Mūrniece: Esmu skaidri pateikusi, ka 16. martā uz ārzemēm nebraukšu

Par ebreju īpašumu restitūciju, 16. martu un to, vai Saeimas vadīšana ietekmē politisko nostāju šajos jautājumos, intervija ar Saeimas spīkeri Ināru Mūrnieci (Nacionālā apvienība (NA)).

– Esat otrā augstākā valsts amatpersona pēc Valsts prezidenta. Šis statuss ir līdzvērtīgs jūsu reālajai ietekmei politikā?

– Neesmu ne partijas, ne frakcijas priekšsēdētāja, atteicos vadīt NA frakciju. Saeimas priekšsēdētāja amata pienākumi pat paredz zināmu politisko neitralitāti, ko, atšķirībā no saviem priekšgājējiem, cenšos vairāk ievērot. Saeimas priekšsēdētājam ir jānodrošina Saeimas darbs, viņa uzdevums nav tāds pats kā vienas partijas priekšsēdētāja uzdevums. Strādāju, lai Latvijas valsts, nevis vienas konkrētas partijas mērķi, tiktu sasniegti. Es tiektos uz tādu Saeimas vadīšanas veidu, kāds ir arī virknē citu valstu, kur spīkeri distancējas no vienas partijas politisko interešu aktīvas lobēšanas.

– Iepriekšējie spīkeri nebija politiski neitrāli?

– Tas jāvērtē vēlētājiem un Saeimas deputātiem. Runāju par sevi. Protams, esmu ievēlēta no NA un mana iekšējā izjūta par tās principiem politikā nekur nepazūd, bet kā Saeimas priekšsēdētājai man primāri jādomā par valsts kopējiem mērķiem un interesēm, kā arī parlamenta darba nodrošināšanu.

– Cik aktīvi piedalījāties koalīcijas veidošanas sarunās?

– Tā kā runa bija par manu potenciālo amatu Saeimas vadībā, uzskatīju, ka nav ētiski tajās piedalīties.

– Citi vēlākie amatu ieņēmēji gan sarunās piedalījās.

– Varbūt viņiem tas likās ētiski, man ne.

– Vai, veidojot koalīciju, tika runāts par rīcību 16. martā? Bija nosacījumi ministriem un arī jums kā Saeimas spīkerei neiet leģionāru piemiņas gājienā pie Brīvības pieminekļa?

– Cik zinu, skaļā balsī vai tieši tas nebija izteikts. Protams, zemstrāvās tas virmoja, citastarp, atceroties iepriekšējo gadu, kad pēc dalības gājienā amatu nācās atstāt vides ministram Eināram Cilinskim. Bet tie nav precīzi, koalīcijas līgumā nostiprināti principi.

– Kā vērtējat jūsu partijas tieslietu ministra Dzintara Rasnača pausto gatavību 16. martā nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa? Premjere paudusi, ka arī šogad nebūs citāda attieksme kā pērn.

– 16. marts ir diena, kad pieminam Latvijas kritušos karavīrus, un es nevienu nepamācīšu, kādā veidā to darīt. Tā ir katra personiska izšķiršanās un brīvas gribas izpausme.

– Rasnačs sākotnējiem twitter ierakstiem piebildis, ka to darīs no darba brīvajā laikā. Parasti gājiens notiek ap. plkst. 11, bet šajā laikā varētu notikt Ministru kabineta komitejas sēde, un, iespējams, Rasnačs rātni sēdēs valdībā. Jautājums, vai konceptuāli NA neiestāsies pret šādas ministru brīvās gribas ierobežošanu?

– Nē, NA nekad nav uzspiedusi saviem biedriem, deputātiem vai ministriem, kā rīkoties 16. martā, un tas nenotiks arī šogad.

– Nerunāju par uzspiešanu, bet par to, ka šī brīvā izpausme tiek ierobežota – valdības vadītājai šāda rīcība nešķiet pieņemama.

– Tā ir valdības vadītājas atbildība, kā viņa rīkosies. Es personīgi vienmēr esmu iestājusies par smago vēstures jautājumu risināšanu. To konsekventi esmu darījusi, gan strādājot par žurnālisti Latvijas Avīzē, gan Saeimā, vadot Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju un rīkojot konferences. Esmu uzrunājusi par to sabiedrību gan Lestenē, gan tiekoties ar latviešu karavīriem, kuri uzsvēruši, ka viņiem ir ļoti svarīgi, lai es aizbrauktu uz Lesteni un tur runātu kā Saeimas priekšsēdētāja. Esmu skaidri pateikusi, ka 16. martā nekur uz ārzemēm nebraukšu, pirms došanās uz Lesteni piedalīšos dievkalpojumā Doma baznīcā.

– Vai mūsu atrašanās uz pulvermucas kontekstā ar Krievijas ekspansīvo politiku nepaģēr citu, piesardzīgāku amatpersonu uzvedību, citastarp, attiecībā uz piedalīšanos 16. marta pasākumos?

– Nesaprotu, kā jūs to domājat.

– Zinām, kā parasti tiek interpretēts šis gājiens un kādu rezonansi tas izsauc Krievijas un pāris citu valstu medijos, kā arī daļā Latvijas sabiedrības. Vai šajā situācijā sekas nevar būt vēl nevēlamākas?

– Tā ir cilvēku pašu izvēle un atbildība, kā viņi rīkojas.

– To jau dzirdēju. Bet jautāju, vai šajā situācijā nebūtu jārīkojas piesardzīgāk?

– Provokācijas 16. martā droši vien būs, esmu pārliecināta, ka Latvijai nedraudzīgi spēki ļoti aktīvi rīkosies arī šogad un centīsies šo jautājumu pārvērst par farsu. Esam piedzīvojuši ļoti nepatīkamas situācijas, kad ir centušies pazemot latviešu karavīru cieņu un kritušo karavīru piemiņu.

– Kontekstā ar tautas vēlētu prezidentu, ko NA parasti ir atbalstījusi, esat izteikusies, ka, «ņemot vērā dažādus riskus, patlaban ideja par tautas vēlētu Valsts prezidentu nebūtu atbalstāma». Kāpēc te jūs šos riskus ņemat vērā, bet 16. marta gadījumā – ne?

– Tas ir mans uzskats. Vispirms jābūt diskusijai par to, kāds prezidents Latvijai ir vajadzīgs šajā ģeopolitiski svārstīgajā, riskantajā situācijā. Jābūt diskusijai sabiedrībā, kurā politiķiem jāieklausās.

– Kāpēc NA maina viedokli?

– Paudu savu personisko nostāju. Priekšlikumu par tautas vēlētu prezidentu atbalstītu kādā citā situācijā, kad neredzētu lielus ģeopolitiskus riskus. Ideja pati par sevi ir ļoti simpātiska, bet tā būtu īstenojama sakārtotākā Latvijā. Šobrīd mūsu kaimiņvalsts ļoti cenšas ietekmēt sabiedrisko domu un nostiprināt savu ietekmi Latvijā un Baltijas reģionā kopumā, Latvijas politikā ieplūst nezināmas izcelsmes nauda, Latvijā notiek informatīvais karš. Ir virkne risku saistībā ar tautas vēlēta prezidenta institūcijas ieviešanu. Bažas raisa arī tas, ka par to tiek runāts sasteigti, neilgi pirms prezidenta vēlēšanām.

– Varat precizēt par nezināmas izcelsmes naudas ietekmi Latvijas politikā?

– Neprecizēšu, bet aizdomas par to tiek izteiktas un mediju telpā tās parādās.

– Saeimas vadīšanas un Eiropas prezidentūras statuss neliek NA piezemēt savus principus vai mainīt nostāju? Vai NA tikpat noraidoša kā līdz šim būs arī pret ebreju īpašumu restitūciju, par ko Ārlietu ministrija (ĀM) iesniegs likumprojektu Saeimā?

– Ko domājat ar principu piezemēšanu?

– Kaut vai tautas vēlēta prezidenta gadījumā, ko iepriekš NA atbalstīja un 2011. gadā arī iesniedza Saeimā attiecīgus Satversmes grozījumus. Arī restitūciju jautājumā no NA politiķiem dzirdēti vairs ne tik kategoriski viedokļi.

– Par tautas vēlētu prezidentu savu nostāju neesmu mainījusi. Tā bija NA nostāja 10. Saeimā. 11. Saeimā par to mēs nopietni nerunājām, diskusija par tautas vēlētu prezidentu netika aktualizēta. (NA 11. Saeimas vēlēšanu programmā gan bija ierakstīts, ka «jānosaka, ka valsts prezidentu ievēlē tauta», un «jāparedz Valsts prezidenta funkciju paplašināšana gan izpildvaras, gan likumdevējas varas, gan tiesu varas atzarā» – B.L.).

– Tā nepārtraukti tiek aktualizēta, tikai nekādi nenonāk līdz nopietnam izvērtējumam Saeimā.

– Runāju par diskusijām mūsu partijā. Es NA iestājos un sāku strādāt tikai 11. Saeimā un savu viedokli neesmu mainījusi.

Runājot par ebreju īpašumu restitūciju: tīri cilvēciski man nekas nav pret kapu un sinagogu atdošanu ebreju kopienai. Sinagoga Kandavā ir nolaista, un kauns tai iet garām. Bet jautājums ir par procesu. Izskanējis, ka par nekustamo īpašumu nodošanu varētu tapt likumprojekts par piecu īpašumu nodošanu Latvijas ebreju draudžu un kopienu padomei. Manuprāt, ja par to vienojas, jānostiprina šo īpašumu atdošana atsevišķos likumprojektos, kuros precīzi jāpasaka, kāds ir to atdošanas mērķis un tālākais liktenis, ka īpašuma saņēmējs to nedrīkst tālāk pārdot vai nodot lietošanā citiem, nedrīkst mainīt objekta statusu. Tad deputāti varētu atsevišķi izšķirties par katra īpašuma nodošanu vai nenodošanu, izvērtējot šos mērķus.

– NA strikta nostāja iepriekš bija: denacionalizācija ir beigusies. Vai pēc šiem pieciem precedentiem nevar sekot arī citi pieprasījumi, uz citiem īpašumiem var pretendēt dažādas organizācijas, kuras sevi uzskata par iepriekšējo organizāciju turpinātājām?

– Uzskatu, ka tiem ir jābūt dažādiem likumprojektiem, jo, ja visus piecus īpašumus liksim vienā, īpašumu skaitu teorētiski varētu palielināt kaut vai līdz simts. Par to, ka denacionalizācija ir beigusies, tā vienmēr ir bijusi NA nostāja. Bet, ja raugās plašāk, nevis tikai uz vienas sabiedrības grupas interesēm, tad varam runāt arī, piemēram, par Latvijas Sarkanā Krusta īpašumu atdošanu, kur ir situācija ļoti līdzīga.

– Maisam gals atkal vaļā?

– Ja vispār par to runājam, tad šai diskusijai ir jābūt atvērtai.

– NA līdzpriekšsēdētājs Gaidis Bērziņš 2012. gadā atkāpās no tieslietu ministra amata, nespējot pieņemt spēcīgo lobiju šajā jautājumā, bet nu projektu nevirza caur Tieslietu ministriju, bet Vienotības vadīto ĀM.

– Tobrīd situācija un diskusija bija savādāka. Tobrīd runāja par ļoti liela īpašumu skaita atgūšanu, kas nebija tikai sabiedriskās celtnes, runāja arī par materiālo kompensāciju vairāku desmitu miljonu latu apjomā. Tagad runā par kapiem un sinagogu. Es ļoti vēlētos iegūt detalizētu informāciju arī par pārējiem objektiem, bet tādas šobrīd nav. Tas raisa pārdomas.

– Jā, tagad prasības ir piezemētākas, bet vai tas liek mainīt NA principiālo nostāju par to, ka denacionalizācijai pielikts punkts?

– Mēs frakcijā par to neesam detalizēti diskutējuši, un attiecībā uz kapu vai sinagogu atdošanu paužu personisko viedokli, jo esmu redzējusi, kāda izskatās sinagoga Kandavā, par ko man sāp sirds. Ja ebreju draudzes būtu gatavas to pārņemt un lietot atbilstoši mērķim, par to tikai priecātos.

– Neoficiāli minēts, ka tā esot Latvijas pateicība ASV par NATO klātbūtni valstī. Tas ir pieņemams pateikšanās veids tiesiskā valstī?

– Šādu viedokli neesmu dzirdējusi. Tas, ka mums ir ļoti būtiska sadarbība ar NATO un tās klātbūtne te, ir pašsaprotami, bet restitūcija nav saistāma ne ar kādām pateicībām.

– Vai trīs ar NA saistītu cilvēku esamība Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu zinātniskās izpētes komisijā ir sakritība?

– Kuru? Varbūt jaucat ar Vienotību?

– Ir tur arī Vienotības jaunatnes organizācijas valdes loceklis Gatis Liepiņš, bet arī jūsu dzīvesbiedrs Ritvars Jansons, kurš arī kandidējis Saeimas vēlēšanās NA sarakstā, NA deputātes Ingunas Rībenas palīdze Rudīte Meņģelsone, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta pētnieks Artūrs Žvinklis, kurš bijis LNNK biedrs.

– Jā, R. Jansons ir mans dzīvesbiedrs, viņš ir vēsturnieks, kurš uzreiz pēc studijām pievērsās VDK jautājumu pētīšanai, strādājis Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, arī savu doktora darbu veltījis VDK tēmai. Latvijā nebūt nav tik daudz vēsturnieku, kas būtu strādājuši ar šiem jautājumiem.

Un, Žvinkļa kungs, piedodiet, LNNK biedrs – kurā gadā!

Šai komisijai ir veicami ļoti svarīgi uzdevumi, un nav brīnums, ka ir spēki, kam šī komisija ir nepatīkama un kas cenšas tās darbu traucēt vai diskreditēt. To mēģina izdarīt dažādos veidos.

– Ja mēģina diskreditēt, vai nebija rūpīgāk jāpārdomā cilvēku sastāvs, lai nebūtu pamata spekulācijām? Nav šaubu par Jansona vai Žvinkļa kunga profesionalitāti, bet par R. Meņģelsoni, kas bija Latvijas Nacionālā vēstures muzeja sabiedrisko attiecību speciāliste, nevis pētniece, Vienotības pārstāvi G. Liepiņu, kuram nav pat maģistra grāds, lai gan komisija saucās «zinātniskā».

– Bet es taču nedz veidoju, nedz apstiprināju šo komisiju! Jūs taču nesāksiet izvirzīt šādu tēzi!

– Pārfrāzēšu – vai partijisko cilvēku esamība komisijā nevar radīt aizdomu ēnu par komisijas darba politizēšanu?

– Ekspertu, kas šo tēmu pārzina, Latvijā nebūt nav daudz. Cilvēki, kas ir komisijā, ir pētījuši šo tēmu ilgāku laika posmu, tie ir cilvēki ar doktora grādiem.

– Ne visi.

– Tad vismaz viņi ir eksperti šajos jautājumos.

– Jūs gan nebijāt tā, kas personiski piešķīra finansējumu komisijai, tomēr aktīvi iestājāties par tā piešķiršanu, kad to laikus nebija izdarījusi Izglītības un zinātnes ministrija (IZM).

– Es iestājos par to, lai komisijai vispār būtu iespēja strādāt, jo tās praktisko darbību centās dažādi bremzēt.

– Kas?

– Zināmi politiskie spēki, to skaitā koalīcijas partijas. Tas, ka pieņēma likumu par VDK dokumentu publiskošanu pēc zinātniskās izpētes, vispār ir brīnums, kas varēja notikt tikai īsi pirms Saeimas vēlēšanām. Sākotnējā diskusija par VDK darbības pētniecību gāja strupceļā, bet, kad par to aktīvi sāka interesēties sabiedrība un, ņemot vērā to, ka tālu vairs nebija Saeimas vēlēšanas, šis brīnums notika. Likumā bija paredzēts ar Ministru kabineta rīkojumu veidot šo komisiju. Vispirms centās bremzēt tās izveidošanu, pēc tam – padarīt to maksimāli neefektīvu, kas pastāv tikai formāli, uz papīra. Vēlāk tika rasti dažādi veidi, kā mest sprunguļus komisijas darbā, lai tā reāli nesāktu strādāt.

– Piemēram?

– Nepiešķirot finansējumu.

– Tas, ka IZM it kā aizmirsa vai nepanāca finansējuma piešķiršanu komisijai, nebija neapzināti?

– Tas nebija ne neapzināti, ne nejauši. Tas bija tīši.

– Spriežot pēc tā, kuras partijas rokās bija IZM un Finanšu ministrija, varam nojaust, kura partija meta šos sprunguļus?

– Par to, kas ir nepieciešams, lai komisija sāktu reāli strādāt, ne reizi vien runājām koalīcijas padomē, Cilvēktiesību komisijā, kuru tobrīd vadīju es, Valstiskās audzināšanas apakškomisijā, kuru vadīja Raivis Dzintars (NA), un sabiedrības saliedētības komisijā, ko vadīja Ilmārs Latkovskis (NA). Pēc tam šīs diskusijas tika pārceltas uz koalīcijas padomi, līdz panācām pozitīvu risinājumu, pateicoties sabiedrības interesei.

– Aktīvi iestājāties par finansējuma – 250 000 eiro gadā – piešķiršanu komisijai pēc tam, kad to nebija izdarījusi IZM. Neredzat tur interešu konfliktu, ņemot vērā, ka komisijas vadībā ir jūsu vīrs?

– Mans dzīvesbiedrs nav saņēmis nekādu finansējumu no šīs komisijas. Es iestājos par Latvijas valsts prioritātēm, par to, ko cilvēki man lūdza darīt pirms vēlēšanām un vēl tad, kas strādāju Latvijas Avīzē, ka šāda pagātnes izvērtēšana ir nepieciešama.

– Komisijas locekļiem nemaksā par šo darbu?

– Nē, viņi nav saņēmuši nekādu atlīdzību!

– Kam tad aiziet šis finansējums?

– Tas ir labs jautājums, par ko varētu painteresēties.