Sergejs Meierovics: bibliotēka ir gadsimta objekts

Sergejs Meierovics savulaik bija Gaismas pils konsultants. Viņš pazīstams arī kā ļoti skarbs kritiķis par lietām, kur viņš redz kādas nejēdzības. Par to, kā lielā jaunbūve – Nacionālā bibliotēka – izdevusies, kā arī par citām ar būvniecības nozari saistītām sabiedriski politiskām aktualitātēm šī Neatkarīgās intervija ar būvinženieri, nozares ekspertu, restauratoru Sergeju Meierovicu.

– Latvijas Nacionālā bibliotēka beidzot ir atklāta, rīdzinieki un viesi to apmeklē un jūsmo, cik tā liela, taču ir ļaudis, kas ar kritisku aci un bažām raugās, kā šo milzīgo ēku būs uzturēt, cik tas maksās, vai neatklāsies kādi brāķdarbi. Vai bažām ir kāds pamats?

– Par kvalitāti neko daudz nevaru teikt, jo neesmu visās telpās bijis, esmu bijis būvniecības procesā pašā sākumā, kad tur bija domstarpības starp būvuzņēmējiem un būvuzraudzības kompāniju. Ir bijusi arī Inženieru savienības izbraukuma sēde ar iepazīšanos, kas, kur un kā notiek. Bet tā detalizēti būvi neesmu pētījis.

Apbrīnoju Andri Vilku, bibliotēkas vadītāju, jo visa tā būvēšanas epopeja ir gūlusies uz viņa pleciem. Daudzi ir nākuši un gājuši kā tādā caurbrauktuvē, bet viņš, lai arī nav būvnieks, vienīgais no sākuma līdz beigām ir cīnījies pa īstam, lai kaut kas virzās uz priekšu. Sākumu es labi zinu, jo, kad Raimonds Pauls bija kultūras ministrs, viņš mani uzaicināja uz ministriju – paralēli savam darbam Restaurācijas pārvaldē biju ministra vietnieks. Viņš stāstīja, ka beidzot vajag iesākt projektēt Nacionālo bibliotēku, tad vēl Rīgas pilī restaurācijas darbi esot iesākti. Trešais uzdevums bija Operas nama renovācija. Tas bija iesākts, pēc tam atkal pamests. Par bibliotēku visi bija sajūsmā, teica, ka vajag, vajag, bet retais gribēja kaut ko tiešām darīt. Nācās burtiski stumt projektu uz priekšu ar lielām mokām.

Par Nacionālās bibliotēkas būves kvalitāti nedomāju, ka tur varētu būt kādas milzu problēmas, jo, ja jau tur strādāja speciālisti, kas kaut ko saprot no būvniecības, tad, cerams, viņi zina, ko dara. Tas, ka lifts iestrēga... Lifts ir tāda pati tehnika kā, piemēram, automašīna. Automašīnu nedrīkst pirmajos piecos, desmit kilometros pārslogot. Bet liftā acīmredzot bija iekāpuši pārāk daudz cilvēku, un tas iestrēga. Lifta meistari man kādreiz ir teikuši, ka lifts ir tas pats, kas vilciens, bet iet pa vertikālām sliedēm un tāpēc prasa vairāk uzmanības.

Esmu izteicies arī asi par šīm nejēdzībām būvniecības procesa beigās, sakot, ka laikam grāmatas būs jānes atpakaļ. Ir taču būvuzraudzības kompānija, kura ir Eiropā daudz ko darījusi. Kad bibliotēka bija jāver vaļā, izrādījās, ka ar kāpnēm kaut kas nebija kārtībā – ka izmantoti kādi ugunsnedroši materiāli. Piedodiet, kā tas varēja gadīties tādā gadsimta celtnē? Tur arī uzraudzības pusē ir akmentiņš metams, ka atklāšana aizkavējās. Tas pats jāsaka arī par ugunsdzēsējiem, jo likumā Par ugunsdrošību ir teikts, ka inspekcijai ir regulāri jāveic pārbaudes. Cik man zināms, ugunsdzēsēji pagājušajā gadā objektā ir bijuši vairākkārt, taču neko nav teikuši, ka kaut kas tiek darīts nepareizi.

Tas rada grūtības bibliotēkas darbiniekiem. Viņiem samazinājās laiks grāmatu pārnešanai. Grāmata nav malka, tur uzmanīgi jāpieiet, jāiepako, jāizpako. Termiņš objekta nodošanai ekspluatācijā bija ap gadumiju, bet pienāca janvāra beigas, un tas nebija nodots, un arī vēlāk nebija nodots.

– Bet janvārī taču bija pasākums, kurā ļaudis nodeva grāmatas roku rokā pa ķēdīti no vecās bibliotēkas uz jauno ēku...

– Bija jau doma, ka tūdaļ viss notiks, tūdaļ šā gada janvāra beigās notiks atklāšana, bet radās problēmas ar ugunsdrošību, pēc tam kaut kāda signalizācija bija izgājusi no ierindas – dažādas problēmas. Iepriekš nosprausto termiņu, kad pilnīgi visam bija jābūt kārtībā, neizdevās ievērot. Tas nesaprašanās dēļ starp dažādām inspekcijām un celtniekiem.

Tas ir gadsimta objekts, par to sapņoja jau pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Bibliotēkai ir tāda īpašība, ka grāmatas tiek nepārtraukti rakstītas, un tā krātuve bija ļoti vajadzīga. Bet ir iznācis tā, kā ir iznācis, labāk vēlāk, nekā nekad.

– Vai gadījumā, kad ziemā būs daudz sniega, nebūs tā, ka sniegs kusīs un ūdens līs pa šķirbām?

– Es nedomāju, ka būs nepatikšanas ar kvalitāti. Tie, kas projektēja, iespējamās problēmas būs ņēmuši vērā, jo nav iesācēji. Ar ekspluatāciju gan ir iespējamas problēmas, jo ziemā jumti jātīra.

– Un kā tiks galā ar milzīgo platību caurspīdīgā materiāla, kas apputēs un apkvēps? Alpīnistiem tikpat kā neesot iespējams nodarboties ar tīrīšanu, jo nav, kur piestiprināt virves. Esot vēl vajadzīgs milzīgi augsts celtnis, ko vedīšot no Skandināvijas. Tas viss maksāšot dārgi.

– Es domāju, tie ir tādi pastāstiņi. Elbruss tomēr ir augstāks par šo ēku. Ar tīrīšanu, es domāju, nebūs problēmas, jo ir alpīnisti, kas ir pietiekami labi tehniski aprīkoti un kuriem ir visādi paņēmieni un zināšanas, kā tikt galā. Ir arī celtnis. Taisnība – tas viss maksā naudu. Nevar noliegt – ēkas uzturēšana nebūs lēta.

– Un vēl jau šī ēka jāapsilda...

– Jā, ir lietas, kas būvi sadārdzina. Ar projekta autoru Gunāru Birkertu man savulaik bija saruna par to, ka tehniskā nodrošinājuma aprīkojums atrodas atsevišķā ēkā pāri ielai. Tas maksā naudu. Kāpēc nevarēja turpat pazemē ierīkot? Viņš man paskaidroja, ka tas nav iespējams, jo būšot troksnis. Bet troksnim taču var ierīkot izolāciju.

– Stikla sienas un jumti izskatās glīti, taču savulaik rātsnamā tādas tika ierīkotas, un, kad ir liels karstums, Rīgas domes darbinieki tur gandrīz smok nost. Jācer, ka bibliotēkā darbiniekiem būs komfortablāki apstākļi.

– To, cik slikti ir, ja kaut kas nav līdz galam izdomāts ar stikla sienām, vairāk rāda jaunā Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ēka Mežaparkā. Tur ir ieguldīti lieli līdzekļi gaisa kontroles un kondicionēšanas sistēmās, taču īsti komfortabli un veselīgi tur nav.

– Bet bibliotēkā tik slikti nebūs?

– Bibliotēkā tik slikti nebūs, taču izdevumi, kas saistīti ar apkopi, būs diezgan ievērojami.

– Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā ir grandioza Nacionālās bibliotēkas ēka – 72 metrus augsts daudzskaldnis, kas uzbūvēts jau 2006. gadā. Latvijā ir 67 metrus augsta bibliotēka, kas uzbūvēta šogad un ir izmaksājusi daudz vairāk. «Baķka» sen jau uzbūvējis, bet mēs tikai tagad...

– Esmu bijis Minskas bibliotēkā. Ēka ir tiešām grandioza, tur ir lietoti jaunākie dažādu valstu materiāli un tehnikas sasniegumi. Pats trakākais ir cena. Ja nemaldos, tur viena kvadrātmetra būve izmaksāja 1000 dolāru.

– Un cik pie mums?

– Apmēram 6000.

Tas, kas Minskā ir izdarīts bibliotēkā, ir unikāli. Grāmatu krātuve divreiz lielākā nekā mums. Tā ir viena no labākajām celtnēm, kādu esmu redzējis.

Arī ja salīdzina ar bibliotēkām citās valstīs, mūsu bibliotēka ir ievērojami dārgāk izmaksājusi. Tas ir nepatīkami.

Ir runas, ka vajagot daudzstāvu autostāvvietu. Bibliotēkai daudzstāvu autostāvvietu nevajag, jo ir ļoti laba sabiedriskā transporta satiksme – tur ir autobusi, trolejbusi, tramvajs. Ko vēl vajag? Kāpēc UNESCO aizsargātā zonā vajadzētu stutēt augšā kaut kādas augstas autostāvvietas? Te ir tādas lietas, kas man nav pieņemamas.

– Savulaik sabiedrība bija šokā un šausmās, bet tagad jau piemirsusies un aizmirsusies – Maxima lielveikala sabrukšanas traģēdija. Kas tur īsti notika?

– Manuprāt, projektā tika pieļauta kļūda slodzes aprēķinos. Tas ir viens no iemesliem. Vēl ir tāds iemesls, par kuru pie atbildības nemēdz saukt, bet bieži mēdz būt tā, ka pasūtītājs uzspiež savu viedokli – kam tik dārgas konstrukcijas, mums jau tas sniegs nemēdz būt tik biezs! Bija gadījums Liepājā, kur objektā sabruka jumts. Es projektētājam jautāju: «Kāpēc slodzes pieņemtas apmēram 70 kilogrami, ja pēc klimatiskajiem normatīviem Liepājas pusē ir vismaz 110 – 120 kilogrami uz kvadrātmetru?» Viņš stostās: «Man jau pasūtītājs teica, ka mums, Liepājā, tas sniegs nemaz neuzkrīt tik daudz.» Ja tā pasūtītājs saka, tad ir jāuzraksta ekspluatācijas instrukcija. Pat sulu spiedei ir lietošanas instrukcija, bet lielai ēkai nav. Ekspluatācijas instrukcijā ir nepārprotami jāieraksta, ka jātīra jumti, kā ēka jākopj. Bet tas netika ņemts vērā. Tas ir viens no iemesliem.

Man nav arī saprotams, kāpēc tur sāka bērt akmeņus, kas vēl vairāk palielināja slodzi.

– Vēl jau blakus tika celta jaunbūve, kas arī sēdināja pamatni un droši vien atstāja ietekmi uz lielveikala ēku...

– Man tika apgalvots, ka tas neietekmēja, ka pāļu rinda kalpoja kā buferis, taču jebkurā gadījumā kaut kādu, kaut nelielu ietekmi tas atstāja uz blakus ēku. Ja jau tāpat ir pieļautas kļūdas, blakus ēkas būvēšana varēja piepalīdzēt Maxima sagrūšanai.

Drīz būs forums Latvijā, kur piedalīsies arī Polijas kolēģi. Lūgšu, lai poļi pastāsta, kā viņi konstatēja sagrūšanas iemeslus lielam izstāžu un biznesa centram, kur arī bija traģēdija ar daudziem bojāgājušajiem.

Man nebija pieņemams tas, ka visu cilvēku acu priekšā objektā, kur notika traģēdija, norisinājās izmeklēšanas eksperiments ar vēl nesabrukušo konstrukciju slogošanu, kamēr sabruka arī tās. Tās lietas dara citādi.

Eksperiments maksāja vairāk nekā 400 tūkstošus. Ja bija vajadzīgs kaut ko pārbaudīt, tad vajadzēja darīt poligonā. Paņem to pašu konstrukciju, aizved uz poligonu un tur eksperimentē. Cilvēki, kam gājuši bojā tuvinieki, un apkārtējo namu iedzīvotāji, kas vēl nav īsti atguvušies un pārdzīvojuši notikušo, bija spiesti skatīties, kā tur tiek kvēpināti dūmi un ar lielu troksni brucināta atlikusī jumta daļa. Tas nebija ētiski.

Ja eksperimentu veic poligonā, var arī paaicināt studentus un parādīt, kas un kā notiek, lai gūst praktisku mācību.

– Kā tik liela summa var rasties – 400 tūkstoši?

– Tas iznāk tāds kā upurējums sabiedriskām vajadzībām...

Mūsu būvniecība ir ražošanas nozare, atšķirība no rūpniecības vien tā, ka rūpniecībā slīd konveijers, bet māja sākas ne no kā, un pēc tam ap būvi rosās daudz cilvēku. Tas prasa labu darba organizāciju. Ne velti terminoloģija lielā mērā mums ir patapināta no kara – mums ir «darba fronte». Runā, ka celtniecībā ir vislielākā nodokļu nemaksāšana. Tā taču ir vienkārši atrisināma lieta, taču ar to neviens nenodarbojas. Jo tad jau daudzas partijas pazudīs no arēnas...

– Ko Maxima traģēdijas vietā vajag darīt – būvēt monumentu, varbūt jaunu veikalu?

– Par jaunu veikalu nevar būt nekādas runas. Tur vajadzētu tādu kā piemiņas parciņu, lai cilvēkam nav vienmēr jāiet uz kapiem, vietu, kur pārdomāt mūžīgas vērtības un atcerētos aizgājušos.

To nepabeigto dzīvojamās ēkas šķūni gan vajag jaukt nost. Vai cilvēki tur ļoti alks dzīvot, zinot, ka zem logiem gājis bojā tik daudz cilvēku?

– Kāpēc savulaik likvidēja valsts būvinspekciju?

– Man arī tas nav skaidrs. Likvidēja. Pēc tam profesionāļi ar ierēdņiem kādus trīs gadus strīdējās. Beigās nonāca pie secinājuma, ka tomēr būvinspekciju vajag. Būšot būvniecības padome, kurā ietilpšot pārstāvji no sabiedriskām organizācijām, eksperti un kas tik vēl ne. Līdz šim, taisot tos likumus, tas, ko teica profesionāļi, netika ņemts vērā. Suņi rej, karavāna iet tālāk, nevienu nekas neinteresē. Kā var uzticēt Būvniecības likumu izstrādāt tiem pašiem cilvēkiem, kas savulaik no likuma izmeta ārā būvinspekciju – to nesaprotu! Tagad paši konstatē, jā, kļūdījušies un taisa visu atpakaļ. Tas, kas ir tik smagi kļūdījies, ar tik traģiskām sekām, vairs nedrīkst likt roku klāt!

(Pilnu intervijas tekstu lasiet šīsdienas NRA)