Kijevas mērs Vitālijs Kļičko intervijā Ukrainas žurnālistam Dmitrijam Gordonam stāsta par Kijevas pretošanos un pašreizējo situāciju pilsētā. Atstāstot vienu epizodi, viņam joprojām bija grūti valdīt asaras.
D. Gordons taujāja V. Kļičko, vai viņš kopš kara sākuma ir kaut reizi raudājis. V. Kļičko atbildēja, ka raudājis neesot, lai gan asaras valdīt nācies bieži. Viens no šādiem brīžiem bijis, kad viņš kara sākumā dzelzceļa stacijā mierinājis aptuveni 7 gadus vecu puisēnu, kurš raudājis, jo bija pazaudējis vecākus. Pilsētas mērs mierinājis zēnu, sakot, ka vecāki atradīsies. Taču tad pie viņa pienākusi sieviete, kura teikusi, ka puisēns vēl nemaz nezina, ka viņa vecāki ir miruši.
"Ir neiespējami aprakstīt šīs sajūtas, kad ir tik neizsakāmi žēl cilvēkus, kuri ir zaudējuši visu - savas mājas, radiniekus. Kā šajā gadījumā, kad puisēns ir palicis pilnīgs bārenis," sacīja V. Kļičko.
Šī epizode ir 3. minūtē