Iveta Galēja: Ir labi šajā zemē
«Visas grāmatas esmu rakstījusi, tās domājot gan tiem, kas pirmo reizi sāk interesēties par šīm tēmām, gan tiem, kas šajās sfērās jau «iesvaidīti». Jo tajās ir gan nopietnas lietas, gan sīkumi, gan praktiski padomi,» saka Iveta Galēja. Vairāk nekā 20 gadu strādājusi Radio SWH ziņu dienestā, bijusi tā vadītāja, bet pirms pieciem gadiem saņēmusies kardinālam solim, aizgājusi no stabila darba, pievērsusies grāmatu rakstīšanai, tulkošanai un kulinārijas meistarklašu vadīšanai.
Nesen apgādā Zvaigzne ABC izdots Ivetas Galējas jaunākais darbs Dārzeņi. Idejas, padomi, receptes, kurā viņa iepazīstina ar 37 gan populāriem, gan mazāk pazīstamiem dārzeņiem - to izcelsmi, ieviešanas vēsturi un izmantošanas iespējām. Tam visam klāt receptes, noderīgi ieteikumi un padomi gatavošanai, uzglabāšanai un sasaldēšanai. «Man patīk visu ko izrakstīt, izmēģināt, apkopot, savilkt esenci, salikt visu kopā grāmatā - visu, ko zinu, ko protu,» saka Iveta Galēja, kura sarakstījusi arī grāmatas par garšaugiem, garšvielām un konservēšanu. Savās grāmatās viņa iekļauj ne tikai receptes, bet arī to, ko vēl labu var izdarīt ar konkrēto augu, kā pielietot tautas ārstniecībā, skaistumkopšanā... «Apmēram 90 procentu no receptēm esmu izmēģinājusi, atskaitot tās, kas paredzētas slimībām, ar kurām es neslimoju. Es jau arī nesaku, ka smagas slimības gadījumā ir tikai jālieto garšaugi vai garšvielas, tomēr ir labi, ja cilvēks ikdienā lieto dabas dotos labumus. Ēdienu receptes, vannas, maskas - vispirms pati izmēģinu un zinu - darbojas,» atzīst Iveta Galēja. Tas, ka vairākumam mūsdienu cilvēku visu vajag skaisti iepakotu paciņā, kastītē, trauciņā vai tūbiņā, esot šī laika iezīme - «cilvēks grib vieglu dzīvi, grib, lai noliek visu priekšā, lai viss ir sasistematizēts, jau kāda izdarīts tiktāl, ka pašam nekas nav jādara. Mums ir bijuši padomju gadi, kad mums bija vien sāls un pipari, neko jau arī nevarēja dabūt, vien tik, cik katram dārzā izauga. Nu jau izaugušas vairākas paaudzes, kurām par to nav nekādas jausmas. Teiksim, lapu kāposti pie mums jau sen audzēti, bet tas tagad ienāk kā brīnumaugs no ārzemēm. Ārkārtīgi veselīgais lapu kāposts Vācijā ir gandrīz vai galvenais dārzenis. Nav jau daudz cilvēku, kuriem gribas izpētīt - no kurienes tas nācis, kāpēc tas tā ir, ka patiesībā mums ir daudz labu lietu, par kurām domājam, ka tās nākušas no ārzemēm».
Šoruden Iveta Galēja izmēģinājusi ap 50 jaunu recepšu un šajā ziemā testēs, kas īsti sanācis. Tieši tas ir arī pašas darītu konservu brīnums - nekad nav zināms, kā garšo šoreiz. Mūsdienās gan daudzi izvēlas dažādus konservus nopirkt veikalā, bet Iveta atzīst, ka, lai arī rosīšanās virtuvē prasa laiku, tomēr tas ir tā vērts. «Var arī nopirkt burciņu, var ēst to, kas gadu gadiem garšo vienādi, un vēl jau nav zināms, kas ir burciņā, pat neskatoties uz produktu aprakstiem. Daudz pētu šīs lietas, mūsu dienestiem pietrūkst naudas plašām un specifiskām pārbaudēm, bet, teiksim, vācu televīzijā katru nedēļu ir raidījumi par to, kas ir kādā konkrētā produktā, un izrādās - zili brīnumi. Turklāt esmu pārliecināta, ka katram produktam ir sava enerģētika, katra darbība rada konkrētas sekas, arī pretdarbību... Es izvēlos to, kas ir dabisks un kas nāk par labu cilvēkam.»
***
Publicitātes foto
NO DARBA ZIŅU DIENESTĀ Iveta aizgājusi strauji, lai gan ilgu laiku par to domājusi. «Radio SWH ziņu dienestā nostrādāju 20 gadu, pirms tam strādāju Latvijas Televīzijā. Gadus piecus cīnījos ar sevi, līdz vienā dienā nogriezu kā ar nazi. Aizgāju uz nekurieni. Un nevienu dienu nenožēloju, tas ir labākais lēmums, ko esmu beidzamo piecu gadu laikā izdarījusi. Pēc pamatizglītības esmu vācu valodas filoloģe. Vienmēr papildus esmu tulkojusi. Tajā brīdī es gāju uz neko, man nebija ne bezdarbnieka pabalsta, ne kompensācijas. Mēnesi nedarīju neko, pārdomāju savu dzīvi - ko es protu, ko varu darīt. Tagad rakstu žurnāliem, vadu kursus jeb meistarklases - garšvielas, garšaugi, konservēšana... Es vienmēr esmu bijusi ļoti neatkarīga. Pašmāju televīzijas es neskatos, bet mūsu mājās skatās vācu, šveiciešu, franču, austriešu, itāliešu, arī poļu programmas, kas, teikšu atklāti, būtiski atšķiras no pašmāju televīziju piedāvātā. Man ļoti patīk, ka cilvēki tur cildina savu zemi, cildina to, ko viņi ir izdarījuši, priecājas arī par kaimiņu sasniegumiem. Kāpēc mēs nevaram priecāties un taisīt raidījumus par to, kas mums ir labs? Mums galvenais ir pažēloties, pasūroties, atrast miskasti... Kam pievērš uzmanību, tam aiziet enerģija.»
*
Privāts arhīvs
CEĻOJUMI. «Maksimāli daudz. No mājas mani var izvilināt daudz kas - vietas, kurās es neesmu bijusi, klimats, kāds nav Latvijā, ēdieni, kurus es neesmu nobaudījusi... Protams, visu neviens nekad nevar izmēģināt, bet man patiešām patīk ceļot. Man ļoti arī patīk rokdarbi, lietišķā māksla, un, ja vien ir piedāvājums, ko es gribu redzēt, gribu izbaudīt, gribu iemācīties, atvest uz Latviju, dalīties ar to, ko mēs no tā varētu pamācīties un izmantot, es dodos ceļā. Šovasar kopā ar vīru Juri, ar kuru kopā parasti ceļojam, bijām kulinārā ceļojumā Polijā. Mums ļoti patīk ceļot ar autobusu, tas man ir laiks domāšanai. Nesenais ceļojums bija pa Mazūriju - ar dažādām degustācijām, arī maizes cepšanu, zupu vārīšanu... Esmu sapratusi, ka Poliju gribu izpētīt kārtīgi. Rietumeiropu esmu izbraukājusi krustu šķērsu, liekas, ka neko jaunu nevar redzēt, aizbrauc tepat uz Poliju un ieraugi - lielākā viduslaiku pils pasaulē. Polijā ir daudz neizpostīta, arī labi atjaunota. Vēl man patīk dārzi. Maijā bijām Itālijā - privātos, klosteru un piļu dārzos, kurus parasti apmeklētājiem nerāda. Bija atvērts arī Vatikāna dārzs. Man ir interesanti, kas un kā tur aug. Kopā ar vīru esam atveduši ne tikai dažādus stādiņus, bet pat olīvkokus, tagad tieši beidzot zied. Tos, kas pa ziemu pie mums ārā neizdzīvo, turam dzīvoklī, līdz pavasarī ir apmēram plus pieci grādi, tad visu nesam ārā - gauršaugu podus, citronus, olīvas... Visu laiku jārūpējas, citādi nevar.»
*
F64
ZIEMASSVĒTKU PUDIŅŠ jau gatavs, precīzāk, tas top - ir izcepts, ievīstīts marlē, katru trešo dienu nedaudz tiek aplaistīts ar brendiju. Ir ieliktas rozīnes rumā, žāvēti augļi - brendijā - viss Ziemassvētkiem, ir cepumi sacepti, bet tie jau ir apēsti - vecākie no Ivetas pieciem mazbērniem aiznesa uz skolu. «Protams, man ir bērni un mazbērni, un, kad esam kopā ar viņiem, cenšos daudzmaz tradicionāli svinēt Ziemassvētkus, bet noteikti tā, lai nav pārguruma, lai nav sēdēšanas tikai pie galda. Mums ir mazs dzīvoklis, jaunākajai meitai ir māja Ikšķilē, beidzamos gadus pulcējamies pie viņas, un parasti meita ar vīru ir izdomājuši veselu programmu - sākot ar iešanu uz mežu, eglītes pušķošanu zvēriem, zupas vārīšanu lielajā katlā pagalmā. Katram jāsagatavo pārskats par aizvadīto gadu - kas piepildījies, kas nav, kas foršs noticis - vai nu mazs video, vai fotoreportāžas, kāds priekšnesums... Neuzskatu, ka Latvijā ir slikti, domāju, ka mums ir labi - šajā zemē, šajā valstī.»
*
Publicitātes foto
DARBOŠANĀS. Sākot jau no novembra, Iveta izmēģina dažādu rotājumu gatavošanu, jo viņai patīk arī rokdarbi. Protams, mūsdienās daudzi saka, ka nekam nav laika un vispār - pēc darba gribas tik atkrist dīvānā, paskatīties televizoru. «Pašam ar sevi jāstrādā, neviens neko klāt nepienesīs. Man arī bijuši brīži, kad liekas - neko negribu, bet es esmu sapratusi - ja ļaujas tam «es neko negribu, man nekas nepatīk», tad ārā tikt ir ļoti grūti. Esmu no tiem cilvēkiem, kas lasa pašpalīdzības grāmatas, tās, kurās rakstīts - domā pozitīvi, skaiti to vai šo, un varu atzīt - ja dara, tad ir rezultāti. Tā kā cilvēks ir slinks, tad - kamēr nav bedre vai krīze, tikmēr vai nu nelasa, vai nedara ieteikumus. Man ir bijusi krīze. Barbaras Bergeres Spēkavots dvēselei un Vai tava dzīve ir laimīga? - abas grāmatas man noder visādās dzīves situācijās. Ar praktiskiem padomiem, ko arī esmu reāli izmēģinājusi un daru joprojām.».