Eksperti: Tautas vēlēts prezidents radīs pretsparu dominējošam parlamentam

Tautas vēlēta prezidenta iniciatīvai Saeimā pietika balsu, lai No sirds Latvijai frakcijas Satversmes grozījumu projektu nodotu skatīšanai komisijās, bet vai pietiks 2/3 atbalsta, lai arī to pieņemtu? Satversmes grozījumos un to anotācijā nav sīkāk analizēts, kas vēl jāmaina un kāds būs izmaiņu rezultāts, par ko Neatkarīgā diskutēja ar konstitucionālo tiesību ekspertiem – juristu Edgaru Pastaru un Saeimas deputātu Gunāru Kūtri (No sirds Latvijai), kurš ir arī viens no grozījumu autoriem.

– Vairāk nekā 70% iedzīvotāju atbalsta tautas vēlēta prezidenta ideju. No kurienes aug šāds pieprasījums?

Gunārs Kūtris: – To atbalsta ne tikai iedzīvotāji. No sešām partijām Saeimā piecas priekšvēlēšanu kampaņā teica, ka ir par to, bet, kad Saeimā bija jābalso, nez kāpēc Nacionālā apvienība (NA) atrunāja, ka viņi ir par, bet ne šoreiz.

Cilvēki jūt varas atsvešināšanos no tautas, tāpēc prezidents jāievēlē tautai, nevis neuzticamajiem politiķiem, ja gribam, lai kāds mēģina novērst politiķu kašķēšanos, panākt, lai visi strādā valsts interesēs.

Gribam, lai cilvēki piedalītos valsts jautājumu lemšanā, justu atbildību. Šobrīd var piedalīties tikai vēlēšanās, jo referendumi būtībā padarīti nereāli. Prezidentam vajadzētu arī paplašināt pilnvaras, bet tās šajā likumprojektā neiekļāvām – tas ir nākamais solis.

Izpildvara ir saaugusi ar likumdevējvaru, valdība dažkārt komandē likumdevēju, un to pieļauj valdības veidošanas mehānisms. Ja strikti sekotu līdzi Satversmē rakstītajam, tā nebūtu.

– Ja būtu tiešām paša premjera aicināti ministri?

G.K.: – Jā. Prezidents nominētu premjeru, premjers atlasītu savu ministru komandu, prezidents novērtētu. Nevis kā tagad, kad politiķi saliek savus cilvēkus pēc kvotu principa un premjers piekrīt, lai izietu cauri balsošanā.

Edgars Pastars: – Manuprāt, cilvēki gaida nācijas psihologu un klases audzinātāju.

– Jo īpaši, ja paskatāmies uz socioloģisko aptauju (SKDS/Neatkarīgā, 2014. gada decembris) par to, ko vairākums gribētu redzēt prezidenta amatā: Aivars Lembergs, Nils Ušakovs, Vaira Vīķe-Freiberga iedzīvotāju vidū, latviešu vidū – Vaira Vīķe-Freiberga, Aivars Lembergs, Andris Bērziņš (esošais prezidents).

E.P.: – Gribas kādu, uz kuru grūtā brīdī balstīties, kas pieskatītu un dažreiz sarātu pārējos politiķus.

Man šobrīd un esošās Satversmes ietvaros grūti iedomāties plašu prezidenta pilnvaru revīziju. Nemainot esošās pilnvaras, tautas vēlētam prezidentam tās de facto divkāršojas. Starpkaru periodā prezidenti šīs pašas pilnvaras izmantoja daudz mazāk: viens veto likumiem jau bija sasniegums. Tagad prezidenti veto izmanto vairākkārt, mēdz izvirzīt ultimātus parlamentam, šķirot premjerus, kurus grib, kurus ne.

Šī Satversme sākotnēji tika rakstīta ar domu, ka būs tautas vēlēts prezidents, bet politisko cīņu rezultātā sociāldemokrātu ietekmē tas no Satversmes pazuda.

Tautas vēlēts prezidents ir kopīga Eiropas tendence, bet parasti prezidenti nav ar būtiskām pilnvarām, lielākoties ir premjera dominante. Mums ir absolūti dominējošs parlaments bez reāla konstitucionāla pretspara. Līdz ar tautas vēlētu prezidentu jādomā par valdības stiprināšanu – vajag, lai tie ikdienas – ar lāpstu – strādātāji, ministri, būtu patstāvīgāki.

Premjeram pašam jāvar izvēlēties savus ministrus, saskaņojot ar prezidentu. Ministriem jāatbild premjeram, nevis frakcijai. Ja prezidents ir parlamenta vēlēts, viņam grūti prasīt kādu ministru nomainīt.

G.K.: – Viens no diskusiju jautājumiem būtu par prezidenta iespējām akceptēt vai neakceptēt premjera atlasītus ministrus, prasīt ministru demisiju nevis caur parlamentu, bet pašam.

– Kur tad parādās valdības stiprināšana? Izskatās pēc prezidenta stiprināšanas!

G.K.: – Caur to, ka prezidents akceptē valdību, ministrus, nevis parlaments. Līdz ar to viņš arī var operatīvāk prasīt nomaiņu, ja kāds ministrs netiek galā.

E.P.: – Valdības iecelšanai drīzāk jābūt premjera un prezidenta kopīgam lēmumam, jo šādas tiesības vienam prezidentam vairs neiekļaujas parlamentārismā.

– Vai prezidents varētu rosināt kāda ministra vai premjera atlaišanu, bet premjers nepiekrist?

G.K.: – Ne jau prezidents atlaistu ministru, bet, redzot kādas problēmas ar ministru vai valdības vadītāju, viņš varētu rosināt tos izvērtēt. Šobrīd prezidents var pateikt premjeram, premjers pasaka: atvainojiet, esmu Saeimas apstiprināts, varu arī nerespektēt prezidentu!

E.P.: – Prezidents varēs teikt: es uzreiz nomainīšu pret citu, ja ministru mainīs bez parlamenta, un premjeram nebūs jāuztraucas, ka nevarēs Saeimā panākt cita ministra apstiprināšanu. Tā tas ir daudzās Eiropas valstīs.

Tautas vēlētam prezidentam arī jādod tiesības atlaist parlamentu, neriskējot ar savu amatu. Arī pantā par prezidenta atlaišanu ar 2/3 Saeimas vairākuma lēmumu vajadzētu noteikt, ka jābūt zvēresta vai likuma pārkāpumam – nevar tautas vēlētu prezidentu parlaments atbrīvot vienkārši ar politisku motivāciju.

G.K.: – Lietuviešiem ir precīza impīčmenta procedūra: ja parlaments uzskata, ka prezidents ir pārkāpis zvērestu, juridisku izvērtējumu dod konstitucionālā tiesa, uz kā pamata parlaments pieņem lēmumu.

– Kas varētu izvirzīt prezidentu? Tikai partijas?

G.K.: – Nē. Ņemot vērā sabiedrības attieksmi pret partijām, nedomāju, ka tām vienīgajām jādod šādas tiesības. Tas jānosaka likumā par prezidenta vēlēšanām. To pagaidām nepubliskojam. Vispirms gribam Saeimā dabūt akceptu tautas vēlētam prezidentam, mainot Satversmi, kas ir grūtāk, jo tam nepieciešamas 2/3 deputātu atbalsta. Esam nedaudz nošpikojuši no Lietuvas likuma, kur kandidātu var izvirzīt kaut vai pats kandidāts, bet viņam pirmajā posmā jāsavāc 20 tūkstoši balsstiesīgo iedzīvotāju parakstu – mums varētu būt mazāk, jo mazāk ir balsstiesīgo. Tādējādi par kandidātu varēs kļūt sabiedrībā jau zināmi cilvēki, un nauda atlasi neietekmētu.

E.P.: – Ja grib tiešām tautas prezidentu, tad loģiski, ka to izvirzīt jāvar ne tikai partijām.

– Domājat, pietiks tikai ar atpazīstamību vien un reklāmas kampaņas neietekmēs? 

G.K.: – Piedāvājam noteikt, kaindividuālu reklāmas kampaņu nevarēs veikt, pieļaujamas tikai kandidātu publiskās diskusijas. Ja televīzija vai medijs vēlas kādu kandidātu uzrunāt vai intervēt, tad pārējiem kandidātiem jādod līdzīgas iespējas.

– Reklāmas pilnībā jāaizliedz?

G.K.: – Būs melnās, trešo personu kampaņas, pozitīvisma vai negatīvisma raksti, bet nevajadzētu pieļaut tādas sacensības, kas notiek parlamenta vēlēšanās, kur tiek izgrūsta milzu nauda.

E.P.: – Pilnībā nogriezt visu nebūs iespējams, neviens neaizliegs redakcijām īstenot savu politiku, fiziskām personām – savas aktivitātes: mītiņot, izplatīt uzsaukumus sociālajos tīklos. Tomēr televīzijā un radio noteikti vajadzētu būtiskus ierobežojumus, lai nav masveida dārgo kampaņu.

G.K.: – Maksimāli jāizslēdz naudas vara.

– Kāpēc, jūsuprāt, vairākas partijas vārdos atbalsta tautas vēlēta prezidenta ideju, jo īpaši pirms vēlēšanām, bet parlamentā atbalsts zūd?

G.K.: – Priekšvēlēšanu kampaņā partijas šo ideju proponē, jo tā ir populāra sabiedrībā, populistisks sauklis.

– Jūsu partija turpina šo populismu?

G.K.: – Ja mūsu viedoklis saskan ar to, ko atbalsta iedzīvotāji, tad cīnāmies par to. Vienotībair pret šo ideju, ZZS viedokļi dalās, NA līdzpriekšsēdētājs Gaidis Bērziņš bilda, ka šobrīd ģeopolitiski nav laiks par to runāt. Tas nozīmē, ka, pēc tēvzemiešu domām, tautas vēlēts prezidents ir vienas dienas jautājums, bet mēs runājam par instrumentu valsts ilgtspējīgai nākotnei, nevis šā brīža politiskajai situācijai. Nesen diezgan tendenciozs TV3 raidījums vēstīja, ka Krievijas vēstnieks interesējas par šo mūsu priekšlikumu un grib ielikt amatā savu cilvēku. Kā var līdz tādam absurdam aizdomāties! Varbūt tas ir pasūtījums no konkrētās partijas, kurai nepatīk šī ideja?

– Tikāties ar Krievijas vēstnieku Aleksandru Vešņakovu?

G.K.: – Jā. Esam tikušies ar četru valstu vēstniecību pārstāvjiem, līdzīgi kā pārējās frakcijas.

– Vešņakova kungu, salīdzinot ar citiem, īpaši interesēja tautas vēlēta prezidenta iniciatīva?

G.K.: – Pilnīgi nē! Šim jautājumam veltījām labi ja piecas minūtes. Pamatā runājām par Ukrainas un Krievijas attiecībām. Drīzāk par prezidenta jautājumu vairāk interesējās Lietuvas vēstnieks.

– Bet teorētiski tautas vēlēta prezidenta gadījumā ir lielākas iespējas amatā nonākt kādas šauras grupas interešu pārstāvim nekā prezidentu vēlot Saeimai?

G.K.: – Saeimā jautājums tiek izlemts ļoti politiski, partijas vērtē, vai kandidāts īstenos viņu politiku, un, nevarot panākt kompromisu starp līderu partijām, iebīda trešo. Nedomāju, ka tauta varētu nobalsot par tādu, kas varētu tai nekalpot: atbildīgos brīžos tauta pieceļas un nobalso atbildīgi.

E.P.: – Izvēle var būt labāka, bet var arī nebūt. Lietuvā bija Rolanda Paksa gadījums.

G.K.: – Bet sistēma ir sakārtota tā, ka impīčmenta ceļā viņš bija spiests atstāt amatu. 

E.P.: – Jā, bet izvēle var būt gan laba, gan ne pārāk laba – gan tautai vēlot prezidentu, gan Saeimai. Domāju, vai tautas uzticība nesagandēs prezidenta reitingu – ievēlējām, tagad sakārto ceļus, pacel pensijas! Prezidentam nāksies būt daudz aktīvākam, jo tauta, viņu vēlot, turklāt divās kārtās, gaidīs kaut ko vairāk. Daļa sabiedrības varbūt pat gaidīs, lai viņš izdara kaut ko līdzīgu Kārlim Ulmanim.

– Vai kandidātiem jāizvirza kādas papildu prasības? Latvijas Reģionu apvienība piedāvājusi prezidentu Saeimai ievēlēt, atklāti balsojot, un noteikt prezidentam augstākās izglītības prasības un augstākās kategorijas pielaidi valsts noslēpumam.

E.P.: – Tādas prasības konstitūcijā nedrīkstētu būt, bet kandidāti iepriekš jāizanalizē un sabiedrība jāinformē. Ar pielaidi valsts noslēpumam nedrīkst pārspīlēt.

– Kāpēc Satversmē var būt prasība par 40 gadiem prezidentam, bet nevar būt par augstāko izglītību?

E.P.: – Parasti vēlētām amatpersonām izglītības prasība netiek uzskatīta par labu praksi, bet vēlētājiem tādu domu vispār nevajadzētu pieļaut, ka varētu ievēlēt prezidenta amatā cilvēku bez augstākās izglītības.

G.K.: – Daudzos amatos ir vecuma prasība, jo ir jābūt dzīves pieredzei. Cilvēks ar ļoti labu dzīves pieredzi var būt saprātīgs, būt inteliģents pat bez augstākās izglītības. Tautas ievēlētu prezidentu nedrīkst atsijāt speciālais dienests.

E.P.: – Prezidentam pielaide vienkārši pienākas, un punkts. Ja, esot amatā, viņam ir kādas problēmas, kāršu spēles vēstniecībā vai kas cits, tad iestājas impīčmenta procedūra. Bet pielaižu atteikums nevar būt šķērslis kādam kandidēt vai strādāt.

Kā prezidenta institūcijā strādājušam cilvēkam jāsaka, ka ar prezidenta pilnvaru paplašināšanu jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem. Lēmuma pieņemšanas nodošana viena cilvēka rokās ir mazāk atklāta un riskantāka. Ja prezidentam paplašina pilnvaras, viņš varētu, piemēram, iecelt vai izvirzīt tiesībsargu, bet ne tiesnešus. Bet var arī pilnvaras nemainīt, jo tās dabiski paplašināsies.

– Valsts prezidents rosinājis stiprināt partijas, palielinot to biedru skaitu, valsts finansējumu vienlaikus ar ziedojumu apmēra samazināšanu, partiju dibināšanu vismaz gadu pirms vēlēšanām. Kā tas saderas ar tautas vēlēta prezidenta ideju?

G.K.: – Palielinot partijas biedru skaitu, tautas ticība partijām nepalielināsies. Vai tauta vairāk pazīs partiju, kas divus gadus būs klusējusi un neko nedarījusi, vai to, kura aktīvi darbojusies pēdējā gadā? Jautājums par partiju daudzskaitlību nav tik daudz jautājums par uzticēšanos partijām, bet drīzāk par to, lai politiskajā spektrā nebūtu sašķeltības.

E.P.: – Tautas vēlēts prezidents labi sader kopā parlamentārismu, vienlaikus stiprinot izpildvaru.

– Bet vai partiju loma netiek mazināta?

E.P.: – Drīzāk parlamentam būs jāatdod daļa pilnvaru prezidentam, jo prezidents kā tautas vēlēts būs ietekmīgāks.

G.K.: – Viņam būs augstāka leģitimitāte.

E.P.: – Jā. Domāju, tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc caur Saeimu nav izgājuši tautas vēlēta prezidenta priekšlikumi – partijas nevēlas atdot ietekmi prezidentam, kurš varēs uzstāties kā reāls pretspars parlamentam, kuram šobrīd šā pretspara ir par maz. Satversmes tiesa ir vienīgā, kas var ar galīguma raksturu kaut ko pateikt, bet tā ir tiesu vara, un tā nevar ikdienā efektīvi stāties pretī absolūti dominējošam parlamentam.

– No sabiedrības uzticēšanās viedokļa prezidenta institūcija nav tā problemātiskākā, ko nevar teikt par partijām, valdību, Saeimu. Vai šī disonanse nebūs vēl lielāka?

E.P.: – Būs veselīga konkurence.

G.K.: – Cilvēki ciena prezidentu, kurš ir aktīvs un realizē savas pilnvaras. Es nebūtu greizsirdīgs, ja šādam cilvēkam sabiedrībā būtu augstāka uzticēšanās.

– Vai nevar iebraukt otrā grāvī, prezidentam cīnoties par pārvēlēšanu, popularitāti? Valdis Zatlers bija aktīvs, atlaida parlamentu un uz kādu laiku kļuva megapopulārs, sabiedrība nobalsoja par viņa steigā satapināto partiju, kura pašlaik ir nekurienē.

G.K.: – Nevar izslēgt prezidenta populismu cīņā par atkārtotu ievēlēšanu. Prezidentam nav varas izdot likumus, toties viņam būs vara prasīt no amatpersonas padarītus darbus un atbildību, kas par skādi nevienam nenāks. Ja viņš to darīs tikai pēdējā brīdī, konkurenti uz to norādīs.

E.P.: – Protams, populisma risks pastāv, un noteikti būs prezidenta politiskās aktivitātes, lai nodrošinātu savu pārvēlēšanu, un spēlēšana uz publiku pēdējā brīdī līdzīgi kā politiķiem pirms vēlēšanām. Starpkaru periodā to risināja, neatverot rudens sesiju pirms Saeimas vēlēšanām.

G.K.: – Lielāks risks ir, ka parlaments tā rīkojas. Prezidentam pilnvaras nav tādas, lai kaut ko sabojātu.

E.P.: – Neraugoties uz pilnvaru dabisko paplašināšanos, prezidents nevar strādāt bez sasaistes ar parlamentu, viņam tomēr jāseko parlamenta nospraustajai politikai. Prezidentam nevar būt savas politikas, tas nebūtu parlamentārai valstij atbilstoši.