EKSKLUZĪVI: Dailes teātra režisora Kārļa Auškāpa pēdējā intervija

«Es esmu pamanījis, ka reizēm cilvēkā ir rūķis un reizēm rūķis ir arī cilvēks. Un reizēm Dievs lieto cilvēkus par eņģeļiem. Ir visādi. Bet tas, ko Ēriks Kūlis liek rūķiem darīt, ir uzvedināt nebēdņus uz pareizām taciņām un izglītot aplamīšus,» teica Dailes teātra režisors Kārlis Auškāps. Svētdienas pievakarē pēkšņi pārstāja pukstēt viņa sirds. Šī saruna notika trešdien, 6. decembrī, pirmizrādes noskaņās. Režisors teātra Mazajā zālē iestudēja Ērika Kūļa rūķu spēles Niķa un Riķa stiķi. Pirmizrāde notiks rīt, 12. decembrī Dailes teātra Mazajā zālē.

Šodien gandrīz neviens vairs netic, ka rūķi ir. Un, ja neskatās vērīgi, tos var arī nekad neieraudzīt. Bet viņi ir, turklāt ļoti spējīgi: viņi var ieslodzīt istabā vēju, savākt maisā bailes, četru minūšu laikā izmētāt visas mantas, piecu minūšu laikā iedzīt izmisumā vecākus, no kartona kastes uzbūvēt kosmisko raķeti, izēst veselu kasti saldējuma un saslimt, un arī neganti lēkāt trakulīgas mūzikas pavadībā. Runā, ka kādreiz tādas spējas esot piemitušas arī cilvēku bērniem. Vēl runā, ka, ja cilvēks pats vai viņa bērns ilgi skatās uz rūķu bērnu, viņš sāk just tādu kā urdīgu sajūtu, ka dzīve ir izdevusies. Bet varbūt tas ir tikai izrunāts. Tā šo izrādi piesaka teātra mājaslapā, norādot, ka tas ir stāsts par rūķu dzīvi mīļiem maziņiem, nebēdnīgiem vidējiem un prātīgiem lieliem skatītājiem pirmsskolas un skolas sākuma vecumā, ko izspēlē Artūrs Dīcis (Niķis) un Mārtiņš Počs (Riķis), Dārta Daneviča (Mamma) un Ivars Auziņš (Tētis), Dainis Gaidelis (Rūķu zinātnieks), Anete Krasovska (Būķīte), Ieva Florence (Nūķīte), Kaspars Zāle (Mūķis) un Niklāvs Kurpnieks (Zūķis).

TĪRĀK. GODĪGĀK. ATVĒRTĀK. «Viens no maniem skolotājiem, taujāts, kā jātaisa izrādes bērniem, atbildēja, ka tieši tāpat kā pieaugušajiem. Tikai - labāk, tīrāk, godīgāk, atvērtāk,» saka režisors Kārlis Auškāps. Viņaprāt, ja režisors uzticas autoram un materiāla stilistikai, ja ļauj tam izkust sevī vai pats izkūst tajā, tad nav starpības, vai veido izrādi bērniem vai pieaugušajiem / Foto: Daina GEIDMANE

Pie visa vainīgs Kūlis

«Pie visa vainīgs ir Ēriks Kūlis,» smaidot saka jauniestudējuma režisors Kārlis Auškāps, paskaidrojot, ka, meklējot piemērotu materiālu jaunai izrādei bērniem, viņš pavisam nejauši no grāmatu plaukta, kurā glabājas dēla Miķeļa pamatskolas gados lasītās un nelasītās grāmatas, paņēma viņa sarakstītos Niķa un Riķa stiķus. Tā bija ieteicamā literatūra kādā no pamatskolas klasītēm Berģu Mūzikas un mākslas pamatskolā. To izlasot, režisora sirds teica, ka materiāls izrādei ir un tas būs interesanti. Sazvanījis autoru, kurš bijis laipns un pretimnākošs, Kārlis Auškāps uzzināja, ka apgādā Zvaigzne ABC vairāku gadu garumā ir izdotas padsmit Ērika Kūļa grāmatas par rūķiem, tostarp Nikniķa jaunie un jocīgie stiķi (1998), Rūķēnu pērļainais piedzīvojums un Rūķēnu testaments (1999), Nikniķa un Spickažoka dēkas un Nikniķa brīvība suņuburkšķos (2000), Nikniķis un Pusnakts Mākonēna smiekli (2004), Niķis un bumerangu stiķi (2005), Nu, manu rūķēn, kā tev klājas? (2006), Niķis, Stiķis, Minhauzens un svītrainais ponijs (2007) un vēl vairākas citas. «Man ļoti gribējās izlasīt tās visas, paņemt pa vārdiņam, domai, mājienam, nojausmai, bet - tās sameklēt bija grūts darbs,» atzīst Kārlis Auškāps. Tāpēc mirkli pirms pirmizrādes viņš izmanto iespēju pateikt paldies Garkalnes novada Upesciema Tautas bibliotēkas vadītājai Ivetai Pastarei, godprātīgai un grāmatas mīlošai kundzei, kura pa visām Pierīgas bibliotēkām palīdzēja tās savākt.

Atver acis pieaugušajiem

Saliekot kopā pa situācijai, teikumam un dialogam, tapa Kārļa Auškāpa dramatizējuma pirmais variants. Ar to būtu pieticis četrām izrādēm. Tad pieslēdzās kostīmu māksliniece un kustību režisore Anta Priedīte un scenogrāfs Aigars Ozoliņš, un veidojās otrais variants. «Man pašam bija grūti no kaut kā atteikties, bet Anta ar savu nojautu, gudrību un talantu palīdzēja to noīsināt un pārveidot. Arī šis variants bija par garu, un, tā kā Anta arī jau bija samīļojusies tai materiālā, aicinājām palīgā gan mūziķi Juri Kaukuli, kurš uzrakstīja dziesmas, gan aktierus. Un studentiski radošā improvizācijas gaisotnē veidojās trešais variants,» režisors atklāj radošā procesa detaļas.

Viņš atklāj arī, kāpēc viņu uzrunājuši tieši rūķi. «Pirmkārt, tāpēc, ka tas ir ļoti gaišs materiāls. Otrkārt, šie rūķi ir ļoti laikmetīgi, faktiski - cilvēcīgi. Es esmu pamanījis, ka reizēm cilvēkā ir rūķis un reizēm rūķis ir arī cilvēks. Un reizēm Dievs lieto cilvēkus par eņģeļiem. Ir visādi. Bet tas, ko Ēriks Kūlis liek rūķiem darīt, ir uzvedināt nebēdņus uz pareizām taciņām un izglītot aplamīšus. Un tajā pašā laikā gan tekstos, ko rūķi runā, gan situācijās, kādās nonāk, ir tik daudz humora, asprātību un paradoksa, ka jāsaka: šis ir viens no retajiem materiāliem, kas, manuprāt, gan trāpa bērniem, gan atver acis pieaugušajiem.»

Nepaceļ galvu un neredz

Kārlis Auškāps stāsta, ka viņa bērnībā, kas bija tūlīt pēc kara, nebija pasaku grāmatu par rūķiem, patiesībā nebija vispār nekādu īpašu bērnu grāmatu. Viņa mīļākā grāmata bija Vilhelma Haufa Pasakas, kur bija Punduris Gardeguns, Mazā Muka dzīves gājums, Stāsts par kalifu gandru un dažādas citas pasakas. «Sestdienās un svētdienās, kad vecāki bija vairāk mājās, tēvs gultā ņēma mani blakus un tulkoja no vācu valodas. Es atceros tēva balsi un jūgendstila ilustrācijas, kas bija šai Haufa grāmatā - tādas ir manas bērnības atmiņas, mana pirmā grāmata,» stāsta režisors, piebilstot, ka visus jautājumus par rūķiem lai uzdodam Ērikam Kūlim.

«Protams, nav jautājuma, vai rūķi vispār ir, jo par to nu gan mēs visi, kas strādājam pie šīs izrādes, esam pārliecināti. Bet - kādi viņi ir, cik mainīgi un kā viņi transformējas, tas paliks noslēpums, domāju, ne tikai mums, bet arī skatītājiem. Katrā ziņā, ja pēc izrādes noskatīšanās kāds būs motivēts uzminēt rūķus vai meklēt rūķismu sevī, apkārtējos, dabā vai lietās, tas jau būs skaisti,» domā Nika un Riķa stiķu pētnieks, piebilstot, ka vēl skaistāk būs, ja bērni gribēs uzmeklēt un palasīt grāmatas par rūķiem.

«Par to man sāp sirds, ka bērni un jaunieši šodien maz lasa grāmatas. Tikai skatās video, dzīvo datorā un mobilajā telefonā, iet pa ielu noliektu galvu. Nu jau ir tik tālu, ka, neatceros, kurā valstī, bet ir pat ierosināts pārvietot luksoforus zemāk, likt tos pie zemes, jo - cilvēki nepaceļ galvu un tos neredz. Un tur jau tas trakums, ka šodien visi ir telefonos - ka nepaceļ galvu ne uz Dievu, ne līdzcilvēkiem... Un tāpēc viss sajūk, un tas ir traģiski,» uzskata Kārlis Auškāps. Viņš gribētu ierosināt skolās izveidot atsevišķu personālu, kas no rīta skolēniem atņem telefonus un atdod, tikai ejot mājās. Tad vismaz starpbrīžos viens ar otru aprunātos.

Neapjukt un nenojukt

Niķa un Riķa stiķi režisoram ir šosezon vienīgais darbs teātrī, bet viņš ir gandarīts par veiksmīgo sadarbību ar Latvijas Radio. «Ar Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstu šogad ir veikti divi brīnišķīgi Blaumaņa ieraksti. Pirmais - viencēliens Pēc pirmā mītiņa - jau izskanēja augusta vidū, atzīmējot Rīgas radiofona 90 gadus. Jo 1927. gadā tieši šis Blaumaņa darbs tika pārraidīts radio dzīvajā. Un otrs viencēliens, ko izdevās ierakstīt, ir Sestdienas vakars, un tas izskanēs nākamā gada 1. janvārī, Rūdolfa Blaumaņa 155. dzimšanas dienā,» stāsta Kārlis Auškāps.

Taujāts, kā paiet viņa dienas, kas ir ārpus teātra, viņš atteic, ka ļoti daudz lasa. Šobrīd tās ir trīs grāmatas: Čārlza Morgana Notikums upes līnijā, Hermaņa Heses romāns Narciss un Zeltamute, kam režisors veido libretu un dramatizējumu (radio ierakstam), un kardināla Julijana Vaivoda reliģiski cilvēciskās apceres darbs Septiņi mēneši Liepājas cietoksnī. Un katru vakaru - Bībele.

«Mans rīts iesākas ar Kristīgo radio - ar svētbrīdi, rīta lūgšanu un lasījumu no Svētajiem rakstiem. Es esmu Āgenskalna baptistu draudzē, piedalos svētdienas norisēs, kontaktējos ar mācītāju Edgaru Maži - gan svētku gaidīšanas laikā, gan ikdienā,» stāsta Kārlis Auškāps, piebilstot, ka šobrīd, protams, jādomā arī par dāvanām saviem mīļajiem, un tas neesot nemaz tik vienkārši - neapjukt un nenojukt tajā raibumā, bet uzminēt, kas tad ir tās cilvēciskās vajadzības dvēselei, garam un arī miesai, bez šaubām. Jo cilvēks ir cilvēks. «Apmēram jau nojaušu, bet nevaru taču atklāt - nebūs pārsteiguma,» režisors nosaka.

Pieredze un pārliecība

Lūgts atklāt, ko viņš pats gaida no Ziemassvētkiem un jaunā gada, Kārlis Auškāps atteic: «Veselību visiem maniem mīļajiem. Tas tomēr ir galvenais. Un vēl es gaidu, lai absolūti visa mana cilts, dinastija vai ģimene, kā vēlaties, tiktu atbrīvota no visām nelaimēm un ciešanām. Savukārt tie, kuri maldās un vēl meklē savu ceļu, lai atrod mieru Dievā. Lai viņos ienāk Dieva miers, kas augstāks par visu saprašanu. Lai Jēzus Kristus dzimšanas gaidīšanas laikā nāk šī apjēga par kristīgajām vērtībām, ko pasaule ir aizmirsusi vai pazaudējusi, ko Eiropa no saviem likumu pantiem ir izkastrējusi un amputējusi. Lai atzīst, ka tomēr tikai Jēzus Kristus ir mūsu Kungs, cilvēces Pestītājs un pasaules Glābējs. Mūsu dēļ viņš ir cietis, lējis asinis un miris. Un, kad viņš dzimst, nedrīkst aizmirst, ka tur galā ir krusts, Viņa ķēniņa kronis. Tā ir mana visdziļākā pārliecība un personīgā pieredze, tāpēc es to atļaujos teikt, un tas ir tas, ko es novēlu - gan visiem saviem mīļajiem, gan Neatkarīgās Rīta Avīzes, kas ir arī mana avīze, lasītājiem.»

***

Kārlis AUŠKĀPS

• Dailes teātra režisors

• Dzimis 1947. gada 28. jūlijā Dobelē, miris 2017. gada 10. decembrī Rīgā

• Izglītība: Rīgas 49. vidusskola, Rīgas Medicīnas institūts (ārstniecības specialitāte, 1971), Rīgas kinostudijas Tautas kinoaktieru studija (1969),

J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāte (Dailes teātra V studija, specialitāte - dramatiskā teātra un kino aktieris, 1974), 1984. gadā ar izcilību beidzis J. Vītola Latvijas Valsts konservatoriju dramatiskā teātra režisora specialitātē

• No 1971. gada - Dailes teātra aktieris, no 1975. līdz 1993. gadam - režisors inscenētājs

• Dailes teātra galvenais režisors (1987-1993), vadītājs (1993-1996), mākslinieciskais vadītājs (1996-1999), galvenais režisors (1999-2002)

• No 1975. līdz 2002. gadam periodiski bijis J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas, tad Latvijas Kultūras akadēmijas, Valsts Mākslas akadēmijas aktiermeistarības un režijas pedagogs; Dailes teātra VIII studijas vadītājs

• No 1974. gada līdz 2012. gadam piedalījies 143 raidlugās, dramatizējumos un lasījumos; no 2003. gada veido režijas Radioteātrī

• Ē. Hānberga lugu jeb skatuves triloģijas Pirmā grēka līcis (2012), Plike un pusplikie (2014) un Ērtas dzīvošanas mirklīši (2015) režisors

• Apbalvojumi: LTDS balva par labāko vīriešu lomu Radioteātrī (1985/1986), LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukums (1988), LPSR Valsts prēmija (1989), Baltijas teātru pavasara festivāla balva par labāko izrādi (1990), LR Ministru Padomes Goda raksts (1990), LTDS balva par labāko latviešu literārā darba iestudējumu (1994), Spēlmaņu nakts balva par latviešu klasikas oriģinālu interpretāciju (2007)

• Divi dēli Kārlis un Miķelis