Vēlētāju apvienību pakāpeniskā nīdēšana

© f64

Rīt Satversmes tiesai (ST) jāpieņem spriedums lietā, kurā apstrīdēts ierobežojums pašvaldībās ar virs 5000 iedzīvotāju municipālajās vēlēšanās startēt tikai partijām.

Par šo 2000. gadā pieņemto normu burkšķēts daudz, 2010. gadā ST atteicās ierosināt lietu pēc kreiso pārstāvja Aivara Lazdas sūdzības, kas neesot bijusi juridiski pamatota. Tagad tā ierosināta pēc Jūrmalas aizsardzības biedrības pieteikuma sakarā ar atteikumu vēlētāju apvienībai Jūrmalnieki 2013. gadā startēt Jūrmalas domes vēlēšanās.

ST vērtēs lietu no juridiskiem aspektiem. Cita lieta ir, kā ierobežojums ietekmē sabiedrību, tās politisko aktivitāti, politisko sistēmu, partiju kā (teorētiski) demokrātisko institūciju darbību.

Savu viedokli, citastarp, atsaucoties arī uz Eiropas standartiem, ST paudis Tiesībsarga birojs. Tā secinājums īsumā: bezpartijisku kandidātu sarakstu iekļaušana visu, tostarp lielo, pašvaldību vēlēšanās, ir atbalstāma (to jau vairākkārt Latvijai arī attiecībā uz Saeimas vēlēšanām ieteikusi EDSO). Tas būtu veselīgi no demokrātiskas pārvaldes, plurālisma un vietējo iedzīvotāju aktīvas politikās darbības pašvaldībā veicināšanas viedokļa. Vienlaikus likumdevējs var noteikt mehānismu nenopietnu kandidātu dalības izslēgšanai vēlēšanās (kāds būtībā jau darbojas ar 20 balsstiesīgu iedzīvotāju parakstiem vēlētāju apvienībām) un finanšu kontrolei vēlētāju apvienību kampaņām.

Gaidāmā sprieduma kontekstā vērtīgi paraudzīties, kad un kādos apstākļos viss sācies. Vēl līdz 2001. gada pašvaldību vēlēšanām partiju saraksti bija obligāti tikai republikas nozīmes pilsētās, citviet varēja startēt arī vēlētāju apvienības. Vēlētāju apvienības izslēdzošu 5000 iedzīvotāju slieksni noteica 2000. gadā, normu iekļaujot likumprojektā tikai uz trešo lasījumu, lai gan parasti visi būtiskie labojumi likumprojektos nonāk 2. lasījumā. Tobrīd koalīciju veidoja Latvijas ceļš, Tautas partija un TB/LNNK, valdību vadīja Andris Šķēle (TP), par grozījumiem atbildīgo komisiju  – TP deputāts Jānis Lagzdinš. LC jau bija laba pārstāvniecība pašvaldībās, tēvzemiešiem arī bija savi deputāti, bet 1998. gadā dibinātā TP pēc uzvaras (24 vietas) 7. Saeimas vēlēšanās šajā pašā gadā cerēja uz panākumiem arī partijai pirmajās pašvaldību vēlēšanās 2001. gadā. Spēles noteikumi tika mainīti pirmsvēlēšanu gadā! Var jau būt, ka tik pašpārliecinātai varas partijai vēlētāju apvienību izslēgšana no spēles nebūtu vitāli svarīga, no otras puses – kāpēc neizmantot konjunktūru? Neaizmirsīsim, ka Šķēle bija spēcīgs stratēģis. Ierobežojums liktu pagastvečiem meklēt «ceļus uz jūru», un tobrīd jūra bija TP, kas tādējādi iegūtu spēcīgas saknes reģionos, bez kā, kā labi redzējām Zatlera partijas gadījumā, partija ir tikai īslaicīgas putas.

Nākamais solis konkurentu atsijāšanā bija 5% vēlēšanu barjeras noteikšana pašvaldību vēlēšanās, ko 2005. gadā ieviesa tikai Rīgā, bet 2009. gadā – visās pārējās pašvaldībās. Tādējādi vairumam iedzīvotāju noteikts dubults ierobežojums – dalība partijā un vēlēšanu barjera. Jo vairāk – valstī tika realizēta administratīvi teritoriālā reforma, kuras rezultātā pašvaldību skaits ar kopējo iedzīvotāju skaitu zem 5000 ievērojami saruka, tādējādi daudzviet līdzšinējie domnieki, kas bija ievēlēti no vēlētāju apvienībām, darba turpināšanai bija spiesti meklēt partijisko jumtu.

Satversmes 101. pants paredz tiesības ikvienai personai piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, tiesa, ar piebildi – «likumā paredzētā veidā». Tas gan nenozīmē, ka likumā var noteikt ko tādu, kas ir pretrunā Satversmes garam un citiem pantiem.

Bet, ja domājam par to, ko labu Latvijas politiskās sistēmas stabilitātei devis šis nosacījums, jāsecina, ka tas nav bijis noteicošs, tāpat kā nebūs Valsts prezidenta Andra Bērziņa rosinātie priekšlikumi partiju stiprināšanai ar tās biedru skaita palielināšanu. Cilvēki neskrēja stāties partijās, tās joprojām nebauda sabiedrības uzticēšanos, vajadzība par katru cenu nodrošināt noteiktu biedru skaitu spiež partijās uzņemt cilvēkus, par kuriem pēc tam, mazākais, jāsarkst. Turklāt samazinātā konkurence nenozīmē politikas kvalitātes palielināšanos, bet varas koncentrāciju un mazāku caurspīdīgumu. Ar Saeimas budžeta kvotu atbirumiem un nereti arī Eiropas līdzekļu lielāku pieejamību tām pašvaldībām, kurās ir varas partiju cilvēki, nevar veidot ilgtermiņā veselīgu politiku. Partiju «stiprināšana» ar administratīvām metodēm būs tām tikai lāča pakalpojums.

Svarīgākais