Konstance Kēnemana. Opera – pienākums, pieradums, atkarība

KONSTANCE KĒNEMANA. «Ja jau cilvēks vēlas būt uz skatuves, viņam vajadzētu rūpēt, kā viņš uz tās izklausās un izskatās, prast uzklausīt kritiku un sijāt ieteikumus snieguma uzlabošanai» © Publicitātes foto

Hansa Gabora Belvederes jauno operdziedātāju konkurss vasaras sākumā Jūrmalā žūrijas sastāvā atveda uz Latviju daudzu Eiropas opernamu vadītājus, trupu komplektētājus un par dziedātāju nolīgšanu atbildīgos darbiniekus – cilvēkus, no kuriem tiešā veidā atkarīga gan operteātru mākslinieciskā politika, gan jauno mākslinieku karjeras attīstība.

Runājot biznesa terminos, konkurss ir birža, kurā satiekas potenciālais darba devējs ar darba ņēmēju, un tā ir lieliska iespēja ielūkoties operas industrijas aizkulisēs sarunās ar profesionāļiem. Intensīvajās konkursa dienās Hamburgas Valsts operas direktori un intendanta vietnieci mākslinieciskajos jautājumos Konstanci Kēnemanu izdodas pārtvert vistriviālākajā vietā - dāmistabā pie spoguļa, kur sākas mūsu pazīšanās, kas vainagojās ar spraigu sarunu par operas mākslu un industriju.

- Cik bieži jūs strādājat starptautisku vokālo konkursu žūrijās?

- Es to daru samērā bieži. Šogad vien Belvederes konkurss Jūrmalā ir jau ceturtais, kurā strādāju žūrijas sastāvā, ģeogrāfiski šoreiz tās bija tādas valstis kā Turcija, Kipra, Krievija, un tagad šis konkurss, kura fināla citadele ilgus gadus bija Vīne, bet nu jau kādu laiku tas tiek rīkots dažādās valstīs. Hansa Gabora Belvederes konkurss ir starptautisks augstākā līmeņa konkurss, dalībnieki tajā nāk no visas pasaules, un tā laikam ir galvenā atšķirība no pārējiem. Piemēram, Krievijā, kas ir ļoti liela valsts, lielākā daļa dalībnieku nāk no Krievijas, Turcijā - no Turcijas, līdz ar to ir vairāk līdzīgā nekā atšķirīgā.

- Konkursa dienas ir ļoti intensīvas, garas un, domājams, arī nogurdinošas. Kas vokālajos konkursos jums šķiet interesantākais?

- Šajā konkrētajā tā noteikti ir daudzveidība, ne tikai ģeogrāfiski, bet arī vokālās izglītības, stila izpratnes, tradīciju un tehnikas kontekstā. Varētu likties, ka taču visi dziedātāji atkarībā no sava balss tipa dzied vienu un to pašu repertuāru, un, sēžot žūrijā, tik tiešām obligātās un arī izvēles ārijas izskan vairākas reizes, taču cik atšķirīgi tās var nodziedāt!

- Šī žūrija formāli it kā atšķiras no citām ar to, ka tajā netiek aicināti vokālie pedagogi un dziedātāji. Tomēr lielākajai daļai, protams, ir ne tikai ilggadēja pieredze operas industrijā, bet arī muzikāla izglītība. Kāds ir jūsu stāsts?

- Es nāku no muzikālas ģimenes, mana māte bija pianiste, bet tēvs - Karlsrūes operas direktors, līdz ar to es faktiski uzaugu operas vidē. Un bija tikai likumsakarīgi, ka gribēju kļūt par operdziedātāju. Es arī studēju dziedāšanu, tomēr par dziedātāju nekļuvu, bet pievērsos režijai un operas industrijai nevis no skatuves, bet no otras puses. Opera dažādās tās izpausmēs faktiski ir mana dzīve, un es varu būt laimīga, ka daru darbu, kas man patiešām patīk. Man liekas pašsaprotami iet vakaros, pēc intensīvas darba dienas, uz izrādi, tas ir pienākums, pieradums un pat zināma atkarība. Taču manā gadījumā es nesūdzos par rutīnu, jo neviena izrāde nekad nav tāda pati kā iepriekšējā, turklāt arī klimats zālē katru reizi atšķiras - aplausi, bravo saucieni, arī negatīvās reakcijas. Operas procesu jau veido tā mijiedarbība ar publiku.

- Hamburgas opera ir slavena ar to, ka bieži piedāvā iespējas jauniem operdziedātājiem pakāpienu pašā karjeras sākumā ar nozīmīgām debijām un spēcīgu operas studiju. Vai varat atklāt, kādi ir jūsu galvenie mākslinieciskās politikas principi?

- Operas studijām patiešām mēdz būt dažādas koncepcijas. Hamburgas operā mēs rūpējamies par to, lai jaunie dziedātāji varētu pēc iespējas vairāk gūt skatuves praksi, piedalīties izrādēs, kaut arī mazās lomiņās, tomēr būt «īstās» izrādēs, lai iemācītos tikt galā ne tikai ar balsi, bet arī ar savu nervu sistēmu, tā saukto skatuves stresu, apgūtu prasmes pārvaldīt savu ķermeni, strādāt partnerībā un mācītos no pieredzējušākiem kolēģiem. Studija nozīmē nevis mācības, bet attīstību darba procesā. Mācīšanos darot.

- Cik studistu ir Hamburgas operstudijā, un kā tā darbojas?

- Parasti septiņi, bet šogad ir astoņi, jo pievienojās vēl viens Dienvidkorejas stipendiāts. Mums ar Dienvidkoreju ir izveidojusies cieša sadarbība, un šobrīd viņi piedāvā stipendijas, kas ļauj Korejas dziedātājiem stažēties teātros un operstudijās Eiropā. Studisti iekļaujas trupā, piedalās izrādēs, strādā ar tiem pašiem vokālajiem pedagogiem un režisoriem, kas strādā ar pieredzējušiem profesionāļiem. Vienīgā reālā atšķirība ir meistarklases un dažādi semināri, kas tiek organizēti speciāli operstudijas audzēkņiem. Meistarklases notiek apmēram četras reizes gadā, uzaicinot interesantus vokālos pedagogus un koučus.

- Konkursos jaunie dziedātāji parasti demonstrē perfekti sagatavotas, līdz smalkākajām niansēm noslīpētas ārijas, tomēr tas nenozīmē, ka viņi ir gatavi nodziedāt lomu. Kā raugāties uz to no žūrijas locekles un vienlaikus kāstmenedžera skatpunkta?

- Jāatzīst, ka konkursos, un šis nav izņēmums, valda diezgan liela spriedze. Sevišķi pirmajā kārtā, kad dziedātājiem ir dota iespēja parādīt tikai vienu āriju, kuras laikā jābūt ne vien vokāli spožam, bet jātiek galā arī ar stresu, jāpielāgojas akustikai, svešai, bet ļoti profesionālai auditorijai. Nozīme ir arī sadarbībai ar koncertmeistaru, sevišķi, ja dziedātājs konkursā nepiedalās ar savu pianistu, bet konkursā pieaicinātu koncertmeistaru. Lai sniegums būtu nevainojams, ir jābūt labākajā formā, pat vēl mazliet labākam, jo parasti jau savu lomu nospēlē arī uztraukums. Taču, ja konkurence ir liela, uztraukumu neviens neņems vērā, līdz ar to priekšrocības būs tiem, kuri labāk pārvaldīs arī savu stresu. Protams, ja vienā konkursa dienā jānoklausās astoņdesmit dalībnieku, ir grūti, tomēr jebkurā izlasē būs kādi, kas izcelsies vairāk.

- Kāds ir jūsu priekšstats par šā gada Belvederes konkursa vispārējām tendencēm?

- Līmenis ir ļoti labs, dziedātāji ir profesionāli sagatavoti un konkurētspējīgi. Stila ziņā nevar runāt par kādu tendenci, modi vai ko tādu, balsu ziņā - trūkst basu, to laikam varētu nosaukt par tendenci. Arī šajā konkursā ir burtiski pāris basu, četri vai pieci. Arī citos konkursos ir ļoti maz basu.

- Ko, jūsuprāt, dziedātajam dod konkursi?

- Tā ir iespēja pārbaudīt un parādīt sevi. Saprast, kas notiek ar ķermeni un balsi, kad nostājies auditorijas priekšā, saprast savu vietu starp daudziem dziedātājiem, uzzināt, kāda ir situācija balsu tirgū. Otrkārt, tā ir iespēja tikt pie darba piedāvājumiem, kas arī nav mazsvarīgi, jo jaunu dziedātāju ir ļoti daudz, teātru arī ir daudz, tiem ir dažādas vajadzības. Protams, ar konkursiem bieži saistās dažādi aizspriedumi par žūrijas iespējamu ietekmējamību vai interesēm, tomēr vismaz šajā konkursā es noteikti varu teikt, ka žūrija strādā ļoti godprātīgi un profesionāli. Vēl, manuprāt, ļoti svarīgi ir tas, ka konkursos dziedātājiem lielākoties ir iespēja gūt atgriezenisko saiti, saņemt profesionālu vērtējumu un ieteikumus. Un es silti ieteiktu šo iespēju vienmēr izmantot, uzklausīt komentārus, jo tas var palīdzēt turpmākajā karjerā. Gala beigās, ja jau cilvēks vēlas būt uz skatuves, viņam vajadzētu rūpēt, kā viņš uz tās izklausās un izskatās, prast uzklausīt kritiku un sijāt ieteikumus snieguma uzlabošanai. Starp citu, arī žūrijai konkursi ir lieliska iespēja dzirdēt daudz jaunu balsu, saprast situāciju un, protams, arī izvēlēties jau kādu konkrētu interesējošu solistu, atklāt kādu jaunu talantu, par kuru pasaule vēl nav uzzinājusi.

- Šobrīd ļoti konkurētspējīgi Eiropas un Amerikas operas tirgū ir austrumnieki, vokālajā mākslā tādi ir, piemēram, korejieši. Kādi ir jūsu novērojumi?

- Brīnišķīgākā lieta mūzikā, tostarp opermūzikā, ir tā, ka tajā nepastāv nekādi ierobežojumi un iespējas nav atkarīgas ne no nacionalitātes, ne reliģijas, ādas krāsas vai valodas. Izšķiroša ir tikai un vienīgi mākslinieciskā kvalitāte konkrētajā žanrā. Taču ar balsi un tehniku vairs nepietiek, ļoti svarīga ir interpretācija, sevis pasniegšanas veids, skatuviskums. Un tur, protams, parādās dažādu temperamentu atšķirības, atšķirīgas jūtu izpausmes un ekspresija.

- Kas ir grūtākais vokālo konkursu žūrijas darbā - atlasīt dziedātājus pirmajā kārtā vai tomēr finālistu vērtēšana?

- Es teiktu, ka savas grūtības ir katrā posmā, taču nopietnākie lēmumi ir saistīti ar finālu un galvenajām balvām. Pirmajās kārtās, par spīti dalībnieku daudzumam, mēs tomēr esam vēl ļoti liberāli, viegli dodam otro iespēju. Vēlāk kļūst sarežģītāk, jo paliek arvien labāki dziedātāji un runa jau ir par to, ar ko šī izcilā balss ir pārāka par to otru izcilo balsi, tajā brīdī runa vienmēr ir par subjektīvo uztveri, jo profesionālie standarti jau lielākoties ir identiski. Protams, ir bijuši gadījumi, kad žūrijas locekļiem ir atšķirīga skaņas gaume, piemēram, taču tad ir jāpiedāvā profesionāli argumenti, nevis patīk vai nepatīk. Ja tā padomā, var saskatīt zināmas līdzības ar sportu, tikai tas daudz sarežģītāk, jo nav tādu striktu mērvienību, piemēram, pacelt tik un tik kilogramu, lai kvalificētos nākamajam posmam. «Pacelt» āriju ir tomēr kaut kas cits.

***

Konstance Kēnemana

• Hamburgas Valsts operas direktore un intendanta vietniece mākslinieciskajos jautājumos

• Diplomēta dziedātāja, kura karjeru veidojusi kā režisore un menedžere

• Strādājusi Frankfurtes, Dortmundes, Leipcigas, Bonnas un Hamburgas operteātros, galvenokārt kā mākslinieciskā rīkotājdirektore un kāstmenedžere

• Regulāra starptautisko vokālo konkursu žūriju locekle



Kultūra

"Straujiem soļiem dodamies pretī XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem! Kopā ar skolu koru diriģentiem un svētku virsdiriģentiem izdziedājām noslēguma koncerta "Te aust" repertuāru. Nu laiks nodot apgūto tālāk skolēniem!" pēc notikušā skolu koru diriģentu semināra vēsta ieraksts sociālajā tīklā "Facebook". Par gatavošanos svētkiem un ar to saistītajām problēmām, no kurām galvenā ir koru neesamība pat dažās lielās skolās, "Neatkarīgajai" pastāstīja koncerta "Te aust" mākslinieciskais vadītājs Edgars Vītols.

Svarīgākais