Nacionālajā teātrī debitē režisors Jānis Znotiņš

«Pēc jebkuras bērnu izrādes man vislielākais kompliments ir, ja mazais cilvēks izsaka vēlēšanos konkrēto darbu izlasīt pats,» atzīst režisors Jānis Znotiņš. Ar Alberta Kronenberga darba Mazais ganiņš iestudējumu, kura pirmizrāde ir šodien, viņš debitē Latvijas Nacionālajā teātrī.

Slavenajam latviešu grafiķim un dzejniekam Albertam Kronenbergam (1887 - 1958) šī gada 18. oktobrī apritēja 130, un šis notikums tiek atzīmēts arī vairākos teātros, iestudējot kādu no autora sarakstītajām un arī ilustrētajām grāmatām. Darbs Mazais ganiņš ir Alberta Kronenberga viens no populārākajiem darbiem, līdzās Jērādiņai, Sprunguļmuižas gadatirgum, Tuntuļu Jurītim un citiem.

Lieli brīnumi

Kad režisors Jānis Znotiņš saņēmis uzaicinājumu iestudēt izrādi bērniem Nacionālajā teātrī, vienīgais nosacījums bijis - kādu no Kronenberga darbiem, un režisors izvēlējies Mazo ganiņu. «Jo tajā ir visnereālākās, pirmajā brīdī šķietami visgrūtāk uzburamas vietas teātrī - Mazā ganiņa brīnumainie piedzīvojumi zivs vēderā, arī debesīs, īsi sakot - lieli brīnumi,» izvēli pamato Jānis Znotiņš. Neatklājot un neprecizējot iestudējuma «knifus», viņš piebilst, ka veids, kā tajā runāts ar skatītājiem, no publikas prasa daudz vairāk nekā skatīšanos. «Protams, mūsu izvēlētais veids vienlaikus ir daudz aizraujošāks nekā vienkārša skatīšanās, un es uz to apzināti gāju. Līdzīgi kā skolā - bērniem ir grūti apgūt vielu, ja skolotājs stāv klases priekšā un tikai stāsta, bet līdz ko tiek izmantotas dažādas iesaistīšanas metodes, bērni daudz vieglāk visu uztver,» stāsta Jānis Znotiņš.

Parasti viņš ar lielu pietāti izturas pret autoru tekstu, taču šoreiz, pēc lielām diskusijām, esot svītrojis vienu sadaļu - Mazā ganiņa tikšanos ar Ziemassvētku vecīti. «Ganiņš uzdod jautājumu - ko viņam darīt, lai dabūtu dāvanas, un Ziemassvētku vecītis skarbi atbild - dāvanas dabū tikai labie bērni. Bet nav jau labie vai sliktie bērni, jo bērni ir tik dažādi! Un vispār bērnus nedrīkst dalīt labajos un sliktajos, bet šajā dialogā viņi bija sadalīti, un tas man ir nepieņemami,» atzīst režisors. Jānis Znotiņš ir pārliecināts, ka ar «bērnu nedrīkst runāt didaktiski, viņam nedrīkst melot, ar viņu jābūt pa draugam, godīgi jāstāsta stāsts».

Pirms kāda laika Valmieras teātrī viņš iestudēja citu latviešu literatūras klasikas darbu - Staburaga bērni, kā aktieris piedalījās izrādē Baltā grāmata. Znotiņš ir pārliecināts, ka latviešu literatūras klasikas darbi ir jāiestudē ne tikai tāpēc, ka kādam autoram ir nozīmīga jubileja, bet arī tāpēc, ka tā ir ļoti interesanta un aizraujoša lasāmviela, ja vien uz to spēj paskatīties bez aizspriedumiem. «Jautājums ir - kā konkrētu darbu izstāstīt teātra valodā? Man nav stereotipu par latviešu literatūru, man tā šķiet vērtība, un citu stereotipi man tikai uzdzen asinis to parādīt interesantā veidā,» saka Jānis Znotiņš. Izrāde Mazais ganiņš ir domāta bērniem vecumā no četriem līdz astoņiem gadiem, un tā veidota tā, lai būtu interesanta arī vecākiem. «Citādi sanāk, ka vecākiem ir it kā jāupurējas kaut kādām jocīgām izrādēm, kas viņiem nemaz nepatīk. Teātra apmeklējums ir bērniem un vecākiem kopīgi darāms darbiņš. Man gribas, lai šāda kopīga laika pavadīšana nestu prieku gan bērniem, gan vecākiem.»

Brīvības cena

Kopš Latvijas Kultūras akadēmijas absolvēšanas 2013. gadā Jānis Znotiņš ir brīvmākslinieks - gan kā režisors, gan kā aktieris. Ar Valmieras Drāmas teātri viņam ir līgums kā ārštata aktierim, bet kā režisoram līgums ar konkrētu teātri vien uz izrādes veidošanas laiku. Diez vai sēdēšana uz diviem krēsliem - aktiera un režisora - būs ilgstoša, tomēr pagaidām darbošanās «abās frontēs» viņam šķiet vislabākā, jo tā varot vislabāk attīstīties kā režisors, kā aktieris. Nākamnedēļ viņam paredzēta filmēšanās pie režisora Gata Šmita, kurš uzņem filmu 1906, Jānis tajā būs viens no kaujiniekiem muižas ieņemšanā, bet šajā sezonā tas ir arī viņa vienīgais aktierdarbs, jo visa pārējā sezona veltīta tikai režijai.

Lai arī viņa pieredze aktiera karjerā nav ne ilga, ne ražīga, viņam jau izdevies atveidot leģendārus personāžus - dzejnieku Raini, gleznotāju Jani Rozentālu, pat Volandu Mihaila Bulgakova romāna Meistars un Margarita inscenējumā. «Man, protams, ir liels prieks spēlēt izrādes pieaugušajiem, es vienmēr esmu atvērts interesantiem projektiem. Ir jau ieguvumi no tā, ja strādā vienā teātrī, bet es ļoti gribēju būt brīvs izvēlēties,» atzīst Jānis Znotiņš. «Protams, manu vēlmi pēc radošas brīvības atvieglo mana profesija - režisors, jo es arī pats varu izdomāt projektus. Tieši tā notika ar galeriju Istaba - man bija brīvs laiks, un to aizpildīju, veidojot tur izrādi,» atzīst Jānis Znotiņš. Starp citu, šis projekts sācies kā joks. «Šīs galerijas vadītāja Alma ir Reiņa Suhanova māsa, mēs visi trīs bērnībā kopā tusējām Kandavā. Alma ieminējās, ka galerijā varētu veidot izrādes, es piekritu, un tā abi jokojāmies, līdz tapa izrāde.»

Tas, ka viņš kā režisors pagaidām profesionāli ielikts plauktiņā «bērnu izrāžu režisors», esot viņa apzināta izvēle. «Sava niša. Es bērnu izrādes netaisu tāpēc, ka man neļautu taisīt pieaugušo izrādes, bet tāpēc, ka es gribu taisīt izrādes bērniem. Šī niša nav izkopta, tajā ir kur augt, var mākslinieciski attīstīties, turklāt šis žanrs mūsu teātrī līdz šim ir bijis pabērna lomā. Tagad aina ir mainījusies, bet pirms gadiem pieciem bērnu izrādi taisīt bija kā soda līdzeklis - ja uztaisi sliktu izrādi, tad nākamajā gadā jātaisa izrāde bērniem. Manuprāt, tas ir mainījies, jo pēdējos gados ir ļoti kvalitatīvi dažādu režisoru veidotas izrādes bērniem. Ar lepnumu saku, ka veidoju izrādes bērniem, bet kas to zina, kā būs nākamajā sezonā,» nosaka Jānis Znotiņš. Iespējams, ka kādreiz viņam būs lemts arī veidot kādu izrādi Jaunajā Rīgas teātrī, kur studiju periodā strādājis par garderobistu. Un, iespējams, ka viņam izdosies arī veidot kādu izrādi kopā ar savu vecāko brāli - Jaunā Rīgas teātra aktieri Kasparu Znotiņu. Lai gan pirmā profesionālā sadarbība abiem jau bijusi - aizvadītajā vasarā abi strādājuši pie Jāņa Baltvilka balvas pasniegšanas. «Mēs ejam dažādus ceļus mākslā, mūsu ceļi pat nekrustojas, ja būtu aizgājis tikai aktiera ceļu, iespējams, mūs vairāk salīdzinātu,» pasmaida Jānis Znotiņš.

Pragmatisks čalis

Pagaidām Jānim Znotiņam neesot bijis tā, ka nav darba, bet, ja gadās kāds brīvāks periods, tad viņš atkal ķeras klāt pie jauna iestudējuma galerijā Istaba. «Esmu pietiekami pragmatisks un prātīgs čalis, kas domā uz priekšu, lai man nebūtu jālauza galva, no kā dzīvošu tuvākos mēnešus. Šobrīd skaidri zinu, ko darīšu līdz 7. augustam, tagad jautājums ir - kā sakritīs nākamā sezona,» atzīst Jānis Znotiņš. Tomēr nebūtu jau slikti pāris mēnešus nestrādāt, pēdējā laikā daudz runā par lielo slodzi aktieriem, taču ne mazāka tā esot režisoriem, kuriem arī neesot laika ievilkt elpu, apdomāt idejas un apskatīt pasauli, jo visa sezona un pat īsais atvaļinājums vasarā paiet, domājot par nākamajām izrādēm. «Normāli būtu, ja režisors vienu sezonu varētu neko neiestudēt, bet pabraukt apkārt pa pasauli, paskatīties festivāla izrādes, pasmelties iedvesmu, palasīt... Tas ir svarīgi, jo bieži vien režisori vienkārši profesionāli nosmok... Es priecātos, ja varētu sezonas vidū neko nedarīt, bet pastaigāt pa Latvijas teātriem, citādi esi vien redzējis 10 - 20 procentus no Spēlmaņu naktij nominētajām izrādēm,» saka Jānis Znotiņš.

Jau zināms, ka šajā vasarā viņš kopā ar scenogrāfu un režisoru Reini Suhanovu strādās gan dziesmu un deju svētkos, gan pie Valmieras teātra festivāla organizēšanas. Un, protams, atradīs kādas divas nedēļas, kad būt kopā tikai ar ģimeni, sievu un meitu - kaut kur aizbraukt, vai nu tepat Latvijā, pie draugiem, pie radiem, vai nu neko nedarīt, esot mājās. «Vienmēr sievai saku - man vajag 20 minūtes, lai varu iekrist dīvānā, truli neko nedarīt, būt viens, ne par ko nedomāt, pēc tam atkal varu pieslēgties dzīvei. Protams, man svarīgi būt kopā ar ģimeni - sievu un meitu, aprunāties par to, kā kuram gājis, tas dod spēku un mieru, izturību. Vispār esmu diezgan noslēgts - turos ģimenes un tuvo draugu lokā, ļoti sen neesam gājuši tusēt publiskā vietā, visi kopā aizejam paskatīties kādu filmu, teātra izrādi. Brīvā laika ir tik maz, ka pārsvarā to pavadu kopā ar ģimeni. Reizēm nodomāju - veidoju izrādes bērniem, daudz runāju par ģimenes kopābūšanu, bet tajā pašā laikā brīvdienu rītus pavadu, spēlējot izrādes, proti - esmu kopā ar citiem bērniem, nevis ar savu ģimeni, personiskās lietas upurēju sabiedrības labā. Jo man tiešām svarīgi, lai vecāki ar bērniem sarunātos, pārrunājot un ieklausoties cits citā,» atzīst Jānis Znotiņš.

Jau sācies Adventes laiks, bet Ziemassvētku vecītim viņš vēstuli vēl nav uzrakstījis, taču, šķelmīgi smaidot, saka, ka noteikti to izdarīšot, jo - kā gan citādi? «Man tomēr ir patīkami apzināties, ka viņš zina, ka es esmu,» nosaka režisors.

***

JĀNIS ZNOTINŠ

• Aktieris un režisors

• Dzimis 1983. gada 6. aprīlī

• Precējies, sieva Ilze strādā centrā Dardedze, meita Luīze (10)

• Absolvējis Kandavas Kārļa Mīlenbaha vidusskolu (2001), Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultāti (2007), Latvijas Kultūras akadēmiju (Dramatiskā teātra režijas specialitāte, 2013)

• Studiju laikā strādājis par garderobistu Jaunajā Rīgas teātrī (2001 - 2006), bijis arī projektu vadītājs reklāmas aģentūrā

• Režijas darbi: koncertuzvedums Tavas saknes tavā zemē (kopā ar R. Suhanovu, 2011), A. Eglīša Bezkaunīgie veči (kopā ar R. Suhanovu, 2012), P. Hamiltona Virve (2013), H. Pintera Siltumnīca (2014), Ē. Vilsona Debesis ir mums (2015), H. Gulbja Medību pils (2016)

• Veidojis izrādes bērniem galerijā Istaba - Istabas fabulas (2014), Istabas fabulas. Turpinājums (2015), kā arī izrādes, kas tapušas pēc A. Kivirehka grāmatas motīviem - Kaka un pavasaris (2016) un Karnevāls un kartupeļu salāti (2017)

• Lomas: izrādē Baltā grāmata (Dirty Deal Teatro, rež I. Tropa, 2013), izrādē bērniem Istabas fabulas (galerijā Istaba, 2014), Rainis LTV filmā Jānis. Elza. Mīlas grāmata (rež.L. Olte, 2015), Volands izrādē Meistars un Margarita (rež. I. Roga, 2015), izrādē bērniem Kaka un pavasaris (galerijā Istaba, 2016), Jānis Rozentāls izrādē No Rozentāla [rež. P. Pļavniece, LNMM, 2016), Ali izrādē Eimijas laime (VDT, rež. M. Ķimele, izrāde tapusi pēc Rainera Vernera Fasbindera filmas Bailes saēd dvēseli scenārija motīviem) u.c.

• Izrāde Kaka un pavasaris tika nominēta balvai Spēlmaņu nakts nominācijā Gada labākā izrāde bērniem vai jauniešiem (2015./2016. gada sezonā)