Saruna ar Aizsardzības ministrijas parlamentāro sekretāru, politikas veterānu Andreju Panteļējevu par nupat notikušo Saeimas vēlēšanu rezultātiem, nākotnes prognozēm un par to, kas tiek darīts, lai uzlabotu mūsu valsts aizsardzības spējas.
– Jūs esat politikā vēl no pirmā iesaukuma, no Augstākās Padomes laikiem. Kā ar savu ilggadējo pieredzi vērtējat notikušās vēlēšanas?
– Man personīgi šo vēlēšanu rezultāti nebija pārsteigums. Vienīgais nelielais pārsteigums bija tas, ka Krievu savienība saņēma tik maz balsu. Biju gaidījis, ka tā sauktais ģeopolitiskais jautājums (lietosim šo R. Zīles kunga formulējumu), kurš lielā mērā ietekmēja šīs vēlēšanas gan subjektīvi, gan objektīvi, jo partijas ļoti piestrādāja pie tā, lai tas ietekmētu, izraisīs lielāku atbalstu krievu sabiedrībā. Tas nenotika. Kas attiecas uz pārējo, tad lielu pārsteigumu nebija. Vienotība, NA, ZZS samērā veiksmīgi izmantoja šo ģeopolitisko jautājumu un saņēma tos rezultātus, kuri bija sagaidāmi. Arī Saskaņa, kura gan centās to neekspluatēt, bet bija zināmā mērā šā jautājuma ķīlniece, saņēma gaidīto.
– Ko šīs vēlēšanas iezīmē Latvijas sabiedrības attīstībā, ņemot vērā, ka esam vēl jauna valsts ar mazām politiskām tradīcijām?
– Kā pozitīvu iezīmi vērtēju to, ka pamazām latviešu vēlētājs atradinās no laimes lāča. Par spīti prognozēm, Sudrabas partijas, kura šajās vēlēšanās lielā mērā tēloja to tradicionālo Laimes lāci, rezultāti, manuprāt, ir vairāk nekā pieticīgi. Līdz galam jau šī Laimes lāča meklēšana nav izslimota, jo pēkšņi parādās tādi fenomeni kā Kaimiņa kungs, bet, kopumā runājot, vēlētājs sāk domāt kategorijās – nevis kādu jaunu partiju izvēlēšos, bet kuru no funkcionējošām partijām izvēlēšos un, ja izvēlēšos, tad kādus cilvēkus izvēlēšos tajā sarakstā. Svītrošanas un plusiņu likšanas tradīcija vēršas plašumā. Samazinoties vēlmei balsot par jaunu partiju, palielinās vēlme svītrot un likt plusiņus izvēlētajos sarakstos. Kopumā šī ievirze ir pozitīva. Negatīvais ir tas, ka jau kuras vēlēšanas pēc kārtas mēs uzskatām, tā vienkāršoti runājot, ka ejam vēlēt par Latvijas izdzīvošanu. Atkal skanēja saukļi, ka, neejot balsot, mēs pazaudēsim neatkarību un tamlīdzīgi. Daļēji šie saukļi ir objektīvi nosacīti, jo ir tā ģeopolitiskā situācija, bet daļēji subjektīvi, jo partijām ir daudz vieglāk operēt ar šādiem vienkāršiem jēdzieniem nekā runāt par daudz sarežģītākiem – ekonomiskiem, sociālajiem un citiem jautājumiem.
– Dažkārt dzirdams viedoklis, ka ar katrām Saeimas vēlēšanām deputātu korpusa kvalitāte pasliktinās. Kāds ir jūsu viedoklis?
– Atbilde uz šo jautājumu ir lielā mērā sasaistīta ar jau pieminēto Laimes lāci. Kvalitātes krišanās ir saistīta ar to, ka vēlēšanās uzvar īsi pirms vēlēšanām ātri uzklapētas kompānijas. Šajās vēlēšanās sagrābstītās partijas – tādas kā Sudrabas partija, lai viņa man piedod, bet tas tā bija – ātri un sagrābstīti, un daļēji arī Reģionu partija – neguva tādu atbalstu. Līdz ar to es nevaru pateikt, vai šīs Saeimas kvalitāte ir labāka vai sliktāka par iepriekšējo, bet, izejot no tā, ka vairāk balsu ir ieguvušas jau funkcionējošās partijas, ir pamats domāt, ka tā būs labāka. Izņemot to mazo melno maliņu, kas attiecas uz tiem olšteiniešiem, kuriem ar agresīvu privāto kampaņu izdevās ielēkt Saeimā.
– Agrāk parasti bija viena dominējošā partija, kura veidoja koalīcijas kodolu, un pārējie bija tādi kā mazākie brāļi. Tagad, ņemot vērā minētos olšteiniešus un vēl neatrisināto Zaķa jautājumu, Vienotībai un ZZS faktiski ir līdzīgs spēku samērs parlamentā. Turpat jau ir arī NA. Kā vērtējat šo spēku vienādību?
– No valdības vadības un koalīcijas vadības viedokļa labāk ir, ja ir viena dominējošā partija, taču tajā pašā laikā ir labi, ka tā viena dominējošā partija nav viena un tā pati visu laiku. Tāpēc pozitīvā iezīme ir tā, ka ZZS ir izdarījusi nopietnu pieteikumu uz to, lai pamazām, uz ilgāku laiku vai uz kādu posmu, kļūtu par dominējošo partiju valstī. Tas ir labi, jo varas šūpoles starp partijām ir vajadzīgas. Ja viena partija pārāk ilgi dominē, tad tur sākas stagnācija, pašapmierinātība, ideju izsīkums, karjerisma prevalēšana pār idejiskām lietām utt. Tā ka ir labi, ka ir šīs šūpoles, un, lai gan matemātiski tas varbūt tā nav, es tomēr par šo vēlēšanu uzvarētājiem nosauktu ZZS, jo viņi ir saņēmuši vislielāko pieaugumu.
– ZZS nav viena partija, bet partiju apvienība. Vai ZZS izdosies šo uzvaru vēlēšanās pārvērst kaut kādā reālā ieguvumā gan partijai, gan sabiedrībai kopumā? Vai nepastāv apvienības sadalīšanās draudi?
– Draudi ir visur un visās partijās. Arī it kā vienotās partijās, piemēram, Vienotībā, arī ir draudi, ka kaut kādas grupas sāks kustēties dažādos virzienos. Nebūšu tik ideālistisks vai diplomātisks un neteikšu, ka viss ZZS ir briesmīgi monolīti un sadalīšanās draudi nepastāv. No otras puses, tas ir ZZS dzīvības un nāves jautājums, jo, iegūstot tik lielus panākumus, ZZS ir sabiedrībai jāparāda, ka viņi zina, ko ar šiem panākumiem darīt. Ja viņi nenodemonstrēs, ko ar šiem panākumiem darīt, tad uz nākamajām vēlēšanām atkritiens varētu būt smags. Man šķiet, visas ZZS sastāvdaļas apzinās, ka šobrīd viņi nedrīkst sākt eksperimentēt ar kaut kādām iekšējām pretrunām un ar to, ka nespēj šo uzvaru pārvērst efektā – gan apvienībai, gan sabiedrībai kopumā.
– Politikas aprakstīšanai bieži izmanto vēsturiskas paralēles un, runājot par Vienotību, piesauc Latvijas ceļa un Tautas partijas likteņus. Vai Vienotībai izdosies izbēgt no šā norieta?
– Uzreiz pateikšu, ka viennozīmīgi uz šo jautājumu ir grūti atbildēt, jo Vienotība nav izgājusi vienu no grūtākajiem pārbaudījumiem, kas jāiziet partijai, – tas ir, būšanu opozīcijā. ZZS atšķirībā no Vienotības šo pārbaudījumu ir izgājusi. Ļoti svarīgi, cik ātri Vienotība atrisinās jauna partijas līdera jautājumu, kas parādīs, cik lielā mērā viņi ir ilgtermiņa spēlētāji un maratonisti. Kopumā ņemot, man ir intuitīva sajūta, ka Vienotību tomēr negaida ne Tautas partijas, ne Čevera partijas, ne Latvijas ceļa liktenis.
– Kādu jūs kopumā redzat turpmāko Latvijas četrgades ciklu, ja abstrahējamies no ģeopolitiskās situācijas? Vai vispār varam no tās abstrahēties?
– Jāsaka, ka no ģeopolitikas mēs abstrahēties nevaram, jo tā nav tikai politika, bet arī ekonomika. Domāju, ka šis posms būs saistīts ar aizvien lielāku integrāciju ES. Ne tikai Latvijas integrāciju ES, bet pašas ES arvien lielāku kopintegrāciju, kas nozīmē nacionālo varu, lai cik tas bēdīgi skanētu, nozīmes pakāpenisku samazināšanos. Manuprāt, tas ir objektīvi un diezgan neizbēgami. Mēs, protams, centīsimies paturēt savas suverēnās intereses, bet lietas ir tādas, kādas tās ir, un pasaule pārgrupējas. Skaidrs, ka Eiropai šajā pārgrupēšanās procesā jākonsolidējas un jāpadara sevi par spēcīgāku iepretim citiem lieliem, augošiem spēlētājiem – Latīņamerikai, Ķīnai. Nav jau mūsu vienīgā problēma Krievija. Ja runājam par iekšpolitiku, tad šo posmu redzu sadalītu divās daļās – līdz prezidenta vēlēšanām un pēc tām. Man ir nelielas aizdomas, ka būs divas valdības. Viena līdz prezidenta vēlēšanām un otra pēc prezidenta vēlēšanām.
– Vai domājat, ka būs jauns prezidents vai paliks pašreizējais?
– Nevaru atbildēt viennozīmīgi, bet, manuprāt, tā nebūs vienkārša, automātiska pārvēlēšana. Paredzu, ka būs vairāki kandidāti, kuri cits ar citu sīvi cīnīsies, un tieši tāpēc paredzu, ka tas ietekmēs esošo valdību. Šai koalīcijai tas būs nopietns pārbaudījuma periods. Nākamo – 2015. – gadu paredzu samērā gludu, jo mums ir ES prezidentūra un Latvija ir pierādījusi, ka ārējas mobilizācijas apstākļos tā spēj saņemties un lietas izdarīt. Tāpēc politiķi šajā periodā neatļausies kaut kādas iekšpolitiskas rotaļas. Tieši šīs prezidentūras dēļ arī šo valdību diezgan ātri sastādīs.
– Jau gadiem runā par to, vai jāņem Saskaņa valdībā? Kā novērst to, ka viena trešā daļa sabiedrības nekādi netiek pārstāvēta valsts varā utt. Kāds ir jūsu skatījums uz šo problēmu?
– Ir izveidojies savdabīgs paradokss. Ja Saskaņa būtu saņēmusi daudz mazāk balsu un daudz vairāk būtu saņēmusi Krievu savienība un tā būtu tikusi Saeimā, tad Saskaņai parādītos samērā reālas iespējas, ne uzreiz, bet pamazām četru, piecu gadu laikā iekļūt valdībā. Tad viņi vairs nebūtu tie malējie nosacītajā krievu galā, kur viņi atrodas tagad, jo aiz viņiem vēl būtu Krievu savienība. Viņi būtu mazāki un ar savu lielumu tā nebiedētu pārējos. Tādā situācijā tā dēvētās latviskās partijas varētu nonākt pie secinājuma, ka ar viņiem ir iespējama kaut kāda sadarbība, tajā skaitā arī valdībā. Tas zināmā mērā varētu arī būt labi, jo šī nepārstāvēšanas problēma pastāv. To atzīst arī bijušais SAB vadītājs Jānis Kažociņš, kuram kaut kādu prokrieviskumu nekādi nevar pārmest. Viņš vairākkārt ir izteicies, ka nav labi, ja kāda liela iedzīvotāju grupa nav ilgstoši pārstāvēta valdības līmenī. Uzreiz gan gribu izteikt vienu bet – pilnībā apgalvot, ka Saskaņa nav pie varas, nevar, jo tā ir pie varas Rīgā, kas ir valsts galvaspilsēta. Pašreizējā konstelācijā, kad Krievu savienība nav iekļuvusi Saeimā un Saskaņai ir pietiekami draudīgi daudz balsu, domāju, ka varbūtība tai tikt valdībā ir diezgan maza. Sanācis tā, ka Saskaņa, uzvarot Krievu savienību, beigu beigās palika zaudētāja.
– Šīs vēlēšanas noritēja diezgan izteiktā ģeopolitiskā zīmē. Vai varam gaidīt, ka ģeopolitiskā spriedze mazināsies un Krievijas politika kļūs mazāk agresīva?
– Tas ir tāds grūts zīlēšanas uzdevums, par ko liecina jau tas vien, ka vēl pirms gada neviens nevarēja paredzēt to, kas notika un kas joprojām notiek. Man tomēr liekas, ka, pateicoties samērā (lai kāda izskanējusi kritika) konsolidētai ES politikai, reaģējot uz Krievijas rīcību Ukrainā; pateicoties NATO Velsas samitam un pateicoties arī tam, ko mēs redzam šobrīd Latvijā, kad kā sveicienus Putina dzimšanas dienā varam sūtīt mūsu militāro mācību fotoattēlus ar ASV karavīru un bruņutehnikas piedalīšanos, ir nodemonstrēta pietiekami stingra pozīcija. Lietojot aukstā kara terminoloģiju, spēka lietošanas atturēšanas faktoram vajadzētu nospēlēt savu lomu, un Krievijas agresīvajām ambīcijām vajadzētu kristies. Nevaru ielīst viena cilvēka – Putina – galvā, bet man ir saglabājusies cerība, ka tajās aprindās, kas Putinam ir apkārt un blakus, zināms racionālisma kodols ir saglabājies.
– Diemžēl Krievijas televīzijas retorika joprojām ir...
– Tā ir briesmīga. Tāpēc es tikai izteicu cerību, ka racionālie apsvērumi ņems pārsvaru, bet, vai tā patiešām būs, nevaru teikt. Tas tikai nozīmē to, ka mēs nekādā gadījumā nedrīkstam palaisties un iedomāties, ka varam atslābt. Jāstiprina šis atturēšanas faktors visos iespējamos veidos, lai uzrunātu tos racionālos prātus, kuri Krievijas elitē ir saglabājušies.
– Cik lielā mērā Velsas samitā pieņemtie lēmumi ir nostiprinājuši mūsu drošību? Ko jaunu varam gaidīt no NATO puses mūsu drošības nostiprināšanā?
– Pirmkārt, mums ir jāpārstāj kaut ko gaidīt no kādas puses un jāpilda pašiem savas saistības pret savu aizsardzību. Uzsveru, nevis saistības pret NATO, bet saistības pašiem pret sevi. Mani tracina tās runas, ka aizsardzības budžets jāpalielina līdz 2% no IKP, lai pildītu kaut kādas saistības pret NATO. Tie 2% ir vajadzīgi mums pašiem, mūsu aizsardzībai, lai mums būtu kaujas spēcīga Zemessardze, spēcīga pretgaisa aizsardzība, prettanku bruņojums utt. Tas ir vajadzīgs mums, šeit uz vietas. Kas attiecas uz NATO, tad galvenais ieguvums ir nepārtraukta citu NATO valstu karaspēka fiziska klātbūtne šajā reģionā. Tam ir ļoti liela psiholoģiskā un militārā nozīme. Šī klātbūtne ir galvenais, ko esam ieguvuši un iegūstam, jo pie jebkuriem zaļo cilvēciņu vai citiem scenārijiem, šai klātbūtnei ir milzīgs bremzējošais faktors.
– Cik liela ir šī citu NATO valstu karaspēka fiziskā klātbūtne Latvijā?
– Šī klātbūtne ir mainīga un svārstās robežās no 200 līdz 1000 karavīru. Tagad Latvijā atrodas arī ASV bruņutehnika, kas nekad agrāk nebija. Tā ir fiziski taustāma klātbūtne.
– Vai šā gada notikumi ir rosinājuši ieviest NATO stratēģiskajos plānos būtiskas korekcijas?
– Protams. Tas ir viens no NATO Velsas samita galvenajiem secinājumiem, ka ir jāpārskata līdzšinējā aizsardzības stratēģija un taktika. Tagad paātrinātā tempā tiek strādāts pie dažādiem operacionāliem plāniem, atbilstoši šai stratēģijai, kura uzrāda jaunu apdraudējuma līmeni šim reģionam.
– Vai atbilstoši šim apdraudējumam tiek koriģēti mūsu iepirkumu plāni?
– Tieši tā. Es nosauktu trīs galvenos punktus. Pirmais – pretgaisa aizsardzība, kas ir mūsu galvenā problēma, jo ir grūtības ar zemu lidojošu helikopteru atklāšanu, otrs, kas attiecas uz Zemessardzes kaujas spēju nostiprināšanu (ekipējums, bruņojums), un trešais – karaspēka uzņemšanas infrastruktūra, lai mēs būtu gatavi uzņemt šos citu NATO valstu karavīrus un viņu bruņutehniku. Kā mēs šos punktus spēsim pildīt, lielā mērā atkarīgs no budžeta apmēriem. Nedrīkst būt tā, ka pirms vēlēšanām visi politiķi runā, ka aizsardzībai budžets jāpalielina, bet pēc tam šos solījumus aizmirst. Tādi precedenti ir bijuši.
– Vai šie solījumi tiks pildīti?
– Par nākamā gada budžetā plānoto 30 miljonu eiro pieaugumu man lielu bažu nav, bet par to, kas notiks tālāk, bažas pastāv. Tomēr ceru, ka mērķi palielināt aizsardzības budžetu 2% no IKP līdz 2020. gadam sasniegsim.