Jānis Peters: Dzeja ir mūsu stiprā pils
Dzejnieka Jāņa Petera pirmā grāmata – Dzirnakmens – maksāja 12 kapeikas. Tajā bija tikai 60 lappuses, kurās virmoja neaprakstāms daudzums zemes un debesu mīlestības, plūda nebeidzamas domu dārgakmeņu lavīnas līdzās atziņu dzirnakmeņiem, kas liecināja: cilvēks ir pieaudzis. Divdesmit deviņi gadi bija Jānim Peteram, kad viņš sevi pieteica Latvijas dzejas pasaulē. Ne tikai pieteica vien: kopīgais izdevumu (dzeja, proza, tulkojumi utt.) mūža metiens ir 800 000 grāmatu.
Agri postā aizgājušais dzejnieks Klāvs Elsbergs savulaik kādā intervijā teica: «Dzejniekam ir jājūt tas, ko jūt viņa tauta. Ir jādzīvo kopā ar savu tautu un jāizsaka viss, pēc kā tauta tiecas, pēc kā tā ilgojas.» Tas ir arī par Jāni Peteru. Viņa mūža mērķis ir dzejas trauksmainajā atskaņu un neatskaņu rindā izteikt Latviju, sevi, mīlestību. Viņa lepnums ir Dziesmu svētku estrādes garīgā vibrācija, atskanot Manai dzimtenei, kuras dziļos vārdus skaņās ietērpis Maestro Raimonds Pauls.
Šogad, 30. jūnijā, Jānis Peters svin savu astoņdesmitgadi. Mēs no sirds sveicam Dzejnieku jubilejā!
- Kādreiz teicāt, ka rakstāt pa naktīm...
- Parasti pamostos naktī ap diviem. Arī šonakt tā bija. Piektajā klasē nolēmu, ka būšu rakstnieks. Biju dzirdējis, ka rakstnieki strādā pa nakti. Mēs Liepājā dzīvojām divstāvu mājiņā, es nogaidīju, kad tēvs un māte, brālis un māsa aiziet otrajā stāvā gulēt, bet auklīte, kura mums taisīja ēst, tīrīja māju un audzināja mūs, aizgāja uz savu istabu. Tad es iekūru plīti, uzliku uz riņķiem katliņu un vārīju sev kafiju - arī to es biju dzirdējis, ka rakstnieki dzer kafiju, turklāt melnu.
- Ko jūs rakstījāt 12 gadu vecumā?
- Visbiežāk to, ko biju izlasījis citās grāmatās. Skolotāja lasīja klasē priekšā manus sacerējumus, un tas man ļoti patika: laikam biju godkārīgs. Bet es pārkāpu normas: es rakstīju sacerējumu nevis uz četrām vai piecām lappusēm, bet - pilnu burtnīcu. Mūsu skolā bija Raiņa laika skolotājas, «rainistes», tāpat kā mana māte. Kādas piecas sešas «rainistes» viņas tur draudzējās, un Rainis viņām bija tā kā mums Imants Ziedonis un Ojārs Vācietis. Viņas Raini bija redzējušas, viņas varēja Raini aptaustīt... Viņas īpaši pārdzīvoja dzejnieka nāvi, jo nevarēja iedomāties savu turpmāko dzīvi bez lielā dzejnieka. Pēc kara vasarās skolotājas sēdēja uz deķa mūsu dārzā, dzēra kafiju, ēda cūkupupas un runāja par dzeju. Mamma mums lasīja priekšā Raiņa lugas, un manā atmiņā dziļi iespiedās Krauklītis, Zelta zirgs... Lasīšana mani ieinteresēja, un es izurbos cauri Augusta Deglava Rīgai. Tā ir enciklopēdija par tolaiku dzīvi. Bet es lasīju arī lētas lubenes no Olgas Beibutovas, lasīju Edgara Vollesa krimiķus. Manā sarakstā bija arī Tomasa Maina Rīda, Džeka Londona, Žila Verna grāmatas. Mēs klasē mainījāmies ar grāmatām, cits citam piekodinādami: tu pēc trim dienām man noteikti atdod to grāmatu!
- Šodien diez vai mēs pamanītu tādas maiņas...
- Šodien gandrīz vairs nelasa. Un, tā lasīdams, es netiku vaļā no domas par to, ka kļūšu rakstnieks. Bet vēl man patika domāt, ka būšu jūrnieks. Liepāja bija pilna ar krievu jūrniekiem. Tā bija visokupētākā Latvijas pilsēta. Toreiz par nekādu okupāciju gan nedomāju, man vienkārši patika jūrnieku forma. Svētdienās jūrniekus palaida uz dančiem parkā, spēlēja Amūras valsi, meitenes stāvēja baros... Bet vēl man ir kara atmiņas. Dzīvojām Priekulē. Sākumā, kad vācieši ienāca un sarkanarmieši aizbēga, bija mierīgi. Atceros, kā viens krievu zaldāts lauza žogā caurumu, lai aizbēgtu. Zābaki vien nozibēja... Ziemā bija auksti, un man lika kājās vilkt garās, adītās vilnas zeķes, kas šausmīgi koda. Tās zeķes bija līdz vēdera galam... Visu dienu staigāju ar izplestām kājām. Man teica: ja es nenēsāšu vilnas zeķes, tad mani atdos «suņu vāciešiem». Viņi brauca cauri Priekulei pa galveno ielu zemās droškās ar gumijas riteņiem, un tās droškas vilka suņi. Tas bija sanitārais dienests. Es ar visām vilnas zeķēm līdu uz viņiem caur žogu skatīties. Bija bail, bet līdu... Suņu dienests bija paredzēts purviem un grūti caurejamiem mežiem: suņi ratos veda ārā ievainotos.
- Karš pagāja... Bet kad jūs sākāt publicēt dzejoļus? Tas notika Liepājā?
- Es sūtīju savus dzejoļus uz žurnālu Bērnība un laikrakstu Pionieris. Pēdējo vadīja frontiniece Inese Spure. Sūtīju dzejoļus, bet mani nedrukāja. Man atrakstīja kāda sieviete, teikdama, ka vispār jau ir labi, tikai vairāk tēlainības vajagot. Es esot rakstījis kokaini. Bet es rakstīju tā, kā raksta padomju dzejnieki. Biju lasījis arī pirmspadomju rakstnieku darbus, bet, piemēram, Poruks man šķita neinteresants - tāds asarains un skumjš. Toties 50. gados iznāca latviešu padomju dzejas antoloģijas - uz laba papīra, ar izcilu drukas kvalitāti. Laikam izmantoja vecās - Latvijas laika - drukas mašīnas. Dzejnieki Jūlijs Vanags, Valdis Lukss, Fricis Rokpelnis, Monta Kroma... Viņa bija īsta frontiniece - īstā armijas frencī ar medaļām - kā pie mums te viens otrs 9. maijā... Viņa rakstīja oficiālās ideoloģijas garā. Tāpat kā Vizma Belševica. Sākumā. Un Ojārs Vācietis. Viņi to darīja no sirds. Vizma nāca no nabadzīgas vides, no Zvaigžņu ielas, no Lauku ielas, no Alauksta ielas - no tā rajona. Viņi bija pārliecināti, ka, atnākot padomju iekārtai, sāksies jauna dzīve. Daudzi tolaik bija pārliecināti par to. Jauna dzīve - mammai vairs nebūs jāmazgā kungiem veša!
- Kad tad atvērās acis?
- Neesmu precīzi fiksējis. Bet pēc kāda laika viņa pārtapa par dumpinieci. Tāpat kā Ojārs. Tie, kuri visvairāk tic, visdziļāk arī viļas. Gan reliģijās, gan politiskajās idejās. Man tik bezgala žēl Vizmas, viņa bija tik nelaimīga. Ja nebūtu traģiskā notikuma ar viņas dēlu Klāvu Elsbergu, tad mēs varbūt varētu te pazviegt par dzejnieces alošanos par to laiku. Vizma par savu dumpīgumu samaksāja šausmīgu cenu. Ojārs arī nāca no nabadzīgas vides, viņš bija zemnieka dēls. Viņš rakstīja par jauno dzīvi, par traktoriem... Es to visu saprotu.
- Vēlāk gan viss izmainījās. Ne velti viņu sāka dēvēt par tautas sirdsapziņas dzejnieku. Jūsu dzeja, ko rakstījāt, pavisam jauns būdams, taču arī bija par «jauno dzīvi».
- Protams. Manā zemē būs ziedošais maijs - tāds man bija dzejolis. Mani savulaik pieņēma darbā Liepājas rajona avīzē Ļeņina Ceļš (tagad - Kursas Laiks). Starp citu, es uz visiem darbiem esmu uzrunāts, nekad neesmu gājis un lūdzis: labdien, es gribētu pie jums dabūt darbiņu... Otrajā Liepājas laikrakstā Komunists (tagad - Kurzemes Vārds) strādāja mūsu lieliskā Valentīna Freimane. Toreiz mēs vēl nezinājām, cik viņa patiesībā dižena. Valentīna man lika rakstīt par cilvēkiem, bet tad, kad viņai iesniedzu savus rakstus, viņa teica: «Nenesiet man nekrologus.» Bet es rakstīju tieši tā, kā visā padomju presē tas tika darīts: visi ir darba pirmrindnieki, visi ir gudri, labi un nekļūdīgi padomju cilvēki. «Vai tad šiem cilvēkiem nav nekādu šaubu, vai tad viņiem ne no kā nav bail?» Freimane man jautāja.
- Sešdesmitajos gados uz Liepāju atbrauca dzejniece Mirdza Ķempe. Viņu arī var dēvēt par jūsu skolotāju.
- Jā, viņa vērtēja manus dzejoļus. Kad iedevu viņai savus garadarbus par «ziedošo maiju» vai «meiteni cukurbiešu laukā», viņa teica: «Tev nav jāraksta šādi - oficiālie - dzejoļi. Bet man tādi ir reizēm jāuzraksta.» Viņa piebilda, ka ir dzīvojusi «buržuāziskajā Latvijā»: viņa strādāja radiofonā un lasīja arī Ulmaņa runas. Katrs no mūsu brīnišķīgajiem rakstniekiem kaut ko izpirka, jo Latvijas laikā bija iegrābušies «nepareizajās kastītēs».
- Ķempe jūs uzaicināja uz Rīgu. Tas notika 1964. gadā.
- Jā. Viņa aizgāja pie laikraksta Cīņa redaktora Ilmāra Īverta un pateica, ka mani vajag pieņemt darbā. Gribēju rakstīt par kultūru, par teātri... Bet Īverts «nolika» mani uz lauksaimniecību. Braucu komandējumos uz laukiem, man bija komandējuma nauda - divi rubļi un 60 kapeikas, tas bija liels atspaids. Turklāt kolhozā vienmēr paēdināja... Ja rakstīju pozitīvi. Sapratu, ka tas ir labi - rakstīt par lauksaimniekiem. Jo kultūra - grozi kā gribi - tomēr bija ideoloģija. Ja man, piemēram, būtu jāraksta par Veltu Līni, tad man vajadzētu pieminēt, ka viņa ir Staļina prēmijas laureāte un labi spēlē komunistes Žeņas lomu (improvizēju!).
- Bet tad jūs sadraudzējāties ar Māri Čaklo...
- Viņš bija gadu jaunāks par mani. Māra pirmā dzeju grāmata - Pirmdiena - iznāca 1965. gadā. Ļoti slavena grāmata! Pirms tam, vēl būdams Liepājā, domāju: esam viena vecuma, es te pa Liepāju raujos, bet viņu jau Voss lamā... (Augusts Voss, kompartijas Latvijas centrālās komitejas pirmais sekretārs - E.V.). Daudzi dzejnieki kļuva populāri, tieši pateicoties kompartijas uzbrukumiem: jo vairāk kritizē, jo labāk. Cilvēki grāmatnīcās stāvēja rindās pēc dzeju grāmatām. Man bija dzejolis Latviešu sarkano strēlnieku laukumā. Tas gan skaitījās konjunktūristisks, tomēr es to rakstīju no sirds. Biju lepnuma pārpilns - tas ir latviešu strēlnieku piemineklis! Šis dzejolis jau bija ielauzts avīzes Cīņa lapā, un es vai cēlos spārnos no lepnuma. Bet tad uz redakciju pusdivos naktī atbrauca galvenais redaktors, izlasīja... un izrāva ārā no lapas to manu dzejoli, kliegdams: «Kas tā par rētu Ļeņina rokā?!» Es viņam skaidroju, ka esere Kaplāne šāva uz Ļeņinu, bet Īverts laikam pirmoreiz dzirdēja šo faktu, jo partijas vadoņi - kā ierasts - nezināja paši savas partijas vēsturi, laikam pa naktīm darīja ko citu partijas skolas kopmītnēs... Īverts bija uztvēris, ka «Ļeņina rokā rēta» ir tā rēta, ko mūsu paaudze ir nodarījusi biedram Ļeņinam. Šis dzejolis ilgu laiku skaitījās nevēlams... Tad zvērināts katolis, komponists Romualds Jermaks ietērpa mūzikā šo manu dzejoli. To pat dziedāja vienos dziesmu svētkos.
- Bet par to Čaklo...
- Jā, es viņam rādīju savus dzejoļus, kas diemžēl nebija labāki par «meiteni cukurbiešu laukā». Ja Ķempe man tā maigi teica, lai es tādus nerakstu, Čaklais - kaut arī mēs bijām labi draugi - blieza pa tiešo: kur tu tādus štruntus raksti, tu domā grāmatu ar tādiem izdot?! Toreiz bija tāda literārā vara, ka mēslus izdot grāmatās nebija iespējams: Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Imants Auziņš, Vitauts Ļūdēns - viņi jau toreiz bija literārā toņa noteicēji. Man sanāca dusmas, es aizbraucu uz neapkurināmu vasarnīcu Jūrmalā, tā bija avīzes Cīņa vasarnīca, un tur es tik rakstīju, es tik rakstīju... Visu, kas man bija iekšā no tēva, no mātes, no skolotāju stāstiem, no visām izlasītajām grāmatām... Un tad 1968. gadā iznāca mans pirmais dzejoļu krājums Dzirnakmens. Šis dzeju krājums izsauca milzu sprādzienu. Bija gan ļoti pozitīvas, gan ļoti negatīvas atsauksmes - tās gan tikai galējās ortodoksālo boļševiku aprindās. Uzzināju, ka Īverts, no kura es jau biju aizgājis uz žurnālu Zvaigzne, kliedza, ka viņam esot kauns, ka tāds autors ir strādājis laikrakstā Cīņa. Man stāstīja, ka studenti savukārt esot pārrakstījuši ar roku manu grāmatu, jo to bija grūti iegādāties. Astoņi tūkstoši eksemplāru, kas šodien ir kaut kas neticams. Bet toreiz tas bija par maz, jo dzeja atradās zenītā. Ar šo grāmatu iegāju latviešu dzejas orbītā. Kļuva skaidrs, ka dzeja ir mūsu stiprā pils. Tiku uzņemts Rakstnieku savienībā (RS) pat pirms grāmatas iznākšanas - tikai uz manuskripta pamata. RS uzņemšanas komisijas sēdē tika nolemts mani uzņemt, jo grāmata taču tūlīt būs. Tajā sēdē Valdis Lukss, kurš bija priekšsēdētājs, teica tā: «Biedri Peter, vai TAS Peterss* bija jūsu radinieks?» Es atbildēju: «Biedri Luks, ja viņš būtu mans radinieks, tad mēs te tik ilgi netirgotos.» Visi klasiķi un valdes locekļi sāka smieties. Tā tiku uzņemts... Bet es gribu jums pastāstīt par Vāclavu Havelu.
- Kā par dzejnieku?
- Nē, kā par valstsvīru. Viņš reiz mani uzaicināja uz semināru Čehoslovākijā, ko pats vadīja. Tas sākās tā: 1989. gadā es, Raimonds Pauls, Nikolajs Neilands un Ivars Ķezbers kā PSRS deputāti bijām ielūgti Kopenhāgenā uz kādu pasākumu, lai pastāstītu par perestroiku. Tur uz dramatiskā teātra skatuves stāstījām par to, kā ir pie mums - Baltija grib neatkarību, notiek demonstrācijas un radošo savienību plēnumi, ir nodibināta Tautas fronte... Zāle pilna, it kā Marija Kallasa būtu atbraukusi. Pēc pasākuma pie manis pienāca kādi pieci vai seši vīri un stādījās priekšā kā rakstnieki, dāņu Penkluba biedri. Piedāvāja iedzert alu. Aizgājām uz kādu simpātisku pagrabiņu. Sākām dzert alu, un pēkšņi viens no dāņiem saka: «Paklau, mister Peter, tu esi rakstnieks, mēs arī. Mums te ir labi, bet viens mūsu kolēģis sēž cietumā.» Es saraujos, domāju: ja nu Rīgā kāds ir apcietināts?! Nē, viņi saka, tas ir Prāgā. Tas ir dramaturgs Vāclavs Havels. Viņi saka: mēs esam uzrakstījuši Čehoslovākijas kompartijas vadītājam Gustavam Husakam vēstuli ar lūgumu atbrīvot Vāclavu Havelu. «Vai tu to parakstīsi?» viņi vaicā. Un visi urbjas manī ar acīm... Es saku: jā! Viņi pasniedz man vēstuli, es parakstos, visi pieceļas un aplaudē. Nedomāju, protams, ka Havelu atbrīvoja tikai tāpēc, ka mēs parakstījāmies, un tomēr - sajūta laba... Pēc dažiem gadiem, kad Vāclavs Havels kļuva par Čehoslovākijas prezidentu, viņš atsūtīja man ielūgumu apmeklēt Čehoslovākiju. Gadījās, ka vienā lidmašīnā biju kopā ar izciliem krievu disidentiem. Man kauns palika - kas es par disidentu? - vienkārši jau Gorbačova laikā vēstuli parakstīju. Un vēl es lepojos ar to, ka Venēcijā mani ievēlēja par Svētā Marka ordeņa kavalieri slavenajā Svētā Marka katedrālē. Es ar to visu lepojos tikpat daudz kā ar to, ka ik dziesmu svētkos skan manas un Raimonda Paula dziesmas.
* Jēkabs Peterss (1886-1938) pēc oktobra apvērsuma bija viens no čekas priekšnieka Fēliksa Dzeržinska vietniekiem, izcēlās ar nežēlību. Profesionāls revolucionārs, notiesāts par piedalīšanos izdomātā kontrrevolucionārā pretpadomju sazvērestībā, nogalināts Lielā terora laikā Maskavā.