CIEMOS: Kaķi un dārzs

Māk­sli­nie­cei Rū­tai Me­ža­vil­kai vien­mēr bi­jis sap­nis par lie­lu mā­ju un ka­ķiem dār­zā. Mā­ja pa­šu ro­kām top, at­va­sa­ras sau­lī­tē zā­lie­nā lais­ko­jas di­vas ka­ķe­nī­tes.

Ka­ķu mei­te­nēm pa­vei­cies, gan Rū­ta, gan San­dris ir pa­tie­si kaķ­mī­ļi jau kopš bēr­nu die­nām. Kā­pēc gan arī sa­vā pie­au­gu­šo dzī­vē ne­ie­laist kā­du mur­rā­tā­ju? Rū­ta at­ce­ras: «Tas bi­ja 2007. ga­da zie­mā. Dzīv­nie­ku SOS mei­te­nes mek­lē­ja mā­jas jaun­ai ka­ķe­nī­tei, kas bi­ja iz­mes­ta no ma­šī­nas trīs­des­mit grā­du sa­lā» Tas, ko Rū­ta ie­rau­dzī­ja, bi­ja žē­lu­ma gals, kau­lu kam­ba­ris no­plu­ku­šā mel­nā ka­žo­ci­ņā. Saim­nie­ce do­mā, lai­kam ka­ķe­nī­tei sā­ku­sies mek­lē­ša­nās un, lai vi­ņas kar­stās asi­nis at­vē­si­nā­tu, saim­nie­ki sē­du­šies ma­šī­nā un kaut kur pa­tā­lāk no mā­jām dzīv­nie­ci­ņu iz­me­tu­ši tum­sā un sa­lā. Pir­ma­jās die­nās ka­ķe­ne slē­pās no vis­a un vis­iem, pa­ēst la­vī­jās ti­kai nakts mel­nu­mā. Rū­ta at­ce­ras – ka­ķe ēdu­si vi­su, kas vien at­ro­dams. Pro­tams, ar mī­les­tī­bu un pa­cie­tī­bu Rū­ta ie­gu­vu­si dzīv­nie­ci­ņa mī­les­tī­bu, vie­nī­gi mel­nā mī­lu­le vēl il­gi bai­dī­ju­sies no vī­rie­šiem, lai­kam tā bi­ju­si saim­nie­ka ro­ka, kas at­vē­ru­si ma­šī­nas dur­vis.

He­ka­te

Pie Rū­tas ka­ķī­te ie­gu­va ne vien sa­vas mī­ļās mā­jas, bet arī ne­pa­ras­to vār­du He­ka­te. To iz­vē­lē­jās saim­nie­ce. Rū­ta stās­ta: «He­ka­te ir se­no grie­ķu die­vī­ba, pa­va­do­ne mi­ru­šo die­va Aī­da pa­ze­mes val­stī­bā. Pa­va­do­ne ir jaun­a mei­te­ne ar di­vām de­go­šām lā­pām ro­kās. Tad nu no­do­mā­ju, kur vēl la­bāks vārds mel­nam ka­ķim kā He­ka­te!» Rū­ta ar no­pū­tu at­ce­ras: «Va­rē­ja re­dzēt, ka ka­ķe­ne bi­ja psiho­lo­ģis­ki trau­mē­ta. Un kā nu ne, vie­nā mir­klī no mā­jas mī­lu­les pār­ta­pu­si par ne­vie­nam ne­va­ja­dzī­gu spēļ­man­ti­ņu.»

Ka­mēr vīrs aiz­rau­tī­gi ņe­mas pa jaun­ce­ļa­mo ga­rā­žu, Rū­ta at­zīst: «Man vien­mēr ir bi­jis sap­nis par lie­lu mā­ju ar dau­dziem ka­ķiem dār­zā. Re­āla­jā dzī­vē daudz­ka­ķī­ba ir diez­gan sa­rež­ģī­ta. Jau ar div­ka­ķī­bu kna­pi ti­kām ga­lā. Kad at­ve­dām ne­pil­nas se­šas ne­dē­ļas ve­co Mī­ci, ti­kai tad sa­pra­tām, ko no­zī­mē greiz­sir­dī­ba ar lie­lo bur­tu. He­ka­te tā ap­vai­no­jās, ka... aiz­gā­ja no mā­jām! Rei­zēm vi­ņu ma­nī­ja sē­žam au­to­bu­sa pie­tu­rā, kā saim­nie­kus mā­jās gai­dot, rei­zēm pa­zu­da tu­vī­na­jā me­žā. Ar lie­lām pū­lēm at­ra­du vi­ņas mi­dze­ni ne­tā­la­jos krū­mos. Lū­dzos, lū­dzos, ka­mēr He­ka­te ļā­vās pie­ru­nā­ties un at­grie­zās. Ta­gad jau abas sēž uz vie­nas pa­lo­dzes, mel­nā gan rei­zu­mis ie­rū­cas, kā at­gā­di­not, ku­ra te ir saim­nie­ce? Mel­na­jai jau de­vī­tā va­sa­ra, pe­les tren­kāt vairs ne­šķiet ob­li­gā­ti. Un kā­dēļ gan? Lai to da­ra jaun­ā. Tā arī no­tiek, Mī­ce pār­nes me­dī­ju­mu, He­ka­te to pri­va­ti­zē. Bet arī vi­ņas prie­ki nav il­gi, mel­nais kai­mi­ņu run­cis klāt un pe­li ie­kļauj sa­vā ēdien­kar­tē. Oli­gar­hu cī­ņas!»

Vi­ņi at­grie­žas

Dau­dzi māj­dzīv­nie­ku saim­nie­ki ir pār­lie­ci­nā­ju­šies, pēc ga­diem zau­dē­tā drau­ga vie­tā ie­gā­dāts as­tai­nis, vien­al­ga, vai suns vai ka­ķis, vi­sā, itin vi­sā at­gā­di­na kād­rei­zē­jo mī­lu­li. Tā ga­dī­jies arī San­drim un, ne­daudz mis­tis­ki, – arī Rū­tai. Da­žas die­nas pēc Rū­tas tē­va, glez­no­tā­ja Uģa Me­ža­vil­ka bē­rēm sie­va ar ve­dek­lu de­vās ka­pu ap­kopt. Pēk­šņi abas ie­vē­ro­ja, ne­tā­lu sēž balts mil­zu run­cis un vi­ņas cie­ši vē­ro. Viens pret vie­nu Me­ža­vil­ku kād­rei­zē­jais vi­su kai­miņ­su­ņu un ka­ķu bieds Pūks! Bet tas jau sen at­du­sas Tū­jas kā­pās. Rū­tas mam­ma ap­ju­ku­mā pat pa­sau­ca: Pūk! Pēc brī­ža ka­ķis bi­ja pa­zu­dis. Tas īsais, mul­su­ma pil­nais brī­dis tā ie­spie­dās at­mi­ņā, ka mam­ma pē­cāk ap­tau­jā­ju­si ka­pu ko­pē­jas, sak´, kur pa­zu­dis lep­nais min­kāns? Ta­jos ka­pos ne­viens un ne­kad ne­kā­du bal­tu run­ci ne­bi­ja re­dzē­jis.

San­drim bi­ja 11 ga­di, kad sa­ti­kās viņš un Mī­ce Pirm­ā. Kā nu tur bi­ja, vai San­dris iz­vē­lē­jās vis­ma­zā­ko un vis­ska­ļā­ko ka­ķa bēr­nu, vai ma­zu­lī­te pa­ti pie­ti­pi­nā­ja pie zē­na. Lai vai kā, ka­ķe­nī­te uz­reiz uz­rā­pās San­drim uz ple­ca, kā sa­kot, saim­niek, bei­dzot tu at­nā­ci! Kopš tās die­nas abi dzī­vo­ja kā po­diņš ar vā­ci­ņu, Mī­ce gan sa­vus ma­zos zē­nam gul­tā sa­ne­sa pa­sil­dī­ties, gan uz sko­lu pa­va­dī­ja. Kat­ru rī­tu ka­ķe­nī­te San­dri pa­va­dī­ja līdz gat­ves ga­lam. Vi­ņiem bi­ja savs ri­tu­āls, pie liel­ce­ļa San­drim bi­ja jā­sa­ka: «Tā­lāk gan ne­nāc.» Vai nu min­ce pa klu­so bi­ja da­bū­ju­si stun­du sa­rak­stu, vai iek­šē­jā balss ko ka­ķe­nī­tei pa­čuk­stē­ja, bet kat­ru die­nu, mā­jās nā­kot, San­dris jau pa ga­ba­lu re­dzē­ja sa­vu tau­re­nī­ti ce­ļa ga­lā sē­žam. Jā, tie­ši tau­re­nī­ti, jo Mī­cei bi­ja se­šu krā­su ka­žo­ciņš. Mī­ce Ot­rā ir ne vien tau­re­nī­ša vār­da man­to­tā­ja, bet arī krā­so­ju­mā un rak­stu­rā kā dvī­ņu mā­sa, lai­kam jau tā­pēc šīs ka­ķe­nī­tes fo­to slu­di­nā­ju­mos San­dri uz­ru­nā­ja.

Lai gan ar ka­ķiem dār­zā ro­das sa­vas pro­blē­mas, to­mēr abiem saim­nie­kiem no prā­ta ne­iz­iet kā­dā iz­stā­dē re­dzē­tais Si­bī­ri­jas me­ža ka­ķis. Var­būt tāds ar lai­ku pie­vie­no­sies abām ka­ķu kun­dzēm? Ve­ca­jā ābe­lē vie­tas vēl ga­na.

At­tē­lu pa­rak­sti: