Linda Rubena: Tautastērps ir pašapziņas simbols

Pēc iepriekšējiem Dziesmu svētkiem Latvijas Nacionālais kultūras centrs izveidoja lapu internetā katramsavutautasterpu.lv, kurā stāsta par latviešu tautastērpa izcelšanos, komplektēšanas un valkāšanas tradīcijām. Kad līdz nākamajiem Dziesmu svētkiem un valsts simtgades svinībām atlicis mazāk nekā gads, Neatkarīgā aicināja uz sarunu Tautas lietišķās mākslas eksperti Lindu Rubenu, lai uzzinātu, kādas sekmes ir šim projektam.

- Kāpēc sākās projekts Katram savu tautastērpu?

- Pēc iepriekšējiem Dziesmu svētkiem 2013. gadā sākām domāt par Latvijas nacionālās kultūras reklāmas iespējām un veidiem, tajā skaitā tautastērpiem. Bija ideja par šādu mājaslapu. Jebkuram, kurš sāk interesēties par tautastērpu, ātri kļūst skaidrs, ka informācijas ir maz, turklāt tas, ko var atrast internetā, ne vienmēr ir vislabākais, un visam jāpieiet ar kritisku domu.

Man bieži jautā, cik ilgi pastāvēs katramsavutautasterpu.lv, un es parasti atbildu - tā ir aktivitāte, kas var turpināties mūžīgi, kamēr būs kāds, kas to darīs. Projekts sākās ar domu apkopot informāciju par latviešu tautastērpiem, veicināt tautastērpu valkāšanu, lietošanu ikdienā, sadzīvē. Sākotnēji gribējās vizuāli ļoti skaistu lapu ar speciāli veidotām fotogrāfijām, bet tas viss prasa ļoti nopietnu darbu - meklēt tērpus, manekenus, un nav jau tik daudz tērpu, kurus varētu fotografēt. Turklāt latviešu tautastērpiem ir īpatnība, ka sieviešu tērpi tiek iedalīti pēc brunču piederības kādam novadam. Var būt Vidzemes tērps, teiksim, Siguldas pēc brunčiem, bet jaciņa un citas lietas pielasīsies klāt no apkārtējiem novadiem.

Mums varbūt šķiet, ka šie tērpi taču jau ir pietiekami daudzviet - koros, deju kolektīvos, bet mēs gribētu iedzīvināt tradīciju valkāt tos ne tikai Dziesmu svētku laikā. Piemēram, Somijā ir pat tautastērpa diena, kad visi tiek aicināti tērpties tautastērpā.

- Lietuviešiem arī ir tāda diena.

- Lietuvieši šo, 2017. gadu, ir pasludinājuši par tautastērpa gadu, tātad par to domā valstiskā līmenī un, protams, realizē vairākas aktivitātes saistībā ar tautastērpa popularizēšanu.

Latvijā Tautas tērpu centrs Senā klēts ir uzsācis organizēt tautastērpu gājienu, kas šogad 4. maijā notika Rīgā un, cerams, arī turpināsies.

- Dzīvojam demokrātijā, dominē uzskats - katrs velk to, ko grib. Kāpēc ir tik svarīgi valkāt tautastērpu?

- Tagad tiešām katrs velk, kā grib, pasludina - tas ir mans tautastērps, un viss. Tautastērpa valkāšana ir savas nacionālās piederības apliecināšana. Ikdienā katram var patikt savs - indiešu, ķīniešu, amerikāņu indiāņu tērps, bet, ja gribi parādīt savu nacionālo piederību, tad ikdienā lieto arī tautastērpu. Kāpēc mēs ap valsts svētku laiku, un ne tikai to, pie apģērba spraužam Latvijas valsts karodziņu? Tas parāda piederību valstij, nācijai. Nameja gredzenu arī uzskatām par piederības zīmi latviešu tautai, lai gan, ja vēsturiski skatās, - Namejam nav nekāda sakara ar šādu gredzenu, tas ir rakstnieka izdomāts stāsts.

Nesen notika konference par tautastērpiem, un gan somi, gan zviedri, gan norvēģi izklāstā par saviem tautastērpiem atkāpās uz 19. gadsimta otru pusi, kad Eiropā notika tautu konsolidēšanās, vēlāk - nacionālu valstu veidošanās. 19. gadsimta beigās daudzviet Eiropā, līdz ar tautas pašapziņas aktualizēšanos vairojās arī interese par tautastērpiem. Par saviem tautastērpiem varam teikt, ka tas ir parastās tautas apģērbs, zemnieku apģērbs, bet zemnieki bija mūsu senči, vēl senākā periodā - kurši, zemgaļi, lībieši, latgaļi, šīs senās ciltis ir mūsu tautas pamatā. Tas ir vispārzināms - tautastērps ir nozīmīga un nacionāli savdabīga latviešu kultūras mantojuma sastāvdaļa. Tas veidojies un pastāvējis noteiktos ģeogrāfiskos un ekonomiskos apstākļos un nepārtraukti attīstījies dažādu tradīciju ietvaros. Tautastērps ir plašs informācijas nesējs ne tikai par latviešu kultūru, vēsturi, etniskajām īpatnībām, bet arī ataino valkātāja sociālās, ģimenes, vecuma, turīguma, kā arī kultūras sakaru mijiedarbības ar kaimiņu tautām īpatnības.

Kad 19. gadsimta otrajā pusē notika etnogrāfisko materiālu vākšana, par ko lieliski stāstīts Latvijas vēstures muzeja izstādē Versija latvieši, cilvēki neatdeva pilnu tērpu komplektu. Piemēram, viņiem prasīja parādīt tautastērpu, un daudzi teica, ka viņiem nekā nav. Iedomājoties līdzīgu akciju mūsdienās, mēs arī nerādītu savas vecās drēbes, jo tās neuzskatām par tik vērtīgām. Materiālu vācēji 19. gadsimta otrajā pusē ekspedīcijās vaicāja - vai jums ir tautastērps, vai varat parādīt, vai varat uzvilkt, vai drīkst jūs nofotografēt? Neba tolaik visi laimīgi atdeva savas mantas. Visi arī tika laipni aicināti iesūtīt lietas, un cilvēks taču nesūtīja to, ko viņam pašam ļoti vajadzēja, bet to, bez kā viņš varēja iztikt.

- Mājaslapā ir arī videopamācības.

- Pagaidām tikai par krekla elementāru sašūšanu. Ir plānots filmēt - kā uzvilkt tērpu, kā saģērbt, bet tas būs laika gaitā - praktiska informācija par valkāšanas tradīcijām. Ir dažādas tradīcijas, kā kāzās notiek līgavas ģērbšana. Tāda pamācība varētu būt vai no suitiem, vai no citām Latvijas vietām, un cilvēki, radoši pieejot, tikpat labi to varētu izmantot mūsdienās. Un arvien vairāk jaunu cilvēku vēlas nostiprināt savu dzīves sākumu, nostiprināt to tradicionālā veidā.

- Kāpēc tepat blakus mums Kihnu salā Igaunijā tautiskos brunčos staigā ikdienā, un kāpēc mēs nestaigājam?

- Ir jau, kas staigā, kas varbūt atrod mazu detaļu, ko ikdienas tērpā valkāt. Viens variants - materiāla pieejamības dēļ, jo vilnas brunči ilgāk valkājas, tik ātri neizdilst, turklāt uz salas visu laiku pūš vējš no visām pusēm, un gari brunči sievietēm nepieciešami tīri praktisku apsvērumu dēļ. Iespējams, šobrīd viņi vairāk to dara tāpēc, ka Kihnu sala iekļauta UNESCO kultūras mantojuma sarakstā, un viņiem ir gluži vai uzdevums tos brunčus valkāt.

Ar Kihnu salas brunčiem ir tā, ka vēl mūsdienās pēc krāsu svītrām var pateikt, kādā statusā sieviete ir, arī dvēseliski, piemēram, vecākām sievām brunči paliek tumšāki, jaunākām - ar košākām svītrām, un, ja ir sēras ģimenē, tad velk tumši zilus ar svītriņām. Interesanti, ka precētas sievietes rota Igaunijā ir priekšauts, bet Kihnu salā teica - ja sieviete ir šķīrusies vai viņas vīrs ir miris, tad viņa var nevilkt priekšautu, tā ir katras sievietes brīva izvēle, un, ja nav priekšauta, - tad esi pieejama.

- No kurienes radies latviešu bailīgums - ļoti maz lietot pat tautastērpa detaļas, teiksim, saktas, aproces, Lielvārdes jostu... Vai nu visu tērpu, vai neko.

- Domāju, ka beidzamajā laikā daudz kas ir mainījies. Man pašai ir Alsungas saktiņa, ko bieži lietoju ikdienā. Man ir tautastērpa brunči, ko reizēm uzvelku ikdienā komplektā ar džemperi vai jaciņu. Ja skatās saviesīgus pasākumus, tad tomēr jostas tiek sietas pie «normāla tērpa», galvenais - lai labi izskatās.

Citi saka - man tā patīk, es tā velku, tomēr svarīgi ir, kur nepareizi velc. Korī vai deju kolektīvā, folkloras kopā, kura nāk uzstāties, tātad - rādīt priekšzīmi, būtu jādomā, vai tautastērpu valkā «pareizi». Ikdienā, teiksim, Jāņos, neviens neies pilnā tērpā, uzvilks brunčus, klāt pievilks jebkuru baltu kreklu, jo šajos svētkos nebūtu jāuztraucas par tērpa atbilstību.

- Mani pārsteidz norvēģi, kas savos valsts svētkos, Neatkarības pasludināšanas dienā, velk tautastērpu, iziet ielās pat stilizētos tautastērpos, un tie, kam ir, velk pilnu tautastērpu, kas, iespējams, izmaksā tikpat, cik mašīna.

- Viņiem ir vairākas kategorijas tērpiem, jo pilnāks un labāks tērps, jo skaities augstākā kategorijā.

- Varbūt vienkārši esi turīgāks.

- Jā, bet es uzskatu, ka tas saistīts ar pašapziņu.

- Ja nevari atļauties visu, tad sāc ar vienu mazu detaļu, bet galvenais - sāc?

- Uz to mēs arī aicinām mūsu mājaslapā - sāc domāt par to.

- Gribēšana ir cieši saistīta ar darīšanu, jo vairāk dari, respektīvi, lieto, jo vairāk gribēsies, teiksim, sāc ar saktu un turpini ar...

- Man ir divi tautastērpi - no novadiem, no kuriem nākuši mani vecāki. Jau gadus 25 domāju par arheoloģisko tautastērpu. Man jau ir vainags, gredzeni un saktas, kas iegūtas dažādos veidos, un šogad sanācis tā, ka audēja Ausma Spalviņa, kurai reiz ieminējos par šo ideju, man noauda villaini, un tagad atpakaļceļa nav.

Ja ir vēlme un interese, tad tikai vajag sākt. Lielākoties cilvēkam nekad nebūs tāda rocība, lai tiktu līdz pilnam tērpam, bet ar kaut ko ir jāsāk.

- Teicāt, ka tautastērpa valkāšana ir saistīta ar pašapziņu. Tautastērps maina stāju?

- Noteikti. Mēs neesam ikdienā pieraduši valkāt tādus brunčus, kas turas uz jostasvietas. Nesen biju Ķīnā, tur nedēļu vajadzēja staigāt tautastērpā, un varu atzīt - ribas sāp, vēders sāp - nav pierasts pie stingra apģērba. Bet etnogrāfiskam tērpam jau bija cita funkcija, tas vienlaikus pildīja ķermeņa saturēšanas funkciju, jo nebija, teiksim, krūštura, tāpēc tērps saturēja un veidoja ķermeņa formu. Protams, ka tautastērps maina siluetu, un daudzas sievietes baidās no tā, ka viņām pateiks, ka viņas ir resnas, bet tajā laikā bija citi skaistuma kritēriji, nu nevar brunčus uzlikt uz gurniem, kā mūsdienās pierasts. Līdzīgi arī baroka laika tērps prasa savu valkāšanas kultūru.

Tomēr jāatzīst, ka projekts katramsavutautasterpu.lv ir radījis diezgan lielu interesi, ir izveidojušās daudzas jaunas interešu grupas, kas apvieno cilvēkus, kas grib sev tautastērpus darināt - daļa to dara paši, daļa aicina pulciņā un piedāvā savus darinājumus. Aktivitāšu ir daudz - katru dienu ir kāda ziņa, ko kāds uzaudis, izšuvis... Labākais ir tas, ka tas neapstājas tikai pie tautastērpu darināšanas, bet vispār - atdzimst interese par rokdarbiem un ne tikai saistībā ar tautastērpu, bet vispār - interese par amatniecību. Teiksim, interese par rotām neaprobežojas tikai ar saktu iegādi tautastērpam.

Tautas lietišķās mākslas studiju vadītāji ne reizi vien teikuši, ka sieviete atnāk ar vēlmi uzaust sev brunčus, bet turpina aust arī pēc tam, kad brunči jau gatavi, jo tā lieta iepatikusies. Cilvēks atrod sev iespēju radoši izpausties. Tāpēc jāsaka milzīgs paldies tautas lietišķās mākslas studijām, un, šķiet, esam vienīgā valsts pasaulē, kur tādas pastāv. Nesen gadījās būt Igaunijā ar lekciju, kurā stāstīju, kā Latvijā tiek organizēta tautas lietišķā māksla. Mums šķiet, ka Igaunijā viss ir labāk, un šajā jomā viena lieta viņiem arī ir labāka - Viljandi Kultūras akadēmija, kur apmāca jaunos amatniekus un meistarus ar tradicionālā tērpa darināšanas ievirzi, bet mums šajā jomā nav iespējams iegūt augstāko izglītību. Savukārt mums ir tautas lietišķās mākslas studijas, kurās tiek kopta tradicionālā kultūra. Šobrīd Latvijā atdzimst amatu mājas vai amatu centri, kur arī notiek nodarbības - lekciju kursi, praktiskās nodarbības. Tāpat apgūst dažādus mūsdienu rokdarbus, teiksim, filcēšanu, dekupāžu, stikla apgleznošanu, un paralēli tiek saglabāta tradicionālā amatniecība. Ja mēs varam savākt tik daudz darbu uz izstādi, kāda notiek Dziesmu svētku laikā, - ap 1400 darbiem, no kuriem segas vien ir ap 300, tad ar mūsu lietišķās mākslas kultūru slikti nav. Mūsu kaimiņi lietuvieši un igauņi brīnās, kā mums tas ir iespējams? Igauņi prasīja, kur mēs to visu liksim? Nav tā, ka cilvēki auž kādam veikalam un to intensīvi pārdod, nav vairs Daiļrades vai mākslas kombināta, kur cilvēki varēja brīvajā laikā darinātus rokdarbus un gūt ieņēmumus, tomēr darbi kaut kā «uzsūcas» - vai nu paliek pie radiem un draugiem kā dāvanas, vai nu tiek pārdoti tirdziņos.... Mūsu lietišķās mākslas studijas ir kā mazi mācību centri, radošas darbnīcas, zinu, ka daudzas studijas izvēlas konkrētu tēmu, ko ilgākā periodā arī pēta. Laba atpūta pieaugušajiem, radoša atpūta.

- Akcija Satiec savu meistaru parasti ir ļoti pieprasīts pasākums. Par ko liecina tas, ka pamazām atdzimst interese darināt pašam?

- Iespējams, cilvēkiem jau «pietiek» ar virtuālo kultūru. Tas jau nenozīmē, ka visi pametīs datorus un televizorus, un akcijas Satiec savu meistaru uzdevums nav izaudzināt jaunos meistarus, bet tā ir iespēja tiem, kam vispār ir interese par konkrēto jomu, satikt cilvēku, kas kādam var kļūt par meistaru. Trijās dienās nevar iemācīties amatu, var tikai iegūt priekšstatu. Akcijas viens no uzdevumiem ir popularizēt meistarus, kuri jau šobrīd strādā, un tādā veidā atbalstīt viņus.

- Noteikti esat dzirdējusi sakām - man abas rokas ir kreisās, neprotu ne adīt, ne šūt, ne darboties ar koku, metālu...

- Ja sāktu darīt, tad gan jau... Iespējams, sākumā nebūtu tik smalki, bet gan jau līdz galam tiktu. Lapā katramsavutautastērpu.lv ir kontakti meistariem, kas, ja viņiem pašiem nav iespēju darināt nepieciešamo, ir gatavi sniegt konsultācijas, vien pašam ir jāzvana un jāprasa. Tikai, cik man zināms, - visiem, kas darina tērpus, līdz Dziesmu svētkiem diez vai iespējas būs. Daudzi sasparojušies individuāli, daudzi kolektīvi atjauno tērpus. Un es ļoti ceru, ka interese nebeigsies līdz ar valsts simtgades svinībām.

Mājaslapā katramsavutautastērpu.lv vienkāršā veidā parādīta krekla šūšana, tradicionāliem Jāņiem ikviens var sev tādu sašūt. Vajag tik sākt!