Pratināšanā Rīgas apgabaltiesā tā dēvētajā Lemberga prāvā miljonārs Ainārs Gulbis reizēm kavējās atmiņās par jaunību un privātā biznesa veidošanas pirmsākumiem pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā.
A. Gulbis nav vienīgais, kurš piecus gadus ieilgušajā prāvā stāsta par pirmajiem soļiem privātā biznesa jomā. Šīs atmiņas, protams, ir interesantas visiem patiesiem vēstures pētniekiem.
Kā mācēja, tā privatizēja
Miljonārs atminējās, ka 1990. gadā viņa biznesa partneris un kolēģis akciju sabiedrībās SWH Rīga un Inter Latvija Māris Forsts ieminējies, ka vajagot aizbraukt uz Ventspili un «mēģināt atrast iespējas kaut kādam biznesam, it sevišķi tajā laikā, kad valsts uzņēmumi vēl eksistēja un privātā biznesa vēl nebija».
M. Forsts stāstījis A. Gulbim, ka Ventspils galva ir Aivars Lembergs – M. Forsta draugs no studiju laikiem Latvijas Universitātē. M. Forsts ar A. Lembergu esot iepazinušies, vadot studentu celtnieku vienības. Abi ar M. Forstu devušies uz Ventspili. «Pirmā tikšanās bija visnotaļ pozitīva. Aivars Lembergs parādīja Ventspili, parādīja ostu, pieostas rūpnīcu, Ventspils naftu. Viņš arī minēja par iespējām Ventspilī ienākt privātām struktūrām. Toreiz viņš uzskatīja, ka privāts bizness noteikti spēj labāk organizēt darbu nekā valsts struktūras,» tiesā atminējās A. Gulbis.
Pēc pirmās iepazīšanās, A. Gulbis ar A. Lembergu esot sākuši bieži tikties. «Ne gluži katru dienu, bet sākotnēji varbūt vairākās reizes nedēļā.» Abi sākuši spriest un analizēt, kādi varētu būt pirmie kopējā privātā biznesa projekti, un nonākuši pie slēdziena, ka jārod iespējas privatizēt Ventspils ostas teritorijā esošo kālija sāls pārkraušanas kompleksu. Pēc A. Gulbja teiktā, A. Lembergs uzskatījis, ka privatizācija ir «vienīgais ceļš, un arī īstenībā zināja, kā to izdarīt».
A. Gulbis atzina, ka deviņdesmito gadu pašā sākumā nevienam nekādas pieredzes privatizācijā neesot bijis. «Kā mācējām, tā darījām. Kālija sāls pārkraušanas kompleksa privatizācijas veidu mēs pielietojām arī citos Ventspils uzņēmumos. Proti, valsts nāca iekšā ar savu ieguldījumu. Valsts ieguldījums tika novērtēts pēc bilances vērtības, kam nav nekāda sakara ar to, kā pašreiz novērtē kompāniju – pēc naudas plūsmas vai pēc tirgus vērtības. Toreiz no padomju laikiem bija palikusi kaut kāda vērtība, pēc kaut kādiem kursiem tā kaut kādā veidā tika aprēķināta. Beigu galā tika noteikta cena. Lai gan arī tā likās ļoti augsta, jo [privātam uzņēmējam] bija jāgulda pretī šim valsts ieguldījumam. Lai arī valsts cena bija ļoti augsta, tomēr tā bija nesamērojami zema, salīdzinot ar to vērtību, kas bija faktiskā tirgus vērtība,» atminējās miljonārs.
Ministra labvēlība
A. Gulbis uzsvēra, ka privātie uzņēmēji, ar valsti slēdzot kopuzņēmuma dibināšanas līgumus, deviņdesmito gadu sākumā varēja ieguldāmo naudas apjomu iemaksāt pakāpeniski. Tas nozīmē, ka daudzos gadījumos valstij maksājamie līdzekļi tika maksāti nevis no uzņēmēja kabatas, bet gan no uzņēmuma peļņas. «Kālija parka gadījumā pie šīs privatizācijas tika izmantota paša uzņēmuma nauda. Kontos atrodošā nauda tika aizdota, vienlaikus parakstot visus nepieciešamos līgumus. Tajā laikā privatizācija tā īsti nebija sākusies, tas bija deviņdesmit pirmā gada beigas, deviņdesmit otrais, deviņdesmit trešais gads. Nebija ne tikai kaut kādi likumi, bet pat īsti kārtība aprakstīta, kā tas notiek, un faktiski katrs nodarbojās ar pašdarbību. Kas nebija aizliegts, tas bija atļauts,» stāstīja A. Gulbis.
Par kālija sāls pārkraušanas kompleksu A. Gulbis kopā ar A. Lembergu runājuši ar jūras lietu ministru Andreju Dansbergu ministra mājās Lapmežciemā. Sarunu gaitā no ministra saņemta labvēlīga atbilde, ka var tikt dibināta akciju sabiedrība ar valsts un privāto kapitālu. Pēc A. Gulbja teiktā, tajā laikā līdzīgi tikusi dibināta akciju sabiedrība Ventrans, kuras dibināšanā piedalījušies Ventspils osta, Ostas rūpnīca, akciju sabiedrība Software House Rīga un SIA Krasts, «kur, kā es sapratu, bet es līdz galam to nezinu, kaut kādā veidā tika ievērotas Andreja Dansberga intereses».
Aicina Lučanski
Kālija tranzīta biznesam bijis nepieciešams kāds, kurš spēj nodrošināt kravu plūsmu. «Pēc ilgākām sarunām mēs nolēmām arī aicināt Nordeks, par cik labi zinājām tās iespējas. Es personīgi Grigoriju Lučanski toreiz nepazinu, bet Māris Forsts ar viņu jau no universitātes laika bija pazīstams, gan arī strādājot Ādažos agrofirmā. Arī Aivars Lembergs pazina Grigoriju Lučanski no universitātes laikiem. Jau no pirmā brīža bija Aivara Lemberga nostādījums, ka Ventspils domei ir jāpiedalās ar nelielu procentu pilnīgi visur, visur, visos Ventspils uzņēmumos, kas tā vai citādi nodarbojas ar tādu vai citu tranzītu vai loģistiku. Kāpēc viņa vēlme tāda bija? Nu, pamatoja viņš to ar to, ka, nu, pilsētai vienmēr ir labi piedalīties un zināt, kas notiek. Otrkārt, protams, arī saņemt kaut kādu daļu no ienākumiem.»
Pateicoties Lembergam
Pratinot A. Gulbi, prokurori nepiemirsa uzdot ierastos jautājumus par A. Lembergu un viņa ietekmi.
«Deviņdesmito gadu sākumā mēs bijām, teiksim, tuvās biznesa attiecībās. Varbūt pat vairāk – varbūt pat draudzīgās.» «Aivars Lembergs tajā laikā bija vienīgais cilvēks, ar kuru bija vērts par kaut kādām biznesa attīstībām, pelņām, vispār par kaut ko runāt,» neskatoties uz abu kungu naidīgajām attiecībām daudzu gadu garumā, tiesā atzina A. Gulbis.
«Īstenībā es neliekuļoju, mani sajūsmināja veids, kā viņš risināja jautājumus. Grūtus jautājumus. Viņš no saviem augstumiem spēja nolaisties jebkurā brīdī – lūdzu, ko tev vajag. Un arī atrisināja to jautājumu. Viņš vienkārši uzvedās, nu, es teiktu, normāli. Viņš bija iemantojis visu apkārtējo cilvēku cieņu. Jā, šis tāds aspektiņš. Bet bija vēl viens aspekts. Ventspils naftu vadīja Guteņovs, kurš nemācēja latviešu valodu, tātad viņš nevarēja strādāt vairs par Ventspils naftas direktoru. Tas, ka viņš strādāja, tas bija tikai, pateicoties Aivaram Lembergam. Oļegs Stepanovs tajā laikā nemācēja latviešu valodu, un bija vēl kaut kādas problēmas. Man bija pārliecība, ka nekad nevar būt situācija, ka Oļegs Stepanovs ar Aivaru Lembergu var kaut kādā ziņā sastrīdēties. Oļegs Stepanovs ienāca Kālija parkā, nu, tad tas atkal bija, pateicoties Aivaram Lembergam. Es ar Aivaru Lembergu biju kopā tad, kad mēs braucām pie Krista Skujas, viņš vēl tādā apakškrekliņā pa māju ņēmās. Un tad Aivars teica – nu, ko tad tu te baksties, vai tad negribi uz ostas rūpnīcu? Nu, apmēram tā.»
«Ventspils naftā bez šaubām šiem te, nu, vecajiem kadriem, bija jāaiziet. Tā vietā viņš, Aivars Lembergs, nu, bez viņa ziņas netika, ne pie kāda amata nevarēja tikt neviens. Blažēvics kļuva par Ventspils naftas direktoru. Ja tā godīgi, es vispār nesaprotu, kāpēc uz apsūdzētā sola ir Anrijs un Ansis Sormulis un nav, piemēram, Jāņa Blažēviča. Nu, tas man nav saprotams. Ja ir runa, piemēram, par to pašu Lat Transnaftas jeb Naftas parka 100 epizodi, nu tā bija viennozīmīgi Blažēviča [atbildība]. Es domāju, viņš nedrīkstēja to visu darīt kā Ventspils naftas direktors,» tiesā skaidroja A. Gulbis.