Šodien Dailes teātrī pirmizrāde Jana Villema van den Bosa iestudējumam Vakariņas ar Elvisu, kur galvenajā lomā ir Artūrs Skrastiņš. Aktieris, kurš nospēlējis jau vairāk nekā piecdesmit lomu, šo ceturtdien svinēja četrdesmit gadu jubileju. Saruna notika pāris dienas pirms tās, un Artūrs Skrastiņš apgalvoja, ka pēc trīsdesmit pieciem gadu skaitlis sajucis, un domājis, šogad paliks trīsdesmit deviņi, nevis četrdesmit.
Saruna notika pāris dienas pirms tās, un Artūrs Skrastiņš apgalvoja, ka pēc trīsdesmit pieciem gadu skaitlis sajucis, un domājis, šogad paliks trīsdesmit deviņi, nevis četrdesmit. Par jubileju nedomājot: «Es šim jubilejas faktam nebūtu pievērsis uzmanību, ja kolēģi nesāktu uzbāzties ar jautājumiem, kur tad būs ballīte. Mani glābj tas, ka nākamajā dienā ir pirmizrāde, tā, ka jubileja paskries. Man patīk, kad mājās sanāk radi un draugi, tad taisu ēst un visas sviras ir manās rokās. Teātrī tas notiek savādāk, bet gan jau, ka būs forši.»
– Par šo jubileju nedomā, bet citi gadu skaitļi, kam pievērš uzmanību kā zīmīgiem, piemēram, trīsdesmit, trīsdesmit trīs, arī nav vedinājuši pārdomāt dzīvi u. tml.?
– Pēc trīsdesmit sajutu radošās enerģijas pieplūdumu. Jā, man bija smaga pāreja uz trīsdesmit gadiem, galvā totālais tukšums, pēc trīsdesmit – jauna elpa.
– Tas tukšums saistīts ar darbu teātrī vai ko citu?
– Vispār. Kad esi radoši pilns, gatavs lēcienam, jebkurā darbā vari atrast prieku, azartu. Ja esi tukšs, var piedāvāt vislabāko lomu un tāpat nekas nesanāks.
– Izsīkums?
– Jā. Es neko nesapratu.
– Neko?
– Es nemācēju domāt. Tās domas, kas galvā veidojas un kombinējas, neaizved līdz lidojumam, adekvātai rīcībai. Pašas sevī apsīkst. Paliek strupas. Kad ir labais periods, viena doma noved pie nākamās, sāk tevi barot un aizbarojas līdz tam, ka var izdarīt lielas lietas. Ar ko tas saistīts, nezinu.
– Varbūt ar pašapziņu?
– Droši vien. Tad var teikt, mana pilngadība sākās trīsdesmit divu gadu vecumā. Dzimšanas dienas man nozīmē mīlestības apliecinājumu no ārpuses. Daudzi cilvēki grib pie manis atnākt. Tā man ir vislielākā dāvana. Tad es apzinos savu vērtību, ka man ir diezgan daudz draugu, ko pat ikdienā varbūt tā nenovērtēju un par draugiem vispār nesaucu. Saka: teātrī ir kolēģi, bet īstie draugi – ārpusē. Nesen sēdējām te kompānija, un sapratu – tie taču visi ir mani draugi. Ko tik mēs kopā neesam piedzīvojuši, kādus režisorus, iestudējumus, periodus, galvenos režisorus, direktorus, kādas emocijas un attiecības... Kolēģi ir cilvēki, ar kuriem kopā augu. Sanāk, ka es tev sākumā sameloju, izrādās, ka es domāju par to jubileju. Nevis par datumu, bet par to, kā cilvēki savijas, un tas tīmeklis ir liels un stiprs. Zini, kad es varu apraudāties? Mēs mēģinām ainu, un skatuves strādnieks gaida, kad varēs pagriezt skatuvi. Viņš skatās un pilnā balsī smejas par to, kas notiek uz skatuves. Vai pēc pirmā cēliena mēģinājuma pienāk skaņu džeks un saka – es ar baigo aizrautību noskatījos, tik interesanti! Tad saproti, ka mēs visi esam viens, un kā aktieris jūtu vēl lielāku atbildību. Ne tikai skatītājus nevaru piekāst, bet arī tos cilvēkus, kas strādā aiz skatuves, jo izrādās, viņi ļoti uzmanīgi seko līdzi. Tas mani ļoti aizkustina un paceļ apziņu, ka esmu šeit.
– Manuprāt, draugs ir cilvēks, kuram varu uzticēties un kurš mani labi pazīst. Vai par kolēģiem, kurus sauc par draugiem, to vari teikt?
– Man acīmredzot ir vairāki cilvēku loki, kas pārklājas. Šī profesija vispār liek būt diezgan atklātam. Jā, varu teikt, ka ar tuvākajiem teātra kolēģiem esam diezgan atklāti, daudz cits par citu zinām. Kas man liekas svarīgi – mēs nebaidāmies būt vāji vai neglīti. Tas ir pierādījums tam, ka mūs vieno kas vairāk. Es zinu, ka varu atļauties būt vājš, jo mani aizstāvēs. Un es tāpat. Man ļoti patīk, ka varam atļauties pateikt arī nepatīkamas lietas.
– Atskatoties un salīdzinot gan profesionālajā, gan cilvēciskajā ziņā šodienu ar laiku, kad ienāci teātrī pirms aptuveni divdesmit gadiem, ir kaut kas mainījies?
– Jā, es varu atbildēt vienā vārdā – tā ir savāktība. Tas attiecas uz visu. Kad ienācu teātrī, es nemācēju sevi savākt. Šķaidīju enerģiju pa labi un pa kreisi. Tagad esmu iemācījies savākties. Koncentrēt enerģiju tur, kur tajā brīdī vajag. Nevis skriet uz visām pusēm kā traks jenots, bet drīzāk kā lauvam mierīgi sēdēt savā savannā un uzbrukt tikai īstajā brīdī.
– Tu uzbrūc?
– Skaidrs. Katra loma ir uzbrukums apkārtējai pasaulei. Agresija, vērsta pret skatītāju un pasauli, jo gribi taču iejaukties, ko izjaukt. Jā, tas ir diezgan vardarbīgi. Skatītājs atnāk, neko nezinot, kas ir Vakariņas ar Elvisu. Laikam runa būs par Elvisu Presliju... Bildēs izskatās diezgan smuki. Vārds «komēdija» kaut kur pavīd.
– Mūslaiku farss.
– Jā, ko tas nozīmē, es nezinu. Bet luga skatītājam parāda diezgan nepatīkamu ģimenes un pasaules modeli. Kopā ar Janu un visu komandu mēs ar šo darbu mazliet uzbruksim skatītājiem. Viss no ārpuses izskatās ļoti skaisti – scenogrāfija, kostīmi, gaismas, Elvisa mūzika. Viss ir ļoti seksīgi, bet iekšā ir milzu problēma.
– Skatītāji tagad, šo izlasot, nenobīsies?
– Skatītājs nāk tikai tāpēc, lai redzētu problēmu. Es neticu, ka ir tāds skatītājs, kas grib tikai izklaidēties, nevis domāt, raudāt, smieties. Teātra jēga ir iedarboties uz cilvēku. Kurš teicis, ka tam jābūt patīkami. Runājot par Elvisu – tā ir ļoti dramaturģija tādā ziņā, ka autors un arī režisors dod perfektu balansu starp nepatīkamo un brīnumiem. Ja pat vienā brīdī luga paņem aiz aknām, tad nākamajā ar dažādiem šova elementiem šī sajūta tiek aizskalota prom. Cilvēkam patīk, ka viņu izšūpo pa dažādām emocijām. Es nebiju liels Elvisa mūzikas fans. Tagad esmu spiests šo mūziku iemiesot un varu teikt, ka tā ir ļoti laba. Pirms tam es tajā nejutu pārdzīvojumu, personisko Elvisu. Bet es vienkārši biju muļķis, jo klausījos, bet nedzirdēju. Tā ir ārkārtīgi emocionāla. Tiem, kas zina angļu valodu, būs interesanti, kā Elvisa dziesmas teksts komentē sižetu. Tāpēc arī dziesmas teksts ir svarīgs.
– Kāda vieta šai lomai varētu būt tavā lomugrāfijā?
– Nezinu, kādu vietu tā ieņems, bet man ir ļoti interesants uzdevums, jo būtībā ir trīs lomas. Viens ir paralizētais Tēvs ratiņkrēslā, kurš – vai kaut ko dzird un saprot, vēl ir jautājums. Pat, ja dzird un saprot, nekādi nevar ietekmēt. Viņš apčurā visus Mammas mīļākos. Viņa protests izpaužas ar čurāšanu, erekciju un epilepsijas lēkmēm. Tie ir viņa ieroči. Pirms avārijas viņš bija mērnieks, kas brīvajā laikā piepelnījās kā Elvisa atdarinātājs. Meita tic un cer, ka tētis piecelsies. Meitas iztēlē viņas tētis atkal būs Elviss, tāpēc Tēvs ik pa laikam pārtop par Elvisu. Vai tas notiek meitas galvā, vai tas ir tētis, kas to dara pa kluso, kad neviens neredz, to mēs nezinām. Var būt gan tā, gan tā. Tēvs, kurš pārtop par Elvisu, dzied koncertā, kā arī stāsta par sevi, skaidri apzinoties, ka ir karalis. Viņš dalās ar pavalstniekiem savās vājībās. Runa ir par to, ka mēs nepārtraukti aizstāvam sevi. Iedzert ir forši, daudz rīt ir forši. Meklējam attaisnojumus. Tad Elviss pamazām atzīstas vēl citās problēmās un beigās glābj pasauli. Karalis, kas kļūst par Mesiju. Tāds ir Elvisa ceļš.
– Cik šajā lomā ir saķeres punktu ar tevi personīgi?
– Personiskākais ir tas, ka mums katram ir savas vājības un ka cenšamies tās attaisnot, aizēst, aizdzert vai aizpīpēt ciet. Kā mēs sev melojam, baidāmies atzīt patiesību, kuru lieliski zinām. Šī nav parodija, bet man ir viss Elvisa ekipējums, Ilze Vītoliņa ir iztrakojusies uz nebēdu. Es nekad neesmu spēlējis tik konkrētu personu. Man ir ļoti interesanti iemiesoties, jāatrod viņa slavenais smaids no iekšpuses. Kā jūtas karalis uz skatuves, kad runā ar cilvēkiem? Bet svarīgi, ka tas viss ir ar lielu ironijas devu.
– Tu nezini, kā jūtas karalis uz skatuves?
– Es nezinu, kā jūtas džeks, kas ir iedomājies, ka ir karalis.
– Tu valdi uz skatuves, manipulē ar skatītājiem, paņemot savā varā.
– Kad loma ir sasniegusi apogeju, kad jūtos stabili, tad varu sākt vektoru griezt uz publiku vēl konkrētāk. Ir bijuši brīži, kad jūtu, skatītāji man iet līdzi. Varu izdarīt tā, ka viņi smejas un nākamajā brīdī apklust. Es runāju par Finita la comedia! otrā cēliena monologu, kur Podsekaļņikovs mēģina nošauties. Bet tā nav apzināta rīcība, es to fiksēju pēc tam. Lai tas tā notiktu, man ir ļoti precīzi jāstrādā un pirms tam uz to jākoncentrējas, lai nevilktu ārā smieklus, lai tas notiek dabiski. Pēc tam ar gandarījumu varu secināt, ka izdevās izdarīt to, ko režisors gribēja. Lai to izdarītu, ir ļoti jāsvīst. Tā ir vergošana, kalpošana.
– Tev ir šī kalpošanas apziņa? Kalpot teātrim.
– Tas ir saistīts ar atbildību, un ar gadiem tā kļūst aizvien lielāka. Tas nav tā, ka esmu sasniedzis profesionalitātes kalngalus un varu atļauties sēdēt krēslā un mētāt frāzītes partneriem. Nekādā gadījumā. Gluži otrādi. Man priekšā ir ļoti grūta sezona, interesanti darbi, no kuriem man ir ļoti, ļoti bail. Nākamais darbs ir Šarls Bovarī Flobēra Bovarī kundzē, ko taisīs Rolands Atkočūns, un pēc tam Makmērfijs Kīzija Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, ko iestudēs Aleksandrs Morfovs. Tā ir ļoti grūta loma. Morfovs ir augsta līmeņa un prasīgs režisors, un man jau tagad ir bail, vai varēšu izdarīt. Paļaujos uz to, ka diezgan daudz lasu no lūpām un acīm un sapratīšu, kur mani grib aizvest. Pārliecība par sevi ir mazākās lomās, kur atbildība nav tik liela. Ceru, ka man būs vēl kādreiz arī otrā, trešā plāna lomiņas, kur ieguldīt fantāziju un no mazās lietiņas uztaisīt lielu.
Bet, par jubileju runājot... Man bija ļoti liels prieks, skatoties Pīteru Penu. Jau Šeipingā redzēju, kādā līmenī ir Ilze [ĶuzuleSkrastiņa], bet kā spēlē Dainis Grūbe, Kristīne Nevarauska, jaunie – Kaspars Zāle, Edijs Zalaks!... Un es varētu saukt vēl. Negribu teikt, ka varu iet pensijā. Bet teātrim redzu perspektīvu tikai tad, ja ir spēcīgi jaunie aktieri. Daudzus gadus man bija izjūta, ja tagad aizietu prom, tad teātrim būtu grūti. Tagad – mierīgi. Ir, kam spēlēt galvenās lomas. Man ir prieks, ka varēsim vēl kādu laiku kopā spēlēt.
– Vai ir kaut kas, kas tevi šodien satrauc, sāp?
– Es mēģinu sev nemelot. Sāp tas, ka dažos periodos neredzu bērnus. Ka daru pāri sev un citiem. Es jau esmu ļoti atkarīgs cilvēks. Kad tuvojas pirmizrāde, beidzamajās divās nedēļās es ne par ko citu nevaru domāt. Tā ir totāla atkarība. Tad jebkura lieta, kas ir no ārpuses, dur kā ar adatiņu. Zinu, ka tajā periodā daru pāri ģimenei. Taču, ja teikšu – bet es tur neko nevaru izdarīt... Tad, atvaino, vecīt, bet tev ir četrdesmit gadu, un tu ar sevi neko nevari izdarīt?! Bet tā ir viena no atkarībām, kurām ļaujos. Tas nav atkarīgs no lomas lieluma un smaguma. Tā jaunradītā pasaule ir tik interesanta, ka velk mani iekšā un es ļaujos. Skatītājs intuitīvi jūt, vai ir ansamblis vai nav. Tāpēc pēdējā mēģinājumu periodā ir vajadzīga kopā dzīvošana, lai piedzimtu ansamblis, kas ir svarīgs veiksmīgas izrādes faktors.
– Vienā senākā intervijā teici, ka esi galējību cilvēks, tāpēc – vai nu ģimene, vai teātris. Izrādās, tomēr var apvienot?
– Tas saistīts ar pieminēto «pēc trīsdesmit» tēmu. Ja pa īstam gribi ģimeni, bērnus, no atbildības nebaidies. Bērni man iedod vēl lielāku atbildības izjūtu darbā, jo viņi neko par mani [kā aktieri] nezina. Tas ir tik skaisti. Nezina, kāpēc ar tēti veikalā grib nofotografēties. Kāpēc tētim vai mammai uz ielas prasa autogrāfu. Viņi redzēja Pīteru Penu, saprata, ka tā ir spēle. Mēs gan viņus pirms tam sagatavojām. Bet, ko saprot ar vārdu «teātris», es nezinu. Viņi ir redzējuši tēti televīzijā un kino, uz skatuves vēl nav, un domāju, ka to pārtapšanu nesaprot. Viņi zina, tas ir darbiņš, ka tas ir pa jokam.
– Ko bērni tev ir iemācījuši?
– Pacietību. Tā ir ļoti vērtīga mācība, un joprojām šajā priekšmetā diplomu neesmu saņēmis. Iemācījuši vēl ļoti svarīgu lietu – neaizmirst, ka es pats biju bērns un no saviem garastāvokļiem atkarīgs. Ikdienā redzu, ka vecāki to aizmirst, rāj, kliedz uz saviem bērniem. Bērnībā ar mammu un patēvu bijām Maskavā, lielajā GUMā ieraudzīju kuģīti uz baterijām. Man bija vienpadsmit gadu, es dīcu, kamēr to izdīcu. Tagad, kad man ir bērni, lai es to aizmirstu? Nē.
– Tev jautāts arī par šoviem, kāpēc nevadi, vai tad nepiedāvā, un tu saki, ka nav laika, lai iedziļinātos. Kas tagad mainījies, ka piekriti vadīt Es mīlu tevi, Latvija!?
– Mainījies nav nekas. Ukrainas un Krievijas agresijas kontekstā, kad pateica šova tēmu un nosaukumu, parunāju ar sevi un ģimeni un sapratu, šī ir reize, kad jāpiekrīt. Tikai tēmas dēļ. Mums bija ļoti laba sadarbība ar producentiem, viņi piekrita dažām manām idejām. Mana pārliecība ir, ka Latvijas iedzīvotājiem jāiedod pašapziņa par to, ka mēs dzīvojam šajā zemē. Lai ko mēs šovā darītu, manuprāt, punktam jābūt ar patriotisku zīmi, tāpēc beidzam ar dziesmu. Sākuma un beigu teksts vienmēr ir mans. Es piekritu tāpēc, ka varēju iedot savu personisko pienesumu. Mēs visi zinām, kas pasaulē notiek, un šķita, ka man tas vienkārši jādara.
– Izklausās pēc misijas apziņas.
– Tā ir iespēja pateikt, ko domāju, jo šī tēma mani patlaban uzrunā un ir svarīgi par to runāt. Vēl man ir gandarījums par to, ka visi, kas piedalījās spēlēs, aizgāja prom laimīgi, jo bija labi un interesanti pavadījuši laiku. Par televīzijas šoviem daudzi gānās, bet par šo pat stipri inteliģenti cilvēki, kas nav TV3 mērķauditorija, izsakās ļoti atzinīgi. Par šo darbu man ir gandarījums.
– Ir izplatīta frāze: «Es mīlu šo zemi, nemīlu šo valsti.» Ko tu par to saki?
– Es agrāk domāju tāpat, mētāju šo frāzi pa labi un pa kreisi. Kad parunāju par šo tēmu ar sievasmāti, kļūstu vecāks un varbūt mazlietiņ prātīgs, saprotu, ka to īsti nav iespējams atdalīt. Agrāk valsti asociēju ar politikāņiem, bet valsti veidojam mēs, kas ievēl Saeimu. Ja neaizej uz vēlēšanām, tad neraudi, ka pie varas ir tie, kas ir. Tagad jo sevišķi, kad Krievijas Ārlietu ministrija laiž paziņojumus, ka Baltijā tiek apspiesta krievu valoda. Tas nozīmē, ka agri vai vēlu šeit provocēs. Mums vēl jo vairāk jāapzinās valstiskums.
– Tu zini, par ko balsosi?
– Es zinu, jo negribu, lai pie varas nonāk tie, ko negribu, lai tur būtu. Ir jāparādās jaunam, sakarīgi domājošam spēkam. Kamēr tā nav... Esmu pārliecināts, ka viss ir mūsu rokās. Nav runa par to, ka taisām partiju, bet sākam ar to, ka aizejam uz vēlēšanām. Tad nevajadzēs raudāt, ka Ušakovs ir Rīgas mērs. Cik toreiz aizgāja uz vēlēšanām?