ieteicis pianistam izlasīt pasaulslavenā itāļu rakstnieka un diplomētā filozofa Alesandro Bariko (1958) garstāstu Novecento. Pēcāk aktierim mainījušies profesionālie plāni un ideja aizgājusi nebūtībā, tomēr pēc neilga laika piedāvājums nāca no Latvijas koncertiem. Kopā ar Vestardu Šimkus šo koncertizrādi veidojis režisors Dmitrijs Petrenko un aktieris Kristaps Ķeselis.

Grāmata vēsta par neparasta mūziķa likteni, kurš izaudzis uz kuģa, nekad no tā nenokāpjot uz sauszemes. Viņš spēlē klavieres tā, kā neviens pirms viņa to nav darījis. Cilvēki no visas pasaules meklē iespēju dzirdēt šo klavierspēles ģēniju, bet, lai klausītos viņa spēlē, ir jādodas ceļojumā pāri okeānam. Pianists Vestards Šimkus atzīst, ka viņu nevarēja neuzrunāt stāsts par pianistu, kurš «izvēlējies dzīvot un arī palikt dzīvot noslēgtā telpā, radot mūziku, kas gluži vienkārši ir tikai viņa galvā radusies un neietekmēta no ārpasaules. Protams, viņš nedzīvo gluži bez ietekmes no ārpasaules, viņš ietekmējas no tā, kādu pasauli ierauga caur cilvēkiem, kuri ceļo ar kuģi. Pasažierus viņš lasa kā grāmatas».

Muzikālais materiāls izrādei Vestardam Šimkum «nācis» ļoti viegli, bez īpašas sevis piespiešanas un pārvarēšanas. «Improvizēt man ir paticis jau no septiņu gadu vecuma, un to esmu nolēmis attīstīt vēl un vēl. Šosezon, novembrī, Spānijas pilsētā Salamankā, es nospēlēju pilnībā improvizētu divdaļīgu koncertu, kur visa mūzika rodas klausītāju acu priekšā. Izrādē Novecento skan gan komponēta mūzika, bet liela daļa atstāta improvizācijai, un katrā izrādē tā ir citādāka. Mūzikas radīšanas process man pats par sevi nāk dabiski un nepiespiesti. Kas attiecas uz konkrētām idejām par to, kādai šai mūzikai ir jābūt, tad jāatzīst, ka man talkā nāca gan stāsta autors, kurš ļoti tēlaini un precīzi aprakstījis to, kas kurā brīdī skan, gan izrādes režisors, kurš daudz ko precizēja ar saviem norādījumiem par to, kādai mūzikai ir jāskan. Un tas manu iztēli nevis ierobežo, bet atraisa. Jo man ienāk prātā idejas, kas bez šādiem ierosinātājiem nekad prātā neienāktu.»

Pianists atzīst, ka viņam personiski šī izrāde ir par spēju redzēt un spēju atteikties no saplūsmes ar ārpasauli, paliekot vērotāja pozīcijā. «Vērotājs iedvesmojas no pasaules, bet paliek savā iepazītajā un dabiskajā mūzikas pasaulē un tādējādi varētu radīt mūziku, kāda neeksistē, ir šī stāsta galvenā atslēga.».