Rāviņš: Lepojamies ar Jelgavu

Intervija ar Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētāju Andri Rāviņu (ZZS) – par to, kā Jelgava sagaida savu 750 gadu jubileju, par AMO Plant problēmām, lēno izglītības sistēmas reformu un integrāciju.

– Jelgava visu šo gadu svinēs savu 750. jubileju. Kā pilsēta sagaidījusi jubilejas gadu?

– Mums ir ar ko lepoties, un tas ir mūsu kopējā darba rezultāts. Ieguldījumi pilsētas dzīves vides sakārtošanā un ikdienas darbs ir devis rezultātu. Esam realizējuši vairākus nozīmīgus projektus, kuri būtiski mainīs pilsētu un iedzīvotāju ikdienu. Līdz gada vidum jāpabeidz darbi teritorijā ap dzelzceļa staciju, lai varētu sākties jaunā autoostas termināļa celtniecība, bet blakus tiks sakārtota infrastruktūra tirgus pārcelšanai. Jaunajā ES plānošanas periodā uzsvaru liekam uz uzņēmējdarbības attīstībai nepieciešamās infrastruktūras attīstību, uz jaunu darba vietu veidošanu.

– Ir rēķināts, cik izmaksās šis jubilejas gads?

– Esam rēķinājuši rūpīgi. Visas pašvaldības iestādes, protams, vēlētos lielāku finansējumu svētku nodrošināšanai. Plānojam, ka visas izmaksas kopā būs ap 500 000 eiro. Kultūras un izklaides pasākumi – tā ir tikai viena pozīcija, bet ļoti svarīgs ir arī visu citu struktūru darbs, piemēram, pašvaldības policija nodrošina kārtību, saimnieciskie darbinieki rūpējas, lai pilsēta būtu sakopta. Lielāki ieguldījumi infrastruktūras uzturēšanai būs nepieciešami arī jaunizbūvētajā Pasta salā. Vēl pirms dažiem gadiem šī teritorija bija aizaugusi, bet tagad pilsētas centrā ir daudzfunkcionāls objekts dažādiem pasākumiem, sportiskām aktivitātēm un ģimeņu atpūtai.

– Vai jubilejas gadā Jelgavā taps arī jaunas ražotnes?

– Ļoti ceram. Jelgava vienmēr ir bijusi viens no Latvijas saimnieciskajiem centriem, un pilsētā patlaban ir reģistrēti 4640 aktīvi uzņēmumi. Uzskatu, ka esam atraduši veiksmīgu uzņēmēju un pašvaldības sadarbības modeli – pilsēta investē infrastruktūrā, lai uzņēmēji pēc iespējas ātrāk var uzsākt ražotņu izvietošanu un celtniecību. To, ka šis virziens ir pareizs, apliecina arī 11. februārī ES prezidentūras ietvaros Jelgavā notikusī konference par uzņēmējdarbību reģionos Eiropas Savienības konkurētspējas stiprināšanai. Iepazīstinājām tās dalībniekus ar mūsu uzņēmumiem, bet pati konference notika NP Jelgavas biznesa parkā – bijušajā RAF mikroautobusu rūpnīcā, kas savulaik nodarbinājusi vairākus tūkstošus cilvēku. NP Jelgavas biznesa parka darbība ir piemērs tam, kā degradētā ražošanas teritorijā var izveidot mūsdienīgu vidi, kur attīstīt biznesu. Mūsu mērķis ir parādīt Jelgavas attīstības ceļu – no vakardienas uz rītdienu. Bijušās rūpnīcas teritorijā veiksmīgi darbojas vairāki uzņēmumi, un jau pavasarī te plānots atvērt masīvkoka paneļu ēku ražotni. Ar šādu projektu patlaban nodarbojas vācieši un šveicieši, un es domāju, ka mūsu konstruktoriem, arhitektiem un likumdevējiem šis būvniecības veids dos drosmi palūkoties uz koka būvniecību citādāk nekā līdz šim: Latvijā šobrīd nav atļauts būvēt koka ēkas, kas augstākas par trim stāviem, savukārt vācieši būvē septiņus, astoņus stāvus augstas koka ēkas – viesnīcas, mācību iestādes.

– 2009. gadā ar Maskavas pašvaldības atbalstu Jelgavā izveidoja autobusu rūpnīcu AMO Plant. Pērn tika iesniegtas vairākas maksātnespējas lietas pret šo uzņēmumu. Tiesa tās noraidīja. Kāda patlaban ir situācija ar šo ražotni?

– Galvenie īpašnieki – Maskavas valdība – ir novērsušies no rūpnīcas. Līdz ar to paši sākām rīkoties. Aizsūtījām vēstuli Maskavas valdībai, esam runājuši ar Krievijas vēstniecības ekonomikas atašeju, lai dod mums ziņu par to, kā viņi rīkosies tālāk. AMO Plant darbība ir apstājusies kopš septembra. Daļa cilvēku, kas ir apmācīti autobusu montāžā, patlaban strādā Holandē – galvenajā uzņēmumā, no kura saņemam detaļas, un mēs ceram, ka izdosies atjaunot ražotni Jelgavā. Arī holandieši ir ieinteresēti ātrākā situācijas noregulēšanā. Krievijas vēstniecība sola, ka viss notiks. Bet kopš oktobra tie ir tikai solījumi.

– Kāds šobrīd ir bezdarba līmenis Jelgavā?

– Bezdarbs visu laiku samazinās. Mums patlaban ir trešais zemākais – pēc Rīgas: 6,4% no darbaspējīgajiem. Cilvēkus Latvijā noturēsim, tikai attīstot ražošanu. Vienkāršāk, protams, ir izvest izejvielas, piemēram, koksni. Pagājušajā nedēļā tikos ar kokapstrādātājiem, un viņi teica: ja mēs salīdzinām dēli ar logu, dēļa vērtība šajā logā ir palielināta astoņas reizes. Tad kāpēc mums pārdot dēļus? Bet mēs tos pārdodam: ātrais bizness! Nevaram Jelgavas tehnikumā nokomplektēt galdnieku klasi – jaunieši nenāk mācīties. Kā tas var būt: mēs, valsts, kuras eksporta lielāko daļu veido koks, pērkam mēbeles no itāļiem un poļiem? Tas nozīmē, ka izglītības sistēmā esam pieļāvuši lielas kļūdas. Patlaban esam noslēguši līgumu ar kādu Itālijas mēbeļražotāju skolu, kur māca dizainu – dosim iespēju mūsu jauniešiem pamācīties. Domāju, ka pilsētnieki ir ar mani vienisprātis, ka jābūt attīstībai. Mūsu komanda pilsētu ir krietni mainījusi. Jelgava ir kļuvusi atraktīvāka, veiksmīgi esam apguvuši Eiropas struktūrfondu finansējumu. Kad 2001. gadā sākām strādāt, sapratām, ka esošais pilsētas budžets attīstībai ir nepietiekams. Tas bija tikai dzīvības uzturēšanas budžets. Tāpēc izveidojām investīciju biroju, kura galvenais uzdevums bija nodarboties ar investīciju piesaisti pilsētai. Mēs mērķtiecīgi virzījām projektus realizācijai. Pirmais lielais projekts bija sadarbībā ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes Informācijas tehnoloģiju fakultāti, un šobrīd šī fakultāte ir viena no spēcīgākajām valstī. Protams, varam celt rūpnīcas, bet, ja mums nebūs izglītotu cilvēku, tad nebūs arī nekā cita. Pirms gadiem sešiem izstrādājām Zemgales arodskolu sistēmu, ministri mainījās, un pārmaiņas arodizglītībā netika realizētas. Esmu daudzkārt jautājis Izglītības ministrijai: ko mums darīt? Atbildes nav. Bet, ja valsts nevar, tad vismaz mēs varam! Sadarbojamies ar vācu speciālistiem, kuri izstrādājuši metodiku bērnu apmācībai. Metodikas mērķis ir skolēnu iespējami agra iepazīstināšana ar tehnikas norisēm, lai attīstītu viņu pētnieciskās prasmes. Vēlamies, lai jaunietis, kas beidz skolu, ir radošs, atbildes meklējošs. Bet pagaidām cilvēki labprātāk saņem pabalstus, nevis realizē idejas un rada produktu.

– Varbūt tomēr vainojami likumi, nodokļu sistēma, birokrātija?

– Es teiktu: šī sistēma neveicina uzņēmējdarbību. Bet vistrakākais ir tas, ka bērniem ir atņemtas iespējas būt radošiem. Tāpēc Jelgavas skolās darām daudz, lai pamodinātu bērnos radošo nemieru. Lepojamies ar to, ka Jelgavas Valsts ģimnāzijā atklājām modernu tehnoloģiju klasi. Sākotnēji tās galvenokārt tiks izmantotas matemātikas stundās, apgūstot matemātiku ar īpašu programmu GeoGebra. Reizē ar tehnoloģiju klasi Valsts ģimnāzijā atklājām arī pirmo GeoGebras institūtu Latvijā. Lepojamies ar mūsu skolu olimpiāžu uzvarētājiem. Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centrā jau trešo gadu darbojas pašvaldības finansēta Junioru universitāte, kurā dabaszinātņu priekšmetus padziļināti apgūst spējīgākie skolēni. Divi Junioru universitātes audzēkņi ir iekļauti Latvijas vienībā, kas šobrīd tiek gatavota skolēnu olimpiādei Eiropā un pasaulē.

– Jelgavas domes mūžīgais opozicionārs Dainis Liepiņš (Reģionu apvienība) iekļuvis Saeimā. Viņš tiek vainots par nepatiesu ziņu norādīšanu amatpersonas deklarācijā. Liepiņš uzskata, ka šī tiesvedība saistīta ar ZZS Jelgavas deputātu nepatiku pret viņu.

– Nu, nekā tamlīdzīga. Dainis Liepiņš, manuprāt, ir ne tik daudz politiķis, cik aktīvs cilvēks. Mēs pa šiem gadiem bijām viņu iepazinuši, tāpēc pietiekami veiksmīgi varējām strādāt. Tagad citiem nāksies mācīties strādāt ar viņu.

– Vai Reģionu apvienība dos reālu labumu tiem, par kuriem – vismaz vārdos – tā iestājas?

– Reģionu apvienībā ir arī cienījami pašvaldību vadītāji, bet pagaidām ir grūti ieraudzīt priekšlikumus, kas kaut ko uzlabotu reģionos. Ir taču jāattīsta uzņēmējdarbība, jāveido nākotnes vīzija, bet neko tādu no RA deputātiem nedzird. RA iekļūšana Saeimā ir mūsu mācībstunda: mēs mācījāmies no Zīgerista, kurš atnāca ar savu metodiku, kā uzvarēt vēlēšanās, nu arī Artuss Kaimiņš parādīja, kā var iekļūt Saeimā.

– Bez Kaimiņa RA diez vai būtu iekļuvusi Saeimā.

– Domāju, par Kaimiņu lielākoties balsoja jaunieši. Bet kur ir viņa pienesums likumdošanā? Katastrofāli pietrūkst politiķu darba tieši ar jaunatni, veidojot viņos politisko atbildību un sapratni. Politiķiem ar pieredzi vajadzētu strādāt ar jauniešiem, lai mēs redzētu – patiešām aug jaunā maiņa. Pagaidām nekā tāda nav.

– Jelgavā ir gana daudz krievvalodīgo. Ir kādas rīvēšanās starp latviešiem un nelatviešiem?

– Pilsētas dzīve nedrīkst būt sašķelta. Pilsētā ilgstoši strādā Sabiedrības integrācijas pārvalde, darbojas Jelgavas nacionālo kultūras biedrību asociācija, kurā apvienojušās septiņas biedrības, kas veido savstarpēju sapratni. Jārunā ar cittautiešiem – viņi ir mūsu pilsētas iedzīvotāji. Ir saasināta uzmanība attiecībā uz 9. maiju, un ir cilvēki, kas šo datumu grib pārvērst politiskā akcijā. Bet mēs 8. maijā – kā visi Eiropā – noliecam galvas Otrajā pasaules karā kritušo piemiņai, noliekam pie pieminekļa ziedus.

– Pie kura pieminekļa jūs noliekat ziedus 8. maijā?

– Pie mūsu Lāčplēša pieminekļa. Ziedus noliekam piecās piemiņas vietās pilsētā un kapsētās.

– Jums pārmet par iesaistīšanos Jelgavas ukraiņu biedrības iekšējos strīdos par to, vai tai jāpiedalās piketos pie Krievijas vēstniecības vai ne.

– Neesmu iesaistījies. Mūsu pilsēta vēsturiski ir daudznacionāla, kur dzīvo vismaz pārdesmit dažādu tautību cilvēki. Vairums šeit jūtas droši un ir toleranti cits pret citu. Diemžēl notikumi Ukrainā ir sašķēluši tautiešus Latvijā, tas noticis arī Jelgavā. Demokrātiskā sabiedrībā katram cilvēkam ir tiesības uz savu viedokli, respektējot arī citus. Bet man nav pieņemami, ka publiskajā telpā tiek paustas puspatiesības. Cilvēki, kas tās izplata, bezatbildīgi šķeļ sabiedrību.