ASTROLOĢIJA: Lat­vie­šu po­li­tis­kā as­tro­lo­ģi­ja

Līdz ar Lat­vi­jas Re­pub­li­ku lat­vie­šu rī­cī­bā no­nā­ku­si mēr­len­te, kas ļauj sa­lī­dzi­nāt ti­ca­mī­bu pro­fe­si­onā­lo po­li­ti­ķu un as­tro­lo­gu iz­teik­ta­jiem nā­kot­nes pa­re­dzē­ju­miem.

Lai vai kā ik­viens cil­vēks un/vai cil­vē­ku ko­pī­ba ir no­nā­ku­si līdz šim brī­dim, tas viss ir bi­jis gan­drīz paš­sa­pro­ta­mi un prak­tis­ki ne­iz­bē­ga­mi. Bet – kas būs tā­lāk?! Tik­līdz vien­mu­ļā gai­ta no pa­gāt­nes sa­sniedz ta­gad­ni, tā mēs šeit un ta­gad esam vie­tā, ko va­rē­tu iz­tē­lot kā pul­ve­ra mu­cas vā­ku u.tml. no šaus­me­ņu sē­ri­jas. Nav ne vis­ma­zā­ka­jā mē­rā sa­pro­tams, ko mums da­rīt un ko ne­da­rīt, lai pa­kus­tē­ša­nās kaut par mi­li­met­ru ne­iz­rai­sī­tu sprā­dzie­nu ar vis­ļau­nā­ka­jām se­kām. Ja tās tie­šām ie­stā­jas, tad uz­reiz sa­ro­das gud­ri­nie­ki, ku­ri jau pirms nez cik ga­diem zi­nā­ju­ši un tei­ku­ši, ka, kad un kā sa­vu kak­lu lau­zīs tas, ar ku­ru tie­ši tā nu­pat no­ti­ka. Tā­dos ga­dī­ju­mos viss ir skaidrs kā lat­vie­šu tei­cie­nā, ka uz ci­ta ne­lai­mi iz­stie­pies, uz sa­vu – sa­rau­jies. Tur­pre­tī mul­si­na at­klā­jums, kā­du iz­da­ra jeb­kā­diem sprā­dzie­niem un grā­vie­niem par spī­ti iz­dzī­vo­ju­šo cil­vē­ku vai­rā­kums. Iz­rā­dās, ka ne­kā­du īs­tu šaus­mu vi­ņu dzī­vē līdz šim nav bi­jis. Kas bi­jis, tas pa­gā­jis «gan­drīz paš­sa­pro­ta­mi un prak­tis­ki ne­iz­bē­ga­mi», bet ti­kai ta­gad vi­ņi nu gan ir no­nā­ku­ši «bries­mī­gā vie­tā, ko va­rē­tu iz­tē­lot kā pul­ve­ra mu­cas vā­ku utt.» ne­bei­dza­mā vie­nu un to pa­šu iz­jū­tu un vār­du at­kār­to­ju­mā līdz pa­šai ka­pa ma­lai. Lai kas bū­tu no­ti­cis, jeb­ku­ra cil­vē­ka un cil­vē­ku ko­pī­bas pa­gāt­nē var at­rast tā­dus pa­grie­zie­nu pun­ktus, no ku­riem vi­ņu ceļš uz to, kas nu ku­rā brī­dī tiek uz­ska­tīts par fi­nā­lu, bi­ju­si vis­pras­tā­kā no­šļūk­ša­na no slīd­kal­ni­ņa. Žēl, ka mū­su dzī­vi vei­do­jo­šie pa­vēr­sie­ni jeb cē­lo­ņi at­klā­jas ti­kai un vie­nī­gi pēc se­kām, ko tie iz­rai­sī­ju­ši.

Viens no as­pek­tiem dzī­ves pa­grie­zie­nu pun­ktu ne­at­pa­zī­ša­nai ir ne­spē­ja no­vilkt ro­be­žu starp pa­gāt­ni un ta­gad­ni. Ti­kai no­ti­ku­ma re­ali­zā­ci­ja at­klāj no­ti­ku­ma sā­kum­pun­ktu var­būt pirms da­žām se­kun­dēm, bet var­būt pirms da­žiem ga­diem vai dau­dziem ga­diem, kas no vien­mu­ļās pa­gāt­nes pār­top par de­jām uz sprā­dzie­nam ga­ta­vas pul­ve­ra mu­cas.

Bur­tis­ki se­kun­dēs ie­kļau­jas ro­be­ža starp dzī­vī­bu un nā­vi vie­nam cil­vē­kam, kā to skaid­ri pa­rā­dī­ja 2013. ga­da 21. no­vem­bra tra­ģē­di­ja Zo­li­tū­dē: lūk, di­vi cil­vē­ki vei­ka­lā pa­gā­ja viens ot­ram pre­tī un ga­rām – viens ie­gā­ja zo­nā, kur vi­ņu tū­līt no­si­ta be­to­na blu­ķi, bet otrs, pats ne­ko no tā ne­zi­nā­dams, iz­nā­ca dro­šī­bā. Ko­pē­jo Zo­li­tū­dē bo­jā gā­ju­šo skai­tu šā­das kus­tī­bas ne­iz­mai­nī­ja, bet pat vie­nā mē­ne­sī un pat tik ma­zā val­sti­ņā kā Lat­vi­ja 54 Zo­li­tū­des upu­ri pa­zu­da nā­ves sta­tis­ti­kā (1). Tū­līt pēc tam arī pa­ti tra­ģē­di­ja pa­zu­da aiz in­te­re­sēm to iz­man­tot. Po­li­ti­ķi aiz tra­ģē­di­jas iz­kār­tnes pār­sē­dās sa­vai tā­lā­kai kar­je­rai iz­de­vī­gā­kās vie­tās, ad­vo­kā­ti un po­li­cis­ti sa­da­lī­ja iz­mek­lē­ša­nai un iz­tie­sā­ša­nai nau­du ne­so­šas ci­vil- un kri­mi­nāl­lie­tas, kaut kas ti­ka arī zie­do­ju­mu vāk­ša­nas pro­fe­si­onā­ļiem, žur­nā­lis­tiem, bē­ru vai­na­gu pi­nē­jiem un pē­cāk ka­pu pro­fi­la ak­meņ­ka­ļiem. Šeit lie­to­ta­jā ter­mi­no­lo­ģi­jā jā­sa­ka, ka vi­sai prāvs ba­riņš cil­vē­ku Lat­vi­jā ta­gad dzī­vo ar pār­lie­cī­bu par vi­ņu pa­gāt­nes tur­pi­nā­ša­nos ka­len­dā­ra­jā nā­kot­nē līdz brī­dim, ka­mēr vi­ņiem iz­sīks Zo­li­tū­des tra­ģē­di­jas ra­dī­tie iz­ti­kas lī­dzek­ļu avo­ti. Kāds, tur­pre­tī, jau var­būt zi­na, bet var­būt ne­zi­na, ka šī pa­ša no­ti­ku­ma brī­dī ka­len­dā­ra­jā pa­gāt­nē ir ie­stā­ju­sies vi­ņa nā­kot­ne grēk­āža lo­mā.

Vis­maz pēc for­mā­liem kri­tē­ri­jiem Lat­vi­jas Re­pub­li­ka at­bilst so­ci­ālās valsts de­fi­nī­ci­jai. Pro­ti, cil­vē­ki ir pa­slu­di­nā­ti par vien­lī­dzī­giem – dzī­vo­jo­šiem pa­gāt­nē tā­dā as­pek­tā, ka vis­iem ir ap­so­lī­ti iz­ti­kas lī­dzek­ļi līdz vi­ņu mū­ža vai līdz valsts pa­stā­vē­ša­nas bei­gām. Pie­tik­šot ar mi­ni­mu­mu valsts no­teik­to pra­sī­bu ie­vē­ro­ša­nā (tur­klāt ne­strā­dā­jot šīs pra­sī­bas ie­vē­rot ir vieg­lāk ne­kā strā­dā­jot!), lai valsts ne­ļau­tu ne ba­dā no­mirt, ne no­salt. Ti­cī­ba šā­diem so­lī­ju­miem ta­gad sa­rūk, tur­klāt ne­būt ne Lat­vi­jas dēļ un ne ti­kai Lat­vi­jā. Vi­sur aug ba­žas, ka so­ci­ālo val­stu do­to so­lī­ju­mu sma­gums šīs val­stis ap­gā­zīs un ie­dzī­vo­tā­jus at­me­tīs si­tu­āci­jā, kā­dā Lat­vi­jas ie­dzī­vo­tā­ji jau ir bi­ju­ši pēc 1914. un 1940. ga­da. Vai vērts jau­tāt as­tro­lo­giem, cik šā­das ba­žas pa­ma­to­tas? Lat­vi­jas ga­dī­ju­mā šķiet ļo­ti vien­kār­ši par to pār­lie­ci­nā­ties. Ta­gad ta­ču ti­kai ak­lais var ne­re­dzēt, ka viss Lat­vi­jas Re­pub­li­kas pa­stā­vē­ša­nas pir­mais pe­ri­ods bi­ja viens vie­nīgs šļū­ciens uz valsts ap­vēr­su­mu 1934. ga­dā un valsts oku­pā­ci­ju 1940. ga­dā. Bet kurš vai ku­ri to re­dzē­ja to­reiz? Vai tie bi­ja as­tro­lo­gi? Vai vi­ņi pra­ta sa­vu re­dzē­ju­mu iz­teikt cil­vē­kiem, t.i., mums, sa­pro­ta­mā (at­šif­rē­ja­mā?) va­lo­dā?

Stāsts par «pa­ma­tu lik­ša­nu lat­vie­šu as­tro­lo­ģi­jas va­lo­dai» (2) pie­tei­ca pir­mos as­tro­lo­ģis­kos žur­nā­lus Lat­vi­jā un lat­vie­šu va­lo­dā. Šie spe­ci­ali­zē­tie iz­de­vu­mi va­rē­ja uz­ras­ties ti­kai sim­bi­ozē ar vis­pā­rē­jo pre­si, ku­rā ie­plū­da vie­na ot­ra as­tro­lo­ģi­jas iz­lo­lo­ta at­zi­ņa. Starp tām bi­ja arī pa­re­dzē­ju­mi, ko de­vu­si «po­li­tis­kā as­tro­lo­ģi­ja». Tāds bi­ja no­sau­kums rak­stam pirm­ā lat­vie­šu as­tro­lo­ģi­jas žur­nā­la «Lik­tens un Zvaig­znes» ap­vie­no­tā 2./3. nu­mu­ra 25. lpp.: «Ar po­li­tis­ko as­tro­lo­ģi­ju sa­prot to as­tro­lo­ģi­jas sa­da­ļu, kas iz­strā­dā pro­gno­zes par sva­rī­gā­ka­jiem no­ti­ku­miem ta­jā vai ci­tā val­stī.» Šis raksts pub­li­cēts ti­kai krie­vu va­lo­dā, un tā au­to­rī­ba slēp­ta aiz zī­mēm R+X; «R» dro­ši vien no Ral­fa Bet­ho­ra, bet tā­lāk va­ram ie­do­mā­ties, ka ko­pā (+) ar R dar­bo­jies kāds X.

No sa­tu­ris­kā vie­dok­ļa uz­ma­nī­bu rak­stā pie­sais­ta diez­gan dī­vai­na at­ru­na, ka po­li­tis­kos ho­ro­sko­pus va­rot sa­stā­dīt ti­kai trīs mē­ne­šus uz priekš­u. Tas bū­tu pā­rāk īss brī­dis, lai val­stu ma­ši­nē­ri­jas lī­me­nī no­tik­tu re­ak­ci­ja uz as­tro­lo­ģis­ka­jām pro­gno­zēm, pat ja valsts kal­po­tā­ji to gri­bē­tu. Valsts ko­pu­mā ta­ču ne­var iz­gro­zī­ties no ne­lai­mēm tik vien­kār­ši kā in­di­vī­di, ku­rus R. Bet­hors sa­va as­tro­lo­ģis­kā ka­len­dā­ra «Īs­tie sen­ču pra­vie­to­ju­mi 1931. ga­dam» 134. lpp. dro­ši­nā­ja, ka «kri­tis­kas, drau­do­šas kon­ste­lā­ci­jas, ku­ras kād­reiz var vest pie nā­ves» ne­no­zī­mē nā­vi, bet ie­tei­ku­mu, ka «jā­būt drus­ku uz­ma­nī­gā­kam, un tas ir viss!» Valsts ma­ši­nē­ri­ja gro­zās lē­nī­gi, tur­klāt čīk­stot un gra­bot, tā­pēc šīs pār­gro­zī­bas daudz ēr­tāk pa­ma­nīt te­pat uz ze­mes, ne­vis pēc zvaig­znēm. Pie­mē­ram, pirms 1934. ga­da 15. mai­ja valsts ap­vēr­su­ma Lat­vi­jā un žur­nā­la «Aiz­ku­li­ses» slēg­ša­nas iz­nā­ku­šā žur­nā­la pē­dē­jā nu­mu­ra vā­ka ka­ri­ka­tū­ra jau pa­rā­dī­ja ap­vēr­su­ma aini­ņu, kas re­ali­zē­jās pēc pie­cām die­nām. 

Vē­lāk uz Ral­fa Bet­ho­ra pa­re­dzē­ju­miem bal­stī­ta­jās pub­li­kā­ci­jās at­ru­nu par po­li­tis­ko pro­gno­žu īso de­rī­gu­ma ter­mi­ņu vairs ne­bi­ja. Pro­gno­zes bi­ja pie­ska­ņo­tas cil­vē­kiem ie­ras­ta­jām ga­du mi­jām. Pre­cī­zāk sa­kot, tās bi­ja pub­li­kā­ci­jas die­nas pre­sē. Pa­ša iz­do­ta­jos ka­len­dā­ros Ralfs Bet­hors at­gā­di­nā­ja, ka as­tro­lo­ģis­kais gads ne­esot no 1. jan­vā­ra līdz 1. jan­vā­rim, bet no saul­grie­žiem līdz saul­grie­žiem mar­tā. Tā­dā ga­dī­ju­mā ka­len­dā­ro un as­tro­lo­ģis­ko ga­du nā­cās ko­or­di­nēt ap­mē­ram tā­pat, kā mēs esam ie­ma­nī­ju­šies ne ti­kai da­žā­dos lai­kos svi­nēt eiro­pie­šu un ķī­nie­šu Jaun­ga­dus, bet arī sa­pīt ar mū­su gads­kār­tām ķī­nie­šu ho­ro­sko­pa dzīv­nie­kus un sti­hi­jas.

Lat­vie­šu as­tro­lo­ģi­jas pir­mo tek­stu ap­ska­tu pa­bei­dza no­rā­de uz di­viem ar 1927. ga­du da­tē­tiem pa­re­dzē­ju­miem par 1928. ga­du. Tā, lūk, pub­li­kas priekš­ā po­li­tis­kās as­tro­lo­ģi­jas žan­rā bi­ja stā­ju­šies Ralfs Bet­hors un Lat­vi­jas Re­pub­li­kas pirm­ā pe­ri­oda gaiš­re­dzī­bas sim­bols Eižens Finks (1885–1958). Par vi­ņu jau Lat­vi­jas Re­pub­li­kas pir­ma­jā pe­ri­odā ru­nā­ja un – gal­ve­nais – uz­rak­stī­ja pie­tie­ka­mi, lai bū­tu pa­mats ko sa­kār­tot un iz­dai­ļot ta­ga­dē­jā pe­ri­odā (3). Sais­tī­bā ar as­tro­lo­ģi­ju pie­mi­na­mi di­vi ori­en­tie­ri no pa­gā­ju­šā gad­sim­ta 20. ga­du pub­li­kā­ci­jām. Pir­mais, ka Eiže­nu Fin­ku lat­vie­šu sa­bied­rī­bai pa­rā­dī­ja tās pa­šas «Aiz­ku­li­ses» pie tiem paš­iem zār­kiem, ar ku­riem ti­ka de­ko­rē­ta Ral­fa Bet­ho­ra de­bi­ja. «Par Mas­ka­vas priekš­pil­sē­tas či­gā­nu Fin­ku at­kal sāk ru­nāt mū­su aug­stā­kās ap­rin­das. Finks esot pa­re­ģo­jis Kris­ti­nas Mei­ero­vic un Zig­frī­da Mei­ero­vi­ca šaus­mī­go nā­vi,» rak­stīts žur­nā­la 1926. ga­da 14. mai­ja nu­mu­ra 6. lpp. sa­da­ļā «Aristo­krā­tu dzī­ve». Ot­rais, ka as­tro­lo­gi bi­ja spies­ti re­aģēt uz kon­ku­ren­ta pa­rā­dī­ša­nos gaiš­re­dzī­bas tir­gū. Žur­nāls «Lu­ci­fers» sa­va pirm­ā nu­mu­ra 15. lpp. (tā iz­nāk­ša­na sā­kās un bei­dzās 1926. ga­dā) ar M. Fa­bi­ana vār­du (pseido­nī­mu) gri­bē­ja ie­rā­dīt Eiže­nam Fin­kam ze­mu vie­tu gaiš­re­ģu hie­rar­hi­jā. Jā, vi­ņam «pie­mīt gaiš­re­ģa spē­jas, pro­tams, ne tik lie­lā mē­rā, kā dažs Fin­ka cie­nī­tājs un draugs mēdz iz­paust». Šīs «spē­jas ir da­bas bal­va un viņš ne­būt ne­uz­ska­ta par sa­vu uz­de­vu­mu no­do­ties tās tā­lāk­vei­do­ša­nai un lie­lā­kas pil­nī­bas sa­snieg­ša­nai». To­mēr «Lu­ci­fers» pār­rē­ķi­nā­jās. Žur­nā­la piekt­ā nu­mu­ra 78. lpp. (vis­a iz­de­vu­ma ko­pē­jā nu­me­rā­ci­jā) kaut sa­da­ļā «Sī­ku­mi» ar B. ini­ci­āli nā­cās at­zīt, ka «Finks ir okul­to zi­nāt­ņu dzīvs lie­ci­nieks un kā tāds tu­rams cie­ņā un go­dā».

«Prak­tis­kā As­tro­lo­ģi­ja» ir ņē­mu­si vē­rā «Lu­ci­fe­ra» ie­tei­ku­mu. Tas no­zī­mē ne­cen­sties no­teikt, vai ti­ca­mā­ki bū­tu as­tro­lo­ga vai gaiš­re­ģa pa­re­dzē­ju­mi par 1928. ga­du. «Prak­tis­kās As­tro­lo­ģi­jas» 2014. ga­da mar­ta nu­mu­rā līdz­ās no­lik­tas abas 1927. ga­da pub­li­kā­ci­jas ar Ral­fa Bet­ho­ra un Eiže­na Fin­ka pa­re­dzē­ju­miem laik­rak­stos «Pē­dē­jā Brī­dī» un «Pie­ci San­tī­mi». Vēl pēc da­žiem ga­diem Ral­fa Bet­ho­ra un Eiže­na Fin­ka pa­re­dzē­ju­mi ti­ka ie­til­pi­nā­ti jau vie­nā un ta­jā pa­šā ori­ģi­nāl­pub­li­kā­ci­jā. «Pē­dē­jā Brī­dī» 1932. ga­da 10. jan­vā­ra 4. lpp. da­rī­ja zi­nā­mu, «Ko Finks un zvaig­žņu tulks Bet­hors pa­re­ģo 1932. ga­dā». Abi nā­kot­nes pa­re­dzē­tā­ji uz­stā­jās kā vie­nā bal­sī. Vis­pirms, pro­tams, no vi­ņiem ti­ka gai­dī­ta at­tiek­sme pret eko­no­mis­ko krī­zi, kas bi­ja sma­gi skā­ru­si Lat­vi­ju līdz ar vi­su ka­pi­tā­lis­tis­ko pa­sau­li pēc Ņu­jor­kas bir­žas kra­ha 1929. ga­da 25. ok­tob­rī. «Krī­ze jau sen bū­tu aiz kal­niem, ja ļau­žu vai­rā­kums pa­ši bez di­bi­nā­ta ie­mes­la un pa­nis­kām bai­lēm ne­vil­ktu krī­zi ga­ru­mā,» dro­ši­nā­ja Finks; «1932. g. būs ti­kai pir­ma­jos pār­is mē­ne­šos vēl ar pār­lais­tās krī­zes ēnu,» uz­mun­dri­nā­ja Bet­hors. Tā­lāk tas, ko iz­cē­la vi­ņi pa­ši: «Es ne­re­dzu, ka Lat­vi­ja tek.(oša­jā – A.K.) ga­dā tik­tu ie­rau­ta ka­rā,» zi­ņo­ja Finks; «par ko vi­su ļau­žu prā­ti tik se­viš­ķi uz­trauk­ti – at­tie­cī­bā uz ka­ra bries­mām un mie­ra trau­cē­ju­miem no ār­pu­ses – 1932. ga­dā nav ne­kā­da pa­ma­ta,» ap­lie­ci­nā­ja Bet­hors.

Pēc tam Ral­fa Bet­ho­ra un Eiže­na Fin­ka du­etam pie­vie­no­jās Vil­jams Mor­tons. 1936. ga­du «Pē­dē­jā Brī­dī» sā­ka ar 1. jan­vā­ra nu­mu­ra 2. lpp. pub­li­kā­ci­ju «Mū­su pa­re­ģo­tā­ji par 1936. ga­du»: «Gads būs labs..., vis­iem būs la­bi» (Finks); «Eiro­pā val­dīs miers», «gads so­la vis­pā­rē­jā saim­nie­cis­kā stā­vok­ļa uz­la­bo­ša­nos» (Mor­tons); «gads no­ri­tēs zem Ju­pi­te­ra zī­mes, kas lab­vē­lī­ga cil­vē­cei» (Bet­hors).

Šeit pir­mo rei­zi pie­mi­nē­tais V. (20.–30. ga­dos lie­tots ini­ci­ālis W., un arī lat­vie­šu iz­de­vu­mos viņš bie­ži saukts William) Mor­tons bi­ja Lat­vi­jas vā­cie­tis, īs­ta­jā vār­dā Ju­li­uss De­ten­hofs, par ku­ru vis­vai­rāk iz­stās­tī­ju­si «Ri­gas­che Rundschau» 1935. ga­da 10. ap­rī­ļa, 23. mai­ja un 14. augus­ta pub­li­kā­ci­jās sa­ka­rā ar to, ka gaiš­re­ģis no­nā­cis ne­pa­tik­ša­nās, bet lai­mī­gi ti­cis no tām ār­ā. Viņš pa­ņē­mis nau­du no kā­das sie­vie­tes, ku­rai pa­zu­dis vīrs. Gaiš­re­ģis vi­ņai at­klā­jis, ka vīrs no­slī­cis un gu­ļot Liel­upes di­be­nā, bet vī­ra lī­ķi no­rā­dī­ta­jā vie­tā po­li­ci­ja ne­at­ra­da. Tad sie­vie­te un pēc tam po­li­ci­ja sau­ku­si gaiš­re­ģi pie tie­sas, bet pa to lai­ku, ka­mēr ap­sū­dzī­ba par krāp­ša­nu vir­zī­ju­sies caur tie­su in­stan­cēm, vī­ra lī­ķis uz­pel­dē­jis jū­rā, ar ko ap­sū­dzī­ba pil­nī­bā at­spē­ko­ta: gan jau lī­ķis pa­tie­šām bi­jis Liel­upē ta­jā vie­tā, kur gaiš­re­dzī­ba ļā­vu­si Mor­to­nam lī­ķi sa­ska­tīt, bet vē­lāk strau­me to aiz­ne­su­si. Tas, pro­tams, ceļ ti­ca­mī­bu vi­ņa pa­re­dzē­ju­miem arī par 1936. ga­du utt. Lat­vi­jas vā­cu pre­sē Vil­jams Mor­tons pa­ras­ti fi­gu­rē­ja kā as­tro­logs, bet lat­vie­šu pre­sē – kā gaiš­re­ģis. Ne tik daudz vi­ņam pa­šam, cik as­tro­lo­ģi­jai pār­i no­da­rī­ja avī­zes «Rīts» 1935. ga­da 6. sep­tem­bra pub­li­kā­ci­ja «Cil­vēks, kurš Ro­pa­žos grib zel­tu rakt». Tas bi­jis Vil­jams Mor­tons, kurš pie­teikts pat kā «In­di­jas as­tro­logs» un ku­ra iz­da­rī­bas ne­ko ci­tu kā ņir­gā­ša­nos ne­pel­na.

Diem­žēl 1936. ga­dā Lat­vi­jā vairs ne­bi­ja ie­spē­jams pub­li­cēt re­ālas as­tro­lo­ģis­kas pro­gno­zes, bet ti­kai spē­lē­ties ar it kā as­tro­lo­ģi­jas ter­mi­nu aiz­plī­vu­ro­tiem, bet ob­li­gā­ti vis­iem sa­pro­ta­miem sla­vi­nā­ju­miem Kār­ļa Ul­ma­ņa (1877–1942; Lat­vi­jas dik­ta­tors 1934–1940) re­žī­mam. Vē­lāk vie­tē­jie as­tro­lo­gi ti­ka at­brī­vo­ti pat no šā­diem pie­nā­ku­miem, kad – ak, vai! – 1936. ga­da 25. ap­rī­lī at­nā­ca pa­vē­le slēgt avī­zi «Pē­dē­jā Brī­dī». To­mēr as­tro­lo­ģis­ko pro­gno­žu tir­gus lī­de­ra no­vāk­ša­na ne­no­zī­mē­ja pil­nī­gu as­tro­lo­ģi­jas aiz­lie­gu­mu. Pre­tē­ji Kār­ļa Ul­ma­ņa re­žī­ma pra­sī­bai aiz­vie­tot im­por­tu ar vie­tē­jiem ra­žo­ju­miem as­tro­lo­ģi­jai ti­ka dots iz­ņē­mums. Ār­zem­ju as­tro­lo­gu iz­tei­ku­mi par 1937. ga­du sa­vāk­ti avī­zes «Rī­gas Vēst­ne­sis» 1937. ga­da 14. jan­vā­ra nu­mu­ra 2. lpp. Kār­ļa Ul­ma­ņa kul­ti­ņa kul­mi­nā­ci­jas 1938. ga­du avī­ze «Rīts» sā­ka ar 1. jan­vā­ra nu­mu­ra 5. lpp. ie­vie­to­tu re­por­tā­žu, kā avī­zes ko­res­pon­dents V. G. no­nā­cis «dī­vai­nā sav­rup­mā­jā Pa­rī­zes dien­vi­dos», kur «da­bas pēt­nieks un as­tro­logs» Re­dzi­nalds Dau­tin­gtons da­lī­jies ar šā­dām at­klās­mēm: «Re­dziet, es ne­gri­bu glai­mot. Bet man jā­stās­ta tas, ko lie­ci­na šis «pa­sau­les stun­du rā­dī­tājs» (ho­ro­skops – A. K.). Jaun­ajā ga­dā Ju­pi­ters Lat­vi­jai at­ra­dī­sies 4. tel­tī un tā­pēc jū­su val­sti gai­da liels saim­nie­cisks uz­plau­kums. (..) Plu­tons ir jaun­lai­ku ga­ra pla­nē­ta un tā at­ro­das tie­ši virs gal­vas, lab­vē­lī­gā as­pek­tā ar Sa­tur­nu, kas ap­lie­ci­na vēl ne­bi­ju­šu na­ci­onā­lās celt­nie­cī­bas un ze­mes lab­klā­jī­bas pie­au­gu­mu. (..) Man tie­šām prieks, ka es par jū­su tā­lo zem­i va­ru teikt ti­kai la­bus vār­dus.»

Ja «Rī­ta» sa­ru­nas biedrs pa­tie­šām bi­ja as­tro­logs, tad vi­ņa vār­dus var ie­gro­zīt tā, lai as­tro­lo­ģi­jai no tiem ļau­nums ne­cel­tos. Pa­tie­šām, 1938. ga­da iz­ci­lī­ba Lat­vi­jai vē­lāk ti­ka ap­stip­ri­nā­ta tie­ši ar to ne­laim­ju ķē­di, pie kā­das Mo­lo­to­va - Ri­ben­tro­pa pakts pie­ka­la Lat­vi­ju jau 1939. ga­dā. As­tro­lo­ģi­ja ne­var uz­ņem­ties at­bil­dī­bu par ma­ni­pu­lā­ci­jām ar as­tro­lo­gu tek­stiem. Kon­krē­ta­jā ga­dī­ju­mā ar tiem ti­ka ra­dīts ie­spaids par Lat­vi­jas saim­nie­cis­ko un so­ci­ālo aug­šup­eju kā ga­ran­ti­ju, ka vis­maz jau sa­snieg­to lī­me­ni (vis­maz ap­tu­ve­ni, vis­maz Kār­ļa Ul­ma­ņa dzī­ves lai­kā, kas bez valsts oku­pā­ci­jas dro­ši vien bū­tu il­dzis arī pēc 1942. ga­da) valsts sa­gla­bās, t.i., ka valsts sa­gla­bā­sies. As­tro­lo­ģi­jas at­bil­dī­ba at­tie­cas uz to, kas ar šīs zi­nāt­nes zī­mo­gu kād­reiz pa­rā­dī­jās un ta­gad pa­rā­dās de­mo­krā­tis­kā val­stī.    

1. Daž­ne­da­žā­du ne­jau­šī­bu sum­mā 2013. ga­da no­vem­bris ar 2210 nā­vēm at­pa­liek no 2411 nā­vēm 2012. ga­da no­vem­brī.

2. Klui­nis A. «Pa­ma­tu lik­ša­na lat­vie­šu as­tro­lo­ģi­jas va­lo­dai». - «Prak­tis­kā As­tro­lo­ģi­ja», 2014., nr.3., 32.–35. lpp.

3. «Rī­gas gaiš­re­ģis Eižens Finks: rak­sti par vi­ņu, do­ku­men­ti, ma­te­ri­āli». – Sa­stā­dī­jis Bo­riss Rav­dins, pie­da­lo­ties Sil­vi­jai Api­nei un Jā­nim Zā­lī­tim. – R., 2002.; «Eižens Finks: le­ģen­da». – Sa­stā­dī­tā­ja Ani­ta Si­li­ņa. – R., 2006. Grā­ma­tas pro­du­cē­ju­si iz­dev­nie­cī­ba «Ju­ma­va». Diez vai šā­das grā­ma­tas pa­rā­dī­tos, ja Mā­ra Zā­lī­te ne­bū­tu 2000. ga­dā sa­ce­rē­ju­si lib­re­tu, kas ie­gu­va Jā­ņa Lū­sē­na mū­zi­ku un kļu­va par 2001. ga­dā Lat­vi­jas Na­ci­onā­la­jā te­āt­rī uz­ves­tu ro­ko­pe­ru «Sfin­ksa». Tās no­sau­kums pra­sa uz­ma­nī­ties, lai ne­sa­jauk­tu E. Fin­ku ar R. Bet­ho­ru, kurš iz­de­va žur­nā­lu «Sfinkss».