Eleonora Testeļeca. Cilvēkam ir jābūt pateicīgam

Latvijas valsts augstāko apbalvojumu akadēmiskajā mūzikā Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu šogad saņems ievērojamā čelliste un pedagoģe Eleonora Testeļeca. Šogad pasākums notiks 23. reizi, balvu pasniegšanas ceremonija būs 7. martā Latvijas Nacionālajā operā un baletā.

- Kad 1993. gadā šī balva tika iedibināta, jūs jau bijāt beigusi koncertēt, tātad citās nominācijās to saņemt nebija iespēju. Šogad žūrija lēmusi jums to piešķirt nominācijā Par mūža ieguldījumu. Esat pārsteigta par šādu lēmumu?

- Man šogad apritēs 80 gadu! Ja cilvēks tik ilgi dzīvo šajā pasaulē, tad vairs nekas nav jāgaida, ne par ko arī nav jābrīnās. Ja dod balvu, ir labi, ja nedod - arī ir labi. Parasti ar baudu un prieku skatos, kā balvas saņem mani audzēkņi, daudziem maniem skolēniem ir Lielā mūzikas balva. Esmu izskolojusi ap 80 audzēkņu! Teikšu tā - es vienkārši strādāju, daru darbu, kuru es ļoti mīlu. Tikai pēdējos gados es sāku saprast, ka kaut ko zinu no mūzikas, jo patiesībā mūziku var tikai izjust, bet jušana nāk no gēniem, to nevar ietrenēt, nevar iemācīties.

- Jūs esat domājusi par to, kā būtu tad, ja tēvu no Taškentas nebūtu pārcēluši uz Latviju?

- Es pat nevaru iedomāties, bez Latvijas manas dzīves vispār nav. Kad pajuka PSRS, visi mani daudzie lieliskie draugi aizmuka uz ārzemēm. Pēc tam, kad palika nedaudz skaidrāks gaiss, viņi sāka braukt uz šejieni un brīnījās, ka es joprojām esmu Latvijā. Ziniet, mana mamma bija tāda - viņa nebija laimes meklētāja, uzskatīja - kā ir, tā ir.

No Taškentas es neko neatceros, man bija tikai septiņi gadi, kad no turienes aizbraucām. Paps bija sporta biedrības priekšsēdētājs, nodarbojās ar futbolu, bet mamma, mājsaimniece, bija ļoti talantīga mūziķe. No Taškentas es tiešām neatceros neko, pēc tam gan vienu reizi Taškentā spēlēju solokoncertu. Atbraucu mājās, prasīju vecākiem, kā viņi tur varējuši dzīvot, jo tur taču ir Āzija, pavisam pretēja vide Latvijai.

Ja būtu palikuši Taškentā, lai vai kā mums tur būtu klājies, domāju, ar tādu mammu, kāda bija man, es noteikti būtu studējusi mūziku. Mamma nezināja nevienu noti, bet bija ārkārtīgi talantīga mūziķe - spēlēja ģitāru, akordeonu un klavieres, turklāt viņa pelnīja naudiņu ar spēlēšanu, un to visu, nezinot notis! Kad konservatorijas meitenes nāca pie mums ciemos uz dzīvokli Merķeļa ielā, mamma pēc dzirdes spēlēja Lista rapsodijas, un meitenes teica - priekš kam mēs mācāmies konservatorijā! Mamma bija ārkārtīgi talantīga. Mammas māte bija krieviete no Caricinas, vecaistēvs ir armēnis no Karabahas, bet dzīvoja Taškentā, visi mūsu armēņu radi dzīvoja Taškentā, savukārt no tēva puses man ir ebreju asinis. Savā laikā tēvs bija dienējis Afganistānā, maniem vecākiem 1930. gadā piedzima dēls, un viņi ar mazo dēliņu aizbrauca uz Kabulu, nezinu, ko viņš tur darīja. Tur piedzima mana māsa, bet brālītis nomira pēc sešiem gadiem. 1937. gadā tēvu apcietināja, apgalvojot, ka viņš ir angļu spiegs. Mammu izmeta no mājas, kurā mēs dzīvojām, atņēma pianīno, bērnu kažokus, paglābāmies pie armēņu radiem, kas dzīvoja Taškentā. Pirms Staļina nāves paps atkal palika bez darba, dabūja «sēdēt». Mana mamma vienmēr teica - tikai nepreci ebreju! Tomēr man bija lielisks tēvs! Uz Latviju atbraucām 1945. gadā, jo tēvu norīkoja strādāt futbola komandā Daugava, vienkārši «pārcēla» uz Rīgu, kā jau tolaik tas notika...

- Kā sākāt spēlēt čellu?

- Mana vecākā māsa bija teicamniece, rakstīja dzeju, spēlēja klavieres, bet es galīgi nemācījos un 4. klasē pat paliku uz otru gadu. Tad vecāki sapratuši, ka kaut kas jāizdomā, jāvirza pa citu līniju, un aizsūtīja mācīties mūziku uz Dārziņskolu. Es gribēju spēlēt klavieres, nevis čellu, bet man jau bija 11 gadu, un par klavierēm vispār nebija nekādas domas, tik pieaugušu cilvēku vairs neņēma mācīties par pianistu. Četrus gadus uz šo instrumentu nepatika pat skatīties, bet pamazām, pamazām... Tagad atzīstu, ka uzņemšanas komisija trāpīja - tas ir mans instruments

- Kas jūs noturēja pie čella?

- Visvaldis Kļaviņš, mans skolotājs. Zināt, ko es darīju? Čellu atstāju šaha klubā Vērmaņdārzā, pati pa Vērmaņdārzu spēlējos ar citiem bērniem, savam skolotājam Ēvaldam Berzinskim teicu, ka biju slima, bet mammai teicu, ka biju pie Berzinska. Kad tas atklājās, Berzinskis teica, ka vairs ar mani nestrādās, jo es esot bezcerīga, es neko nedarot, un mani paņēma Visvaldis Kļaviņš. Viņš bija ārkārtīgi inteliģents, izskatījās pēc Žana Marē, atturīgs, savaldīgs, uzrunāja mani uz jūs, lai gan man bija tikai 14 gadu. Pēc 9. klases viss nokārtojās, iespējams, tajā vecumā smadzenes kļūst citādākas... Manam vecākajam mazdēlam ir 14 gadu, viņš mūzikas skolā apgūst klavieres, bet ik pa laikam ir slinkums un negribēšana, bet es meitai saku - gaidi, gaidi, ja ir lemts viņam būt mūziķim, tad viņš arī būs, bet, ja nebūs, tad varēs atšķirt Bēthovenu no Baha. Arī mans dēls mācījās čellu līdz 9. klasei, bet tagad ir kapteinis, komandē visus.

Ziniet, cik interesanti - viss dzīvē atnāk atpakaļ. Kad es Čaikovska konkursā dabūju bronzas medaļu, uz Latviju jau atbraucu kā slavenība, mani tiešraidē intervēja televīzijā. Man prasīja par skolotājiem, es pateicos gan Ēvaldam Berzinskim, gan Mstislavam Rostropovičam un, protams, nevarēju nepieminēt Visvaldi Kļaviņu, jo, pateicoties viņam, es vispār paliku mūzikā. Viņš bija redzējis šo pārraidi, atsūtīja man vēstuli krievu valodā, jo tolaik es latviski nerunāju, paldies Ella, tev, ka tu mani atceries par pavisam niecīgu darbu ar tevi, uzskati to par tik nozīmīgu.

- Kāpēc tik ilgi nezinājāt latviešu valodu, ja uz Latviju atbraucāt kā bērns?

- Vai tad bija vajadzības to zināt? Pajautājiet jebkurai krievu ģimenei. Mana māsa arī nerunāja latviski, tikai lasīja latviski, visu arī saprata, bet nerunāja. Es pat nevaru pateikt, kā es latviešu valodu iemācījos. Man bija labākā draudzene Ņina Kalme, bijām draudzenes kopš 4. klases Dārziņskolā. Ņinai teicu, lai viņa man iemāca latviešu valodu, bet viņa atteica, ka nav pieradusi ar mani runāt latviski. Pēc tam es aizbraucu studēt uz Pēterburgu, pēc četriem gadiem atbraucu, sāku strādāt filharmonijā. Un tur man uzradās draugi - Spodra, Renāte un Dailonis, visi runāja latviski, un es ar viņiem, protams, arī. Un tad bija kāda jubileja vai kas, es jau strādāju konservatorijā, man deva vārdu, sakarā ar Berzinska kaut kādu jubileju, visi runas teica latviski, domāju - vai tad es runāšu krieviski, un es arī pārvarēju bailes un runu teicu latviski. Visiem bija mutes vaļā! Un tā viss aizgāja.

- Kāpēc pēc studijām nepalikāt Pēterburgā, varējāt taču?

- Kad beidzu studēt pie Rostropoviča, viņš man vaicāja, kur es dzīvošu - Maskavā, Pēterburgā vai Rīgā. Man patiešām nebija pat domas par Maskavu un Pēterburgu, es gribēju mājās, te bija vecāki, māsa, jau arī vīrs, viņa brāļi un vecāki.

- Bet tur bija iespējas spīdošai karjerai.

- Nekad mūžā neesmu domājusi par karjeru. Jūs saprotiet - lielajos ūdeņos nav tikai putukrējums, bet daudz kas arī, pardon, smirdīgs. Cilvēki plēšas par vietu, par lauriem. Es braucu uz savām mājām. Kad teicu, ka braukšu atpakaļ uz Latviju, Rostropovičs sacīja, droši vien man ir taisnība, tā darot. Pēc pāris gadiem viņu izmeta no PSRS. Šķiet, 1970. gadā, es biju Parīzē kopā ar mākslinieku grupu no Latvijas un, protams, sameklēju Rostropoviču. Piezvanīju, pie telefona bija meita, viņa bija pārsteigta, ka esmu Parīzē, prasīja, vai čells man ir līdzi, viņi domāja, ka esmu aizbēgusi. Es patiešām varēju palikt, tieši tāpat kā Barišņikovs un vēl citi.

- Kāpēc nepalikāt?

- Nezinu. Man to nevajadzēja. Tas man ir no mātes rakstura - ir labi tā, kā ir. Turklāt visu mūžu esmu bijusi brīvs cilvēks, es tā patiešām uzskatu.

Čaikovska konkursā, kurā es piedalījos, bija arī daudz ārzemnieku, arī viens ļoti skaists amerikānis Ēriks Frīdmans, izskatījās pēc Gregorija Peka, un mums, kā jau jauniem cilvēkiem, bija aizraušanās. Mani izsauca čeka, pateica, ka mani nekur nelaidīs. Tas bija 1966. gadā, atteicu, ka nekur netaisos braukt. Es vienmēr biju brīva, tas ir gēnos, tas ir raksturā. Es joprojām esmu te, visi, kas varēja, jau sen ir aizbēguši.

Arī, kad devos uz Franciju, gribēju satikties ar Rostropoviču Parīzē, mans vīrs teica - tevi atradīs ātrāk, nekā tu viņu. Viņam bija bailes, ka ar mani kaut kas var notikt, bet es nebaidījos. Visi brīnījās, kāpēc es toreiz, kad Parīzē sameklēju Mstislavu Rostropoviču, nepaliku Parīzē.

Es esmu brīvs cilvēks. Domājiet, ka es gribēju iegūt Nopelniem bagātā mākslinieka titulu, profesora grādu? Viss notika pats par sevi. Ir tikai viena lieta, ko esmu sev lūgusi - dzīvokli, kad mums nebija, kur dzīvot. Filharmonijas direktors ieteica man aiziet pie rakstnieka Leona Paegles meitas, kas Ministru padomē bija atbildīga par kultūru. Aizgāju, man atteica, ka nav fondu, un tas bija tik pazemojoši, bet dzīvokli es tomēr dabūju.

Kāds mans bijušais audzēknis teica - jūs dzīvojāt laimīgā laikā. Nezinu, vai labā laikā, bet tā bija mana dzīve. Tolaik Padomju Savienībā bija organizācija Goskoncert, bija Sojuzkoncert, kas solomāksliniekiem organizēja un plānoja koncertus pa visu plašo Padomju Savienību. Filharmonijā mani darbā pieņēma kā solisti, par vienu koncertu man maksāja 100 rubļu - tik, cik mans tētis saņēma mēnesī. Koncerti, dabiski, nebija katru dienu, bet gada laikā, protams, bija daudz vairāk nekā 12. Teiksim, braucu uz Kamčatku, tur desmit koncertu! Un pēkšņi es sapratu, ka man ir nauda! Kad es dabūju Čaikovska prēmiju 1500 rubļu, man teica - tu to naudu neaiztiec, kaut ko nopirksi vēlāk! Kā neaiztikt, ja man tolaik kabatā nebija ne kapeikas! Sūtīju telegrammu mammai un maksāju no prēmijas naudas. Man bija svārki, ar kuriem staigāju visus četrus studiju gadus, mana draudzene teica - ja no Rīgas vēlreiz atbrauksi ar šiem velveta svārkiem, es tos sadedzināšu. Tik švaki mēs dzīvojām.

- Ko ieguvāt no Mstislava Rostropoviča kā pedagoga?

- Visu, kas man dzīvē ir. Jā, es aizbraucu kā gatava čelliste, bet viņš man iemācīja domāšanas veidu. Tehnika jau man bija, bet ne visai laba. Mana audzēkne Kristīne Blaumane, kas tagad dzīvo un strādā Anglijā, saka, ka es viņai esmu ticējusi pat tad, kad viņa pati sev neticēja. Jaunos mūziķus var izaudzināt tikai ar pedagoga milzīgu ticību audzēknim. Un ar mīlestību. Un neatlaidību, patiešām ļoti lielu neatlaidību, lai gan - pat konservatorijā iekļūst netalantīgi mūziķi.

- Vai atceraties savu pēdējo koncertu?

- Protams. Vāgnera zālē bija paredzēts mans solokoncerts. Man jau bija 49 gadi, un tolaik jau man it kā vajadzēja saprast, ka nedrīkst izvēlēties tik grūtu programmu. Turklāt mājās publikai vienmēr ir sarežģīti spēlēt, jo publika tevi atceras vēl kā iesācēju, bet tad, kad jau esi ar dažādiem tituliem un prestižu konkursu laureāte, gribas parādīt ko īpašu, ir jāspēlē atbilstoši tam, kādi tev ir tituli. Pusgadu pirms šā koncerta nomira mana mamma, tā man bija drausmīga traģēdija, jo man šķita, ka viņa būs vienmēr, viņa nekad nenomirs. Divas naktis pirms koncerta nevarēju gulēt, man bija milzīgs drebulis, es pat teiktu - kratīklis no uztraukuma. Domāju - ja to pateikšu savam koncertmeistaram Jurim Spīnam, viņam būs milzīgs satraukums, tāpēc noklusēju, nepateicu. Ja mamma būtu bijusi dzīva, viņa noteikti man būtu pateikusi - Ella, pietiek, tas ir zvaniņš. Iet uz koncertu un uztraukties līdz tādai pakāpei, ka vairs nespēj regulēt savas emocijas, nu, labi - emocijas, bet nespēt regulēt savu galvu, patiešām ir zīme, ka laiks beigt! Pēc tam es Jurim pateicu, ka es vairs nekoncertēšu. Pateicu un izdarīju. Un atklājās ļoti skaista dzīve. Gāju pa ielu, skatījos debesīs, uz kokiem, arhitektūru, visu ko, un manī nebija nekādas urbjošas domas, ka jāiet vingrināties, jo ir taču jāgatavo programma, drīz jābrauc koncertturnejā.

- Rostropovičs neatrunāja?

- Viņš teica, ka nepareizi daru, bet es vienalga viņam neklausīju. Pēc desmit gadiem man bija koncerts Dzintaru koncertzālē, atkal izvēlējos vissarežģītāko, turklāt vēl saslimu, uzstājos ar 39 grādu temperatūru. Protams, nolažoju.

Man ir divi ģeniāli piemēri - Višņevska, kas no skatuves aizgāja 50 gadu vecumā. Kad satikāmies Parīzē, viņa man teica, ka apnicis skriet pa skatuvi un tēlot meitenītes. Otrs piemērs, bez šaubām, ir Žermēna HeineVāgnere, kura arī aizgāja no skatuves tad, kad visi, izņemot viņu pašu, uzskatīja, ka viņa varētu vēl dziedāt. Patiešām pēdējo reizi uzstājos, kad rīkojām Rostropoviča čella festivālu, tā bija pēdējā reize, kad uzstājos, jo citādi uz Rīgu nebūtu atbraucis Rostropovičs. Nācās, lai gan nebiju spēlējusi vairāk nekā desmit gadu...

- Arī pie jūsu pedagoģes karjeras ir «vainīgs» Rostropovičs?

- Rostropovičs teica - pašam spēlēt ir viens, bet pedagoģiskais darbs - pavisam kas cits, tas ir vajadzīgs pašam māksliniekam, jo tā ir iespēja mācīties no studentu kļūdām, tā ir iespēja pašam pilnveidoties. To aktīvo radošās dzīves uztveri, ar ko mani savulaik saindēja mans skolotājs Mstislavs Rostropovičs, es nododu tālāk saviem audzēkņiem. Un mani studenti tagad arī paši pasniedz. Lielīšos - mani studenti ne tikai strādā prestižos orķestros pasaulē, bet lielākoties tur ir arī koncertmeistari, uzstājas kamerprojektos un kā solomākslinieki.

- Kā izaudzināt «pirmos čellistus»?

- Ar mīlestību.

- Kā pateikt cilvēkam, ka viņš nav talantīgs?

- To gan nedrīkst darīt. Es nekad dzīvē nevienam neesmu teikusi, ka viņam labāk čellu nespēlēt. Reiz kādam audzēknim to pateicu, bet caur puķēm, teicu - ja tu man piedāvātu iziet pie tevis par sievu, es nemūžam ar tevi neprecētos, jo tev nav rakstura. Tas, protams, ir apvainojoši. Ziniet - talants ir vajadzīgs, bet ļoti svarīgs raksturs, neatlaidība, arī spēja strādāt ar sevi. Nu, labi, nav talanta, nebūs solomākslinieks, bet būs labs orķestrants, būs labs pedagogs. Reiz vienai meitenei ieminējos, vai viņa nedomā, ka paralēli čella studijām viņai vajadzētu arī pastudēt universitātē, jo viņai bija dotības uz valodām, uz filozofiju. Viņa bija kategoriski pret šādu ideju, savukārt es sapratu - tā nedrīkstēju pat teikt. Šobrīd man ir viens ļoti talantīgs puika, strādāt neprot un arī negrib, neko nedara, pēc tam atnāk un pasaka - spēlēju automātus, piedodiet, skolotāj, es vairs to nedarīšu. Kad viņš pazūd, es viņam zvanu, īsi sakot - velku uz stundām. Atceros, ka mani pašu vilka pasniedzēji, un uzskatu, ka esmu atbildīga par katru cilvēku, kurš nāk pie manis mācīties, un viņš gribēja pie manis un tika, un tagad es būšu tas cilvēks, kas ļaus viņu izmest no konservatorijas? Nemūžam. Turklāt man taču pašai ir mazbērni, es zinu... Ziniet, Jāzeps Vītols teica, ka jāmāca ir visi, jo tā veidojas kultūras vide, mūsu kultūras vide. Dzīve pati visu noliek savās vietās.

- Jums dzīve ir iedevusi visu, ko gribējāt, ko bijāt pelnījusi?

- Domāju, ka jā.

- Un nav nerealizētu vēlmju?

- Ir. Agrā jaunībā gribēju būt aktrise. Kad es jau studēju konservatorijas otrajā kursā, konservatorijā tika uzņemts kurss Krievu Drāmas teātrim. Bija kāds gudrs draugs, kurš tolaik bija manī iemīlējies, un viņš man teica - tas ir grūts ceļš, tur tu būsi 101., bet šobrīd tev jau parādījušās kripatiņas no panākumiem. Tā viņš mani atturēja, pats jau ilgus gadus dzīvo Čikāgā. Viņu es neapprecēju, es apprecēju savu Bārdu, kā mīļi mēdzu saukt savu bijušo vīru.

- Nemaz nav žēl, ka jūsu bērni, lai arī mācījušies mūziku, nav kļuvuši par izpildītājmāksliniekiem?

- Mana meita teica - ja tu domā, ka es varēšu tā kā tu iet uz skatuves, tad zini - nemūžam. Tas ir raksturs. Viņa beidza konservatoriju pie Ilzes Graubiņas, pēc tam maģistrantūru pedagoģijā, viņa ir ļoti laba skolotāja, bet pašlaik nestrādā, audzina mazo. Reiz ar dēlu bijām operā, orķestrī sēdēja tie, ar kuriem kopā viņš gāja skolā, es viņam prasīju, vai viņš nenožēlo, ka aizgājis no mūzikas. Viņš atteica, ka droši vien nenožēlo, tomēr tā nebija kategoriska atbilde. Tagad viņš ir kapteinis, patiešām ļoti labi atalgots darbs.

Nezinu, vai kāds mans mazbērns aizies mūziķa ceļu, dēla puika mācās klavieres, bet ar tādu pretestību... Reiz vedekla lūdza, lai ar viņu pavingrinos, protams, neatteicu, bet vingrinoties ieraudzīju, ka puikam tek milzīgas asaras. Viņš klusēja, neprotestēja, bet raudāja... Tad es sapratu - tā nedrīkst. Teicu, ka tad labāk spēlēsim šahu.

- Rudenī būs jūsu 80. jubilejas koncerts?

- Laikam jau būs. Studenti zvana no visas pasaules, grib spēlēt manas jubilejas koncertā. Esmu jau sapratusi, ka viņi mani kaut četrrāpus uzliks uz skatuves. Nevaru ciest jubilejas, man tās pašai nav vajadzīgas. Man patīk, ka pie manis atnāk, galdā salieku visu, kas ir ledusskapī, tad varam parunāties. Ko darīt? Ja studentiem tas būs vajadzīgs, tad šāds koncerts būs. Tomēr pirms tam būs vēl kāds man svarīgs koncerts - 27. martā Rostropovičam paliktu 90, tāpēc 29. martā rīkošu vakaru, veltītu viņam.

- Un pati būsiet kopā ar savu čellu, ko saucat par Monu Lizu?

- Nē, noteikti ne. Reizi gadā ir katedru pedagogu koncerts, bet es nespēlēju. Ziniet, esmu dzirdējusi, kā šādos koncertos spēlē mani kolēģi no citām katedrām, un man gribējās pielietot krievu teicienu - tušite svet. Tas bija drausmīgi! Vai nu spēlē maksimāli labi, vai nespēlē nemaz.

- Ko teiksiet, saņemot balvu?

- Pateikšos. Dievam, un ne tāpēc, ka esmu reliģioza, lai gan pati nokristījos 50 gadu vecumā, bet tāpēc, ka savā dzīvē esmu sapratusi, ka kāds mani sargā, un es nezinu, kādā vārdā to saukt. Pateikšos vecākiem un pedagogiem. Un tiem cilvēkiem, kuri jau ir aizgājuši no šīs pasaules. Cilvēkam ir jābūt pateicīgam.

***

Eleonora Testeļeca

• Čelliste, J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesore

• Dzimusi 1937. gada 10. oktobrī Taškentā

• Šķīrusies, bērni - meita Jekaterina un dēls Vladimirs. Mazbērni - Aleksandrs (14), Vladimirs (9), Vera (6) un Dmitrijs (5,5)

• Absolvējusi J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas prof. Ēvalda Berzinska čello klasi (1962), beigusi Ļeņingradas N. RimskaKorsakova Valsts konservatorijas aspirantūru Mstislava Rostropoviča čello klasē (1966) un ieguvusi III vietu Pētera Čaikovska starptautiskajā atskaņotājmākslinieku konkursā

• Latvijas Filharmonijas soliste, uzstājusies Latvijā un ārzemēs, veikusi ierakstus Latvijas Radio fondā un skaņuplatēs (1966-1989)

• Rīgas M. Rostropoviča čella festivāla mākslinieciskā vadītāja (2001) un K. Davidova Starptautiskā čellistu konkursa patronese un mākslinieciskā direktore (2000, 2002, 2004, 2006)